Kriminālā vēsture: asiņainais ormanis un Sofija no Rīgas
Daudzos uzziņu avotos, kas veltīti kriminālistikas vēsturei Padomju Savienībā, ir apgalvots, ka visā padomju impērijas pastāvēšanas laikā ar tiesas spriedumu nāvessods ir izpildīts tikai trim sievietēm – kriminālnoziedzniecēm.
Viņu vārdi ir Antoņina Makarova, Berta Borodkina un Tamāra Ivaņutina. Šis apgalvojums neatbilst patiesībai, jo nāvessods tika piespriests un izpildīts vēl vismaz vienai sievietei un notika 1923. gadā Maskavā. Tā ir pirmā PSRS kriminālistikas vēsturē zināmā sērijveida slepkavas Vasīlija Komarova (ap 1877–1923) dzīvesbiedre Sofija, kas Maskavā bija ieradusies no Rīgas.
Vecāki bija nodzērušies
Bija 1877. vai 1878. gads, kad Vitebskas guberņā dzelzceļnieka Terentija Petrova ģimenē piedzima dēls Vasīlijs. Petrovu pārim kopā bija 12 bērnu, kurus audzināja divi smagi nodzērušies vecāki.
Ģimenes galva bija ne tikai degradējies alkoholiķis, bet arī varmāka, kuram šķita pašsaprotami pacelt roku gan pret sievu, gan bērniem, kuri, kļūstot vecāki, pārņēma vecāku piemēru. Rezultātā puse jeb seši no bērniem pieaugot arī kļuva par alkoholiķiem.
Viens no Vasīlija brāļiem smagā alkohola reibumā nogalināja savu priekšnieku, par ko tika izsūtīts piespiedu darbos katorgā. Vasīlijs lietot stipros alkoholiskos dzērienus – ne tikai šņabi un kandžu, bet arī denaturēto spirtu (šķīdinātāju) un politūru (sveķu šķīdumu spirtā) – sāka 15 gadu vecumā un to darīja līdz pat 1923. gada 18. maijam, kad viņš beidzot tika aizturēts un apsūdzēts 29 cilvēku slepkavībā. Taču nesteigsimies notikumiem pa priekšu.
Gads cietumā par āboliem
20 gadu vecumā Vasīliju iesauca Krievijas impērijas armijā, kur viņš nodienēja četrus gadus. Tad sākās Krievijas–Japānas karš, kura laikā nākamais slepkava pamanījās nokļūt Tālajos Austrumos un pat samērā labi nopelnīt.
28 gadu vecumā Vasīlijs pirmoreiz apprecējās. Abi ar jauno sievu ne tikai aizrāvušies ar grādīgajiem dzērieniem, kas regulāri izraisīja attiecību noskaidrošanu un kautiņus abu starpā, bet, izmantojot dzelzceļa transportu, arī daudz ceļojuši pa Krievijas ārēm.
Kara laikā iekrātā nauda izkusa kā sniegs, tāpēc jaunais vīrs iekārtojās darbā karaspēka noliktavā par vecāko sētnieku, kur 1907. gadā izdarīja pirmo likumpārkāpumu – regulāri zaga kastes ar žāvētiem āboliem. Tiesa viņam piesprieda brīvības atņemšanu uz vienu gadu.
Īsi pēc Vasīlija iznākšanas brīvībā nomira viņa sieva. Nāves cēlonis it kā bijusi holera, it kā saindēšanās, taču pastāv arī versija, ka dzīvesbiedres nāvē vainīgs bijis pats Vasīlijs. Motīvs – greizsirdība, jo laikā, kamēr vīrietis izcieta sodu, viņa sieva bijusi neuzticīga. Šī versija gan netika pārbaudīta, tāpēc nav apstiprināma.
Pārcēlās uz Rīgu
Kļuvis par atraitni, Vasīlijs pārcēlās uz Rīgu, kur iepazinies ar Sofiju, kura bija ieradusies no Polijas un krieviski nav pat pratusi lasīt. Arī viņa bija atraitne ar diviem bērniem. Vasīlijs jauno paziņu dēvējis par Romas katoļu pani, kura ļoti daudz ēd.
Pēc divu nedēļu pazīšanās jau tika rīkotas kāzas. Atšķirībā no pirmās sievas poliete alkoholu nelietoja ne piles, taču Vasīlijs negrasījās mainīties, turklāt pavisam drīz pēc laulībām sāka regulāri un nežēlīgi slānīt ne tikai jauno dzīvesbiedri, bet arī abus viņas bērnus.
Sieviete sista pat grūtniecības laikā, taču ar šādu vīra attieksmi samierinājās, savukārt Vasīlijs paudis, ka tikai ar fizisku spēku bērnus varot izaudzināt par kārtīgiem cilvēkiem. Piebilstams, ka kopdzīves laikā pārim piedzima četri bērni, no kuriem trīs agrā bērnībā nomira. Pēdējais no bērniem nāca pasaulē vien pāris mēnešu pirms vecāku aresta.
Slepkavot sāka sarkano rindās
Sākās Pirmais pasaules karš, Baltijā iebruka vācu karaspēks, tāpēc 1915. gadā Petrovs ar ģimeni no Rīgas evakuējās uz vienu no pilsētām Pievolgā. Vēl pēc diviem gadiem notika boļševiku apvērsums, sākās pilsoņu karš, un Vasīlijs ne tikai brīvprātīgi iestājās Sarkanās armijas rindās, bet par sevi sāka stāstīt, ka esot cietis no cara režīma un tādēļ pat gadu sēdējis cietumā.
Tie, protams, bija meli, taču viņam palīdzēja iegūt zināmu labumu, jo pavisam drīz Vasīlijs kļuva par vada komandieri, piedalījās gūstā saņemto balto virsnieku nošaušanā, iespējams, arī pret zemniekiem veiktajās soda operācijās.
Nāvessodu izpilde Vasīlijam, kā viņš esot stāstījis pēc aizturēšanas 1923. gadā, sagādājusi īstu baudu. Taču veiksme uz mirkli novērsās. Petrovs nokļuva gūstā pie Baltās kustības līdera Krievijas pilsoņu kara laikā – ģenerāļa Pjotra Vrangeļa, taču viņam laimējies aizbēgt.
Lai izvairītos no iespējamām problēmām, Vasīlijs nomainīja gan tēvavārdu, gan uzvārdu. No šī brīža viņš bija Vasīlijs Ivana dēls Komarovs. Pēc profesijas – zaglis, kurš sazagto pārdeva tirgos. Samērā īsā laikā šādā veidā ticis pie tik lielas naudas summas, lai varētu iegādāties dzīvokli un zirgu.
Oficiāli par ormani
Taču pastāv arī cita versija. Vasīlijs nebija Sarkanajā armijā, bet gan darbojās kāda noziedzīga grupējuma sastāvā laupīdams un slepkavodams. Savu tēvavārdu un uzvārdu nomainījis tādēļ, ka pēc kara beigām plānojis ar sievu un bērniem atgriezties Rīgā, lai būtu pēc iespējas tālāk no tām vietām, kur izdarījis noziegumus. Turklāt 1918. gadā Latvija tika proklamēta kā neatkarīga valsts, tātad tur neviens viņu nemeklēs…
Skaidri zināms, ka pēc pilsoņu kara beigām Vasīlijs nopirka dzīvokli Šabolovkas ielā 26, Maskavā, kur sāka dzīvot kopā ar sievu un bērniem. Oficiāli 1920. gadā viņš kļuva par ormani, tas bija vajadzīgs aizsegam, lai neradītu aizdomas par savu rūpalu.
Realitātē, sākot ar 1921. gadu, kad PSKP 10. kongresa laikā tika pieņemta jaunā ekonomiskā politika jeb NEP (новая экономическая политика (НЭП)), kas kādu laiku atļāva tirgus un dažādas privātīpašumu formas, Vasīlijs no vienkārša zagļa pārkvalificējās, kļūstot par pirmo sērijveida slepkavu PSRS kriminālistikas vēsturē.
Iepakotājs ar personīgo kapsētu
Netālu no Maskavas zirgu tirgus kādā pamestā namā, kas atradās blakus Šabolovkas ielai 26, tika atrasti Irinas un Mihaila Lopatinu līķi. Viņi bija māsa un brālis, cits viņu brālis izmeklētājiem stāstīja, ka neilgi pirms savas nāves abi esot satikušies ar kādu ormani, kas piedāvājis iegādāties miltus.
Sākotnēji izmeklētāji šim faktam nepievērsa uzmanību. Taču cilvēki turpināja atrast maisu pēc maisa ar rūpīgi iepakotiem līķiem, turklāt vienā un tajā pašā Šabolovkas ielas apkārtnē. 1923. gada pirmajā pusē maisus ar līķiem sāka atrast arī Maskavas upes krastos. Upurus vienoja tas, ka īsi pirms savas traģiskās nāves viņi plānoja iegādāties zirgus, tātad viņiem bija nauda. Mirušo lielais skaits pat vedināja domāt, ka Maskavā plosās noziedznieku banda.
Ar āmuru no mugurpuses
Slepkava rīkojās pēc vienas un tās pašas shēmas. Potenciālo pircēju, kuram bija plānots pārdot vai nu zirgu, vai pārtikas produktus, ieaicināja savā dzīvoklī, pacienāja ar stipro alkoholu, arī pats sadzēra kopā ar viņu. Pēc tam piedāvāja izlasīt pirkšanas–pārdošanas līgumu. Kad apreibušais pircējs sāka lasīt dokumentu, Vasīlijs viņam no aizmugures pielavījās klāt un sāka sist ar āmuru pa galvu.
Pārsvarā upuri neizrādīja pretestību, jo vienkārši nepaspēja noreaģēt. Vienīgā reize, kad upuru bija divi, ir jau minētie brālis un māsa Lopatini. Sievieti Vasīlijs neplānoja nogalināt, taču to izdarīja, jo pie viņas atradās maks ar naudu.
Uzreiz pēc slepkavības noziedznieks līķi izģērba, tā rokas un kājas ar striķi stingri piesēja pie ķermeņa, ielika maisā un aiznesa uz tolaik pamesto un pa pusei izdemolēto kaimiņu namu, kur maisus paslēpa. Daļa upuru tika aprakti pie ēkas. Ar laiku šī vieta kļuva par Vasīlija personīgo kapsētu.
Sapratis, ka tur maisus ar līķiem vairs nevar slēpt, slepkava tos sāka mest Maskavas upē, uz kurieni maisus nogādāja kopā ar savu sievu. Viņa bija vajadzīga, lai ormanis neradītu aizdomas un neviens nesāktu interesēties, kas atrodas maisā, kuru viņš ved.
Par sava vīra nodarbi Sofija neko nezināja līdz 1922. gada sākumam. Kad Vasīlijs dzīvoklī ieveda kārtējo pircēju, viņa, paņēmusi līdzi bērnus, uz kādu laiku izgāja, lai vīriem netraucētu viņu nopietnajās lietās. Taču ar laiku patiesība tomēr tika atklāta, un Sofija pat kļuva par noziegumu līdzdalībnieci. Kad vīrs dzīvoklī ieveda kārtējo upuri, viņa no iekšpuses aizslēdza durvis, lai nelaimīgais neaizbēgtu. Turklāt vismaz vienu no upuriem viņa dzīvoklī ievilināja pati.
Meklējiet ormani
Veids, kā līķi bija sasieti, pirms ielikti maisos, lika secināt, ka cilvēks vai cilvēki, kas to dara, prot piesiet zirgus un sapakot lielākas kravas. Turklāt dažos maisos bija atrasti auzu graudi, un pavisam drīz kļuva skaidrs, ka vajag meklēt ormani. Uzdevums nebija viegls, jo 20. gadsimta 20. gadu sākumā Maskavā automobiļu bija maz, taču reģistrēto ormaņu – ap pieciem tūkstošiem, neskaitot tos, kuri ar zirgu palīdzību pārvadāja nevis cilvēkus, bet kravas.
Pēdējam no Vasīlija upuriem, kuru atrada, tāpat kā pārējos, akurāti iepakotu maisā, ap galvu bija aptīts zīdaiņu autiņš. Tas izmeklētājiem deva iemeslu apzināt tos tuvumā dzīvojošos ormaņus, kuru ģimenēs nesen piedzimis bērns.
Līķis skapī
Šādā veidā 1923. gada maijā viņu uzmanības lokā nokļuva ormanis Vasīlijs Komarovs, kurš namam, kurā un pie kura tika atrasti daudzi līķi, dzīvoja kaimiņos. 1923. gada 18. maijā viņa dzīvesvietā tika veikta kratīšana, kuras formālais iemesls – miliči gribēja noskaidrot, vai netiek dzīta kandža. Aizliegto aparātu gan neatrada, taču tā vietā uzgāja vairākus naudasmakus, daudz šķiltavu, arī zelta laulības gredzenus… Aizdomīgi, taču tas vēl nebija iemesls apsūdzēt noziegumos.
Ejot ārā no dzīvokļa, viens no miličiem kāpņu telpā pamanīja nelielu skapi, kuru lūdza atvērt. Komarovs atbildēja, ka skapis ir kopīpašums, tāpēc atslēga atrodas pie pirmā stāva kaimiņa. Kamēr kārtībsargi klauvēja pie kaimiņu durvīm, Komarovs atgriezās dzīvoklī, izlēca pa otrā stāva logu un aizbēga.
Atvēruši skapi, miliči līdzās kartupeļiem, tukšām alkohola pudelēm un cinka vannai tajā atrada maisu, kurā rūpīgi iepakots pavisam nesen nogalināta cilvēka līķis… Jautājumu vairs nebija. Komarovu atrada un aizturēja tajā pašā dienā, un viņš bez tielēšanās sāka sniegt liecības. Tiesa, viņš nevarēja nosaukt precīzu upuru skaitu, it kā to esot 30 vai 35. Tiesai izdosies pierādīt 29 slepkavības.
Sievai patika ēst, vīram dzert
Motīvs – mantkārība jeb, Vasīliju citējot: “Manai sievai patika saldi paēst, bet man – rūgti iedzert; zirgus viņa baroja, bet man iedzert nedeva.” Savus upurus viņš sauca par spekulantiem, kuri no viņa “pa lēto” gribējuši nopirkt zirgu, lai pēc tam to par trīs reizes lielāku summu pārdotu. Tādi neko citu kā vien nāvi neesot pelnījuši. Taisnības labad jāprecizē, ka šie upuri nebija spekulanti, bet gan zemnieki, kuri par pašu ilgi krāto naudu savām vajadzībām vēlējās iegādāties zirgu.
Par noziegumu izdarīšanu Vasīlijs runāja mierīgi, nereti pat ciniski, nepaužot ne vismazāko nožēlu. Viņš pat noteicis, ja vien varētu, vēl nogalinātu vismaz 60 cilvēku, turklāt par saviem līdzdalībniekiem minējis vēl trīs Šabolovkas ielas 26. nama kaimiņus. Droši vien viņš šiem kaimiņiem gribēja atriebties, jo tie bieži sūdzējušies par Vasīlija trokšņaino uzvedību un skandāliem, ko viņš sarīkoja, kad bija smagā reibumā.
Savukārt Sofija pēc aizturēšanas rūgti raudāja un žēlojās par sūro likteni. Viņa kaimiņu līdzdalību noziegumu izdarīšanā kategoriski noliedza. Vienīgā, kas Vasīlijam palīdzēja un viņu piesedza, bija Sofija pati.
Jutās kā zvaigzne
Sofijas un Vasīlija Komarovu tiesas process bija atklāts, un tas radīja milzu ažiotāžu. Cilvēki pieprasīja linča tiesu, sievietes esot pat pieprasījušas Komarovus viņu dzīvoklī izvārīt dzīvus. Maskavas guberņas tiesa, kas izlēma abu noziedznieku likteni, notika Maskavas Politehniskajā muzejā. Tūkstošiem cilvēku vēlējās paskatīties uz šiem noziedzniekiem, tāpēc pie ēkas pulcējās ļaužu pūļi, jo auditorijā, kur notika tiesas process, nebija iespējams iekļūt – tā bija tik pilna ļaužu, ka nebija vietas, kur adatai nokrist.
Vasīlijam, atšķirībā no viņa dzīvesbiedres, šāda pastiprināta uzmanība ļoti bija pa prātam. Viņš, par kuru rakstīja vai visi laikraksti, esot lielījies: “Es Maskavā tagad esmu varonis!”, turklāt izmeklētājiem piedāvājis no katra, kurš vēlētos uz viņu paskatīties, pieprasīt krietni lielu naudas summu. Tiesas procesu kā laikraksta korespondents vērojis arī rakstnieks Mihails Bulgakovs, kurš pēc tam sarakstīja stāstu Komarova lieta.
Abiem apsūdzētajiem tika nozīmēta tiesu psihiatriskā ekspertīze. Viņu psihi pētīja trīs tolaik visspējīgākie psihiatri padomju Krievijā, kuru vidū bija profesors Jevgeņijs Krasnuškins (1885–1951) – viens no tiesu psihiatrijas izveidotājiem Padomju Savienībā. Ārstu spriedums bija vienprātīgs – gan vīrs, gan sieva ir pieskaitāmi, noziegumu izdarīšanas brīdī viņi lieliski apzinājušies savas darbības un to sekas. Vasīliju ārsti raksturoja kā impulsīvu psihopātu, kuru smagi degradējis alkoholisms.
Jau otrajā tiesas dienā Komaroviem tika piespriests augstākais soda mērs – nāvessods nošaujot. Pēc desmit dienām, 1923. gada 18. jūnijā, spriedums tika izpildīts. Viņu bērni tika atdoti audzināšanai bērnu namā.
Mūsdienās ēkā, kur pirms 100 gadiem Komarovs slēpa savu upuru ķermeņus, atrodas fitnesa klubs, skaistumkopšanas salons un bārs.
Slepkavas dzīvesstāsts un noziegumi attēloti rakstnieka Mihaila Bulgakova stāstā Komarova lieta (1923), kā arī kādas tā ietekmes konstatējams Iļjas Ilfa un Jevgeņija Petrova sacerējumā Vienstāva Amerika (1937), kaut arī autori bija rakstījuši par gangsteri Alu Kaponi. Darbi nav tulkoti latviešu valodā.
