Dace Melbārde gatavojas mākslīgo intelektu pielietot izglītības jomā

Nesen notika OECD skolotāju samits, kura galvenā tēma bija, ka kvalitatīva izglītība ir atslēga uz pārticību un labklājību. Kas, jūsuprāt, ir kvalitatīva izglītība, un cik esošā Latvijas izglītības sistēma tam atbilst?

Es sākšu ar to, ka kvalitatīvas izglītības kritēriji ir noteikti normatīvajos aktos. Tie nosaka, ka kvalitatīva izglītība ir saistīta ar kvalitatīvu mācību procesu, iekļaujošu un drošu mācību vidi, kurā bērniem mācīties. Izglītības kvalitāti būtiski ietekmē pedagogi, kas ir profesionāli sagatavoti, motivēti un vēlas ar bērniem strādāt. Tas ir vairāku faktoru kopums. Protams, uz kvalitatīvu izglītību ir jāskatās arī mērķu griezumā. Proti, kvalitatīva izglītība atbalsta nacionālo attīstību, dod ieguldījumu ekonomiskajā izaugsmē un nacionālo vērtību uzturēšanā. Šodienas apstākļos vēl viens būtisks aspekts ir nepieciešamība skatīt izglītību kontekstā arī ar sabiedrības noturību un drošību. Daudziem izaicinājumiem, ar kuriem šobrīd saskaras 21. gadsimta sabiedrība ne tikai Latvijā, bet visur pasaulē, ilgtermiņā atbilde ir laba izglītība.

Kā piemēru izaicinājumiem varu minēt pārbagāto informācijas telpu un tajā sastopamos dziļviltojumus, dezinformāciju, kas prasa cilvēka spēju orientēties un atšķirt, kas ir kvalitatīvs saturs un kas nav. Šo situāciju sarežģītāku padara mākslīgā intelekta ļoti straujā attīstība. Visa cilvēce ir izaicinājuma priekšā, vai mākslīgais intelekts kontrolēs mūs vai mēs kontrolēsim mākslīgo intelektu. Tas, protams, paver arī ļoti plašas iespējas, bet ir arī savi lielie trūkumi. Caur izglītību mums ir jāveido šī mākslīgā intelekta pārvaldība. Te es runāju arī par to, kā mākslīgā intelekta risinājumi tiek radīti, kā mēs izglītojam speciālistus, kādas ir izglītības programmas. Tas būtu nepareizi, ja mākslīgā intelekta studijās nebūtu iekļautas arī humanitārās un sociālās zinātnes, jo mākslīgā intelekta risinājumu radīšanai ir jābūt cilvēku centrētai jau pašos pamatos, kā arī saprotot, kā mākslīgais intelekts ietekmē sabiedrības kopējo attīstību. Tikai tad, ja šīs zināšanas ir integrētas, mēs varam runāt par mākslīgā intelekta labu pārvaldīšanu. Otrs aspekts ir, kā mēs mācām lietot mākslīgo intelektu. Pirmkārt, kā mēs palīdzam jauniešiem strādāt ar mākslīgo intelektu, lai tas viņiem palīdz, nevis rada jaunus riskus. Nesen man bija ļoti interesanta diskusija Kaunatas vidusskolā, kurā mēs ar jauniešiem runājām, kā mēs mākam novilkt robežu un cik daudz ir pareizi mākslīgajam intelektam deleģēt funkcijas, ko cilvēks pats kādreiz veica. Cilvēks dabiski ir nedaudz slinks pēc dabas, un jautājums ir, vai mēs ļausimies tam slinkumam un pārstāsim trenēt savas smadzenes, sāksim aizvien vairāk un vairāk deleģēt mākslīgajam intelektam mūsu vietā domāt, analizēt, sagatavot mūsu vietā referātus utt., vai mēs tomēr turpināsim paši kaut ko darīt. Smadzenes jau ir tāds sava veida muskulis; ja pārstājam to trenēt, tad ilgtermiņā cilvēka kognitīvās spējas un intelekts kopumā notrulināsies. Par šiem aspektiem ar bērniem un jauniešiem ir jārunā laicīgi, tas ir jāskaidro un jāatrod kaut kāds zelta vidusceļš, kā mēs ar šīm jaunajām tehnoloģijām sadzīvojam.

Par to mēs varam runāt arī saistībā ar skolotājiem. Aizvien vairāk dzirdam par praksēm, ka mākslīgo intelektu izmanto, lai palīdzētu pedagogiem, lai sagatavotu stundas, lai labāk veidotu mācību materiālus, veidotu individuālos mācību plānus. Tas viss ir labi un pareizi, bet ir jāmāk vadīt arī riski. Skolotājiem ir jāsniedz atbalsts, lai palīdzētu apgūt šos jaunos digitālos rīkus, pieļaujot arī to, ka būs skolotāji, kas izvēlēsies nestrādāt ar jaunajām tehnoloģijām. Tas arī nav nepareizi. Bet tai pašā laikā jāsaprot, ka mums pretī ir jaunieši, kas ir ļoti tehnoloģiski advancēti, un skolotājiem kaut kāds minimums tomēr ir jāapgūst. Tā ir ļoti aktuāla tēma, tāpēc arī tikko Reikjavikā notikušajā OECD pedagogu samitā mākslīgā intelekta izmantošana izglītībā bija plaši apspriesta tēma.

Savukārt atgriežoties pie drošības, mums jārēķinās ar to, ka mākslīgais intelekts var radīt drošības riskus. Vairāki pētījumi parāda, ka dažādi hibrīduzbrukumi ir mērķēti uz manipulācijām ar cilvēka prātu, ar informāciju, mēģinot ietekmēt cilvēku uzvedību un izvēles. Noturīgāki ir tie cilvēki, kuriem ir augstāka izglītība. Ja mēs pieņemam, ka jaunās tehnoloģijas turpina un turpinās strauji attīstīties, labākā ilgtermiņa atbilde izaicinājumiem ir un būs izglītots un domājošs cilvēks.

Vai jums ir skaidrāks redzējums, kā mākslīgā intelekta risinājumus vajadzētu attīstīt un integrēt dažādās izglītības jomās?

Es domāju, ka, pirmkārt, mums ir vajadzīga pašiem iekšēja saruna izglītības nozarē par to, kā mēs izmantojam un integrējam izglītībā mākslīgo intelektu. Es redzu, ka metodiskā centra projekta ietvaros jau šobrīd tiek plānota sadarbība ar augstskolām, kā apmācīt skolotājus darbam ar mākslīgo intelektu. Šīs pirmās mācības, ko es uzlūkoju kā pilotprojektu, ļaus saprast, kā mums virzīties uz priekšu, kā skolotāji to pieņem. Ir arī skaidrs, ka tas ir diezgan neizbēgami, un mēs nevaram ignorēt šo 21. gadsimta parādību, jautājums ir, kā mēs palīdzam skolotājiem pielāgoties un strādāt ar to.

Runājot par kvalitatīvu izglītību, daudz tiek piesaukts jaunais modelis "Programma skolā". Finanšu ministrija tomēr nesola līdzekļus reformas ieviešanai, un tā vietā tiek piedāvāts modeli īstenot kā pilotprojektu par ministrijas resursiem. Iepriekšējā ministrijas vadība ir vairākkārt teikusi, ka resursu īsti tam nav. Kā jūs redzat tālāko virzību, un vai ministrijai ir plāns, kā modeli ieviest bez papildu finansējuma?

Es nesen divas dienas pavadīju kopā ar mūsu kaimiņvalstu izglītības ministriju vadību. Viena no galvenajām sarunas tēmām bija par Lietuvas un Igaunijas ieguldījumiem izglītībā. Latvijā šobrīd ieguldījumi ir viszemākie. Man šķiet, ka ir jābeidz IZM maciņā finansējumu pārlikt no vienas kabatiņas otrā un jāapzinās, ka, ja mēs patiešām gribam īstenot mērķi - kvalitatīva izglītība katram bērnam, motivēts pedagogs, konkurētspējīgas augstskolas, zinātne un inovācijas -, mēs nevaram iztikt bez papildu resursiem. Pretējā gadījumā mēs nevaram prasīt nekādu izrāvienu. Vai nu mums ir jāmazina mērķis, vai arī mums ir jāapzinās, ka tas prasa ieguldījumus, it īpaši, ja mēs skaidri redzam, ka kaimiņvalstīs ieguldījumi izglītībā ir krietni vien lielāki.

Labā ziņa par "Programmas skolā" finansēšanas modeli ir tā, ka pirmo reizi pēc noteiktas starptautiski validētas metodikas ir veikts aprēķins, cik maksā kvalitatīva izglītība katram bērnam, nodrošinot arī iekļaujošu pieeju. Līdz ar to par pašu metodiku, kā šis finansēšanas modelis ir uzbūvēts, man ir droša sajūta. Tomēr jāpatur prātā, ka mēs pagaidām runājam tikai par vispārējo izglītību. Šādi finansēšanas modeļi atbilstoši jaunajiem apstākļiem ir jāveido arī profesionālajā izglītībā, iekļaujošajā un speciālajā izglītībā, un tikai tad mēs patiesībā nonāksim pie visaptveroša rezultāta. "Programma skolā" modeļa metodika tiešām ir ļoti pārdomāta un, es pat teiktu, ļoti detalizēta. Igaunijā un Lietuvā ir pat vienkāršāka pieeja, kā šo finansējumu nosaka. Piemēram, Igaunijā ir daudz lielāka brīvība iedota pašvaldībām, bet ir jāņem vērā arī tas, ka Igaunijā ir labāk sakārtots skolu tīkls. Ja mēs skatāmies uz statistiku par skolēnu un skolotāju skaita attiecībām, tad redzam, ka Latvijā skolu tīkls joprojām ir mazāk efektīvs, mums joprojām ir salīdzinoši lielāks skolotāju skaits attiecībā pret skolēnu skaitu.

Viena būtiska tendence ir, ka, kas ir gan Latvijā, gan visās OECD valstī, aizvien vairāk dažādas pasaules valstis izjūt skolotāju trūkumu, un tas tika uzsvērts arī minētajā samitā. Skolotāju profesijas prestižs krītas ne tikai pie mums. OECD aptauja liecina, ka liela daļa skolotāju arī apsver domu nākamo piecu gadu laikā mainīt savu nodarbošanos. Tas ir diezgan nopietns signāls visām valstīm domāt par to, kā mēs stiprinām pedagoga profesiju.

Latvijā ir jāturpina strādāt pie skolu tīkla sakārtošanas arī demogrāfijas tendenču kontekstā. Ir jābūt reālistiem par gaidāmajām demogrāfijas izmaiņām. Ja nekas nemainās, līdz 2040. gadam bērnu skaits vispārizglītojošās skolās vidēji samazināsies līdz pat 48% un atsevišķos novados līdz pat 60% un vairāk. Tas arī mums ir jāpatur prātā, būvējot jaunu izglītības finansēšanas modeli. Ar atsevišķām pašvaldībām, kuras vēl nav pabeigušas darbu pie skolu tīkla, ir jārunā un jāaicina viņus reālistiski skatīties uz demogrāfijas ainu.

Nākamais jautājums, protams, ir, kā mēs tiekam pie papildu finansējuma. Mēs visi ļoti labi apzināmies, kāda ir ģeopolitiskā situācija, un respektējam to, ka ir nepieciešami lieli ieguldījumi aizsardzībā un ka nākamajā gadā ir plāns iet līdz pat 5% no iekšzemes kopprodukta. Bet man ir ļoti svarīgi runāt par to, ka par izglītību mums ir jādomā ilgtermiņā. 

Mans uzdevums ir panākt to, ka visām iesaistītajām pusēm, tostarp sociālajiem partneriem, ir skaidrība, kad šo modeli mēs pilnā apjomā varam ieviest. Es arī vēlos piedāvāt, ka līdz modeļa ieviešanai pilnā apjomā ir nepieciešams īstenot atsevišķas, ar programmu saistītas aktivitātes, kas labāk sagatavo skolas un pašvaldības šī modeļa ieviešanai. Viena no aktivitātēm, par ko mēs OECD skolotāju samitā vienojāmies ar LIZDA, ir, ka šī gada prioritāte ir viss, kas ir saistīts ar atbalsta personālu skolā, jo tas risina vienlaikus vairākus jautājumus. Modelis arī paredz, ka liela daļa no nepieciešamā papildu finansējuma tiek ieguldīts atbalsta personālā. Tas nozīmē, ka pedagogu atbalstam ir vajadzīgi pedagogu palīgi, skolas psihologi, sociālie pedagogi, sociālie darbinieki, gan atsevišķos gadījumos arī logopēdi, kas palīdz organizēt individualizētāku mācīšanās procesu vai palīdz risināt dažādus sociālos un psihoemocionālos jautājums. Ir jāapzinās, ka bērni klasē kļūst aizvien dažādāki, un iekļaujoša mācību darba organizēšanai pedagogam ir nepieciešams atbalsts. Atbalsta personāls ir jāgatavo un jāintegrē izglītības sistēmā savlaicīgi. Viens no atbalsts instrumentiem jau tuvākā laikā būs Eiropas Savienības fonda atbalstīts projekts "Skola kopienā", kura ietvaros plānots veidot mentoru tīklu, kas sniegs skolām un pedagogiem nepieciešamo atbalstu. Bet ilgtermiņā, protams, ir jāveido ilgtspējīga pedagogu atbalsta sistēma, kas nav atkarīga no viena projekta sākuma vai beigu termiņa.

Šeit nonākam arī pie tā, ko saucam par izglītības kvalitātes monitoringa projektu, kas jau plaši apspriests publiskajā telpā. Mums jāatzīst, ka izglītības monitoringa jēgu un nepieciešamību neesam pietiekami labi varējuši izskaidrot. Pirmā lieta, kas jāsaprot, lai mēs varētu katram bērnam pēc iespējas vairāk palīdzēt un pielāgoties viņa vajadzībām, ir jābūt agrīnai bērna vajadzību diagnosticēšanas sistēmai, lai problēmas ar pamatprasmju attīstību pirmo reizi neieraugām 9.klasē, kad daudzi bērni iegūst neapmierinošu novērtējumu centralizētajos eksāmenos. Piedāvātais izglītības kvalitātes monitoringa projekts paredz, ka bērnu pamatprasmes matemātikā, lasīšanā un dabaszinātnēs tiek diagnosticētas daudz biežāk. Tas ļaus izstrādāt rīcības politiku gan skolas līmenī, gan pašvaldības līmenī, gan nacionālā līmenī, un arī metodiskajam centram iedos informāciju, kas ļaus labāk saprast, kā mērķētāk sniegt atbalstu pedagogiem.

Otra lieta, ko paredz izglītības kvalitātes monitorings, ir mērīt labbūtību. Arī tas, kā skolēni un pedagogi jūtas izglītības procesā, ir izglītības kvalitātes rādītājs. Mēs šobrīd redzam, ka vairākas skolas pašas pēc savas iniciatīvas iepērk labbūtības mērīšanas rīkus, kas nozīmē, ka pieprasījums pēc tā ir, bet katrs to dara fragmentēti un individuāli. Būtu pareizi, ja mums būtu vienāda metodika un vienāda pieeja, ar kuru mēs veicam mērījumus. Tas ļautu izdarīt secinājumus gan skolu griezumā, gan pašvaldību griezumā un tādējādi veidot nepieciešamo rīcībpolitiku.

Ir vēl arī trešā lieta. Kopumā izglītības procesā tiek vākts ārkārtīgi daudz datu, ar kuriem mēra kvalitāti un citus procesus, bet šie dati ir pieejami "dažos kabinetos", un mēs šos datus neredzam plaši pieejamās diagrammās, nevaram nodrošināt šo datu pieejamību un analīzi dažādos griezumos. Līdz ar to ir svarīgi, lai mēs izveidotu sistēmu, kas lietotājiem draudzīgā veidā padara šos datus un to analīzes rīkus pieejamus. Rīcībpolitikai un lēmumiem izglītībā ir jābūt datos balstītai un pamatotai. Tāpat mums ir jāpalīdz gan skolu vadītājiem, gan pašvaldību izglītības pārvaldēm apgūt prasmes, kā ar datiem, kas izglītības monitoringa projektā vienkopus tiek sakopoti, strādāt.

Es gribētu redzēt, ka mēs daudz aktīvāk strādājam pie izglītības iestāžu vadītāju izglītošanas un atbalstīšanas. Izskatot Izglītības kvalitātes valsts dienesta sagatavotos izglītības kvalitātes novērtējuma pārskatus, viens no pamata secinājumiem ir, ka vairāki izglītības kvalitātes jautājumi ir saistīti ar izglītības iestādes vadītāju. Es gribētu izveidot rīcības plānu kopā ar Latvijas augstskolām un Valsts izglītības attīstības centru, lai skolu vadītājiem vairāk palīdzētu.

Un tad mēs nonākam arī pie programmas "Vienota skola" pieejas, kuras ieviešana ir noslēguma stadijā. Mums ir nepieciešams veikt nopietnu izvērtējumu, lai secinātu, kādi ir rezultāti, kādi ir šķēršļi. Arī šeit viena no pamata atbildēm ir labs skolas vadītājs. Skolās, kur vadītājs ir motivēts un patiesi lojāls Latvijas valstij, vienotas skolas īstenošana sokas labāk, bet ir skolas, kur ir daudz grūtāk. Viens no turpmākiem virzieniem - ir jāturpina pedagogiem palīdzēt apgūt latviešu valodu, jo tas ir viens no šķēršļiem, kas traucē vienotas skolas ieviešanai, bet ir arī citi izaicinājumi. Man gribētos, lai mēs vairāk strādājam ar palīdzības instrumentiem, nevis ar pātagas principu. Ļoti interesanti bija dzirdēt Igaunijas pieredzi, kas atsevišķos valsts pierobežas reģionos diezgan radikāli piegāja vienotas skolas izveidei. Piemēram, Narvā pilnībā atlaida visus skolotājus un direktorus un pieņēma darbā jaunus, uzskatot, ka "vecos" nav iespējams mainīt.

Tomēr atgriezīsimies vēl pie "Programmas skolā". Vai pareizi sapratu, ka to šogad ieviesīs tikai daļēji un koncentrējoties tikai uz atbalsta personālu un administratīvo daļu, lai gan mērķis bija mainīt atalgojuma noteikšanu, lai novērtu to, ka ir šīs atšķirības pašvaldībās?

Es sākšu ar to, ka mēs šobrīd izstrādājam vairākus modeļa ieviešanas scenārijus. Par labāko mēs uzskatām pilna modeļa ieviešanu. Bet šeit gan Finanšu ministrija ir nākusi ar publisku informāciju, ka neredz tam papildu līdzekļus nākamā gada budžetā. Man arī jāatzīst, ka pie paša modeļa ir vēl jāstrādāt. Nav tā, ka visās pašvaldībās skolu tīkls būtu sakārtots. Jāņem vērā arī tas, ka tūlīt būs pašvaldību vēlēšanas, un ir jādod iespēja jaunajai pašvaldību vadībai izstrādāt savu redzējumu par skolu tīklu. Tādēļ es teiktu, ka visu nākamo gadu mums vēl ir iespēja gatavoties modeļa ieviešanai. Es ļoti gribētu, lai tuvākajā laikā tiek atbalstīts kāds no scenārijiem, kur mēs sākam darbu pie atsevišķiem modeļa elementiem, un tie var būt dažādi. Tādēļ es vēl šobrīd nevaru apgalvot, ka mēs iesim tikai šī vai cita scenārija virzienā, jo tā tomēr ir daudzpusēja vienošanās. Es šobrīd varu runāt tikai par savu redzējumu, un man šķiet, ka prioritāri šobrīd vajadzētu strādāt pie atbalsta personāla un skolu vadības spēju stiprināšanas.

Tas, kas ir pilnīgi skaidrs, ka vecais finansēšanas modelis "Nauda seko skolēnam", ir sevi izsmēlis un neatbilst tām pārmaiņām, kas notiek Latvijas sabiedrībā. Tas rada nevienlīdzīgo situāciju pedagogu atalgojumā un nekādā veidā neatbilst uzstādījumam par kvalitatīvu izglītību katram bērnam. Savukārt modeļa "Programma skolā" stiprā puse ir tā, ka tur patiešām ir skaidra metodika, kā mēs nonākam pie kvalitatīvas un iekļaujošas izglītības. Tā izstrādes procesā daudz ir vērtēti pieejamības aspekti un ir radīta vesela grupa tā saucamo pieejamības skolu, respektējot mazāk apdzīvotas vietas, īpaši pierobežu, un to vajadzības.

Protams, ka ir pašvaldības, kas grib pastiept šo pieejamības jēdzienu, bet ir kāda robeža, pie kuras mums ir jāapstājas. Pirmkārt, jāapstājas, redzot, kādas ir demogrāfijas attīstības tendences, otrkārt, ir tomēr kaut kāds skolēnu minimālais apjoms klasē un skolā, pie kura mēs varam vai nevaram garantēt kvalitatīvu izglītību. Tāpat ir jāsaprot, ka mums trūkst skolotāju. Mums ir jādomā, kā mēs koncentrējam resursus, vienlaikus stingri pieturoties pie pieejas - jo mazāki bērni, jo mācību procesam ir jābūt tuvāk dzīvesvietai, jo lielāki bērni, jo tie ir mobilāki, un viņiem ir iespēja braukt uz skolām, kur ir iespējas nodrošināt labāku mācību vidi un daudzveidīgākas specializācijas mācībspēkus.

Par cik šo dažādo scenāriju ieviešanas izmaksas ir mazākas nekā pilnā modeļa ieviešanas gadījumā?

Tas ir atkarīgs no tā, kādu lēmumu pieņem. Ja tas attiecas uz atbalsta personālu pilnā apjomā, tad ir nepieciešami aptuveni 28 miljoni eiro gadā. Bet jautājums ir arī par to, vai šo scenāriju uzreiz varēsim ieviest pilnā apjomā, jo nepieciešamā atbalsta personāla jau fiziski nemaz tik daudz vēl nav. Tāpat rēķinos ar to, ka varbūt sarunās ar sociālajiem partneriem priekšroka tiks dota kādam citam variantam vai arī būs ļoti kritiska attieksme pret jebkuras darbības uzsākšanu nepilnā apjomā. Mans un kolēģu uzdevums ir labi sagatavoties šīm sarunām.

Tomēr vai pieminētā atbalsta personāla finansēšanai nauda būs nepieciešama papildus vai arī Izglītības un zinātnes ministrija (IZM) to var izdarīt no sava budžeta?

Tā jau ir tehniska saruna ar Finanšu ministriju, kur tā redz budžetā finansējumu, kuru var pārdalīt citiem mērķiem. Ja mēs varam atrast kaut ko, kas ir mazāk prioritārs vai nav vairs nepieciešams, es ļoti labprāt uzklausītu šādus priekšlikumus. Ja runājam par to pašu atbalsta personālu un tā sagatavošanu vai skolu vadītāju stiprināšanu, tam varam mēģināt piesaistīt Eiropas fondu finansējumu. Arī premjerministre no savas puses ir definējusi, ka "Programma skolā" modeļa ieviešana ir uzsākama, un tas ir viņas "4x4" programmā. Mans uzdevums ir parādīt iespējamos ceļus, kā to var īstenot.

Esat iepriekš minējusi, ka jauno modeli sadārdzina arī lielais mazo skolu skaits. Ir arī pašvaldības, kas ar skolu pārveidi vēl nogaida līdz valdības noteikumu izstrādei. Ko līdz ar to var darīt pašlaik?

Ir atsevišķas pašvaldības, kas nav strādājušas pie sava skolu tīkla. Ir pat tādas pašvaldības, kurās nelielā attālumā ir vidusskola un ģimnāzija un tuvākajā laikā būs grūtības vidusskolas posmā sasniegt paredzēto skolēnu skaitu klasē. Jau dzīvē ir redzams, ka ir nepieciešama pašvaldības rīcība un iesaiste. Es negribu nevienu saukt vārdā, bet ir redzams, ka darbs līdz galam nav pabeigts. Jautājums ir arī par taisnīgu attieksmi, jo lielākā daļa Latvijas pašvaldību ir strādājušas pie savu skolu tīkla sakārtošanas. Nebūtu taisnīgi, ja mēs sāktu pielāgoties un iet pretī tiem, kas neko nav darījuši. Darbības apjoma samazināšana, piemēram, vidusskolu pārveidojot par pamatskolu vai pamatskolu par sākumskolu, nešaubīgi ir sāpīgs process vietējā kopienā, un iedzīvotāji, domājot par vietējās kopienas nākotni, to uztver kā zaudējumu. Diemžēl mums ir jāapzinās, ka mēs neesam pati bagātākā valsts Eiropas Savienībā un ir kaut kādas lietas, ko mēs vienkārši nevaram atļauties, lai kā mums gribētos. Bet es ļoti labi saprotu arī vietējo kopienu bažas un cīņu par skolu saglabāšanu dažādos līmeņos. Pareizi "Programma skolā" modelī ir, ka pretimnākšana ir bijusi no abām pusēm - gan no IZM, mēģinot ļoti elastīgi meklēt risinājumus pat ļoti īpašiem gadījumiem, gan no lielākās daļas pašvaldību. Tādēļ ir ļoti pareizi aicināt pašvaldības būt solidārām un strādāt pēc vienotas pieejas.

Jūs esat arī minējusi, ka iepriekšējā ministre Anda Čakša ir atstājusi plašu darba lauku. Kurās no aizsāktajām reformām, jūsuprāt, ir nepieciešamas izmaiņas, un cik ilgā laika posmā plānojat tās pārskatīt?

Es pati šajā īsajā laika posmā, kas man ir atvēlēts līdz nākamajām vēlēšanām, negribētu sākt kādu jaunu reformu. Es gribētu izvērtēt uzsākto reformu rezultātus un maksimāli censties veikt uzlabojumus tur, kur parādās trūkumi. Šādi trūkumi jau ir programmā "Skola 2030", un šeit ir patiešām jāstrādā pie tā, lai būtu pieejami mācību līdzekļi bērniem un jauniešiem, turklāt dažādos skolu izglītības līmeņos. Savukārt skolotājiem ir nepieciešami metodiskie materiāli, lai viņi var programmu "Skola 2030" ieviest dzīvē. Es lieku lielas cerības uz Valsts izglītības attīstības aģentūru, kuras reorganizācija arī ir jāpabeidz. Man ir ļoti svarīgi, lai mēs pieņemam darbā spēcīgu vadītāju un strādājam cieši kopā, lai izglītības satura un pedagoga atbalsta jautājumus noliktu uz stingriem pamatiem.

Mums jārunā ir arī par to, cik sekmīga ir jaunā vērtēšanas sistēma, kas ir ieviesta šajā mācību gadā. Es noteikti došu uzdevumu izvērtēt detalizēti jaunās vērtēšanas sistēmas rezultātus un saprast, kādi uzlabojumi ir nepieciešami. Mēs dzīvojam sociālo mediju laikmetā, un man ik pa laikam arī kāds vecāks vai izglītības aktīvists atsūta savas pārdomas. Man nav viegli katram atbildēt, bet es redzu un novērtēju, ka sabiedrību izglītība interesē, un viena no tādām lietām ir diskusija, cik pareizi ir tas, ka bērni var labot atzīmi vienreiz gadā. Tā ir viena no lietām, kas patiešām ir jāpārvērtē un jāsaprot, vai tur viss ir kārtībā, jo mācību vērtēšana ir arī bērnu labbūtības jautājums, un mums ir ļoti svarīgi skatīties, vai tas motivē bērnus vairāk mācīties. Liela reforma ir arī "Vienota skola", kuras rezultāti būs jāvērtē.

Ja būtu daudz laika, man būtu gribējies sākt diskusiju par Igaunijas modeli, kas paredz citu pieeju ģimnāzijas statusam, un tās pārņem valsts, nodalot no pamatizglītības. Tam diemžēl man nepietiek laika, bet šī ir vērtīga pieredze, ko varbūt nākotnes perspektīvā vērts izzināt, kā igauņiem ar to veicas. Tas igauņiem ir arī palīdzējis stiprināt vienotās skolas pieeju, jo viņi uzreiz ir apvienojuši vairākas vidusskolas un jaunajās izglītības iestādēs - ģimnāzijās -, kopā mācās dažādu etnisko grupu jaunieši.

Ja mēs runājam par iestāžu reorganizāciju, tad kontekstā ar Sporta likumu, kas ir nodots sabiedriskajai apspriešanai, mēs esam piedāvājuši tuvināt sportu jaunatnes politikai, paplašinot Jaunatnes starptautisko programmu aģentūras (JSPA) funkcijas, tai pārņemot arī ar sportu saistītos uzdevumus. 

Tas nozīmē, ka jūs atsakāties no ieceres ar Jaunatnes starptautisko programmu aģentūru "palikt zem" Valsts izglītības attīstības aģentūras?

Jā, doma ir, ka mums ir aģentūra, kas specializējas jaunatnes un sporta jautājumos. Kad iestādes apvienojam, ir jādomā loģiski, jo pretējā gadījumā mēs nonākam pie iestādes, kurai ir grūti atrast savu identitāti un savstarpējās saiknes iekšienē. Manuprāt, ir lietderīgi Valsts izglītības attīstības aģentūrai ļaut strādāt ar visu, kas saistīts ar izglītības saturu, izglītības sasniegumu vērtēšanu, pieaugušo izglītību, interešu izglītību, atbalstu pedagogiem. Šai aģentūrai funkciju jau gana daudz. Bet sports un jaunatne tad varētu būt kā aģentūra, kas darbotos specifiski ar savu mērķauditoriju.

Ja atgriežamies pie reformām, tad ir ārkārtīgi svarīgi, ka mēs iedodam pozitīvu grūdienu pieaugušo izglītībai. Šobrīd ir uzsākts darbs pie individuālo mācīšanās kontu veidošanas, ko es vērtēju kā ļoti labu iniciatīvu. Ir jau izveidota jauna platforma "Stars", kur jau tiek ievietots mācību piedāvājums, un platformai ir jau gandrīz 40 000 lietotāju. Ir ļoti svarīgi, lai mēs šo iniciatīvu paplašinām, veidojam pieejamu visai Latvijas sabiedrībai. Šobrīd pieaugušo izglītības rādītāji mums ir krītoši, nevis pieaugoši, tai pašā laikā mēs ļoti labi redzam, ka darba tirgū ir vajadzīgi cilvēki ar jaunām prasmēm, ir vajadzīga gan jaunu prasmju apgūšana, gan esošo prasmju pilnveidošana. Mums ir jāsaprot, kā kopā Ekonomikas ministrija, Labklājības ministrija un IZM var izveidot prasmju attīstības rīcības plānu, kas patiešām palīdz darba devējiem un reaģē uz mainīgā darba tirgus vajadzībām. Darba devēji nav apmierināti ar pašreizējo piedāvājumu un uzskata, ka mēs pārāk neefektīvi sadarbojamies. Trīs ministrijām ir uzdevums kopīgi atrast veidu, kā strādājam labāk un elastīgāk. Man šķiet, ka līdz šim neesam pietiekami aicinājuši uz dialogu augstskolas un profesionālās izglītības skolas, kurām ir jādod aizvien vairāk iespēju strādāt ar pieaugušo izglītību. Turklāt gan ilgtermiņā, gan veidojot dažādas modulāras programmas, kas ir elastīgāk un mērķētāk reaģē uz tirgus izmaiņām. Šīs ir izglītības iestādes, kurās ir ielikti līdzekļi, izveidota materiāli tehniskā bāze, tāpēc mums ir jādomā, kā uz šo izglītības iestāžu bāzes varam paplašināt piedāvājumu pieaugušajiem.

Runājot par pieaugušo izglītības, es noteikti negribētu, ka mēs aprobežojamies tikai ar bezdarbnieku vai bezdarba riskam pakļauto cilvēku grupu. Mums ir jādomā kopumā par to, kā mēs ieguldām esošajā darbaspēkā, lai tas būtu produktīvāks, jo Latvijas ekonomikā mums ir problēmas tieši ar produktivitāti. Līdz ar to mums ir jāspēj atbildēt uz jautājumu, kas mums ir jādara, ar kādiem izglītības instrumentiem un resursiem varam palīdzēt mūsu darbaspēkam stiprināt savu kapacitāti un vairot tā jaudu. Otra lieta, mums ir jādomā, kā mēs caur pieaugušo izglītību vadām lielos transformācijas procesus - pirmkārt, tā ir digitālā transformācija. Te mēs runājam par sabiedrības pamata digitālajām prasmēm, kas mums ir zem vidējā rādītāja Eiropas Savienībā. It kā šķiet, ka mēs visi mākam "bakstīt" telefonus, tātad mums visiem ir lieliskas digitālās prasmes, bet pēc objektīvā novērtējuma digitālās pamatprasmes sabiedrībā kopumā tomēr ir nepietiekamas. Otrs jautājums ir, kā mēs sagatavojam augstas raudzes profesionāļus jauno tehnoloģiju jomās. Īpaši ir jādomā un jāstrādā pie tā, kā mēs sagatavojam speciālistus darbam ar mākslīgo intelektu.

Salīdzinoši jauns uzdevums ir sadarbības veidošana starp izglītības un aizsardzības jomām. Latvijā mērķis ir attīstīt jaudīgu aizsardzības jeb militāro industriju, bet jebkuras industrijas attīstībai ir vajadzīgi speciālisti. Arī šeit mums ir jāsaprot, kā kopā ar augstskolām mēs varam nodrošināt šo speciālistu sagatavošanu, kādos līmeņos tas nepieciešams, vai ir nepieciešamas pilnīgi jaunas specialitātes, vai jau esošām specialitātēm ir jāliek klāt kādas prasmes. Tā ir liela saruna un kopīgs darbs, lai pie šī rezultāta nonāktu.

Kas notiek ar profesionālās izglītības izmaksām? Iepriekšējā ministre savā pēdējā preses konferencē minēja, ka ir sākts iekšējais audits un līdz konkrētai kartei nav iznācis nonākt.

Ja runājam par profesionālās izglītības finansēšanu, tad ir jāatzīst, ka mēs šobrīd strādājam ar finansēšanas modeli, kas ir radīts 2007. gadā. Apstākļi ir mainījušies, un ir skaidrs, ka arī profesionālajai izglītībai sadarbībā ar sociālajiem partneriem ir jāveic jauna finansēšanas modeļa izstrāde. Šobrīd ir dots uzdevums to izdarīt līdz maija beigām. Bet, protams, tas būs pirmais priekšlikums, ko nodosim plašai apspriešanai. Tālāk būs jautājums par politisko gribu un iespējām, vai un kad tam varam atrast finansējumu.

Šobrīd skolas jau ļoti labi piemēro darba vidē balstīto mācīšanos. Profesionālās izglītības skolas ir tās, kurās pēdējo gadu laikā diezgan daudz ir ieguldīts, lai veidotu labu materiāli tehnisko bāzi. Turpmākajos gados mums jārunā, kā profesionālās izglītības iestādes arvien vairāk atver savas durvis pieaugušo izglītībai. Skaidrs, ka profesionālajā izglītībā galvenais kvalitātes rādītājs ir atbilstība darba tirgum un elastība piemēroties mainīgajām darba tirgus vajadzībām. Tas nozīmē, ka profesionālajai izglītībai vienmēr ir jābūt saistītai arī ar darba tirgus attīstības prognozēm un jāveido mācību process, kas cieši saistīts ar darba devējiem.

Kopš 2007. gada nav pārskatīta arī speciālo izglītības iestāžu finansēšanas kārtība. Skolu direktori pat apsvēruši vērsties Satversmes tiesā, ja finansējums netiks pārskatīts. Vai ir gaidāmi uzlabojumi?

Budžets 37 speciālās izglītības iestādēm 2025.gadā ir 73,6 miljoni eiro, tai skaitā pedagogu darba samaksai - 51,2 miljoni eiro, uzturēšanas izdevumiem - 21,5 miljoni eiro. Internāta pakalpojumu nodrošina 36 speciālās izglītības iestādes.

Ministrija bija saņēmusi speciālo izglītības iestāžu kolektīvo vēstuli, kurā lūdza risināt šo jautājumu. Ministrija organizēja februāra beigās sanāksmi ar speciālo izglītības iestāžu direktoriem un pašvaldību izglītības pārvaldes vadītājiem, speciālistiem, kurā izskatīja ministrijas sagatavotos priekšlikumus, kas tika arī atbalstīti. [IZM piedāvāja] atļaut izglītības iestādei vai pašvaldībai veikt pārdali ne vairāk kā 4% apmērā no valsts budžeta mērķdotācijas, kas noteikta pedagogu darba samaksai un valsts sociālās apdrošināšanas obligātajām iemaksām, uz mērķdotāciju uzturēšanas izdevumiem. No atlīdzības un uzturēšanas izdevumiem varētu tikt pārdalīti aptuveni divi miljoni eiro. [Tika atbalstīts arī priekšlikums] atlikumu, kas pārsniedz 1% no pašvaldībai piešķirtās mērķdotācijas pedagogu darba samaksai un valsts sociālās apdrošināšanas obligātajām iemaksām iepriekšējā budžeta gadā, ministrija novirza uzturēšanas izdevumu nodrošināšanai laikposmam no kārtējā gada septembra līdz decembrim. Uzturēšanas izdevumiem tiks pārdalīti aptuveni 331 141 eiro.

IZM budžeta izlietojums vairākkārt bijis par iemeslu diskusijām un neizpratnei nozarē, piemēram, par Eiropas Savienības līdzekļu apguvi izglītības kvalitātes monitoringa sistēmas attīstībai vai līdzekļu pārdali no augstākās izglītības citām nozarēm, piemēram, sportam. Vai ministrijas izdevumi tiks pārskatīti? Kādi konkrēti pasākumi šogad tiks veikti, lai nodrošinātu efektīvu budžeta izlietojumu?

Apropriācija ir gadskārtējā valsts budžeta likumā Saeimas apstiprinātā atļauja valsts budžeta iestādēm izlietot līdzekļus noteiktās pozīcijās un noteiktiem mērķiem. Saimnieciskā gada laikā [budžeta izpildes laikā] rodas objektīvi pamatotas atšķirības starp faktisko un plānoto situāciju, un, lai elastīgi uz to reaģētu, ir iespējams veikt apropriāciju izmaiņas - pārdales, palielinājumu, samazinājumu.

Ministrija regulāri seko līdzi budžeta apguvei un vērtē budžeta izpildi budžeta programmās un apakšprogrammās, un gadījumos, kad konstatē atšķirības starp faktisko un plānoto situāciju, virza priekšlikumus līdzekļu pārdalei no apakšprogrammām un pasākumiem, kur izveidojies ietaupījums uz apakšprogrammām un pasākumiem, kur nepieciešami papildu līdzekļi.

Piemēram, 2024. gadā tika veiktas šādas galvenās pārdales: ekonomija viens miljons eiro no apakšprogrammas "Sociālo stipendiju fonds "Studētgods"" pārdalīts dalības maksas nodrošināšanai Eiropas Kosmosa aģentūrā (EKA) un 0,5 miljoni eiro - lai nodrošinātu biedrības "Latvijas Olimpiskā komiteja" Milāna-Kortīna 2026. gada olimpisko spēļu sagatavošanās atbalsta programmas īstenošanu 2024. gadā, 0,9 miljonu eiro atlikums no apakšprogrammas "Augstākās izglītības programmu nodrošināšana" pārdalīts dalības maksas nodrošināšanai EKA un citas.

Arī 2025. gadā tiek vērtēta budžeta izpilde, un gadījumā, ja kādās budžeta apakšprogrammās vai pasākumos veidosies līdzekļu ekonomija, tiks lemts par līdzekļu pārdali.

IZM prognozes liecina, ka Latvijā līdz 2050. gadam studentu skaits saruks par 25%. Studentu trūkumu tiek piedāvāts kompensēt arī ar ārvalstu studentiem. Vienlaikus izskan bažas, ka liela daļa ārvalstu studentu neplāno palikt Latvijā. Kā Latvijas augstākās izglītības sistēmu padarīt pievilcīgāku ārvalstu studentiem?

Nozīmīgi uzsvērt starptautiskas augstākās izglītības vides vērtību arī mūsu pašu Latvijas studējošajiem, kā arī akadēmiskajam un zinātniskajam personālam. Vienlaikus, jāuzsver, ka pievilcīgai akadēmiskajai videi prioritāri ir kvalitāte un konkurētspēja. Kvalitāte un starptautiska konkurētspēja ir priekšnoteikums pievilcīgām studiju programmām, kur nozīmīgi soļi tika sperti pēdējās piecgades laikā, veicot visu studiju virzienu akreditāciju, uzsākot darbu pie jauna akadēmiskās karjeras modeļa, jauna Valsts augstākās izglītības standarta, ieviešot doktorantūras skolas, akadēmiskā personāla un tā kompetencēm, pieejamajai fiziskajai un digitālajai infrastruktūrai.

Runājot par infrastruktūru, šeit ir jāizceļ arī Latvijas dalība tādos starptautiskajos konsorcijos un organizācijās kā Eiropas Kodolpētījumu organizācija (CERN), EKA, Eiropas Molekulārās bioloģijas laboratorija (EMBL) un daudzas citas Eiropas Savienības iniciatīvas, kurās ir iespēja un jau šobrīd aktīvi iesaistās ārvalstu studenti.

Lai izveidotu augstvērtīgu internacionālu studiju vidi Latvijā, kas piesaistītu ārvalstu studentus, nepieciešami ne tikai kvalificēti docētāji un kvalitatīvas studiju programmas, bet arī popularizēt studiju iespējas Latvijā, vienlaikus veicot rūpīgu ārvalstu studentu atlasi. Šajā ziņā neatsverams ir bijis "Study in Latvia" un augstskolu, kuras jau šobrīd ir iekļautas vienošanās par labo ārvalstu studentu piesaistes praksi sastāvā, profesionālais un stratēģiskais darbs.

Starptautiskā izglītības telpa ir tik atvērta kā nekad, un studentu mobilitāte nav nekas slikts. Latvijas augstākās izglītības sistēma jau ir pievilcīga ārvalstu studentiem, ņemot vērā, ka viņu skaits pēdējo 10 gadu laikā ir dubultojies. 

Papildus nupat pieņemti grozījumi Augstskolu likumā, un šobrīd notiek darbs pie grozījumiem Ministru kabineta noteikumos, kas ļaus augstskolām pašām noteikt uzņemšanas termiņu, tādā veidā vidusskolu beidzējiem pēdējā gadā ātrāk ļaujot izvēlēties un garantēt sev studiju vietu kādā no Latvijas augstskolām. Šādas izmaiņas normatīvajā regulējumā ļaus tiem vidusskolu beidzējiem, kuri jau savlaicīgi vēlas zināt savu turpmāko izglītības ceļu, kā savu nākamo izglītības iestādi izvēlēties Latvijas, nevis ārvalstu augstskolu.

Viens no variantiem, kā cīnīties [ar studentu kritumu], ir vietējo studentu skaita kritumu kompensēt ar ārzemju studentiem. Tomēr plašas diskusijas raisa viltus studenti, kas iegūst studentu vīzas, bet mācību vietā strādā. Kādus risinājumus jūs tam redzat? Varbūt ir nepieciešams vērsties pret tām izglītības iestādēm, kuras šos studentus pieņem?

Pirmā lieta, ko es gribu teikt, - mūsu augstskolu internacionalizācija ir būtiski nepieciešama augstskolu konkurētspējai un izdzīvošanai. Mums ir svarīgi, lai pie mums brauc studenti no dažādām pasaules malām, kas ir motivēti, kas patiešām grib mācīties un bagātina mūsu izglītības vidi. Tas dod iespēju arī mūsu jauniešiem gan paplašināt savus kultūras apvāršņus, gan iepazīties ar dažādām pieredzēm un veidot potenciāli jaunus profesionālos kontaktus. Tā ir arī iespēja Latvijai noskatīt jaunos talantus, jo šobrīd visas valstis cīnās par jaunajiem talantiem - par "smadzenēm". Diemžēl mēs pagaidām esam tajā valstu grupā, no kuras tās "smadzenes" vairāk aizplūst, nevis ieplūst, un, protams, būtu ideāli, ja mēs varētu mainīt šo virzību.

Tas, ka mūsu augstskolām ir jāiekļaujas starptautiskajā apritē un ir jābūt atvērtām studentiem no citām valstīm, ir labi un pareizi. Tas, pret ko būtu jācīnās, ir pret tā saucamajiem viltus studentiem, kas šeit brauc nevis mācīties, bet brauc, lai iegūtu ieejas karti dzīvei un darbam Eiropā un kuriem diploma iegūšana ir vairāk formalitāte. Augstskolām pašām ir rūpīgāk jāizvērtē studentu atlases process un jābūt arī uzmanīgākiem. Mēs zinām, kuras ir riska valstis, kurām jāpievērš lielāka uzmanība. Protams, ja ir kaut kādas šaubas, ir drošību sargājošās institūcijas, ar kurām ir jākonsultējas un kuras arī vērtē jebkuru studentu, kas iebrauc no trešajām valstīm, ja jūt, ka tur ir potenciāli kāds drošības risks. Mums primāri ir svarīgi, lai iebrauc studenti no Eiropas Savienības dalībvalstīm, no citām līdzīgi domājošām valstīm un mēs kopumā piedalāmies augstākās izglītības mobilitātes procesā. Ir arī pareizi, ka Latvijas studenti brauc un mācās ārpus Latvijas, un būtu ļoti labi, ja viņi atgrieztos un savas zināšanas un kompetences pēc tam ieguldītu Latvijas ekonomikā. Līdz ar to ir svarīgi, ka mēs zinām, kur mūsu studenti mācās, un mums ir mehānisms, kā mēs veidojam un uzturam saikni ar viņiem, īpaši ar tiem, kuri ir tikuši izcilās ārvalstu augstskolās.

Tad jūsu pozīcija ir uzticēties augstskolu godaprātam un tam, ka tās nenodarbojas ar "melno biznesu", piesaistot studentus, kuri mācās tikai formāli?

Augstskolas ir autonomas. Mēs varam šo jautājumu aktualizēt ar augstskolu padomēm, kurām ir spēja ietekmēt to, kā notiek studentu uzņemšanas process. Mums ir iespēja aktualizēt šo jautājumu sadarbībā ar drošību sargājošām institūcijām, kas tad arī veido aktīvu dialogu ar augstskolām. Bet es neredzu, kā IZM varētu tieši iejaukties augstskolu darbībā. Šeit es uzticētos drošību sargājošām institūcijām. Šobrīd arī ir doma veikt grozījumus Imigrācijas likumā un uzlikt lielāku atbildību augstskolām par ārvalstu studentiem, kurus tās aicina. Manuprāt, ir jāceļ prasību līmenis, kas attiecas uz trešo valstu studentu uzņemšanu. Tostarp potenciāli jādomā par prasībām latviešu valodas apgūšanā. Tad mēs būtu drošāki, ka pie mums ienāk studenti, kas ir patiešām motivēti un ar pievienoto vērtību.

Kā IZM plāno stiprināt izglītību kā pamatu latviešu valodas un kultūras ilgtspējai un daudzveidībai?

Latviešu valodas pastāvēšana un attīstība un valsts valodas politikas principu ievērošana ir būtiska mūsu valsts drošības kontekstā. Tas ir jo īpaši svarīgi šodien, kad globālo pārmaiņu ietekmē valodas pastāvēšanai un attīstībai nākas saskarties ar jauniem izaicinājumiem. Krievijas īstenotais pilna mēroga karš Ukrainā ir īpaši aktualizējis arī valodas kā instrumenta lomu tautas pastāvēšanā. Valoda ir katras nācijas pirmais un galvenais pastāvēšanas noteikums. Krievijas izraisītais karš Ukrainā ir licis pasaulei strauji reaģēt un sniegt atbalstu cilvēkiem no Ukrainas, tostarp nodrošināt kara bēgļiem latviešu valodas apguves un integrācijas iespējas.

Valsts valodas politikas jomā plānota latviešu valodas apguves kursu piedāvājuma sistēmas pieaugušajiem ieviešana, nodrošinot koordinētu, izsekojamu un pēctecīgu valsts valodas apguvi mūžizglītībā, tostarp mācību materiālu izstrādi un metodisko atbalstu.

Latviešu valodas un kultūras pētniecības attīstību atbalsta vairākas Valsts pētījumu programmas (VPP), piemēram, IZM programma "Letonika latviskas un eiropeiskas sabiedrības attīstībai" un Kultūras ministrijas programma "Latvijas kultūra - resurss valsts attīstībai". VPP "Letonika" Stratēģiskā vadības padome nupat noslēgusi darbu pie 2025.-2028. gada programmas perioda ietvara definēšanas un IZM tuvākajās nedēļās uzsāks programmas virzību uz Ministru kabinetu. Ar kopējo finansējuma apjomu 6,2 miljonu eiro apmērā paredzēts atbalstīt mūsdienu latviešu valodas attīstības un lietojuma izpēti, latviešu valodas tehnoloģiju izpēti un attīstību, lībiešu valodas pētnieciskās bāzes un digitālo resursu attīstību, demogrāfijas, migrācijas un reemigrācijas procesu izpēti, latviešu literatūras un poētikas izpēti, latviskās identitātes izpēti.

Savukārt augstākās izglītības studijām budžeta vietas studiju virzienā "Valodu un kultūras studijas, dzimtās valodas studijas un valodu programmas" 2024.gadā bija pieejamas četrās augstskolās: Latvijas Universitātē, Rīgas Tehniskajā universitātē, Daugavpils Universitātē, Ventspils Augstskolā. Kopējais piešķirtais valsts finansējums bija 2,72 miljoni eiro.

Kā veicināt latviešu valodas lietojumu skolēnu ikdienas dzīvē?

Latviešu valodas apguvi un lietošanu ikdienā veicina vairāki faktori. Valoda dzīvo un pilnveidojas vai tieši pretēji - noplicinās vidē, kuru mēs radām kopā visa sabiedrība. Mūsu kopējā attieksme pret savu valodu atbalsojas jauniešos.

Valodas veidošanai un nostiprināšanai liela nozīme ir ģimenei. Pirmos savus dzīves gadus bērni daudz mācās no saviem vecākiem. Ir ļoti svarīgi, lai ģimenē ir pozitīvi ieradumi attiecībā uz grāmatu lasīšanu, īpaši pirmajos gados kopā ar bērniem. Lasītprasme ļoti būtiski ietekmē bērnu un jauniešu valodas krājuma veidošanos, arī valodas izjūtu un gramatikas un stila izpratni.

Šajā jautājumā vēlos cieši sadarboties ar Latvijas Nacionālo bibliotēku un visām publiskajām bibliotēkām Latvijā, tostarp nostiprinot skolu bibliotēku lomu. Mums kopīgi ir jāturpina tādi lasītprasmes projekti kā "Bērnu, jauniešu un vecāku žūrija" un "Grāmatu starts", kas bērnus un vecākus iesaista Latvijas grāmatu pasaulē un rosina domāt un dalīties savās pārdomās un atziņās par izlasīto, kas jau ir veids, kā stimulēt rakstiskā vārda mākslu.

Kopumā kultūrtelpai, kurā dzīvojam, ir liela ietekme uz mūsu valodu, tāpēc izglītības un kultūras nozarei ir cieši jāsadarbojas, dodot iespēju bērniem, jauniešiem un pedagogiem aapgūt latviešu kultūru visdažādākajās tās formās un izteiksmēs. Ir ļoti svarīgi turpināt projektu "Latvijas skolas soma", kas latviešu valodas lietojumu ļauj nostiprināt, gan izzinot Latvijas kultūras mantojumu, gan iepazīstot Latvijas mākslas darbus mūzikā, teātrī, literatūrā.

Vēl viens faktors, kas ikdienā ietekmē bērnu un jauniešu valodas lietojumu, ir mediji. Tāpēc ir svarīgi, ka sabiedriskajos un komercmedijos veidojas speciāli jauniešiem mērķēts saturs. Tāpāt interešu izglītības un jaunatnes darba ietvarā ir jāatbalsta projekti un iniciatīvas, kas jauniešus rosina pievērsties žurnalistikai un jauno mediju jomai.

Ņemot vērā, ka Latvijā dzīvo jaunieši, kuru dzimtā valoda nav latviešu, mums ir jānodrošina daudzveidīgi resursi latviešu valodas apguvei, jo īpaši digitālajā vidē, kur jaunieši labprātāk pavada savu brīvo laiku.

Kā vēl vienu prioritāti izcēlāt jauniešu līdzdalības palielināšanu. Kā tieši plānojat to paveikt, ja jaunieši netic savām iespējām ietekmēt lēmumus pašvaldībā?

Ņemot vērā, ka savu darba ceļu publiskajā pārvaldē esmu aizsākusi jaunatnes darbā, man ir bijusi pastāvīga interese strādāt ciešā kontaktā ar jauniešiem visu manu profesionālās darbības laiku. Kā Eiropas Parlamenta deputāte izveidoju un īstenoju jauniešu līderības programmu "Ar stiprām saknēm Latvijā un Eiropā". Arī savā aizņemtajā ministra darba grafikā vēlos atrast laiku tiešām darbam un sarunām ar jauniešiem, vadot meistarklases vai nodarbības līderības prasmju apguvē vai par citām aktuālām tēmām, kā, piemēram, medijpratība.

Lai jaunieši vairāk noticētu, ka viņi var ietekmēt procesus un lēmumus sabiedrībā jau šodien, ir svarīgi, lai viņiem līdzās būtu motivēti un jauniešiem draudzīgi jaunatnes speciālisti un jaunatnes darbinieki. Šīs profesijas stiprināšana ir būtisks uzdevums gan man kā ministrei, gan ministrijai kopumā.

Tāpat ir svarīgi nodrošināt atbalstu jauniešu līdzdalības un pašpārvaldes formām, atbalstot Latvijas jaunatnes nevalstiskās organizācijas, to apvienības, kā arī skolēnu pašpārvaldes.

Darbojoties Eiropas Parlamentā, biju iesaistīta Eiropas Jaunatnes gada veidošanā, kura viens no rezultātiem ir Eiropas Jaunatnes testa iniciatīva jeb dažādu politisko lēmumu ietekmes uz jauniešiem novērtējums. Ļoti atbalstu šīs iniciatīvas ieviešanu arī Latvijā, kas būtu nozīmīgs ieguldījums un pienesums publiskajā pārvaldībā.