Jauns.lv dodas metāla detektora pastaigā ar Dāvi no “Warfinds”
Latvija ir neliela valsts, kuras teritoriju vēsture nav žēlojusi nevienā no pārskatāmajiem gadsimtiem. Šādas zemes ir īpaši interesantas tiem, kuru ...
FOTO: meklējam “zudušos dārgumus” Olaines pusē - Jauns.lv dodas metāla detektora pastaigā ar Dāvi no “Warfinds”
Latvija ir neliela valsts, kuras teritoriju vēsture nav žēlojusi nevienā no pārskatāmajiem gadsimtiem. Šādas zemes ir īpaši interesantas tiem, kuru hobijs ir staigāšana ar metāla detektoru. Varētu šķist – ko gan tie vairāk izdara, kā vien paskrāpē mūsu zemes pašu garoziņu, taču, izrādās, ar to pietiek, lai atrastu atbalsis gan no neseniem un sadzīviskiem, gan seniem, ļoti seniem un būtiskiem notikumiem.
Latvijā viens no populārākajiem šī hobija pārstāvjiem ir Dāvis Šīre. “Instagram” viņam ir vairāk nekā pusmiljons sekotāju un citos sociālajos tīklos interese par viņa nodarbošanos, atradumiem ir tikpat liela.
Savulaik Latvijā pār tiem, kuri staigā ar metāla detektoriem, nereti krita šaubu ēna – tā saucamo “melno arheologu” bija tiešām pietiekami daudz. Taču, laikam ritot, situācija ir mainījusies, un nu šī nosacīti dārgā, ne vienmēr ienesīgā, taču sasodīti interesantā nodarbe bieži vien tiek atspoguļota sociālajos tīklos, kur piesaista lielu uzmanību.
Hobiju atrod caur vectēva stāstiem
Staigāšanai ar Dāvi esam sarunājuši kādu privātīpašumu – mežs, lauks – Olaines pusē, kuram savulaik pāri gāja abi pasaules kari.
Dāvis ierodas “bruņojies” ar dārgu, profesionālu metāla detektoru, gumijas zābakiem, speciālu apģērbu un mazāku, vienā rokā turamu, dunča izmēra metāla detektoru (saukts par “pin-pointeri”). To lieto brīžos, kad ir apzināta vieta, kur rakt, taču nepieciešams skaidrāk, centimetru līmenī, saprast, kur tieši, gadījumā, ja atradums ir neliels, piemēram, monēta.
Tipiska diena ar metāla detektoru tā arī sākas: tiek šķirstītas vēstures lapaspuses, ložņāts internetā, meklējot teritorijas, kurās zemes virskārta varētu slēpt liecības par kādiem interesējošiem pagātnes notikumiem un tad jau atliek dabūt rokā zemes īpašniekus, saimniekus, lai sarunātu atļauju. Pēcāk kārtīgs entuziasts izraktās bedres aizrok, bet par atradumiem informē un tālākās darbības saskaņo ar zemes īpašnieku.
“Personīgi man tā interese par vēsturi un par šo nodarbi sākās ar vectēva stāstiem. Viņš mēdza diezgan precīzi norādīt kādu vietu un stāstīt, ka, lūk tur, vācieši reiz bija, un suņi ēda no viņu ķiverēm. Metāla detektors ir tāda lieta, kas šos stāstus palīdz sasaistīt ar realitāti – tu aizej uz to vietu, darbojies un konstatē, ka tiešām tur ir šāda vācu armijas ķivere!” stāsta Dāvis.
“Opis arī reiz izstāstīja par zeltu, kas esot vienā vietā apraksts. Braucām tur, zeltu es neatradu, bet atradu sev jaunu hobiju. Tas bija 2019. gads,” atklāj puisis.
“Lieta tāda, ka, piemēram, daudzajiem amerikāņiem un kanādiešiem Pirmais pasaules karš, Otrais pasaules karš ir vēstures notikumi, no kuriem viņi lielākoties ir dzirdējuši tikai atbalsis. Tas viss tomēr notika Eiropā, Āzijā, Ameriku tik tieši neskāra, atskaitot vien karavīru iesaisti otrpus okeāniem. Līdz ar to jebkādi vēsturiski priekšmeti, jebkādas autentiskas, taustāmas lietas no šiem konfliktiem viņus ļoti interesē,” norāda Dāvis.
Iespaidīgākais atradums, kas savulaik kādam bija liela bagātība
Taču viņa paša iespaidīgākais atradums ir liecība par daudz, daudz senākiem notikumiem Latvijas teritorijā.
“Tie ir seši sudraba tāleri, kurus atradu pērn. Tas ir 17. gadsimts. Tās ir lielas sudraba monētas, uzgāju tās Siguldas pusē. Šobrīd ir apskatāmi Turaidas muzejrezervātā. Amizanti ir tas, ka šīs monētas zemē gulēja tādā izkārtojumā, kas liecina par vienkārši drausmīgu neveiksmi – kādam tās, ļoti iespējams, vienkārši izkrita, pazuda. Tajos laikos tā bija vērā ņemama nauda,” stāsta Dāvis.
Pastaigājoties Olaines puses mežā kopā ar Jauns.lv, Dāvis drīz vien uziet vienu no pirmajiem, interesantajiem dienas atradumiem – tukšu patronas čaulīti.
Uz tās iespiests 1942. gads un burti “LC” (“Lake City Army Ammunition Plant”, ASV dibināta vienu gadu iepriekš). Dāvis nodemonstrē kompetenci, momentā identificējot čaulītes izcelsmi un pielietojumu – to, acīmredzot tolaik no amerikāņiem saņēmuši un karā pret Vērmahtu izmantojis padomju karaspēks. Ir arī necilāki atradumi – konservu bundža no, domājams, astoņdesmitajiem un kaut kāda spuldzīte.
Pastaigājoties līdzās Dāvim, ļoti ātri top skaidrs, ka zemes virskārta slēpj gan vēsturi, gan arī lielu daudzumu sadzīves atkritumu... un ir jau tā, ka to atšķirību – kas ir kas – nosaka cilvēks.
Saprotams, ka šādai konservu bundžai un “Philips” spuldzītei, ja mēs to atrastu nevis šoziem, bet teiksim, 100 gadus vēlāk – būtu cita vērtība.
To pašu gan jau var pateikt arī par šādu amerikāņu patronas čaulīti, ja to kāds vietējais atrastu nevis mūsdienās, bet apstaigājot kaujaslauku drīz pēc tam, kad šāvieni un ievainoto vaidi apklusuši.
Tur kur plānots celt māju, atrod nesprāgušu lādiņu
Ir gan epizodes, kurās Dāvja interese par vēsturi, pati vēsture un šis hobijs būtiskā veidā mijiedarbojas ar sadzīvi, aktuālo, šobrīd būtisko.
Saprotams, ka ne visi abos karos izšautie lādiņi uzsprāga, attiecīgi tiem, kuri staigā ar metāla detektoriem ik pa laikam gadās atrast zemē arī ko tādu, kas par neatliekamu padara sapieru izsaukšanu.
“Man pašam ir gadījies, ka draugs, kurš taisās būvēt māju, pasauc, lai es nostaigāju pa vietu, kur būs pamati. Nu es arī nostaigāju... un atradu tur smagu nesprāgušu lādiņu. Jā viņa degradācija, paldies Dievam, bija tāda, ka detonācija tur it kā nedraudēja, bet es domāju, ka vairums piekritīs, ka labāk ir būvēt māju tad, ja zem pamatiem nesnauž šāda te vēstures “relikvija”,” stāsta Dāvis.
Līdzīgi bijis arī ar kādu lauksaimniecības zemi, kuru saimnieks ik gadu rušinājis, izmantojis, nemaz nezinot, ka ne tik lielā dziļumā tur savu “momentu” joprojām nesagaidījis guļ milzīgs, izmēros aptuveni vienu metru liels lādiņš. Šajā gadījumā tā stāvoklis bija tāds, ka sapieru iejaukšanās esot bijusi ļoti nepieciešama.
Ir arī draugi, kam šādā veidā – ar metāla detektoru – palīdzēts atrisināt sīkākas dzīves mizanscēnas, proti, atrast nozaudētas atslēgas, dārgu dzirdes aparātu utml.
Cik maksā labs metāla detektors?
Kā jau tika minēts – hobijs nav lēts. Taču sākt var arī salīdzinoši vienkārši. “Es pats sāku ar 200 eiro metāla detektoru. Gadu nostaigāju, viss bija labi, taču kļuva skaidrs, ka vajag ko nopietnāku,” skaidro Dāvis.
Viņa pašreizējais aprīkojums – metāla detektors, mazais detektors, apģērbs, austiņas, soma, lāpsta u.c. ekipējuma daļas – maksā ap 2500 eiro. Dārgākais šajā visā, protams, ir lielais detektors – ap 1600 eiro.
Un jā – ja kādam šķiet, ka šādi legāli nodarbojoties ar senlietu meklēšanu, viss atmaksājas pie pirmajiem kaut kur alā atrastajiem “zudušajiem nacistu dārgumiem” pēc kā var doties pensijā uz Bahamu salām, tad nebūt nē...
Dāvis paskaidro, ka likumdošana, kas skar (un regulē) šo nodarbi Latvijā, nav, maigi sakot, tik sakārtota, cik gribētos. Īsumā – par atradumiem entuziastam no valsts tiek stingrs rokasspiediens un varbūt pat “Malacis!”, bet nekas vairāk. Arī ne rakstiska norāde muzejā par to, ka konkrēto īpašo lietu zemē atradis viņš.
Citādi esot, piemēram, Lielbritānijā, kur muzeji šīs lietas no legāli operējošiem atradējiem vienkārši atpērk. Latvijā, kā noprotams, pretarguments šādai lietu kārtībai ir muzeju finansējums un jā – šo pretargumentu ir grūti neņemt vērā.
Taču sociālie tīkli Dāvim paver citas iespējas un ļauj plānot arī sava veida izaugsmi šī hobija ietvaros.
“Sociālajos tīklos jūtu cilvēku – kā vietējo, tā ārzemnieku – interesi, vēlmi sadarboties. Šobrīd man ir sadarbība ar mūsu pašmāju “Suited Systems”. Pārsvarā izmantoju tieši viņu ekipējumu, kas ražots Latvijā – bikses, jaka, termo veļu, mugursoma utt. Ja par nākotnes plāniem – nu, pavisam noteikti vēlētos sasniegt līmeni, kad šī nodarbe, kas jau dod milzu gandarījumu, dotu arī peļņu,” saka Dāvis.
