Tvaikoņu un motorlaivu satiksme no Kuldīgas uz Ventspili. Aizmirstās Latvijas sabiedriskā transporta lappuses

Laikā, kad sabiedriskā transporta tīkls bija pavisam savādāks nekā mūsdienās, nozīmīgu vietu pasažieru pārvadājumos ieņēma iekšzemes tvaikoņu jeb kuģīšu, kuri kursēja arī visai “eksotiskos” maršrutos, satiksme. Un viens no tādiem bija pa Ventu kursējošais regulārais reiss no Kuldīgas uz Ventspili, par kuru tagad liecības var atrast tikai dažās vēstures grāmatu lappusēs.

Jāteic, ka diez ko par regulāru to nosaukt nevarēja, jo vasarās, kad Ventā bija zems ūdens līmenis, tas kursēja tikai no Ventspils līdz Zlēkām, bet ziemās, kad upe bija aizsalusi, un pavasara ledus iešanas laikā, tas, saprotamu iemeslu dēļ, nevarēja kursēt. Tāpat mainījās gan kuģu īpašnieki, gan rēderejas un tad uz kādu laiku tvaikoņu satiksme tika slēgta, lai pēc kāda laika to atkal atjaunotu.

No Ventspils uz Kuldīgu – nieka astoņās stundās

Pašās 19. gadsimta beigās – 1899. gadā – pirmo reizi tika atklāta kuģīša satiksme starp Kuldīgu un Ventspili, vēsta pašvaldības uzņēmums “Ventspils reiss”: “1899. gadā starp Kuldīgu un Ventspili kursē tvaikonis „Sarja”, kas atiet no Kuldīgas pulksten astoņos no rīta un Ventspilī ienāk pulksten četros pēc pusdienas. No Ventspils Kuldīgā tas ienāk nākamajā dienā pulksten sešos pēcpusdienā.” Kā liecina biļešu takse tad 1904. gadā biļetes cena 1. klasē bija 1,20 rubļi, bet 2. klasē – 80 kapeikas. Uz kuģa bijusi bufete. Tas nozīmē, ka brauciens no vienas pilsētu uz otru aizņēma astoņas stundas, pa ceļam piestājot arī lielākajās apdzīvotajās vietās abās Ventas pusēs.

Jāpiebilst, ka ceļš no Ventspils uz Kuldīgu pa upi bija aptuveni 160 kilometri (Venta ir ļoti līkumaina), tai laikā, kad pa zemes ceļu vien kādi 60 kilometri. Tāpēc saprotami, ka ūdens ceļš ir daudz ilgāks nekā, piemēram, ar zirga pajūgu.

Speciāli Ventai būvētā “Piltene”

Savukārt Kuldīgas Centrālā bibliotēka tikko publicējusi ierakstu, kas liecina, ka tvaikoņu satiksme starp pilsētām tika atklāta vien ceturtdaļgadsimtu vēlāk: “Agrāk kuldīdzniekiem bija unikāla iespēja nokļūt līdz Ventspilij ar kuģīti. Pirms 100 gadiem, 1925. gada 21. augustā, atklāta tvaikoņsatiksme. Maksa par braucienu bija no 3,50 līdz 4,50 latiem.

Kuģa izmēģinājuma brauciens bijis veiksmīgs. “Daudziem gan nebija ticams, ka pēc ārkārtīgi sausās vasaras un pie neparasti zemā ūdens stāvokļa Ventā būs iespējams sasniegt Kuldīgu un pārsteigums bija liels, ka pēc kādām desmit stundām jau pienāca ziņas pa tālruni no Kuldīgas, ka kuģis labi sasniedzis galamērķi, pirms simts gadiem rakstīja laikraksts “Ventas Balss”.

Grāmatā “Kuldīga. Arhitektūra un pilsētbūvniecība” atklāts, ka motorkuģis “Piltene” “būvēts Rīgas kuģu būvētavā “Strauch un Krumin” speciāli Ventas seklā ūdensceļa vajadzībām. 24,10 metrus garais un ar 40 zirgspēku motoru aprīkotais motorkuģis varēja pārvadāt ap 70 tonnu kravas un 103 pasažierus.”

Uz Kuldīgu mazgāšanās kabinetā un 1. klases kajītē

Bet izrādās, ka starp  “Sarju” un “Pilteni” bija vēl kāds kuģītis, kas savienoja abas pilsētas. 1908. gadā avīze “Ventspils Apskats” informēja, ka kuģītis “Abava” no Ventspils izbrauc pirmdienās, trešdienās un piektdienās, bet no Kuldīgas – otrdienās, ceturtdienās un sestdienās. Šajā pašā avīzē 1913. gadā rakstīts, ka regulāro satiksmi pa Ventu no Ventspils uz Kuldīgu no 1. maija atklāj uzņēmējs Teodors Kampers. Iepriekšējiem pasažieru kuģīšiem “Abava” un “Meža” traucējis zemais ūdens līmenis, kas vasarā vērojams Ventā. Tāpēc tālāk par Zlēkām kuģīši nav tikuši. Kuģis “Meža” nonāca Teodora Kampera īpašumā un tas tika pārbūvēts.

Pārbūvētajam pasažieru tvaikonim tika piešķirts cits vārds – “Nikolajs”. Pēc Viļņā veiktās pārbūves kuģa garums sasniedza 100 pēdas (aptuveni 30 m), platums – 16 pēdas (aptuveni 4,8 m) un iegrime bija 12 collas (30,5 cm). Kuģis varēja uzņemt uz klāja 2000 pudu kravas un 200 pasažieru. Ceļot pa Ventu līdz Kuldīgai varēja ar paaugstinātu komfortu. Kuģa priekšgalā atradās 1. klases kajīte un četras atsevišķas telpas, kur varēja palikt pa nakti. Kuģa pakaļgalā atradās 2. klases kajīte, virtuve un bufete. Klājs tāpat bija sadalīts zonās – 1. un 2. klases pasažieriem. Uz kuģa bija mazgāšanās kabinets (kaut kas līdzīgs dušai), slimnīca un glābšanas aparāti, 1914. gadā vēsta “Ventspils Apskats”. Biļete līdz Kuldīgai braucienam 1. klasē maksāja 2 rubļus, 2. klasē – 1 rubli, atsevišķā kajītē – 3 rubļus. Bez maksas varēja pārvadāt bagāžu līdz 1 pudam (16 kg), kravas līdz 50 pudiem pārvadāšana maksāja 10 kapeikas par pudu. No nākamajām avīzes publikācijām izriet, ka arī kuģis “Nikolajs” zemā ūdens līmeņa dēļ bieži nav varējis kursēt pa Ventu.

Tvaikoni “Nikolajs” nomainīja motorkuģis “Piltene”, atklājot satiksmi ar Kuldīgu, informē “Ventas Balss” 1925. gadā. Bet zemais ūdens līmenis liedz īstenot “pilnvērtīgu” kuģošanu. 1929. gadā avīze raksta, ka Finanšu ministrija iegādājusies upes bagaru kanāla padziļināšanai Piltenē no Vecventas līdz Ventai un kuģu satiksmes atjaunošanai. Kanāla padziļināšanas darbi tika pabeigti 1930. gadā. Uz upes satiksmes atklāšanu bija sanākuši aptuveni 500 ventspilnieku un gandrīz visi piltenieki, uz vēsturisko faktu šogad atskatījās “Ventas Balss”.

“Abava” iesalst ledū

“Ventspils reiss” raksta, ka kuģīšu satiksme starp Kuldīgu un Ventspili notika līdz pat pagājušā gadsimta piecdesmito gadu vidum: “No 1934.gada vairāk nekā 20 gadus satiksmi starp Ventspili, Kuldīgu un Pilteni nodrošina motorkuģis “Abava”.”

Par panākumiem un arī neveiksmēm “Abavas” ūdesnceļos ziņoja tā laika vietējā prese:

* “Satiksmi starp Ventspili un Pilteni sākot ar 1934. g. 28. aprīli uztur motorkuģis “Abava”, kas atiet no Ventspils katru darbdienu (pie elevatora pārceltuves, pie tirgus laukuma) plkst. 3 pēc pusd., pienāk Piltenē plkst. 5.30 pēc pusd. Atiet no Piltenes plkst. 6 rītā, pienāk Ventspilī plkst. 8.30.”

* 1939. gada janvārī “Ventas Balss” ziņoja, ka “Abava” iesalusi ledū un tāpēc satiksmē vairs nepiedalās: “Pagājušā gada decembra mēnesī A. Bicka motorlaiva “Abava”, kas uzturēja pasažieru kārtējo satiksmi starp Ventspili un Pilteni, pie Piltenes iesala. Mēģinājums motorlaivu nogādāt uz Ventspili pa ledu, ar zirgu palīdzību, neizdevās un laiva pie Krojniekiem palika uz ledus. Lai ledus iešanas laikā laiva neaizietu bojā, tad pie Krojniekiem to uzvilka krastā. Motorlaiva stipri bojāta – tai salocīta velve un ielauztas vairākas plates. Tagad laivu provizoriski savedīs kārtībā un nogādās uz Ventspili izremontēšanai. Sarunā ar motorlaivas “Abava” īpašnieku A. Bicki noskaidrojās, ka pēc tās izremontēšanas, viņš satiksmi ar Pilteni neuzturēs, bet motorlaivu pārdos.” Pēc padomju okupācijas, “Abavu” nacionalizēja un to atkal ielaida ūdeņos, lai kuģotu no Ventspils un Kuldīgu.

* * *

Jauns.lv lasītājus turpinās iepazīstināt ar Latvijas sabiedriskā transporta aizmirstajām lappusēm un pēc nedēļas – sestdien, 6. septembrī, stāstīs par nerealizētajiem trolejbusu maršrutiem Rīgā, kā arī par to, ka savulaik bija ideja trolejbusu satiksmi atklāt arī Liepājā.