Nigērietis Agbaefuna Džonpols Čidībele latviešu katoļiem rāda ceļu pie Dieva

2023. gada 8. jūnijā – savā dzimšanas dienā – Agbaefuna Džonpols Čidībele ieradās Latvijā. Viņu sagaidīja priesteri ar ziediem, un viņš ātri iesaistījās Baznīcas dzīvē. Jau pēc diviem mēnešiem viņš piedalījās 13 dienu svētceļojumā uz Aglonu, kas kļuva par īstu pārbaudījumu: “Tā bija fiziski smaga pieredze – sāpēja kājas, bija jāpierod pie ēdiena un arī pie odiem. Taču es to nenožēloju,” viņš atzīst.

“Nebiju labākais seminārists”

Nigēriešu izcelsmes priesteri Eiropā vairs nav eksotika – daudzi nigēriešu izcelsmes garīdznieki kalpo Vācijā, Francijā, arī Skandināvijā. Nu arī Latvijā. Agbaefuna Džonpols Čidībele jau bērnībā izjutis aicinājumu uz priesterību: “Nevaru īsti izskaidrot, bet zināju, ka vēlos kļūt priesteris. Man ir brālēns Benjamīns, kurš arī bija saņēmis aicinājumu uz priesterību un šobrīd kalpo misijā Beļģijā. Kad tikos ar viņu, mēs dalījāmies pieredzē, viņš man stāstīja par dzīvi seminārā, un tā es tiku iedrošināts sekot aicinājumam (pēc pamatskolas beigšanas 2003. gadā iestājos katoļu seminārā).

Es nebiju labākais seminārists uzvedības un mācību ziņā, bet aicinājums ir aicinājums. Par priesteri tiku ordinēts 2020. gadā, kas bija Covid-19 pandēmijas laiks, iznāk, ka esmu “Covid priesteris". Pirmajā kalpošanas vietā aizvadīju sešus mēnešus, bet pēc tam mani pārcēla uz citu draudzi, kur biju nedaudz vairāk par gadu, bet tad sešus mēnešus pavadīju kādā lauku draudzē. Šajā laikā man tika uzdots jautājums – vai vēlos doties misijā. Manī bija šāda vēlēšanās, bet nezināju – uz kurieni,” nigērietis stāstīja Kurzemes katoļu laikrakstam “Nāc”.

“Nezināju, kur tāda Latvija atrodas”

Nigēriešu priestera dzimtā puse ir Oniča Nigērijas dienvidaustrumos, kur dzīvo viena no trīs lielākajām Nigērijas tautām – igbo. Par savu ticību un ceļu uz Latviju Agbaefuna Džonpols Čidībele “Kas Jauns Avīzei” stāsta: “Oničes katoļu arhibīskaps Valeriāns Mmaduka Okeke man un vēl vairākiem priesteriem jautāja, vai esam gatavi doties misijā. Mēs piekritām, jo tas nozīmē sludināt Kristus evaņģēliju. Vēlāk viņš paziņoja, ka mūsu misijas vieta būs Latvija.

Godīgi sakot, pirms tam nezināju, kur atrodas Latvija. Biju dzirdējis par Igauniju un Lietuvu, bet tās bieži jaucu. Kad pirmo reizi dzirdēju vārdu “Latvija”, domāju, ka tā ir Lietuva. Tikai vēlāk noskaidroju internetā, ka tā ir viena no Baltijas valstīm.”

Rīgas arhibīskaps Zbigņevs Stankevičs norādījis, ka Latvijā trūkst priesteru un jaunieši nevēlas iestāties seminārā. Tāpēc viņš lūdza priesterus no citām valstīm palīdzēt misijas darbā. Tagad Latvijā kalpo divi nigēriešu izcelsmes priesteri – viens Rīgā, bet otrs Ogrē, vēl trīs nigēriešu puiši mācās Rīgas katoļu Garīgajā seminārā.

Lai pilnvērtīgi kalpotu, protams, galvenais ir latviešu valodas zināšanas. Agbaefuna Džonpols Čidībele saka, ka “latviešu valoda nav viegla”. Svētrunas viņš sākotnēji raksta angļu valodā, pēc tam tās ar palīdzību tiek tulkotas un izlabotas valodas skolotājas vadībā: “Nekas labs nenāk viegli. Es paļaujos uz Dieva žēlastību. Zinot latīņu valodas pamatus, mēģinu izmantot tās likumus latviešu valodas apguvē. Lasīt un saprast man jau padodas, bet runāt vēl ir grūtāk – īpaši gramatikas dēļ.”

Latvijas kultūršoks: noslēgtība, klusums un ēdiens

Par atšķirībām dzimtenē un Latvijā piedzīvoto, par šeit piedzīvoto iespējamo kultūršoku Agbaefuna Džonpols Čidībele saka: “Baznīcā lielu atšķirību nav – katoļu Baznīca ir vienāda visā pasaulē. Bet liturģijā atšķirības ir jūtamas. Nigērijā cilvēki dievkalpojumos izmanto tradicionālos tautas instrumentus, dzied, dejo, priecājas. Latvijā viss ir mierīgāk, cilvēki ir klusāki, atturīgāki. Tas man nebija pārsteigums, jo jau biju lasījis par Baznīcas tradīcijām ārpus Āfrikas. Nigērijā cilvēki, īpaši svētdienās Svētās Mises laikā, brīvi pauž emocijas – dzied, dejo, smaida. Latvijā cilvēki baznīcā ir daudz klusāki. Viņi daudz nesmaida, ir atturīgi. Nigērijā liturģija ir izteiksmīgāka – cilvēki aktīvi piedalās. Man tas nebija šoks, jo zināju, ka Āfrikā liturģija ir emocionālāka un dzīvelīgāka.” Mises laikā – Latvijā ziedojumus vāc ministranti, bet Nigērijā ticīgie paši dejo pie altāra, nesot dāvanas.

Jau pāris mēnešus pēc ierašanās Latvijā Agbaefuna Džonpols Čidībele pievienojās svētceļnieku grupai uz Aglonu. Par piedzīvoto viņš saka: “Ceļā pavadījām 13 dienas, tas nebija viegli. Bija diena, kad gājām 34 kilometrus, nākamajā dienā vairs nevarēju paiet, bija jāatpūšas. Nigērijā neesam pieraduši staigāt tik lielus attālumus. Man tas bija kaut kas jauns, bet pieredze bija tā vērta, jo palīdzēja integrēties, iepazīt cilvēkus, viņu mentalitāti, redzēju Latvijas dabu, laukus. Ja iepriekš būtu zinājis, ka būs tik grūti, nezinu, vai būtu gājis, bet tagad esmu bagāts ar šo pieredzi.”

Lielākās atšķirības starp nigēriešiem un latviešiem, pēc priestera domām ir uzvedībā – Latvijā cilvēki ir noslēgtāki, bieži klusē, mazāk komunicē. Tāpat arī ēdienā – pilnīgi atšķirīgas garšas un ēšanas ieradumi.

Rīgas svētā Jēkaba katedrāles diakons Gunārs Konstantinovs, kurš šajā amatā jau ir 40 gadus par savu nigēriešu kolēģi altārī “Kas Jauns Avīzei” teica: “Viņš lasa sprediķus latviski, ar sirsnību. Mums ir dāma, kas palīdz ar valodu, un viņš ļoti cenšas. Viņam ir mierīgs raksturs, sirsnība, viņš ienes siltumu draudzē.”

“Šobrīd situācija nav slikta”

Nigērijā dzīvo vairāk nekā 220 miljoni cilvēku, padarot to par visapdzīvotāko valsti Āfrikā. Kristiešu īpatsvars ir apmēram 46%, kas ir aptuveni 100–110 miljoni cilvēku. Ap 15% nigēriešu ir katoļi, pie tam ļoti dievbijīgi, par ko liecina tas, ka daudzi jaunie nigērieši izvēlas priesterības ceļu un viņi var doties misijās uz citām pasaules valstīm. Bet, neskatoties uz to, attiecības starp musulmaņiem un kristiešiem ir saspringtas, valsts ziemeļos darbojas grupējums “Boka Harum”, kas vēlas ieviest šariata likumus.

Par abu ticību sadzīvošanu dzimtenē Agbaefuna Džonpols Čidībele saka: “Valsts dienvidos attiecības nav tik saspringtas. Ziemeļos ir vairāk musulmaņu, un dažviet pastāv spriedze. Bet manā dzimtajā Oničas pilsētā mēs dzīvojam mierā – musulmaņi iet uz mošeju, mēs – uz baznīcu. Musulmaņi Nigērijā lielākoties ir labi cilvēki.

Problēmas rodas no politiskiem spēkiem, kas izmanto reliģiju savām interesēm. Daudzi musulmaņi ir mazizglītoti – viņi nav apmeklējuši skolu, tāpēc ir vieglāk ietekmējami. Dažkārt tiek mācīti uzskati, kas veicina naidīgumu starp kristiešiem un musulmaņiem. Bet vispārējā situācija nav slikta – šobrīd nav konfliktu, situācija nav slikta. Pašlaik musulmaņi kristiešiem neuzbrūk.”

Katoļi Nigērijā

Katoļu Baznīca ir viena no lielākajām un visorganizētākajām reliģiskajām organizācijām Nigērijā. Tās ietekme jūtama īpaši dienvidu reģionos un valsts vidienē, kur katoļi ir dominējoša iedzīvotāju daļa. Baznīca vada daudzas skolas, universitātes un slimnīcas visā Nigērijā. Katoļu iestādes bieži tiek uzskatītas par kvalitatīvākām nekā valsts institūcijas. Baznīca aktīvi iesaistās miermīlīgā dialogā starp kristiešiem un musulmaņiem, īpaši ņemot vērā Nigērijas ziemeļos pastāvošo spriedzi. Katoļu līderi, tai skaitā bīskapi un arhibīskapi, bieži pauž nostāju par politiku, korupciju, cilvēktiesībām un drošību, atklāti kritizē valdību, ja notiek cilvēktiesību pārkāpumi, un bieži aicina uz labāku pārvaldību, godīgām vēlēšanām un nabadzības mazināšanu.

Tomēr attiecības starp katoļiem un musulmaņiem Nigērijā ir sarežģītas un daudzslāņainas, jo tās ir cieši saistītas ar etniskajām, ģeopolitiskajām un ekonomiskajām atšķirībām. Lai gan daudzviet valstī abas reliģiskās kopienas sadzīvo mierīgi, vairākos reģionos vērojamas arī spriedze un pat vardarbības epizodes. Ziemeļnigērijā galvenokārt dzīvo musulmaņi, kuri pārsvarā praktizē sunītu islāmu. Citos valsts rajonos kristieši, bez katoļiem vēl pārsvarā anglikāņi un pentakostāļi (Vasarsvētku draudzes).

Nigērijas vidienē notiek sadursmes starp musulmaņu ganu kopienām un kristīgajiem zemniekiem. Konflikts bieži tiek pasniegts kā “zemnieki pret ganiem”, taču tajā slēpjas arī reliģiskais un etniskais fons. Šādi konflikti pēdējo desmitgažu laikā ir prasījuši tūkstošiem dzīvību. Islāma ekstrēmistu grupa “Boko Haram” valstī vēlas ieviest šariata likumus, uzbrūk kristiešiem un viņu dievnamiem, īpaši ziemeļaustrumos. Katoļu baznīcas ir kļuvušas par mērķi ne tikai “Boko Haram”, bet arī citiem bruņotiem grupējumiem, kas ir ieinteresēti radīt haosu vai ietekmēt politiku.

2025. gada jūnijā katoļu bīskapi nosodīja kristiešu slepkavošanu Benue štatā, kur uzbrukumos tika nogalināti vairāk nekā 100 cilvēku. Viņi paziņoja, ka “nav nekādas attaisnošanas šai nepārtrauktajai asinsizliešanai". Makurdi diecēzes bīskaps Vilfreds Anagbe ir vairākkārt brīdinājis par sistemātisku kristiešu vajāšanu, ko viņš raksturo kā “genocīdu”. Viņš norādījis, ka pēdējo desmit gadu laikā viņa diecēzē ir iznīcinātas 160 baznīcas, un kristiešu kopiena tiek “pakāpeniski un sistemātiski” samazināta. Vukari diecēzes bīskaps Marks Maigida Nzukveins ziņojis, ka kopš 2022. gada viņa diecēzē islāmistu ekstrēmisti ir iznīcinājuši vismaz 325 katoļu dievnamus. Viņš uzsvēra, ka “kristieši šeit patiešām cieš” un aicināja uz garīgu un materiālu atbalstu. 2025. gada martā katoļu bīskapi tikās ar prezidentu Bolu Tinubu, lai paustu bažas par drošību un ekonomisko situāciju.

Mediju atbalsta fonda ieguldījums no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem. Par publikācijas "Nigērieties Agbaefuna Džonpols Čidībele latviešu katoļiem rāda ceļu pie Dieva" saturu atbild "Izdevniecība Rīgas Viļņi".