"Gribējās kaut ko saglabāt!" Baldones 12. klases skolnieks Teo Ralfs Jēkabsons sarīko iespaidīgu porcelāna izstādi

“Kad Rīgas porcelāna rūpnīcu sāka nojaukt, vēl biju mazs, bet mani viss ar to saistītais ieinteresēja. Piesaistošs un mistisks materiāls, turklāt manas vecmāmiņas māsa tur savulaik strādāja par apgleznotāju un netālu dzīvoja. Viņu gan neesmu dzīvē saticis, bet man stāstīts, ka pie viņas mājās ciemojies daudz draugu, kopīgi līmējuši uzlīmes, gleznojuši,” "Kas Jauns Avīzei" stāsta Teo. Viņu ļoti aizrāvusi baltā zelta – porcelāna – ražošanas tehnoloģija, rūpnīca gāja zudumā, bet puisim gribējās kaut ko saglabāt.

Cenas ļoti augušas

“Es sāku pētīt lietišķās mākslas grāmatas, kur apkopotas ziņas par šiem traukiem. Tas man šķita ļoti interesanti – palēnām radās interese, kura auga augumā, pētīju arī rūpnīcas vēsturi,” saka Teo. Par pirmo viņa kolekcijas eksponātu 2015. gadā kļuva liela, brūna krūze ar tautisku rakstu.

Sākotnēji antikvariātos Rīgas porcelāna bijis visai daudz un par salīdzinoši zemām cenām. Vēl pirms dažiem gadiem interese par šiem traukiem bija tikai dažiem kolekcionāriem, porcelāna bums radies tikai šobrīd, kovida laikā. “Atceros, viena kafijas kanniņa maksāja tikai 1,90 eiro, bet tagad jau cena pacēlusies vismaz līdz 15 eiro, pat vēl vairāk. Antikvariāti vispār ceļ cenas ļoti traki,” novērojis Teo.

Kad 2013. gadā buldozeri porcelāna rūpnīcas teritorijā sāka atbrīvot vietu tirdzniecības centram "Akropole", pamestajās noliktavās un cehos bija daudz trauku. Piemēram, servīzi "Līva" Teo dabūjis no tuva cilvēka, kurš palīdzējis izpārdot porcelāna rūpnīcas pārpalikumus. Turklāt Teo noskaidrojis, ka "Līvas" māksliniece ir Ilga Dreiblate un šie trauki ir tikai pāris eksemplāros, tātad ļoti unikāli. Puisim tie ļoti patīk – neordināra forma, ar lielu kafijkannu, krūzes prāvas un parocīgas, tikai cukurtrauks mazs.

Par paša nopelnīto

“Kolekcija papildinās visu laiku, katru otro dienu – vismaz ar mazu apakštasīti. Es staigāju pa veikaliem, antikvariātiem un meklēju jaunus traukus. Arī internetu izmantoju, prasu paziņām. Dažreiz ir pauzes, kad nekas nepapildinās, un tad ir grūti. Ir arī gadījumi, kad vienā dienā sarodas ļoti daudz trauku. Dažreiz paveicas – ir lēti, bet citreiz maksāju bargu naudu,” stāsta Teo. Nesen viņš nopircis izsolē cūciņu – tējkannu par 80 eiro, tas varbūt pat neesot dārgi, jo ir autordarbs.

No vecākiem Teo naudu neprasa, vasarās pats strādā – Baldones muzejā palīdz uzskaitīt eksponātus, Rīgā, Viesturdārzā, par strādnieku teritorijas sakopšanā, "Lido" pie ēdienu izsniegšanas kā palīgstrādnieks. Varot nopelnīt, un baldonietim patīk strādāt – neprotot neko nedarīt un sēdēt rokas klēpī salicis.

Aija, Santa, Regīna, Viktorija

“Man ir interesanta servīze "Armēnija", ražota nelielā tirāžā, formas autors ir armēņu mākslinieks. Daudziem kolekcionāriem tādas nav, tas ir īpašs retums. Labas figūriņas, piemēram, kaķis un taksis, šai servīzei ir ļoti smalka un izcila forma, kāda nav raksturīga Rīgas porcelāna traukiem. Arī ļoti praktiska. Kolekcionāre pat bija pārdevusi, jo uzskatīja, ka tas nav Rīgas porcelāns,” ar citu ieguvumu palepojas baldonietis.

Pati pirmā servīze kolekcijā bija "Laima" – eleganta forma, attēlotas saulītes, latviskā stilā, pēc kolekcionāra domām, pati skaistākā, kāda Rīgā vispār tapusi. Teo kolekcijā ir arī 80. gados tapušās servīzes "Aija", "Santa", "Regīna", "Viktorija". Pēdējai jaunietim patīk pusdienu variants, Teo mājās tā ieņēmusi goda vietu. Viņš uzgājis faktu, ka "Viktorija" lietota restorānā un atpūtas kompleksā "Mežezers" Aiviekstes pagastā Pļaviņu pusē.

“Visi baltie trauki man ļoti patīk. Atceros fotogrāfijas par porcelāna rūpnīcas slēgšanu – tur baltie trauki bija tonnām samesti cits citam virsū. Tie ir parasti, bet ļoti izteiksmīgi, forma katram unikāla, atgādina kaut ko baltu un tīru,” izjūtās dalās Teo.

Viņam patīk arī kobalta trauki. Pirms glazūras uzklāšanas ir izveidots zīmējums, uzlīme un tad pēc apdedzināšanas tie kļūst zili. “Mani ļoti fascinē mākslinieces Aijas Mūrnieces gleznojumi ar taureņiem un putniem, to es varu nosaukt par Latvijas keramikas tīrradni – tik skaisti un latviski, mīlīgi, izteiksmīgi un unikāli! Zilie taureņi ir kaut kas ļoti skaists, raksturīgi tikai Rīgas porcelānam, ne citām rūpnīcām,” slavē Teo.

Nedrīkst aizmirst skapjos

Ģimenes privātmājā Baldonē visas telpas ir piepildītas ar traukiem. Ir ļoti daudz ikdienišķu trauku, lielas buljona krūzes, kuras ir ļoti praktiskas. Ne viss ir neaizskarami eksponāti, ikdienā Teo izmanto servīzi "Viktorija", bet no "Armēnijas" malko tikai kafiju.

“Trauki ir ļoti jātīra, nedrīkst aizmirst par tiem, kuri ievietoti skapjos un bufetēs – ik pēc laika jānopulē, jo ļoti apput. Nedrīkst tīrīt tos zīmējumus, kuri nav kārtīgi apdedzināti. Visu laiku, tīrot traukus, jābūt ļoti uzmanīgam – ja apakšējais zīmogs nav kārtīgi apdedzināts, tad trauki nav paredzēti lietošanai, bet vienkārši tikai skaistumam. Mēs tīrīšanas darbus veicam kopā ar mammu Inesi, bet man vienmēr bail, lai viņa kaut ko nesajauc. Taču mammai es saku lielu paldies, jo nezinu, ko bez viņas palīdzības darītu,” pateicīgs ir dēls.

Viņš atklāj, ka mammas dēļ arī sācis kolekcionēt – viņai bija uzdāvināta krūze ar apakštasi, rotāta ar zelta rozēm, un Teo radās vēl lielāka interese par porcelānu.

Teo ļoti patīk krāt arī ražošanas un laboratorijas paraugus, servīzes ar īpašiem gleznojumiem, kur rakstīts "Rīgas porcelāna rūpnīcas mākslas laboratorija", zīmējuma numurs un formas nosaukums – tie ir patiesi unikāli, saglabājušies tikai pāris eksemplāros.

“Man ir ļoti liels prieks par izstādi Ķekavas muzejā, un īpaši lepojos, ka esmu dabūjis skices, kurās attēloti izstādītie priekšmeti, parādīts arī trauku tapšanas process,” atklāj Teo.

Kārojas lielu vāzi

Kādreiz Teo kolekcionējis arī senas skaņuplates, kad pašam bija tikai 11 gadu – tās, kuras izlaida  Rīgas skaņuplašu fabrika "Līgo", no 50. gadiem. “Mans tētis Vilnis strādā par radioinženieri, un arī man patika montēt skaļruņus un klausīties latviešu mūziku. Mums mājās joprojām ir daudz atskaņotāju. Tagad manas skaņuplates ir laukos, skapī saliktas. Es vēl vēlētos kolekcionēt Latvijas mālu, bet attīstīties tikai vienā virzienā un neizplūst. Lai kolekcija aug, koncentrēties tikai uz traukiem,” uzsver kolekcionārs.

Šajā gadā viņš cer iegūt kādu foršu vāzi, liela izmēra: “Esmu jau redzējis tādu, attēlotas tautumeitas, trauks ir ar rokturi. Tā ir ļoti prāva, un porcelāna rūpnīca neizgatavoja milzīgus priekšmetus, jo tiem nepieciešama īpaša lielizmēra krāsns, kur apdedzināt. Tādi eksemplāri bieži nav sastopami, lielākoties bija izgatavoti kā diplomdarbi.”

Debesu vilinājums

Teo arī pats vēlas veidot keramikas figūriņas, esot jau mēģinājis, tikai mācības paņem daudz laika un brīvu brīžu ir ļoti maz. Puisim pēc vidusskolas pabeigšanas ir doma veidot savu uzņēmumu, kas ražotu porcelānu. Skolā ļoti interesē vēsture un bioloģija, bet vēl nezinot, kur tālāk turpinās mācības.

“Es brīvajā laikā šad tad zīmēju, bet vairāk savam vaļaspriekam un pašizpausmei. Patīk veidot no māla dabas sižetus, visu, kas ienāk prātā, lai atslēgtos no ikdienas rutīnas,” piebilst Teo. Viņu aizrauj arī ceļojumi, šogad vēloties aizbraukt uz Itāliju, patīk arī apskatīt dzimto zemi un gūt neaizmirstamus iespaidus. “Manam vectēvam Arvīdam ļoti patika ceļot, viņš jaunībā bijis izpletņlēcējs, arī mani iedvesmojis visu izpētīt, darīt un ticēt saviem spēkiem!” teic Teo.

Un viņš raugās arī debesīs: “Es ļoti vēlētos pētīt zvaigznes, pie mūsu mājām netālu atrodas observatorija. Ja būtu iespēja aizceļot uz kosmosu, tas būtu vienkārši burvīgi. Visa pasaule ir tik saistoša, un tā jābūt arī augšā, Visumā, tur nevar būt vienkārši tukšums.”

Pirmā porcelāna fabrika Baltijā

Pirmo porcelāna un fajansa fabriku Baltijā 1841. gadā nodibināja Sidors Kuzņecovs Ķengaragā. Sākotnēji šeit ražoja pusfajansa izstrādājumus, 1851. gadā sāka ražot porcelānu. 1864. gadā pēc tēva nāves rūpnīcu pārņēma Matvejs Kuzņecovs. 1940. gadā pēc Latvijas okupācijas uzņēmumu nacionalizēja. Pēc neatkarības atjaunošanas darbojās akciju sabiedrība "Rīgas porcelāns", kas 1997. gadā bankrotēja, cita starpā gāzes cenas dēļ. 2013. gadā sākās rūpnīcas ēku nojaukšana, vietā ir uzbūvēts tirdzniecības centrs "Akropole". No Kuzņecovu laikiem ir saglabāti divi skursteņi, apskatāma arī trauku ekspozīcija.

1886. gadā Jaunmīlgrāvī Jakobs Karls Jesens nodibināja porcelāna fabriku. 1939. gadā to slēdza līdz ar vācbaltu – fabrikas īpašnieku un strādnieku – repatriāciju. 1940. gadā padomju okupācijas vara atjaunoja darbību, to nosauca par Rīgas porcelāna fabriku, 1963. gadā apvienoja ar Rīgas porcelāna un fajansa fabriku, bijušo Kuzņecova uzņēmumu. 1991. gadā fabrikas ēkās sāka darboties Latvijas un Šveices kopuzņēmums "Latvpotik", 1996. gadā izveidoja SIA "Jesena porcelāns", kas atjaunoja preču zīmi "Jesens 1886 Rīga", bet 2003. gadā firma izbeidza darbību.