Sodomija, dabas stihijas un lepni viesi: 300 gadus seni hroniķa pieraksti atklāj, ka dzīve Liepājas pusē tolaik bijusi nudien interesanta

Liepājas 400. jubilejas gads tiek atzīmēts ar Liepājas birģermeistara Jirgena Šmita 18. gadsimta vidū rakstītas hronikas (var teikt arī – piezīmju jeb dienasgrāmatas) atvēršanas svētkiem. Apjomīgo darbu – hronikas tulkošanu latviešu valodā – paveicis vēsturnieks Arnolds Bērzs, un nu vairāk nekā 300 lappušu biezais darbs ir nodrukāts un iesiets glītos cietos vākos, ko rotā nosaukums "Jirgens Šmits. Liepājas hronika 1732–1748". 

Šmits fiksējis gan svarīgus pilsētas sabiedriskās dzīves notikumus un dažādu “augstlabdzimtību” viesošanos, gan ne tik svarīgus sadzīves un arī kriminālus atgadījumus. Tāpat Šmits raksta par notikumiem paša ģimenē – savu ievēlēšanu birģermeistara amatā, precībām, bērnu dzimšanu utt. Apjomīgākās piezīmes veltītas ostas izbūvei un Svētās Trīsvienības baznīcas celtniecībai, taču šos tematus šoreiz izlaidīsim, jo katrs no tiem pelnījis atsevišķu stāstu.

Miris Polijas karalis Augusts

“1733.  gada 10.  februārī. Pasts atveda sēru ziņu, ka mūsu žēlīgais karalis un kungs Varšavā, proti, Augusts, Polijas karalis un Saksijas kūrfirsts etc. pēc tam, kad Varšavā Seims izjucis, 1. februāra rītā ap pulksten četriem no gangrēnas miris.”

“1733.  gada 2.  marts. 1.  martā pēc Augstlabdzimušo Virspadomnieku kungu pavēles no kanceles tika paziņots par Viņa Karaliskās Majestātes nāvi un ar viņu rīkojumu noteiktas pienācīgās sēras. Godājamā Rāte nolēma atbilstoši pavēlei sērot sešas nedēļas, un, kā šodien sākts no divpadsmitiem līdz pulksten vieniem, tā visas sešas nedēļas šajā laikā zvanīt ar visiem zvaniem. Baznīcā kancele, altārim kā galds, tā kājsols, Lielfirsta koris, Virspadomnieku kungu sols jānodrapē melni, un atbilstoši rīkojumam tādiem tiem jāpaliek sešas nedēļas. Tāpat melns jāapvelk maģistrāta sols. Maģistrātam visas sešas nedēļas kā rātsnamā, tā baznīcā jāiet garos, melnos sēru mēteļos, kā arī visas sešas nedēļas jāstaigā melnos uzvalkos. Baznīcā kāzās, kristībās mūzika aizliegta. Pēc sešām nedēļām visas sēras tiek atceltas, izņemot baznīcu, kur viss paliek melnā drapējumā līdz Jāņiem.”

Ar kurjeru nekaulēties

“1733.  gada 9.  martā. No Varšavas ieradās krievu kurjers kapteiņa pakāpē un devās uz Pēterburgu. Ceturksni pirms divpadsmitiem priekšpusdienā pieprasīja par samaksu trīs zirgus ceļa turpināšanai, un ceturksni pirms vieniem zirgi bija sagatavoti un viņam piesūtīti. Važonis tika brīdināts, lai ar pašu nekaulējas, bet samierinās ar krievu ķeizarisko norādījumu  – 18 grašu samaksa par jūdzi par katru zirgu. Ap pulksten diviem viņš aizjāja.”

Ļauni izturas pret sievu 

“1735.  gada 8.  jūnijā. Galdnieks Jakobs Jirgens ir ļauni izturējies pret savu sievu: iegrūdis krāsnī un gandrīz sadedzinājis, spalvu nazi iedūris kaklā, vairākas reizes pamatīgi sadauzījis seju. Aklās nedēļas svētdienā pēc tam, kad visu nakti bija žūpojis, vakarā pieprasījis ēst. Pēc tam, kad sieva viņam izvārījusi mencu, viņš izsmējis viņu, ka viņai vajag viņu ēdināt ar sviestu, bet nevis ar tik garu zupu. Pats neesot ēdis, bet paņēmis cirvi un gribējis viņai nocirst galvu. Tad meita cirvi atņēmusi un māti izglābusi. Svētdienas rītā viņš pieprasījis ēst. Viņa tam teikusi, ka jāgaida, kamēr viņa ļaudis pārnāks no baznīcas, bet viņš nav gribējis gaidīt; izdzēris gandrīz pusi korteļa degvīnu, pieprasījis, lai dod ēst. Tad viņa tam cēlusi priekšā teļa galvu. Viņš to ar galdautu un visu, kas uz tā bijis, aiznesis uz Smilšu kalnu, izēdis smadzenes, sabēris smiltis un aizgājis atpakaļ mājās. Izvilcis sievu aiz matiem, ausis, degunu un acis piebēris ar smiltīm, tā ka viņa divas dienas nogulējusi bez valodas. Tāpat paņēmis sudraba biķeri un dažas sudraba karotes un aizgājis, taču sardze viņu aizturēja pie Šmedena dārza un nogādājusi cietumā. Tā kā pēc paša atzīšanās Godājamā Rāte lietu atzina par krimināllietu un tika aizrakstīts pilskungam Bēra kungam, tika pieņemts sekojošs spriedums: viņam pilsēta un zeme jāatstāj uz mūžīgiem laikiem, bet sieva ar zeļļiem drīkst amatu turpināt. Eksekūcija tūlīt tika izpildīta. Dievs, pasargi ikvienu cilvēku no tādiem darbiem.”

Pieķerts sodomijā

"1733. gada 5. jūlijā. Godājamā un Viedā Cienījamā Rāte tika ekstraordinārā kārtā sasaukta, un prezidējošais birģermeistars pieprasīja lēmumu. Pilskungs Štempels ar sava svaiņa fon Sakena kunga starpniecību paziņojis birģermeistaram, ka maiznieka Bērensa kalps pieķerts pie Grobiņas dzirnavām sodomijā un tagad sēd apcietināts Grobiņas muižā, mums vajagot likt viņu saņemt. [..] Godājamā Rāte apstiprināja tā: tā kā izdarībā viņš ir pieķerts Grobiņā, tad tur viņš par savu ļauno dzīvi arī jāsoda, tāpēc viņš var palikt tur, kur saķerts. [..] Atbildot uz Augstlabdzimtības man atsūtīto vēstuli. Tā kā kalps ir svešinieks, tad Godājamā Rāte par viņa apcietināšanu un ļaundarību pēc sena paraduma nolēmusi neko neuzsākt, jo, kā tas visās vietās ir parasts, kurā vietā noticis noziegums, tās kungs uz sava rēķina rīkojas.”

Jaundzimušā slepkavība

“1734. gada 10. jūlijā. Tika pieņemts spriedums par Kogi, kas negodā dzemdējusi bērnu un iesviedusi privè (fr. ateja). Pēc pašas liecības, bērns vēl bijis dzīvs. Viņai tika piespriests nāvessods, nocērtot galvu. Eksekūciju izpildīja Kuldīgas bende 24. jūlijā. Pasargi, Dievs, no līdzīgiem darbiem!”

Krusa baloža olu lielumā 

“1733.  gada 8.  augustā, vakarā ap pulksten sešiem ziemeļaustrumos gaisā parādījās spēcīgs gaišzils stabs, aiz tā bija negaiss. Divas minūtes stabs kāpa arvien augstāk un vienlaicīgi sāka palikt platāks, tā ka divās minūtēs minētais stabs no jūras izbrāzās uz zemi kā virpuļviesulis un skardams noplēsa divas zemnieku mājas, Šulca mājai pilnīgi noplēsa jumtu, nedaudz bojāja Faklāma, Bērensa, Knābes, Veitheizera, Matīsena kunga, Rauerta Šrēdera kunga un rātspiederīgā Vilkensa kunga mājas. Tāda bija tā skartā josla, un nepagāja trīs minūtes, kad tas bija pāri. Pusjūdzi no šejienes nokrita krusa baloža olu lielumā. Dievam paldies, ka iztika bez lieliem zaudējumiem un žēlastībā mūsu pilsēta pasargāta.”

Dāvana Viņa Prūsijas Karaļa Majestātei

“1733. gada 1. septembris. Ieradās Viņas Krievijas Ķeizariskās Majestātes divas galeras, kuras kā dāvana Viņa Prūsijas Karaļa Majestātei dodas uz Mēmeli. Viena krāsota sarkana, apzeltīta ar labu zeltu, otra zaļa, ar labu zeltu apzeltīta, apgādāta ar spēcīgu komandu, un airēšanai uz tām 500 vīru. Viena no tām uzskrēja uz sēkļa, bet ar loča palīdzību tika nost. Fregate, kas viņas piesedza, palika jūrā un kreisēja mūsu reida priekšā, bet tad aizzēģelēja uz Mēmeli. Tās divas galeras varētu maksāt vismaz vienu miljonu. Airu kalpu sēdekļi ir no koša Cremosin (tumši sarkans, zilgani vizuļojošs) samta ar sudraba tresēm un bārkstīm. Masti apzeltīti ar labu zeltu, tāpat arī airi. Flagas no tafta, visādu krāsu buras no laba katūna vai lina. Komandieriem un citiem virsniekiem pilsēta pasniedza toveri ar apmēram 350 karūsām līdz ar diviem saiņiem mencu, pēdējās netika dāvinātas. Tas bija ļoti laipni viņu gavēnī, kas bija 4. septembrī. 3. septembrī viņi visi bija pie manis un es viņus uz pilsētas rēķina cienāju ar vīnu, kas tiem ļoti patika. Pilsētai tas izmaksāja 14 florīnus un 18 grašus.” 

Baznīca kritiskā stāvoklī 

“1734. gada 28. jūnijs. Liku atsaukt pie sevis mūrniekmeistaru Tvicu, lai aprunātos par mūsu grūstošās baznīcas stāvokli. Tika atvērta siena kādā citā vietā, kur iekšā koks bija pilnīgi sapuvis. Tad rātspiederīgais Hristofs Ruprehta kungs teica, ka viņa nelaiķa sievastēvs jau pirms 40 gadiem gribējis celt baznīcu, bet tā pati vēl stāv līdz pat šai stundai. Tad es parādīju viņam iekšējo koku mūrī, kas bija pilnīgi sabojājies, ar roku atlauzu vienu gabalu un samalu saujā tā, ka tas palika tāds kā šņaucamā tabaka. Tad viņš postu saprata un veda arī birģermeistaru Bīnemana kungu pie saprašanas, ka baznīca ir kritiskā stāvoklī. Mūrnieks domāja, ka pamats ir pietiekoši izturīgs, lai uz tā uzceltu jaunu mūra baznīcu. Jumts ir jāņem nost. Ar 8 zeļļiem un 16 rokaspuišiem viņš apsolīja to gada laikā dabūt gatavu zem jumta. Viņš apsolīja par vienu zelta dukātu izgatavot tās zīmējumu un uzrakstīt visu nepieciešamo.”

“1735. gada 1. janvārī. Mūsu baznīcas nepieciešamajai būvei 1.  janvārī tika vākta kolekte un ar ziedojumu traukiem pie baznīcas durvīm stāvēja baznīcas vecākais Jirgens Laurenca kungs, Jakobs Zīverts, Andreass Latbergs un Matiass Hildebrands. Tajos savāca 313  florīnu 15  šiliņu. Tā kā varēja būt lielāks ienākums, tad izskatās, ka bagātie nav daudz pielikuši.” 

Nelaimīga 16 kuģu avārija pie Liepājas

“1736. gada 1. novembris. Starp 31. oktobra vakaru un 1. novembra rītu no rietumziemeļrietumiem uznāca spēcīga vētra, kas satricināja pat mājas. Mūsu reidā atradās 16 kuģu. No tiem uzreiz 15 nožēlojamā veidā tika stingri izdzīti krastā, tā kā reidā palika tikai viens lībekietis vārdā Timms. Bēdīgākais ir tas, ka vairākums tika apgāzti pilnīgi otrādi, pareizi palika tikai seši. No apgāztajiem kuģiem visi ļaudis noslīka. Tādu kuģu bija desmits. No diviem Brēmenes kuģiem ar linsēklu kravu neviens vīrs neizglābās, uz tiem palika 15 personas. Viens holandietis ar kapteini un visiem tā vīriem. Divi lībekieši; no tiem uz kapteiņa Getges kuģa seši vīri un viens junga patvērās masta kurvī, bet pa dienu viņi nevarēja tikt izglābti, un tajā pašā vakarā divi sastinga [no aukstuma] un noslīka, viens gribēja glābties peldus, bet tūlīt noslīka. Visu nakti pūta ziemeļvējš ar spēcīgu krusu un salu. No rīta vairs bija palicis tikai viens vīrs un to pašu tikai ar lielām briesmām izdevās izglābt. Tas bija 18 gadu vecs jauneklis. Pārējie visi naktī bija pārsaluši, sastinguši un miruši, un tikai Dieva rokas brīnums bija izglābis jaunekli. 1.  novembrī pret vakaru nāca kāds zviedru kuģis bez burām, kuras tas jūrā bija zaudējis. Tas izmeta enkurus, bet tie slīdēja līdzi un tas tika izmests krastā, tā kā tas bija 16. nelaimīgais kuģis. Ļaudis paši izglābās. Noslīkuši ir skaitā 39 nabaga ļaudis. Tas ir neaprakstāmi bēdīgi un nožēlojami. Dod, Dievs, tādas nelaimes nekad nepiedzīvot un pasargā jūras braucējus, lai šejiene nekad to nepieredzētu!”

Bērna slepkavu notiesā uz nāvi

“1740. gada 17. martā. Kādai lietuviešu meitai, kura kalpojusi pie Krīgeres vai Knābes, uznākušas sāpes. Janvārī viņa aizgājusi uz baznīcu un no rīta piecos uz zemes dzemdējusi meiteni, pacēlusi rokās un ļāvusi tai krist, pabāzusi zem trepēm, izvilkusi ārā, uznesusi uz bēniņiem un nometusi vai aizbāzusi aiz baļķa. Divi Medzes zemnieki, izdzirdējuši bērna kliegšanu, paņēmuši sveces un gājuši augšā. Sieva jeb mauka skrējusi pakaļ, teikdama, ka bērns ir miris, paņēmusi bērnu un vēlreiz sviedusi prom. Bērns bijis dzīvs, nokristīts un tad nomiris, jo pēc tam, kad tas četras stundas izcietis briesmīgo aukstumu, istabā ienests gluži sastindzis. Sievu aizveda projām. Viņa saņems taisnīgu sodu, kad tai ar zobenu nocirtīs galvu. Eksekūcija notiks pēc astoņām dienām, Lieldienā.”

Pilsēta uzņem Bismarka kundzi

“1740. gada 31. augustā no rīta pulksten deviņos ieradās Viņas Augstā Ekselence ģenerāļa fon Bismarka kundze no vannām Vācijā un apmetās pie Kurciusa, un 1. augusta rītā agri pulksten piecos turpināja savu braucienu tālāk uz Rīgu. Viņas Augsto Ekselenci pilsēta uzņēma uz sava rēķina.”

Par lielfirsta padomnieku Prēlu

“Viņš bija augstprātīgs un brutālu muti.[..] Īsāk sakot, viņš gribēja būt liels, jo tāds viņš nebija un nespēja tāds būt; viņš gribēja būt gudrāks par visiem, bet mākoņi bija viņa smadzenes aptumšojuši; viņš gribēja izrādīties par mērenīgu un derīgu vīru, bet bija plaši pazīstams kā rīma un pļēgurs; viņš gribēja izlikties taisnīgs vīrs, bet bija denuncētājs un melis; viņš gribēja izlikties šķīsts, bet bija maukuris; viņš gribēja saukties par dievbijīgu, bet bija ateists. [..] Zīmīgi, ka piedzēris, kāds viņš bija pastāvīgi, viņš savos vāģos gaišā dienas laikā brauca cauri pilsētai bez cepures, ačgārni uzbāzis galvā parūku, kas viņam pienācās, jo viņš bija hercoga padomnieks un krasta soģis. Ja viņš maukojās, tad lielfirsta licentē par to liecina viņa maukas trīs viņa bērni.”

Birģermeistara Bīnemana nāve 

1740.  gada 5.  novembris. 5.  novembra rītā pusdivpadsmitos, pēc Svētā Dieva lēmuma, ātrā nāvē nomira birģermeistars Dāvids Herborts Bīnemana kungs pēc tam, kad viņš bija sasniedzis 51 gada 7 mēnešu un dažu dienu vecumu. Trīspadsmit gadu viņš pildīja savu amatu. Es kā rātskungs un birģermeistars astoņus gadus ar viņu sapratos kā ar brāli. Es atzīstu, ka viņš man daudz mīlestības parādījis, vienīgi iepriekš uzrakstītais liecina, ka kopš trim gadiem mēs vairs labi nesapratāmies. Dievs ir mans liecinieks un tiesās mani par to, kur es esmu vainīgs. Bet lai Dievs piedod tiem, kuri, kā ir rakstīts, uguni uzpūš, lai dibinātu nevienprātību un atbalstītu šķelšanos.”

Stokholmā izziņots karš pret Krieviju 

“1741. gada augusts. 19. augustā no Rīgas un Jelgavas pienāca ziņa, ka trijās dienās no Stokholmas atbraucis kuģis ar vēsti, ka 8.  augustā pēc jaunā stila ar trompetēm un bungu rībināšanu pasludināts karš. Tajā pašā laikā atbrauca holandiešu kapteinis no Zunda, kurš ziņoja, ka Ārends fon Doina kungs viņu brīdinājis par to, kas notiek starp Zviedriju un Krieviju. 20.  augustā no Gotlandes ieradās kapteinis Oldorfs ar ziņu, ka no Stokholmas atgriezušies Gotlandē daži kuģi, uz kuriem bijuši dažādi pasažieri, kuri vienbalsīgi vēstījuši, ka 8.  augustā pēc jaunā stila ar trompetēm un bungu rībināšanu izsludināts karš pret Krieviju. Mēs Kurzemē baidāmies no šī paziņojuma ļaunajām sekām. Dievs, žēlīgi novērs visus zaudējumus un briesmas! Līdz šim mums Krievijas protekcijā ar Dieva žēlastību ir labi klājies. Palīdzi, Dievs, arī turpmāk!”