Kur aiziet un ko redzēt? Maldīšanās Madonā, Liepājas mini portreti un topogrāfijas retrospekcija Dundagā: izstāžu ceļvedis

Vecākajā un lielākajā Ziemeļkurzemes pilī Dundagā varat aplūkot mākslinieces Sandras Krastiņas Sajūtu topogrāfiju Retrospekciju. Savukārt Roberta Mūka muzejā Galēnu pagastā var kā tauriņam pieskarties leģendārajam Rīgas porcelānam. Dodoties uz robežpilsētu Valku/Valgu vērts iegriezties arī vietējā novadpētniecības muzejā, kur varam ieraudzīt, cik dažādi sievieti pagājušā gadsimtā attēlojuši latviešu mākslinieki. Toties Liepājas muzejā skatāma izstāde “Liepājas elpa mini portretos”. Bet Madonas muzejā varam pamaldīties atomu apļos franču izcelsmes mākslinieces izstādē “Memento Atomi: maldīšanās apļos”.

* Vēsturiskajā Dundagas pilī līdz pat nākamā gada 6. janvārim skatāma mākslinieces Sandras Krastiņas personālizstāde “Sajūtu topogrāfija. Retrospekcija”, kas pievērš uzmanību ideju pārmantojamībai mākslinieces daiļradē. Proti, izstādei izvēlētie gleznu cikli attiecas uz dažādiem mākslinieces meklējumu posmiem. Īpaša nozīme tiek pievērsta ideju un glezniecības atradumu metafizikai, skaidrojot, kā no viena suverēna gleznu cikla māksliniece nokļūst pie nākamā, kā nejaušs atradums kļūst par nākamo izpētes motīvu.

Izstādes kuratore Ieva Kalniņa Jauns.lv informē: “Māksla nereti iegūst savu īsto spēku tur, kur vārdos trūkst elpas, kur domām un sajūtām pārāk glītās metaforās kļūst par šauru, un izpušķota runa noslāpē patiesību. Tā veidojas telpā starp redzamo un sajūtamo, starp indivīda klusumu un pasaules trokšņiem, kas caur ikkatru brīvo radošo garu iegūst savu subjektīvo pieraksta formu. Mākslinieki ir kā jutīgi uztvērēji, kuri fiksē laikmeta vibrācijas – ne vien sociālpolitiskā, bet arī iekšējā, eksistenciālā līmenī. Sandra Krastiņa savā daiļradē veido jutīgu, bet precīzu emocionālās realitātes kartējumu, kur personiskais kļūst par durvīm uz vispārējo. Līdzīgi kā skatienam, kas, ilgstoši fokusējoties uz vienu punktu, pēkšņi piedāvā kopainas redzējumu. Viņas glezniecībā individuālā pieredze pāraug savas robežas. Tā ir transformācija no sajūtu pašportreta uz cilvēka stāvokļa vispārinājumu. Tas, kas sākas kā klusa saruna ar sevi, kļūst par izsvērtu laikmeta liecību, laika gara fiksāciju.”

Sandra Krastiņa ir mācījusies Latvijas Mākslas akadēmijas Monumentālās glezniecības nodaļā (1976–1982) un profesora Eduarda Kalniņa meistardarbnīcā (1982–1986), strādājusi par pedagoģi Jaņa Rozentāla mākslas vidusskolā. Viņa ir Latvijas Mākslinieku savienības muzeja izveidotāja un vadītāja, žurnāla “Dizaina Studija” galvenā redaktore, darbojusies arī grafikā un animācijā, kā arī veidojusi dizainu Latvijas Bankas kolekcijas monētām. Sīkāk internetā: www.dundagaspils.lv.

* Ievērojamajam latviešu latviešu filozofam un dzejniekam Robertam Mūkam (1923—2006) veltītajā muzejā viņa dzimtajās mājās Preiļu novada Galēnos līdz 29. septembrim skatāma 21 gadu jaunā kolekcionāra Teo Ralfa Jēkabsona porcelāna kolekcijas izstāde “Kā tauriņam pieskarties”. Teo Ralfa Jēkabsona kolekcijas pirmsākumi meklējami pirms desmit gadiem, savukārt aktīva kolekcionēšana rit aptuveni sešus gadus.

Jaunais kolekcionārs galvenokārt koncentrējas uz Kuzņecova fabrikas, “Jessen” un Rīgas porcelāna fabrikas izstrādājumiem, taču paralēli krāj arī citu bijušo rūpnīcu industriālo mantojumu. Galēnos aplūkojama vien neliela daļa no viņa lielās kolekcijas. Pilnā kolekcija sastāda vairākus tūkstošus priekšmetu. Izstādē ir iekļautas gan visiem atpazīstamas servīzes, gan īpaši retumi.

Viena no izstādes daļām veltīta māksliniecei Valijai Dimantei (1959, dz. Opule), kuras dzimtā vieta ir Preiļu novada Sīļukalna ciems. Valija Dimante 1985. gadā absolvējusi Rēzeknes Lietišķās mākslas vidusskolas Keramikas nodaļu un pēcāk turpinājusi studijas Valsts Mākslas akadēmijas Keramikas nodaļā. Viņa Rīgas porcelāna rūpnīcā strādājusi līdz 1997. gadam, galvenokārt veidojot dekola (dekora) metus pusdienu, tējas un kafijas servīzēm.

Teo Ralfa Jēkabsona kolekcija un tās daļas ir piedalījušās vairākas izstādēs dažādās Latvijas vietās. Porcelāna trauku krāšana vēršas plašumā un kolekcijai pievienojas citas sava laika perioda liecības – industriālā laikmeta liecības gan kā dokumenti gan priekšmeti. Teo Ralfs Jēkabsons par sevi raksta: “Es esmu no Baldones un dzīvoju pagaidām gan Baldonē, gan Rīgā, un vēl Jelgava ir kļuvusi kā manas trešās mājas (viņš ir students Latvijas Biozinātņu un tehnoloģiju universitātē). Latgale arī ir tuva, jo es bieži braucu ciemos pie draugiem uz Rēzekni un Līvāniem. Šobrīd mana izglītība ir ainavu būvtehniķis, bet es mācos tālāk par ainavu arhitektu. Domāju, arī pēc ainavistiem es neapstāšos, jo man patīk iemācīties kaut ko jaunu. Vēl man ļoti patīk zīmēt un fotografēt. Es sāku kolekcionēt porcelānu, jo man ļoti patika formas, kas stāvēja rūpnīcā. Katras veidnes siluets bija ļoti interesants. Pēc tam mani sāka aizraut dekori un dažādu autoru rokraksti un stāsti, kas slēpās zem porcelāna trauka. Galvenais, ko iegūsti, kolekcionējot porcelānu, ir stāsti un pievienotā vērtība.” 

Par Rīgas porcelāna rūpnīcu viņš saka: “Rūpnīca ir unikāla ar to, ka tur strādājuši dažādi mākslinieki no dažādām tautām. Tur tapa unikāli autordarbi – dažādos stilos un dažādās tehnikās.” Sīkāk internetā: www.preili.lv.

* Valkas novadpētniecības muzejā līdz 25. oktobrim izstādē “Ieva” būs eksponēti muzejam dāvinātie novadnieka, mākslinieka Jāņa Strupuļa dažādu autoru darbi no viņa kolekcijas - gleznas, akvareļi, grafikas, zīmējumi un fotogrāfija, kurus vieno kopīga tēma: sievietes tēls mākslā. Izstādē var izsekot, cik dažāds ir autoru redzējums par sievietes skaistumu un ķermeņa plastiku. Iespējams pamanīt to, ka 20. gadsimtā sievietes tēls mākslā atainots dažādos stilos. Starp izstādītajiem darbiem ir arī latviešu glezniecības vecmeistaru Jaņa Rozentāla, Jāņa Pauļuka, Kurta Fridrihsona un Riharda Zariņa darbi.

Izstādes “Ieva” atklāšana notika Valkas Jāņa Cimzes ģimnāzijas 105. gadadienas pasākumu ietvaros, tādēļ, ka kolekcijas dāvinātājs - filantrops un mākslinieks Jānis Strupulis ir Valkas 1. vidusskolas 1966. gada absolvents. Šis ir Valkas izcilā novadnieka otrais apjomīgais dāvinājums Valkas novadpētniecības muzejam (2024. gada februārī viņa dāvinātie citu autoru mākslas darbi tika eksponēti izstādē “Gleznas un medaļas”). Jānis Strupulis ir latviešu tēlnieks un grafikas dizainers, medaļu mākslinieks, autors vairākām Latvijas monētām. 1973. gadā beidzis Latvijas Mākslas akadēmijas Tēlniecības nodaļu, ir Medaļu mākslas starptautiskās federācijas biedrs, Latvijas Medaļu mākslas kluba prezidents un Latvijas Zinātņu akadēmijas goda loceklis.

Izstādes organizatori apmeklētājiem ar bērniem lūdz ņemt vērā to, ka izstādē “Ieva” attēlots māksliniecisks kailums. Sīkāk internetā: www.valka.lv.

* Esot vēju pilsētā, vērts ieiet pilsētas muzejā (Kūrmājas prospektā 16/18), kur līdz 31. augustam skatāma Ingemāras Treijas gleznu izstāde “Liepājas elpa mini portretos”, kura veidota īpaši Liepājas muzejam, izceļot gaismas spēku, ko var izstarot miniatūra glezna. Darbi tapuši 20 gadu laika posmā, māksliniecei piedaloties plenēros.

Izstādes darbos atklājas plašs tematiskais spektrs – no konkrētām Liepājas vietām līdz abstraktām lokācijām. Figurālajās kompozīcijās ainava tiek paspilgtināta ar mītisku vai alegorisku tēlu, kas to padara nedaudz sirreālu, bet runājošu par šodienas un nākotnes attiecībām. Miniatūras gleznas mazais izmērs no-saka detalizētu skatījumu uz cilvēku, arhitektūru vai ainavu – katra krāsa un līnija rada atmosfēru ciklu, kas saistās ar vēja kustību un Liepājas stāstu.

Vējš šajā izstādē jūtams kā sižetu apvienotājs – Liepājā tas ir ne tikai fiziska parādība, bet arī kultūras spogulis. Tas simbolizē brīvību, kustību un nepārtrauktību, kas atklājas arī mazajos portretu gleznojumos. Ingemāra Treija atzīst: “Mazo formu glezniecība – ļoti personīgi, intīmi, pietuvināti portreti, ko caurstrāvo lielas patiesības – gaisma un mīlestība. Koncentrējot enerģiju nelielā formātā, tā iedarbojas uz skatītāju ar pārsteidzošu spēku. Katrā portretā var saskatīt sevi vai atpazīt sev tuvu cilvēku, jo, izmantojot gaismas un krāsas savstarpējo saspēli un kustību, tajā parādītas emocijas, cilvēka iekšējā pasaule un attieksme pret apkārtējo vidi un notikumiem.”

Ingemāra Treija (dz. 1963.) – māksliniece un pedagoģe, dzīvo Tukumā. Ikdienā strādā Māras Muižnieces Rīgas Mākslas skolā kā gleznošanas metodiķe un mākslas priekšmetu skolotāja, vada studiju “Krāsmute” un Tukuma Mākslinieku grupu. Sīkāk internetā: liepajasmuzejs.lv.

* Bet Madonas novadpētniecības un mākslas muzejā līdz 7. septembrim skatāma franču izcelsmes mākslinieces Elietas Gijotas izstāde “Memento Atomi: maldīšanās apļos”. Māksliniece savus darbus uz Latviju atvedusi no gleznainās Vaijes - Madonas sadraudzības pilsētas Vācijā, kur tie radīti iedvesmas un radošuma pilnā gaisotnē. Izstāde aicina iegrimt zīmējumu mikropasaulēs, kur katrs punktiņš un līnija kļūst par atomu lielas, neredzamas sistēmas elpā.

Elietas Gijotas ceļš uz mākslu bijis ilgs un līkumains - sākotnēji viņa centās izpaust dzīves skaistumu un sarežģītību caur dzeju un fotogrāfiju, līdz beidzot savos trīsdesmit gados pēc darba nevalstiskajās organizācijās un dzīves tādās leģendārās vietās kā Katmandu un Kolkāta saprata: patvērums meklējams nevis kaut kur citur, bet tieši ar pildspalvu rokā un baltu papīra lapu priekšā. Papildus zīmēšanai viņa 2019. gadā absolvējusi tekstildizaina studijas, paplašinot savu radošo darbību arī ar augu un ziedu motīviem - tas ir viņas jaunākais izpētes virziens, kas tikai sākas.

Māksliniece savā darbā apvieno zinātnisku precizitāti ar poētisku skatījumu uz pasauli - viņas radītās kompozīcijas ir kā rūpīgi uzbūvētas ar aci netveramas pasaules, kas vienlaikus šķiet gan mikroskopiskas, gan kosmiskas. Viņa zīmē ar īpašu vērību un pacietību, katru detaļu uztverot kā dzīvības vienību - atomu, kas veido lielāku veselumu. Darbos atkārtoti parādās aplis - kā simbols bezgalībai, vienotībai un klusumam. Iedvesmu viņa guvusi gan no Nepālā skatītajām mandalām, gan no dabas struktūrām un Visuma ritmiem, meklējot likumsakarības starp atoma uzbūvi un galaktiku kustību. Sīkāk internetā: www.madonasmuzejs.lv.