Latvijas katoļiem dievkalpojumus latviešu valodā vada nigēriešu priesteri

Tā kā pēc dažiem gadiem vairs nevajadzētu brīnīties, ka baltādainajiem Latvijas katoļiem dzīves gudrības mācīs un ceļu pie Dieva rādīs melnādaini priesteri no Āfrikas. Rīgas galvenajā katoļu dievnamā – svētā Jēkaba katedrālē rīta Svētās Mises vada Agbaefuna Džonpols Čidībele, bet Ogres svētā Meinarda un Salaspils Vissvētākās Jaunavas Marijas–Rožukroņa Karalienes draudzēs par vikāru kalpo Akubuje Emmanuels Olučukvu. Vēl trīs nigērieši – Nzubechukwu Jude-Theddeus Nsofor, Paschal-Trinitas Mbanugoh un Stanley Maneke – Rīgas katoļu garīgajā seminārā apgūst latviešu valodu, lai varētu uzsākt kalpošanu latviešu draudzēs.

“Covid” priesteris

Agbaefuna Džonpols Čidībele Latvijā kalpo jau otro gadu. Tāpat kā viņa tautietis Akubue Emanuels Oločukvu, kurš iecelts par priesteri Ogres un Salaspils draudzēs, arī viņš ieradies pēc arhibīskapa Zbigņeva Stankeviča uzaicinājuma. Agbaefuna Džonpols Čidībele, kurš par garīdznieku iesvētīts 2020. gadā tālajā Nigērijā, Kurzemes katoļu laikrakstam “Nāc” pirms gada pastāstīja, ka viņš nācis no Nigērijas austrumu daļas, kur dzīvo gandrīz 40 miljoni katoļu un jau bērnībā izjutis aicinājumu uz priesterību: “Nevaru īsti izskaidrot, bet zināju, ka vēlos kļūt priesteris. Man ir brālēns Benjamīns, kurš arī bija saņēmis aicinājumu uz priesterību un šobrīd kalpo misijā Beļģijā. Kad tikos ar viņu, mēs dalījāmies pieredzē, viņš man stāstīja par dzīvi seminārā, un tā es tiku iedrošināts sekot aicinājumam.” Pēc pamatskolas viņš 2003. gadā iestājās katoļu seminārā.

Agbaefuna Džonpola Čidībeles pirmā Svētā Mise dzimtajā Nigērijā 2020. gada 27. septembrī:

“Es nebiju labākais seminārists uzvedības un mācību ziņā, bet aicinājums ir aicinājums. Par priesteri tiku ordinēts 2020. gadā, kas bija Covid-19 pandēmijas laiks, iznāk, ka esmu “Covid” priesteris. Pirmajā kalpošanas vietā aizvadīju sešus mēnešus, bet pēc tam mani pārcēla uz citu draudzi, kur biju nedaudz vairāk par gadu, bet tad sešus mēnešus pavadīju kādā lauku draudzē. Šajā laikā man tika uzdots jautājums – vai vēlos doties misijās. Manī bija šāda vēlēšanās, bet nezināju – uz kurieni. Pirms ierados Latvijā, par šo zemi nebiju neko dzirdējis, tad sāku meklēt informāciju. Tā kā Dieva ceļš ir mans ceļš, biju gatavs doties uz Latviju. Man bija jāsāk mācīties latviešu valoda, saņēmu iedrošinājumu, ka esmu vēl jauns un ar savu gribasspēku un Svētā Gara palīdzību to varēšu paveikt.

Latvijā ierados 2023. gada 8. jūnijā, savā dzimšanas dienā. Pirms manis šeit jau bija ieradies viens priesteris no Nigērijas – tēvs Emanuēls. Man bija “mīksta un silta” nosēšanās, jo tiku labi sagatavots un lidostā mani sagaidīja priesteri Rihards Rasnacis un Vinajs Kamats ar ziediem,” viņš turpina savu stāstu.

Lasa sprediķi latviešu valodā

Par latviešu valodu Agbaefuna Džonpols Čidībele saka, ka tā “ir grūta un ir vajadzīgs laiks, lai to apgūtu. Nepieciešama arī regulāra, neatlaidīga lasīšana, tas var prasīt divus gadus. Tajā visā paļaujos uz Dieva žēlastību.” Viņš ne tikai vada Svēto misi, bet arī saka sprediķus. Kā ir sagatavot svētrunu latviski: 

“Uzrakstu angliski, tad izmantoju “Google translate”, lai to pārtulkotu latviski, tad sūtu savai latviešu valodas skolotājai un viņa izlabo, pēc labojumiem es to nolasu. Ceru, ka kāds saprot. Svētdienās Svēto Misi svinu arī angliski, reizēm to daru Svētās  Marijas Magdalēnas baznīcā. Katru otrdienu dodos līdzi vienam no katedrālē kalpojošajiem priesteriem uz slimnīcu Rīgas centrā, arī uz Onkoloģisko slimnīcu un māju vecajiem ļaudīm, kur arī svinam Svēto Misi.”

Bija jāpierod pie odiem

Par pirmajiem iespaidiem Latvijā Agbaefuna Džonpols Čidībele saka: “Pēc ierašanās Latvijā augustā jau pievienojos svētceļnieku grupai uz Aglonu. Ceļā pavadījām 13 dienas, tas nebija viegli. Bija diena, kad gājām 34 kilometrus, nākamajā dienā vairs nevarēju paiet, bija jāatpūšas. Nigērijā neesam pieraduši staigāt tik lielus attālumus. Man tas bija kaut kas jauns, bet pieredze bija tā vērta, jo palīdzēja integrēties, iepazīt cilvēkus, viņu mentalitāti, redzēju Latvijas dabu, laukus. Ja iepriekš būtu zinājis, ka būs tik grūti, nezinu, vai būtu gājis, bet tagad esmu bagāts ar šo pieredzi. Tas man bija upuris, sāpēja gan kājas, gan viss ķermenis, man bija jāpierod pie ēdiena, pie visa, arī pie odiem. Bet, kad 13. augustā ieradāmies Aglonā, tā bija brīnišķīga pieredze, manī valdīja liels prieks.

Cilvēki te ir draudzīgi, mēs jokojam, viņi mani iedrošina, sakot, ka mana latviešu valoda kļūst labāka, un tas manu uzturēšanos šeit padara vieglu. Cilvēki man dāvā vietu savā sirdī.”

Arī dievkalpojumu uztvere dzimtenē u Latvijā atšķiras: “Nigērija ir ļoti dzīvīga zeme, tas vērojams arī cilvēku attiecībās, Svētās Mises svinēšanā. Liturģijā mums patīk sevi izteikt dziedot, dejojot. Tā nav dejošana kā ballītē, bet tas ir veids, kā izsakām savu pielūgsmi. Pamatā dejošana tiek iekļauta upurdāvanu sagatavošanā. Latvijā tajā laikā tiek vākti ziedojumi, bet mēs upurējam visu sevi. Cilvēki tuvojas altārim dziedot, dejojot, tiek spēlēti dažādi instrumenti. Latvijā tas ir atšķirīgi, jo cilvēki paliek savās vietās un ministranti apstaigā baznīcu, vācot ziedojumus.”

Nigērieši Latvijā ieradušies pēc arhibīskapa uzaicinājuma

Nigēriešus uz Latvija uzaicinājis Latvijas Romas katoļu baznīcas arhibīskaps Zbigņevs Stankevičs, jo pēdējos gados mūsu Teoloģijas seminārā iestājušies vien četri vietējie zēni un Latvijā sāk pietrūkt jaunu priesteru.

Pie mums kalpo ne tikai divi priesteri no Nigērijas, bet trīs garīgā semināra audzēkņi, kuri savu nākotni arī saista ar Latviju. Stanley Maneke saka, ka pērn bija  teoloģijas studiju trešajā gadā, bet tās bija pārtraucis un to “turpināšu Latvijā pēc tam, kad apgūšu latviešu valodu”. Nzubechukwu Jude-Theddeus Nsofor teica: “Intensīvi apgūstam latviešu valodu. Protams, mums ļoti palīdz valodas apguvē arī visas aktivitātes, kurās piedalāmies kopā ar citiem semināristiem – breviāra lūgšanās, sekojot līdzi lasījumiem un atbildēm Svētajā Misē.” Paschal-Trinitas Mbanugoh piebilda: “Tika saņemts lūgums no arhibīskapa Zbigņeva Stankeviča, un individuālās sarunās mums tika piedāvāts doties palīgā. Degot vēlmē pēc misionēšanas, mēs nolēmām upurēties. Upurēties tādā nozīmē, ka tā būs pavisam atšķirīga kultūra, zeme, cilvēki.

Nzubechukwu Jude-Theddeus Nsofor par pārsteigumiem Latvijā saka: “Pasaule ir kļuvusi kā globāls ciemats, tādēļ nevaru teikt, ka te mēs būtu sastapušies ar kaut ko dīvainu, šokējošu. Pirms braucām šurp, mēs iepazināmies ar Latvijas vēsturi, kultūru, uzzinājām par padomju varas laikiem. Vienkārši ir jāpielāgojas pie atšķirīgiem dzīves apstākļiem.”