Situācija Latvijas pansionātos būtiski neuzlabojas. Cik garas rindas sociālās aprūpes centros un cik izmaksā uzturēšanās tajos?

Neraugoties uz brīžiem ne visai glaimojošiem vērtējumiem par dzīvi pansionātos un pieaugošo dārdzību, tie praktiski ir pārpildīti un gribētāju nokļūt sociālās aprūpes centros (SAC) ir pārpārēm.

Necilvēcīgi apstākļi

2023. gada pavasarī Tiesībsarga biroja rīkotā kampaņa “Dzīve pansionātā – kāda tā ir?” izgaismoja daudzas problēmas Latvijas sociālās aprūpes iestādēs – sākot no higiēnas trūkuma līdz cilvēktiesību pārkāpumiem. Tiesībsargs saņēma informāciju no 63 SAC, pārsvarā sūdzības, kuras izteica gan SAC iemītnieki un viņu tuvinieki, gan arī to bijušie darbinieki. Daļa iestāžu tika slavētas, taču lielākā daļa komentāru bija satraucoši – cilvēki stāstīja par pārapdzīvotām telpām, netīrību, higiēnas normu neievērošanu, ierobežotu kontaktu ar tuviniekiem un pat bailēm sūdzēties. Daudzi baidījās sniegt precīzu informāciju, jo bažījās, ka tiks “atšifrētas” un izdzīti no pansionātiem. Bija arī ziņojumi par pazudušu naudu un personīgajām mantām, pamperu maiņu “kā nedzīviem gaļas gabaliem”, kā arī par ģimenes ārstiem, kuri reti vai nekad neapmeklē iestādi.

Tiesībsarga biroja Prevencijas daļas vadītāja Liene Namniece-Bērziņa tolaik teica, ka pateicības vārdi par aprūpi bija mazākumā – pārsvarā cilvēki vērsās, lai izteiktu neapmierinātību un dalītos ar satraucošu pieredzi. Viens no izplatītākajiem pārmetumiem bija saistīts ar apmeklējumu ierobežojumiem. Daudzos pansionātos bija noteiktas karantīnas, piemēram, saistībā ar gripas sezonu. Ja apmeklējumi bija atļauti, tad tie bieži vien notika tikai darba laikā, turklāt tuviniekiem neļāva ieiet klientu istabās, tā liedzot iespēju redzēt reālos apstākļus. Jāteic, ka kampaņas norises laikā vēl labā atmiņā bija noteiktie stingrie Covid-19 pandēmijas ierobežojumi, bet arī pašlaik daudzos pansionātos ir ieviesta karantīna gripas sezonas dēļ.

Iedzīvotāji aprakstīja nemājīgas, pārapdzīvotas telpas, neciešamu smaku, higiēnas trūkumu. Bija ziņojumi, ka cilvēki netiek regulāri vesti uz dušu, gulošie klienti netiek apmazgāti, veidojas izgulējumi. Daudzviet cilvēki ar kustību traucējumiem nespēja patstāvīgi pārvietoties, un tie, kas dzīvoja ēku otrajos stāvos, vispār netika svaigā gaisā. Kāds iemītnieks izteicās, ka jūtas “kā cietumā”.

Īpaši asi bija komentāri par darbinieku attieksmi. Klientu aprūpe esot pavirša un reizēm pat cietsirdīga. “Pamperus maina kā nedzīviem gaļas gabaliem,” teikts kādā no sūdzībām. Tuvinieki arī apgalvoja, ka pienesumi – nauda, apģērbs, pat rotaslietas – bieži vien pazūd. Darbinieki nereti nesot mājās pārtiku, atstājot klientus ar nepietiekamu ēdiena daudzumu. Turklāt aprūpēto cilvēku dienas bija vienveidīgas – daudzi visu dienu gulēja gultā vai klaiņoja pa gaiteņiem. Jēgpilnas nodarbības vai rehabilitācijas iespējas tika minētas kā izņēmums. Dažviet pansionātos pat apgaismojumu izslēdza jau septiņos vakarā, piespiežot cilvēkus doties gulēt vēl pirms vakara programmas televīzijā.

Sūdzības joprojām neapsīkt

Pēc kampaņas rezultātu publiskošanas Labklājības ministrija izteica lūgumu Tiesībsarga birojam sniegt plašāku informāciju par saņemtajiem ziņojumiem. Ministrijas Sociālā darba un sociālās palīdzības politikas departamenta direktore Ilze Skrodele-Dubrovska norādīja, ka šie dati ir būtiski, lai turpinātu darbu pie hospisa un paliatīvās aprūpes attīstības, tādējādi mazinot ilgstošās aprūpes iestāžu slogu. Savukārt Saeimas Sociālo un darba lietu komisija uzsvēra nepieciešamību veidot jaunu integrēto pakalpojumu finansēšanas modeli, kas ļautu labāk nodrošināt aprūpi gan institūcijās, gan dzīvesvietā. “Kas Jauns Avīze” lūdza Tiesībsarga birojam komentēt, vai pēdējo pāris gadu laikā situācija ir mainījusies. Tiesībsarga biroja Komunikācijas un starptautiskās sadarbības nodaļas vadītāja Ruta Siliņa norādīja, ka “ir prieks redzēt, ka daži sociālās aprūpes centri kļūst modernāki un saprot cilvēktiesību nozīmi. Taču kopumā kvalitāte lielākajā daļā iestāžu nav būtiski uzlabojusies.”

Viņa uzsver, ka cenu pieaugums valstī (elektrība, pārtika, veselības aprūpe) negatīvi ietekmē pakalpojumu kvalitāti. Turklāt zems atalgojums rada augstu personāla mainību, kas ietekmē aprūpes nepārtrauktību. Klientu privātums netiek nodrošināts, un telpas nereti atgādina slimnīcu palātas. Sūdzības joprojām skar nepienācīgu aprūpi un vāju medicīnisko palīdzību. Cenas par uzturēšanos pansionātos pieaug, taču pakalpojuma kvalitāte ne vienmēr seko līdzi. Tas joprojām rada pamatotas sūdzības no klientu tuviniekiem.

Sūdzības pārsvarā saistītas ar nepietiekamu aprūpi un kavēšanos ar medicīnisko palīdzību. Bieži tiek pieminētas situācijas, kad cilvēkiem netiek laikus sniegta palīdzība vai viņi netiek regulāri apraudzīti. Tāpat: “Gandrīz visos SAC nav nodrošināts privātums ne istabās, kur dzīvo vairāki cilvēki, ne mazgāšanās laikā.” Vēl satraucošāk – cilvēkiem, kas ir guloši vai kuriem ir demence, paredzētās telpas vairāk līdzinās slimnīcu palātām, nevis vietām, kur dzīvot ilgstoši. Šāda vide neveicina ne cilvēka pašcieņu, ne emocionālo labklājību. “Lai sasniegtu patiešām cilvēka cienīgu aprūpi, nepieciešams komplekss risinājums – no darbinieku atalgojuma un motivācijas, līdz telpu pielāgošanai un individuālai pieejai katram cilvēkam,” secina Tiesībsarga biroja pārstāve.

Latvijā kopumā ir 277 pansionāti

Labklājības ministrijas dati rāda, ka šī gada sākumā SAC - valsts institūcijās bija 3444 vietas, no kurām lielākā daļa – vairāk nekā 3000 – paredzētas pilngadīgām personām ar smagiem garīga rakstura traucējumiem. Savukārt rindā pēc valsts aprūpes pakalpojuma gaida vairāk nekā 500 cilvēki, gaidīšanas laiks vīriešiem var sasniegt pat gadu. Ministrija atzīst, ka pakalpojumi nav vienīgā forma – tiek attīstīti arī aprūpes mājās un grupu dzīvokļu modeļi. Vidējā maksa pašvaldību institūcijās sasniedza 1069 eiro mēnesī, no kuras klienti sedz 85% savas pensijas vai pabalsta. Gadījumos, kad tas nav iespējams, piesaista apgādniekus vai izdevumus sedz no pašvaldības līdzekļiem.

Sociālās aprūpes pakalpojumi Latvijā aizvien ir būtisks sabiedrības dienaskārtības jautājums. Lai gan valsts un pašvaldības institūcijas gadu no gada attīsta jaunas aprūpes formas un papildina pakalpojumu klāstu, pieprasījums pēc vietām pansionātos turpina pārsniegt piedāvājumu. 
gada sākumā valsts institūcijās bija 3444 vietas, tostarp 115 bērniem ar smagiem attīstības traucējumiem, 170 pilngadīgām neredzīgām personām un 3159 personām ar garīga rakstura traucējumiem. Papildu tam pašvaldību un citu organizāciju pansionātos 2023. gada beigās aprūpi saņēma vēl vairāk nekā 8000 cilvēku. Tomēr pieprasījums joprojām pārsniedz piedāvājumu – 2025. gada 1. janvārī rindā uz valsts aprūpes pakalpojumu gaidīja 526 personas, tostarp 25 neredzīgas personas un divi bērni. Gaidīšanas laiks sievietēm ar garīga rakstura traucējumiem ir no trim līdz sešiem mēnešiem, bet vīriešiem – pat līdz gadam, “Kas Jauns Avīzei” pastāstīja Labklājības ministrijas Sociālo pakalpojumu un invaliditātes politikas departamenta vecākā eksperte Elvīra Kursīte.

Lai persona varētu saņemt aprūpes pakalpojumu, tai jāvēršas savas dzīvesvietas sociālajā dienestā ar iesniegumu. Nepieciešami arī vairāki dokumenti, tostarp ģimenes ārsta izziņa, psihiatra atzinums (ja tas nepieciešams), ienākumu pārskats un citi. Pakalpojums tiek piešķirts, ja personai noteikts trešais vai ceturtais aprūpes līmenis un ja nav iespējams nodrošināt aprūpi dzīvesvietā (šie nosacījumi attiecas arī uz pašvaldību, nevalstisko organizāciju un privātajiem pansionātiem). Pakalpojuma izmaksas atšķiras atkarībā no iestādes, taču vidējā cena pirms gada bija 1069,34 eiro mēnesī. Savukārt personas ar smagiem garīga rakstura traucējumiem vai neredzīgas personas valsts institūcijās maksā tikai 85% no ienākumiem – bez nepieciešamības piesaistīt apgādniekus. Pansionātu klientiem tiek nodrošināta diennakts uzraudzība, palīdzība pašaprūpē, sociālās rehabilitācijas pasākumi, brīvā laika aktivitātes, izglītojošas nodarbības, sociālā darbinieka konsultācijas, kā arī kustību un kognitīvo spēju attīstīšana. Personām darbspējīgā vecumā tiek nodrošinātas arī nodarbinātības prasmju apgūšanas iespējas. Sociālo pakalpojumu sniedzēju darbību Latvijā regulē Ministru kabineta noteikumi Nr. 338 “Prasības sociālo pakalpojumu sniedzējiem”. Tie nosaka arī kārtību, kādā klients var tikt atteikts vai izslēgts no pakalpojuma saņemšanas, piemēram, veselības kontrindikāciju vai pārkāpumu gadījumos.

Saskaņā ar Sociālo pakalpojumu sniedzēju reģistru, šī gada marta vidū Latvijā bija reģistrēti 227 sociālās aprūpes pakalpojumu sniedzēji ilgstošas aprūpes un rehabilitācijas jomā – no tiem 29 valsts iestādes, 104 pašvaldību institūcijas un 94 nevalstiskās organizācijas. Ministrija atzīst, ka pakalpojumu kvalitāte atšķiras – tā ir atkarīga gan no pašvaldības iespējām, gan no katras iestādes pieejas darbam. 

Rīga: vietu deficīts un garas rindas

Galvaspilsētā ir trīs pašvaldības pansionāti: “Mežciems”, “Gaiļezers” un “Stella Maris”, kuros aizpērn aprūpi saņēma 769 personas. Pakalpojuma saņemšana prasa atbilstību noteiktiem kritērijiem, tostarp – deklarāciju Rīgā vismaz gadu. Rindā uz vietu SAC ar demenci esošiem vīriešiem jāgaida līdz pat gadam. Ja izvēlas privātu iestādi bez sadarbības līguma, pašvaldība sedz līdz 500 vai 800 eiro, pārējo maksā klients vai viņa apgādnieki. Tiesības saņemt Rīgas pašvaldības līdzfinansētu aprūpes pakalpojumu ir pensijas vecuma cilvēkiem un personām ar I vai II invaliditātes grupu, ja aprūpes nepieciešamība pārsniedz 25 stundas nedēļā.

Rīgas Sociālais dienests var atteikt pakalpojumu personai, ja tā divreiz atliek pakalpojuma saņemšanu vai kopējais atlikšanas periods pārsniedz sešus mēnešus. Pakalpojuma sniegšana var tikt izbeigta, ja persona neievēro iekšējās kārtības noteikumus; atrodas pansionātā alkohola vai citu apreibinošo vielu ietekmē; rada draudus citu klientu veselībai vai dzīvībai; nesedz noteikto maksājumu. Līdzīgi ir arī citu pašvaldību SAC.

Citur Latvijā

Valmieras novadā ir divi pašvaldības pansionāti – “Valmiera” un “Lode” – ar kopējo kapacitāti 188 vietas, un to noslogojums ir simtprocentīgs. Rindā jāgaida no viena līdz sešiem mēnešiem. Valmieras novada pašvaldības pārziņā esošie pansionāti ir pilnībā noslogoti, bet pieprasījums pēc aprūpes vietām nemazinās. Pakalpojums ir pieejams tikai Valmieras novadā deklarētiem iedzīvotājiem.

Daugavpilī darbojas viens pašvaldības aprūpes centrs ar 240 vietām. Pieprasījums pēc pakalpojuma ir nemainīgi augsts. Rindā jāgaida no trim līdz pieciem mēnešiem. Pakalpojuma maksa – 844 eiro mēnesī.

Liepājā pašvaldībai nav sava pansionāta – tā sadarbojas ar piecām institūcijām, tostarp SIA “Rokaiži” un SIA “Priekules slimnīca”. Rindā jāgaida līdz sešiem mēnešiem, bet prioritāte tiek dota personām bez apgādniekiem. Maksa par diennakti svārstās no 29,95 līdz 36 eiro. Pašvaldība segs starpību starp klienta samaksu un faktisko cenu, bet nevērtē apgādnieku ienākumus, lai pieprasītu līdzmaksājumu. Aprūpes iestāžu cenas par vienu klienta diennaktī svārstās: no 29,95 eiro (pansionātā “Rokaiži”) līdz 36 eiro (Priekules slimnīcā).

Ventspilī darbojas aprūpes nams “Selga”, kā arī pakalpojumus nodrošina Samariešu apvienības centrs “Vēji”, kur kopumā pieejamas vairāk nekā 160 vietas. Noslogojums abās iestādēs pārsniedz 95%. Rindas pastāv īpaši uz intensīvās aprūpes nodaļām, kur rindā jāgaida līdz pat trim mēnešiem.

Cēsu pilsētas pansionāts ir vispārējā sociālās aprūpes un sociālās rehabilitācijas institūcija, kas pakļauta Cēsu novada pašvaldībai. Tajā ir 130 vietas. Primāri tiek nodrošināta vieta klientiem no Cēsu novada. Vidēji gaidīšanas rindā, kas vidēji ir trīs mēnešus gara, ir no astoņiem līdz desmit klientiem. Uzturēšanās maksa pansionātā ir 999,99 eiro mēnesī.

Pansionāti dzen uz augšu inflāciju

Centrālās statistikas pārvaldes dati liecina, ka viens no inflācijas rādītāju pieauguma galvenajiem iemesliem ir maksas pieaugums par uzturēšanos veco ļaužu pansionātos. Īpaši tas, salīdzinājumā ar janvāri, bija jūtams šī gada februārī. Pašvaldības visā Latvijā regulāri informē, ka tās paaugstina uzturēšanās izmaksas SAC. Tā, piemēram, gada sākumā pieauga mēneša uzturēšanās maksa Ludzas novada Malnavas pansionātā “Mūsmājas” – no 819,22 līdz 901,76 eiro mēnesī. Savukārt Alūksnes novada SAC aprūpes maksa celta no 1. aprīļa: “Alūksnē” – no 836,12 līdz 900 eiro, bet “Pīlādžos” – no 933,27 līdz 1010 eiro mēnesī.

3. un 4. aprūpes līmenis

SAC noteikumos uzsvērts, ka pansionātos tiek uzņemti cilvēki, kuriem noteikts trešais un ceturtais aprūpes līmenis. Saskaņā ar Sociālo pakalpojumu un sociālās palīdzības likuma 20. panta otro daļu personām, kurām funkcionālo traucējumu dēļ ir objektīvas grūtības sevi aprūpēt, ir tiesības uz nepieciešamās aprūpes līmenim atbilstošu sociālās aprūpes pakalpojumu un:

* trešais aprūpes līmenis ir tad, ja personas fiziskās vai garīgās spējas ir smagi ierobežotas. Personas spēja veikt noteiktas pašaprūpes darbības ir traucēta; nepieciešams regulārs personāla atbalsts ikdienā. Sociālās aprūpes pakalpojuma sniedzējs nodrošina ārstniecības personas noteikto klienta uzraudzību un novēro funkcionālo traucējumu izmaiņas.

* ceturtais aprūpes līmenis ir tad, ja personas fiziskās vai garīgās spējas ir ļoti smagi ierobežotas, izteikta pašaprūpes spēju nepietiekamība, persona pilnībā aprūpējama un uzraugāma visu diennakti. Sociālās aprūpes pakalpojuma sniedzējs nodrošina ārstniecības personas noteikto klienta uzraudzību un novēro funkcionālo traucējumu izmaiņas.

Dzīve iet uz galu

“Kas Jauns Avīze” uzklausīja vairākus cilvēkus, kuri saskārušies gan ar pozitīvu, gan negatīvu pieredzi aprūpes namos. Kāda kundze gados pastāstīja: “Man jau pamatīga gadu nasta uz pleciem, radinieku nav un nu savu dzīvi pavadu pansionātā. Tas atrodas lauku pagastā un esmu apmierināta. Sākumā gan mani ievietoja vienā istabiņā ar kašķīgu kaimiņieni, kurai nekas nebija pa prātam, mēs ar viņu nemitīgi strīdējāmies. Kad direktorei to pateicu, viņa atrada man citu kaimiņieni, ar kuru labi sadzīvojam – gan intereses saskan, ir par ko parunāties, kopīgi tamborējam. Reizi mēnesī pie mums atbrauc mācītājs, uzstājas netālās mūzikas skolas audzēkņi, varam skatīties televizoru, lasīt grāmatas... Viss labi, ko tad vecam cilvēkam vairāk vajag. Bet to kašķīgo kundzi iekārtoja atsevišķā istabiņā.”

Savukārt, kāda meita, kura savu māti ievietojusi pilsētas pansionātā, teica: “Manai mammai ir demence un arī kustību traucējumi. Viņa visu laiku ir aprūpējama. Ģimenes ārsts teica: vai nu es viņu ievietošu sociālās aprūpes centrā, vai arī pati traka palikušu no pārslodzes māti aprūpējot. Izvēlējos viņu ievietot pansionātā. Neteikšu, ka tur ir ideāli apstākļi. Bet diez vai es darba un arī salīdzinoši ne tik lielu ienākumu dēļ viņai varētu ko sakarīgāku nodrošināt. Pārsvarā viņa guļ, sabarota ar medikamentiem, neko neatceras. Lai cik tas skarbi neskanētu, dzīve uz galu iet... Vienkārši jāsamierinās.”

80 gadus vecs vīrietis ar būtiskiem redzes traucējumiem, praktiski akls, izvēlējies nedodoties uz aprūpes centru: “Negribu es to pansionātu, jo savā ziņā esmu savrups un nevēlos kādam pakļauties. Dzīvoju savā dzīvoklīti, dažas reizes nedēļā pie manis atbrauc kāds radinieks vai senais skolas biedrs, kas atved visu nepieciešamo, piekārto māju. Ko ta es pansionātā? Būtu jāēd tas, ko man dod; radio pa naktīm nevarētu klausīties...”
 
Par neciešamiem darba apstākļiem kādā privātā pansionātā tā bijusī darbiniece sociālajos tīklos sūkstās: “Drausmīga iestāde, kas sevi reklamē kā kvalitatīva un augstvērtīga aprūpe, un tā  tālāk. Nekā no tā tur nav un pie esošā histēriskā, rupjā un despotiski autoritārā vadības līmeņa tur nebūs. (..) Vizuāli, protams, izskatās glīti un patīkami, bet realitātē darbinieki ir nenormālā pārslodzē, ar neadekvātu darba apjomu (aprūpes personālam vairāki desmiti aprūpējamo, medmāsām pat līdz 50-100, kas ir slima suņa murgi) . Tajā “čuhņā” ir nepieciešami nevis darbinieki, bet darba zirgi, kas var bezjēgā strādāt un pakļauties vadības lēmumiem, kliegšanām un apsaukāšanai. Tur ir un būs ļoti liela darbinieku mainība, nevis mēnešu, bet jau nedēļu griezumā. No darbinieka perspektīvas raugoties šī ir kolonija ar koncentrācijas nometnes elementiem, jo vadībā ir ielikteņi, kas pilnīgi neko nesaprot, kā šādai iestādei būtu jāfunkcionē, lai tā atbilstu, tam ko nu viņi tur raksta par kvalitāti un atbildību.

Ēdināšana neatbilstoša geriatrisku (vecu) cilvēku vajadzībām, daudz glutēnu saturošu ēdienu, maz augļu un dārzeņu. Augļu tikpat kā nav, ābols labākajā gadījumā. Launagā saldināti jogurti, cepumi, sieriņi, vai prjaņiki. Tas nav atbilstošs uzturs vecāka gadagājuma cilvēkiem. Par zivīm vispār var aizmirst. Tikai specifiskās diētās, galvenokārt, cukura diabētā, tiek kaut kas nodrošināts, bet gadās arī, ka ne. Aprūpe formāla, būs ilgi jāgaida uz darbinieka atnākšanu, jo darbinieki ir nenormāli pārslogoti un nodzīti. Izgulējumu kontrole/profilakse formāla, papīra aizpildīšana. Ļoti nenormālos apjomos tiek izmantots sedējošais līdzeklis halperidols. Tāpēc arī cilvēki kļūst apātiski, lai mazāk traucē darbiniekus, jo ja nav sūdzību un vajadzību, tad jau labi. Ļoti maz ir rehabilitācijas darbs, vai vispār tāda nav. Fizioterapija formāla. Medicīniskā aprūpe galvenokārt tikai medikamentu izdales līmenī... Daudzas medicīniskās manipulācijas tiek izpildītas nepareizi, ne tā kā slimnīcā un pareizi vajag, lai izvairītos no infekciju riska. Aktivitātes minimālā izpildes līmenī, un arī tiem, kas ir spējīgi staigāt. Neviens pie guļošiem cilvēkiem nenāks un ar viņiem rehabilitācijas ietvaros nenodarbosies nekad. Tikai staigājošiem vēl ir kaut kāds minimums nodrošināts, bet diezgan sliktā izpildes kvalitātē. Ārpus iestādes aktivitātes vispār netiek piedāvātas.”