"Ģimene viņam bija dzīves pamats un spēka avots," - laikabiedru atmiņas par mūžībā aizgājušo Ziedoni Čeveru

Savulaik viņš bija viens no redzamākajiem Latvijas politiskās skatuves spēlētājiem, kurš piedalījās valsts drošības struktūru pārveidē un valdības darbā pēc neatkarības atjaunošanas. Pēc aktīvās politiskās dzīves Čevers pievērsās uzņēmējdarbībai, filozofijas un vēstures studijām, kā arī dažādu kultūru un reliģiju pētniecībai, saglabājot ciešu saikni ar ģimeni un tuvākajiem cilvēkiem.

Godmanis zinājis par kolēģa veselības problēmām

Pēdējā pusotra gada laikā Ziedonim Čeveram tika konstatēta smaga slimība, un viņa veselības stāvoklis pakāpeniski pasliktinājās. Viņa kolēģis, bijušais Ministru prezidents Ivars Godmanis, sarunā ar žurnālu "Kas Jauns" atzina, ka zinājis par Čevera veselības problēmām, taču neesot bijis pārliecināts, ka Ziedonis pats bija samierinājies ar slimības gaitu. “Man par Ziedoni ir vislabākās un pozitīvākās atmiņas,” saka Godmanis. “Ziedonis uzņēmās smagu uzdevumu Augusta puča laikā, kad iekšlietu ministrs Aloizs Vaznis atkāpās. Toreiz bija sarežģīts un nedrošs brīdis valstij. Tagad, atskatoties, varu teikt, ka viņš bija ļoti uzņēmīgs un atbildīgs cilvēks. Viņš prata apvienot cilvēkus – to pierādīja arī partijas Saimnieks izveide, kas nebija viegls darbs. Turklāt viņš vienmēr bija sabiedrisks, dzīvespriecīgs un labā noskaņojumā, kas politikas vidē nav bieži sastopams. Tāpēc novēlu Ziedonim vieglas smiltis.”

Godmanis piebilda, ka ar Čeveru arī pēc politiskās karjeras beigām saglabājuši labas attiecības: “Tiesa gan, pēdējos gados tikāmies retāk – pārsvarā tikai skumjos notikumos. No mūsu valdības jau daudzi aizgājuši mūžībā.”

Kārtīgs vīrs, tēvs un vectēvs

Bijušais Latvijas Bruņoto spēku komandieris un iekšlietu ministrs Dainis Turlais atceras, ka tieši Ziedoņa Čevera aicinājums bijis izšķirošs viņa paša ienākšanai politikā. “Mēs iepazināmies 90. gadu sākumā, kad es vēl biju armijas komandieris. Var teikt, ka Ziedonis ir mans politiskais krusttēvs – viņš bija tas, kas mani uzrunāja un mudināja iesaistīties politiskajā darbībā,” stāsta Turlais. “Tolaik mēs bijām politiskie romantiķi – cilvēki ar ideāliem, kuri ticēja, ka var mainīt valsts dzīvi. Mūsu darbs nebija virtuāls, bet ļoti reāls: tikāmies ar cilvēkiem, skaidrojām, pārliecinājām. Nebija ne dienu, ne nakšu, tikai darbs un sarunas. Tas bija īstais politiskais darbs,” viņš atceras.

Turlais atzīst, ka par Čevera aiziešanu uzzinājis sociālajos tīklos un bijis šokēts: “Ziedonis vēl bija salīdzinoši jauns, un mēs nesen runājām – aptuveni pirms diviem mēnešiem. Saruna neliecināja, ka tā būs pēdējā. Mēs vairāk runājām par ģimeni un mūsu kopīgajiem politiskajiem sākumiem. Viņš nekad nesūdzējās par veselību.”

Turlais uzsver arī Čevera īpašo attieksmi pret ģimeni. Ar sievu Margaritu, savu vidusskolas laiku klasesbiedreni, viņš nodzīvoja visu mūžu. “Ja man jautā, kas pirmais nāk prātā, raksturojot Ziedoni, tad tas noteikti ir ģimenes cilvēks – īsts vīrs, tēvs un vectēvs. Viņa attiecības ar sievu un bērniem bija sirsnīgas un ciešas. Ģimene viņam bija dzīves pamats un spēka avots. Lai kādi pienākumi viņam bija, viss viņa darbs vienmēr bija saistīts ar ģimeni – viņš no tās smēlās enerģiju un pats deva drošību un pamatu savējiem.”

Kārlis Leiškalns: “Ziedonis bija foršs čalis!”

Latvijas politikas vecmeistars Kārlis Leiškalns politikā iesaistījās vienā laikā ar Ziedoni Čeveru, abi bija arī 6. Saeimas deputāti, turklāt tajā gadā Čevers tika virzīts par premjeru, taču Saeimas balsojumā viņam pietrūka vienas balss: “Lai gan mums bija politiskas domstarpības un tūkstoškārtīga politiskā kursa nesakritība, man Ziedonis tik un tā palicis ļoti labās atmiņās. Kā cilvēks viņš patiešām bija lielisks. Atceros, reiz kopā bijām Kiprā un spēlējām golfu. Es spēlēju pirmo reizi mūžā, viņš uzvarēja. Toreiz Kiprā biju noskatījis mēteli un aizņēmos no Ziedoņa naudu, lai to varētu nopirkt.”

“Ziedonis bija foršs džeks. Tikai viņa politiskie uzskati nebija man pieņemami. Ja viņš būtu kļuvis par premjeru, tad būtu Latvijas Orbāns – tāds pats Kremļa politikas atbalstītājs kā Ungārijas premjers Viktors Orbāns,” uzskata Leiškalns. “Taču Ziedonis toreiz valdību nepaņēma, un es par to priecājos, jo kas to zina, kā viss būtu izvērties – nez vai mēs tagad būtu Eiropas Savienībā un NATO? Starp citu, toreiz viņu nodeva savējais, jo tieši no savējo partijas kāds nobalsoja pret viņu. Jā, politiskie uzskati Ziedonim bija vairāk uz sadarbību ar Krieviju, bet viņš tā patiešām domāja, nevis bija kāds krievu spiegs. Bet kā čalis viņš patiešām bija neiedomājami foršs! Ar viņu bija interesanti būt kopā, parunāt par dzīvi, iešaut kādu graķīti... Pēdējo reizi Ziedoni satiku parkā netālu no Brīvostas. Nekas neliecināja, ka viņš būtu slims un nolemts nāvei. Izskatījās priecīgs, tāda pati frizūra kā agrāk, aprunājāmies, laimīgi šķīrāmies. Ne viņš par ko sūdzējās, ne pats stāstīja par veselības problēmām. Patiesībā mēs jau nebijām tuvi draugi, jo, ja politikā ir kardinālas viedokļu atšķirības, tad grūti būt labiem draugiem. Bet arī nevienu sliktu vārdu par Ziedoni nevaru pateikt. Lai Dievs dod viņam vieglas smiltis!”

ZIEDONIS ČEVERS (1960–2025)

Ziedonis Čevers dzimis 1960. gada 29. janvārī. 1978. gadā viņš pabeidza Rīgas 8. vidusskolu, bet 1982. gadā absolvēja Latvijas Fiziskās kultūras institūtu, iegūstot fiziskās audzināšanas specialitāti. Jaunības gados viņš aktīvi darbojās sportā, īpaši džudo, un kā treneris palīdzēja jaunajiem sportistiem apgūt šo cīņas mākslu. Vienlaikus viņš padomju laikā bija arī aktīvs komjaunatnes un partijas struktūru dalībnieks. 1981. gadā Čevers iestājās komjaunatnē, bet vēlāk arī Padomju Savienības Komunistiskajā partijā. Bijis Komjaunatnes komitejas pirmais sekretārs, 1989. gadā kandidēja PSRS Tautas deputātu padomes vēlēšanās, tomēr netika ievēlēts.

Viens no nozīmīgākajiem brīžiem Ziedoņa Čevera biogrāfijā saistās ar 1991. gada augusta notikumiem, kad PSRS centrālā vara mēģināja īstenot apvērsumu, tā dēvēto Augusta puču. Šajā saspringtajā laikā Čevers nostājās Latvijas Augstākās padomes pusē, tādējādi atbalstot Latvijas suverēno varu un neatkarības centienus. Tā bija rīcība, kas skaidri parādīja viņa nostāju – nevis palikt lojālam padomju struktūrām, bet aizstāvēt jaunveidojošos Latvijas valstiskumu. Šādi lēmumi 1991. gadā bija īpaši nozīmīgi, jo katra amatpersona un politiķis tika vērtēts pēc tā, vai viņš stāvēja par brīvību vai par PSRS centralizētās varas saglabāšanu. Tajā pašā laikā Čevers darbojās Latvijas iekšlietu sistēmā, ieņemot Rīgas pilsētas Iekšlietu pārvaldes priekšnieka vietnieka amatu. Šis amats bija stratēģiski nozīmīgs, jo iekšlietu struktūras bija viens no tiem lauciņiem, kur sadūrās jaunās Latvijas valsts un padomju sistēmas intereses.

Pagājušā gadsimta deviņdesmitajos gados, pēc Latvijas valstiskās neatkarības atjaunošanas un komjaunatnes organizācijas likvidēšanas, Ziedonis Čevers ieņēma iekšlietu ministra amatu Ivara Godmaņa un Guntara Krasta vadītajās valdībās. 1995. gadā viņš izveidoja partiju "Saimnieks", ar kuru startēja 6. Saeimas vēlēšanās un iekļuva parlamentā. Tajā pašā gadā toreizējais Valsts prezidents Guntis Ulmanis uzticēja viņam veidot Ministru kabinetu, tomēr Saeima viņa sastādītajai valdībai neizteica uzticību.

1994. gadā Čevers tika ievēlēts Rīgas domē. Savukārt 1999. gada 7. decembrī viņš pameta partiju, kad tika pausts nodoms to pārdēvēt par Latvijas Demokrātisko partiju un piešķirt tai sociāldemokrātisku ievirzi. Tajā pašā gadā Ziedonis Čevers bija Valsts prezidenta Gunta Ulmaņa ārštata padomnieks integrācijas un drošības jautājumos, bet 2001. gadā – Rīgas domes priekšsēdētāja Gundara Bojāra padomnieks. Pēc vairākiem gadiem ārpus aktīvās politikas Ziedonis Čevers 2002. gada sākumā paziņoja par nodomu atgriezties politikā un izveidoja jaunu politisko spēku – eiroskeptisko Latvijas Brīvības partiju, no kuras saraksta kandidēja 8. Saeimas vēlēšanās. Tomēr partijai parlamentā iekļūt neizdevās.

Pēdējos gados Ziedonis Čevers darbojies arī ārpus Latvijas, pievērsies biznesam, kā arī studējis seno filozofu rakstus, interesējies par reliģijām, vēsturi un kultūras mantojumu. Viņš palicis atmiņā kā enerģisks, sabiedrisks un mērķtiecīgs cilvēks, kurš dzīves pēdējās desmitgadēs meklēja nevis politiku, bet harmoniju un dziļāku izpratni par dzīvi.