Kardiologs Andrejs Ērglis pārsteidz rezerves karavīru ierindā
“Šis man bija pēdējais brīdis pieteikties Nacionālo bruņoto spēku rezervistu militārās apmācības kursam, jo nākamgad vecuma dēļ man tas vairs nebūtu iespējams,” uzsver kardiologs Andrejs Ērglis, kas 60 gadu vecumā kļuvis par rezerves karavīru.
Latvijas Universitātes Medicīnas fakultātes profesors, Latvijas Zinātņu akadēmijas īstenais loceklis, Triju Zvaigžņu ordeņa virsnieks Andrejs Ērglis bija viens no tiem 98 brīvprātīgajiem, kas Nacionālo bruņoto spēku Kājnieku skolā Alūksnē izgāja pirmo ziemā organizēto rezervistu militārās pamatapmācības kursu. Un uzsver, ka ir ļoti laimīgs, ka to izdarījis, jo ieguvis ļoti vērtīgas zināšanas.
Atsaucas uz Šveiku
Andrejs Ērglis jau kopš Krievijas iebrukuma Ukrainā pirmās dienas sadarbojās gan ar mikroķirurgu Olafu Libermani, kas devās uz Kijivu ārstēt ievainotos, gan pats iesaistījās palīdzības sniegšanā Ukrainai, un tas pamudināja profesoru vēl vairāk izprast militāro jomu, militāro medicīnu.
“Viens no iemesliem, kāpēc pieņēmu lēmumu pieteikties rezervistu apmācībām, bija vairāk emocionāls – tā ir solidaritāte ar ukraiņu ārstiem un visiem citiem, kas cīnās par savu zemi. Otrs iemesls – ģimene, mani bērni un mazbērni –, es vēlos viņus aizsargāt. Tāpēc nav ko runāt, bet jārīkojas pašam. Mums ir sava valsts, mums katram ir kaut kas jādara savas valsts labā, un es nevarēju stāvēt malā. Vai neesmu tam par vecu? Esmu no tās paaudzes, kas izaugusi ar krietnā kareivja Šveika stāstiem, un tie, kas ir lasījuši Šveiku, atceras viņa slaveno teicienu, ka “tad, kad valstij ir grūti laiki, katram kroplim ir jādodas palīgā”. Nu tad es arī savos 60 gados tā rīkojos,” smejas Andrejs Ērglis, bet pēc mirkļa nopietni pasaka: “Pasaule novērtē spēku, un tiem, kas vēlas par sevi pastāvēt, ienaidnieks izvairīsies piesieties.”
Uztraucās pirms medicīniskās komisijas
Pirms pieteicies apmācībām, Andreju Ērgli gan māca bažas un uztraukums, kā tad nu viņam klāsies, vai viņš vispār izies medicīniskās pārbaudes un tiks uzņemts rezervistu militārās apmācības kursos. “Es nevienam pat neteicu, ka plānoju iestāties rezervistu apmācībās. Piemēram, darbā vien pieteicu, ka man nepieciešams trīs nedēļu atvaļinājums, un kolēģes sačukstējās, ka es noteikti došos uz kādu ārzemju klīniku, lai savā plikajā paurī iestādītu jaunus matus!” sirsnīgi smejas kardiologs, sakot, ka tik tiešām bažījies, vai izturēs pārbaudes, taču ticējis, ka tas izdosies, jo tomēr ir sportisks vīrietis – gan kāpis kalnos, gan regulāri ikdienā joprojām spēlē basketbolu, hokeju un tenisu.
Arī pašā medicīnas komisijā viņam gājis diezgan amizanti. “Par to, ko tur piedzīvoju, varētu uzņemt komēdiju Padomju džinsu stilā. Piemēram, kad tur aizdevos, puiši, kas laida iekšā, nodomāja, ka esmu ieradies uz darbu! Arī citi jaunie čaļi, kas bija pieteikušies rezervistu apmācībām, domāja, ka esmu medicīniskās komisijas viens no ārstiem! Bet patiesībā biju ļoti pārsteigts, cik augstā līmenī un cik kvalitatīvi viss notika,” atceras pieredzējušais medicīnas profesors.
Sajūsmā par biedriem
Kā tad Andrejam Ērglim veicās rezervistu apmācības kursos? “Skaidrs, ka visgrūtākais bija ātrums. Es taču tur biju viens no gados visvecākajiem un, gluži loģiski, jaunajiem čaļiem ātrumā netiku līdzi. Kaut vai no rītiem sataisīties tajās desmit minūtēs, gultu saklāt. Protams, varētu jau piecelties dažas minūtes agrāk, taču to nedrīkst. Jāceļas visiem kopā tieši sešos, nedrīkst kāds piecelties agrāk un ar savu rosīšanos iztraucēt citu miegu. Savukārt rīta rosmēs satraucos, vai spēšu noskriet to vienu kilometru, taču temps bija manām spējām diezgan piemērots. Bet es jau arī negrasījos padoties,” stāsta Ērglis, piebilstot: “Toties tagad zinu, cik patiesībā daudz var paspēt izdarīt četrās minūtēs! Pat gultu saklāt ar perfekti gludiem stūrīšiem!”
Profesors arī uzsver, ka bijis sajūsmā par cilvēkiem, ar kuriem kopā izgāja šo apmācību. “Es biju ļoti, ļoti laimīgs. Arī tāpēc, ka cilvēki mūsu nodaļā bija fenomenāli interesanti. Katrs ar savu unikālo dzīves pieredzi, katrs savas jomas profesionālis: vēstniece, mākslinieks, arhitekts, uzņēmēji, sportisti. Un visi ar ļoti augstu motivāciju! Neviens nečīkstēja, cits citam palīdzēja, paši pieteicās visu ko darīt, arī es vairākas reizes pats pieteicos tualetes tīrīt. Un man kā pieredzējušam pasniedzējam bija ļoti interesanti vērot, kāda pedagoģija ir armijā. Protams, tā ir daudz stingrāka, taču, cepuri nost, attieksme bija ļoti profesionāla un arī pretimnākoša,” iespaidos dalās Ērglis, nosakot: “Patiesībā biju ļoti laimīgs, redzot sev apkārt jaunos čaļus, būt lieciniekam, kā viņi šajās trīs nedēļās izmainījās. Manuprāt, viņiem tagad būs daudz vieglāka dzīve, jo sapratīs daudzas lietas, zinās, kur nav vērts tērēt enerģiju, kur nav jēgas dusmoties, ir ieguvuši disciplīnu, iemācījušies savest sevi kārtībā gan ārēji, gan iekšēji. Šajos kursos cilvēki iegūst ne tikai militārās pamatzināšanas, bet arī daudz ko vērtīgu ikdienas dzīvei.”
Kā rīkoties X stundā?
Bet vai Latvija ir gatava sevi aizsargāt X stundā? Andrejs Ērglis, kas tagad ir kļuvis par NBS rezerves karavīru, uzskata, ka jā! “Ko nozīmē Latvija? Tie esam mēs paši! Un, izejot šo apmācību, cilvēkiem vairs neradīsies jautājumi, ko darīt, kurp doties, lai pasargātu sevi un ģimeni. Protams, apzinos, ka pēc trīs nedēļu kursiem nevaru pretendēt uz pieredzējuša karavīra statusu, taču tas informācijas daudzums, ko šajā laikā ieguvu, ir fenomenāls! Patiešām ieguvu gan daudzas praktiskās iemaņas, gan teoriju. Tas bija kolosāls veids, kā izprast visas šīs lietas, un arī novērtēt to, cik spēcīgi esam,” uzsver Andrejs Ērglis.
Un ko viņš personiski ieteiktu tiem, kas vēl nav ieguvuši militārās pamatzināšanas? “Ir jāapzinās, kā izdzīvot, kad nekas nebūs pieejams – ne elektrība, ne mobilie sakari, ne pārtikas preces, ne dzeramais ūdens, ne medikamenti. Tā pati 72 stundu soma krīzes situācijām ir viens no risinājumiem. Bet ar to vien nepietiks, ir jāatceras par mūžsenajām patiesībām, kā rīkoties šādos gadījumos. Tāpēc tiešām ieteiktu parūpēties par pārnēsājamu radioaparātu, sagādāt elementārākos medikamentu krājumus – pretsāpju, pretiekaisuma līdzekļus, aktīvo ogli, katram individuāli nepieciešamās zāles vismaz diviem mēnešiem. Pats galvenais – nedrīkst pakļauties panikai! Tāpēc jau tagad katram ir jābūt plānam par konkrētu rīcību, katram ģimenē iesaku tādu izstrādāt, izrunāt, kur satikties, kurš dosies uz skolu pēc bērniem, kur sarūpēt dzeramo ūdeni, kur vislabāk pārlaist šo X stundu. Nav jābūt tikai un vienīgi karam, tas viss attiecas arī uz jebkuru ārkārtas situāciju, kaut vai dabas katastrofu gadījumos,” iesaka Andrejs Ērglis.
Mediju atbalsta fonda ieguldījums no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem. Par raksta "Kardiologs Andrejs Ērglis pārsteidz rezerves karavīru ierindā" saturu atbild izdevniecība "Rīgas Viļņi".
