“Tas ir gods, kas ne katram dots” - Brīvības pieminekļa sargi stāsta par savu pienākumu un mīlestību pret valsti

Sarunā piedalās Valsts aizsardzības dienesta karavīrs Dāvis Daniels Smiltiņš, Valsts aizsardzības dienesta karavīre Elīza Marta Tūtina, seržants Pauls Grīnbergs un Valsts aizsardzības dienesta karavīre Ieva Indriksone.

Kāpēc viņi izvēlējās kļūt par karavīriem

Atbildot uz jautājumu, kāpēc kļuvuši par karavīriem, Dāvis norāda: “Es brīvprātīgi pieteicos Valsts aizsardzības dienestā 2025. gada 15. janvārī un izvēlējos dienestu Štāba bataljonā. Tur mēs izgājām pamatapmācības kursu, pēc kura mūs sadalīja pa Štāba bataljona apakšvienībām, un es izvēlējos Godasardzi.”

Lai varētu stāvēt pie Brīvības pieminekļa, bija nepieciešami trīs mēneši intensīvu treniņu. “Vasarā mēs katru dienu trenējāmies ierindas laukumā — mācījāmies soļot, noturēt līdzsvaru, izpildīt ieroču griešanu un kustības ar precizitāti, kas prasa ne tikai fizisku spēku, bet arī disciplīnu,” stāsta Dāvis.

Pamatapmācību laikā karavīru ikdiena bijusi ļoti saspringta – nedēļas laikā viņi dzīvojuši rotā, jo nodarbības notikušas no rīta līdz vakaram gan klasē, gan citviet, piemēram, mežā. Tikai brīvdienās bija iespēja doties mājās. Pēc apmācību pabeigšanas dienests kļūst mierīgāks – darba diena sākas pulksten 8.30 un beidzas 17.00, un tie, kas dzīvo tuvāk, var ik vakaru atgriezties mājās, bet pārējie paliek bataljonā.

Savukārt Elīza stāsta, ka kļūt par karavīru izvēlējusies, jo pēc vidusskolas beigšanas viņai šķitis ļoti svarīgi zināt, kā aizstāvēt savu valsti — īpaši redzot, kas notiek Ukrainā un citviet pasaulē. “Es gribēju būt gatava visam, ja kādreiz tas būtu nepieciešams,” viņa saka ar pārliecību.

Elīza atzīst, ka apmācību process nav viegls, tomēr tas rūda gan ķermeni, gan raksturu. “Maršos ar mugursomu un ekipējumu jānoiet un jānosoļo vairāki kilometri, brīžiem arī jāskrien, bet tas nav nekas nepārvarams. Galvenais ir gribasspēks un apziņa, kāpēc tu to dari,” viņa piebilst.

Seržants Pauls Grīnbergs, kurš jau 11 gadus dien Godasardzes rotā un šobrīd ieņem vada seržanta amatu, atzīst, ka pievērsās šai profesijai jau sen — vēl skolas laikā, kad bija Jaunsardzē. “Tad arī nolēmu, ka vēlos savu dzīvi saistīt ar Nacionālajiem bruņotajiem spēkiem,” stāsta Pauls.

Savukārt kareive Ieva Indriksone stāsta, ka viņas ceļš uz Godasardzes rotu sācies pavisam dabiski. “Kad pieteicos karavīra pamatapmācību kursam, tas notika tieši Godasardzes rotā — un tad arī izlēmu palikt šeit,” saka Ieva.

Katram karavīram dienests sākumā ir pārbaudījums — gan fiziski, gan garīgi. Elīza un Pauls dalās, kas viņiem šķitis vissarežģītākais. Elīza norāda: “Pamatapmācībās bija grūti pierast pie rutīnas — jāceļas sešos no rīta un visa diena ir ļoti aktīva. Ir nepieciešama disciplīna. Tie ir grūtākie noteikumi, pie kā sākumā jāpierod.” Savukārt Pauls pauda, ka “vissmagāk ir būt fiziski gatavam un iemācīties visus rituālus. Tas prasa laiku, precizitāti un pacietību.”

Par ko karavīri domā, stāvot uz vietas tik ilgu laiku?

Dāvis atzīst, ka stundu nostāvēt nav viegli, “bet tā kā mēs iepriekš trenējamies, mēs to varam izdarīt. Vienmēr līdzi ir viens apsargs, kurš skatās, vai viss ir kārtībā. Ja paliek slikti, varam viņu pasaukt. Parasti kreisā roka mums ir kulakā, bet, ja kādam paliek slikti, mēs to atveram vaļā — apsargs to redz un pienāk klāt.”

Par domām sardzē Dāvis saka: “Skatos uz cilvēkiem, kas iet garām, domāju, ko darīšu, kad atnākšu mājās. Pie Brīvības pieminekļa dažreiz notiek kas interesants — reiz atnāca koris, kas gribēja kopā nofotografēties. Tad laiks paiet ātrāk. Savukārt, ja cilvēku nav un vēl slikti laikapstākļi, tad šķiet, ka laiks iet lēnāk.”

Pauls, kurš pie Brīvības pieminekļa stāvēja no 2015. līdz 2018. gadam, bet tagad kā instruktors apmāca jaunus karavīrus, atzīst, ka viens no grūtākajiem uzdevumiem bijis nesmaidīt. “Cilvēki nāk dažādi — citi ar ziņkārību, citi ar nolūku tevi sasmīdināt vai pārbaudīt reakciju. Mēdz pienākt pavisam tuvu, skatīties acīs, rādīt visādas sejas izteiksmes vai kustības. Brīžiem jāsakož lūpas, lai noturētos.”

Pauls piebilst, ka aizraujošākie brīži ir, kad pie pieminekļa pienāk pazīstami cilvēki. “Tad liekas, ka sirds lec ārā no mutes,” viņš saka. “Bet visvairāk domāju par to, kur es stāvu — pie Brīvības pieminekļa. Mēs stāvam tur tāpēc, ka Latvija ir brīva. Kad valsts nebija brīva, tur nebija arī sardzes. Mēs paši esam sava veida brīvības simbols.”

Savukārt Ieva, kur sardzē stāv nedaudz mazāk par gadu, atzīst, ka sākums bija visgrūtākais: “Fiziski sākumā bija grūti — sāpēja mugura un pēdas, bet ar laiku ķermenis pierod, un tagad jau ir viegli nostāvēt,” stāsta Ieva.

Par domām sardzē viņa saka: “Vienkārši skatos apkārt, uz cilvēkiem. Dažreiz notiek komiskas lietas — piemēram, cilvēki iet garām, ēd maizītes, un kaijas tās izrauj no rokām.”

Taču vislielākais gandarījums esot pēc maiņas beigām. “Kad esi nostāvējis pie pieminekļa un diena beigusies, jūties lepns. Zini, ka savu darbu esi padarījis un vari gatavoties nākamajai dienai.”

Ar ko karavīri nodarbojas ikdienā un brīvajā laikā

Lai arī dienests prasa disciplīnu, precizitāti un fizisku izturību, arī šiem karavīriem ir savs brīvais laiks. Viņi atzīst — sports, kustība un laiks ar tuvajiem palīdz saglabāt līdzsvaru un spēku, kas nepieciešams gan darbā, gan dzīvē.

Dāvis norāda: “Ikdienā man ir sports. Cik sevi atceros, vienmēr esmu ar to nodarbojies — trenējies peldēšanā, daiļlēkšanā, austrumu cīņu sporta veidos un alpīnismā. Man patīk izmēģināt ko jaunu. Arī dienestā esmu apguvis vēl vienu sporta veidu – skriešanu. Fiziskajā normatīvā jānoskrien trīs kilometri vismaz 15 minūtēs, tāpēc mēs trenējamies regulāri. Pirms dienesta man ļoti nepatika skriet, bet tagad tas ir kļuvis par manu hobiju — pat pusmaratonā esmu piedalījies. Pirms tam nekad nebūtu domājis, ka to spēšu.”

Arī Paula hobiji lielākoties ir saistīti ar sportu: “Skrienu, eju uz sporta zāli, piedalos komandas pasākumos. Cenšos uzturēt aktīvu dzīvesveidu.”

Tāpat arī Ieva brīvajā laikā labprāt nodarbojas ar sportu: “Eju uz svaru zāli, skrienu. Tāpat brīvdienās cenšos laiku pavadīt kopā ar ģimeni.”

“Brīvdienās man patīk būt kopā ar ģimeni un draugiem – aizbraukt kaut kur, doties pārgājienos, skatīties filmas vai nodarboties ar mākslu,” saka Elīza.

Ko nozīmē būt karavīram un stāvēt Godasardzē

Katrs no viņiem dienestu uztver ar lepnumu un atbildību, taču arī ar dziļu personīgu nozīmi. Būt karavīram — tas nav tikai amats, bet pārliecība, kas saistīta ar mīlestību pret savu valsti un tās brīvību.

“Stāvēt Godasardzē nozīmē katram pilsonim pildīt savu pienākumu. Es teiktu, ka tas ir liels gods — stāvēt pie Brīvības pieminekļa, jo šāds gods nav dots katram. Tieši tāpēc es pieteicos dienestam Štāba bataljonā — gribēju vismaz vienreiz stāvēt pie šī pieminekļa. Esmu to izdarījis, un esmu laimīgs par to. Tas man paliks atmiņā uz visu dzīvi. Kad iešu garām Brīvības piemineklim, vienmēr zināšu, kā tas ir — būt tur, sargājot to,” saka Dāvis.

Savukārt Elīza uzsver, ka būt kareivei nozīmē būt Latvijas patriotei — cilvēkam, kurš patiesi mīl šo zemi un vēlas to aizstāvēt. “Manuprāt, tas ir pats būtiskākais.”

“Būt karavīram nozīmē izrādīt cieņu mūsu neatkarīgajai valstij un visiem, kas ir krituši tās labā. Arī es tur ielieku savu daļu — lai Latvija būtu droša un neatkarīga,” saka Pauls.

Ieva, kas ir viena no retajām sievietēm, kas stāv sardzē pie Brīvības pieminekļa, uzsver: “Būt karavīram — tas ir lepnums un gods.”

Karavīru novēlējumi Latvijai dzimšanas dienā

Tuvojoties Latvijas dzimšanas dienai, karavīri dalās savos novēlējumos valstij. Viņu vārdi ir vienkārši, bet patiesi — tie nāk no cilvēkiem, kuri katru dienu ar lepnumu pārstāv Latviju un sargā tās brīvības simbolu.

Dāvis: “Es Latvijai novēlu ilgu mūžu. Ceru, ka Latvija ilgi pastāvēs, ka mēs varēsim dzīvot ilgi un neatkarīgi. Tas viss ir atkarīgs no mums pašiem – no tā, ko mēs dodam Latvijai, vai mēs iesim to aizstāvēt un kādos veidos spēsim nest Latvijas godu.”

Elīza: “Novēlu Latvijai un latviešu cilvēkiem turpināt cīnīties, lai mūsu valsts paliktu tāda, kāda tā ir – demokrātiska, stipra, neatkarīga un brīva.”

Pauls: “Latvijai es novēlu Saules mūžu – lai mēs vienmēr būtu brīva un neatkarīga valsts.”

Ieva: “Novēlu Latvijai būt brīvai un neatkarīgai.”