Ko drīkst un ko nedrīkst darīt ar mirušā pelniem? Vai tos var izkaisīt jūrā vai mežā?
Vai mūžībā aizgājušā pelni ir obligāti jāapglabā kapsētā vai kolumbārijā, vai urnu vai glabāt mājās uz plauktiņa? Vai viņa pelnus drīkst izkaisīt dabā, jūrā, mājas pagalmā vai publiskā vietā? Dažādās valstīs ir dažādas prakses un noteikumi. “Likums un Taisnība” skaidro, kā tas ir Latvijā.
Kremācija Latvijā kļūst aizvien populārāka, teju trešdaļa aizgājēju tiek kremēti. Tādēļ daudziem palicējiem rodas jautājums, ko var darīt vai nevar darīt ar aizgājēja pelniem? Latvijā nav vienotu valsts mēroga tiesību aktu, kas detalizēti regulētu kremētu mirušo pelnu izkaisīšanas vietas un kārtību. Kremācijas procesu reglamentē Ministru kabineta noteikumi Nr. 600 “Kremācijas noteikumi”, kas nosaka kārtību, kādā veicama kremācija un pelnu uzglabāšana, taču tie neparedz specifiskas normas par pelnu izkaisīšanu.
Likumdošana neregulē pelnu izkaisīšanu
Kapsētu ierīkošana un uzturēšana ir pašvaldību kompetencē, un tās var izdot saistošos noteikumus, kas nosaka apbedīšanas kārtību attiecīgajā teritorijā. Piemēram, Rīgas pilsētas saistošie noteikumi paredz, ka urnu ar kremēta mirušā pelniem var apbedīt kapavietā vai ievietot kolumbārija nišā. Te jāpiebilst, ka par pelnu urnas apbedīšanu ģimenes kapavietā var būt gan jāmaksā (pārsvarā pilsētās), gan nē (pārsvarā laukos). Jāņem vērā arī tas, ka par urnas apbedīšanu kapsētā ir jāpaziņo vietējai Kapu pārvaldei vai kapsētas pārzinim, lai apbedīšanas vietu ierakstītu attiecīgos reģistros.
Tā kā nav regulējuma, kas nosaka pelnu izkaisīšanu, praksē pelnu izkaisīšana tiek plaši veikta, ievērojot mirušā vai viņa piederīgo vēlmes, vienlaikus respektējot sabiedrības ētikas normas un vides aizsardzības prasības. Šajā gadījumā varētu atsaukties uz vispārpieņemto demokrātijas “regulu” – kas nav aizliegts, ir atļauts. Tomēr, lai izvairītos no iespējamām problēmām, ieteicams konsultēties ar attiecīgās pašvaldības iestādēm, apbedīšanas pakalpojumu sniedzējiem vai īpašuma saimnieku par konkrētās teritorijas noteikumiem un ieteikumiem saistībā ar pelnu izkaisīšanu.
Papildus jāņem vērā, ka reliģiskās organizācijas var noteikt savus standartus attiecībā uz pelnu izkaisīšanu. Piemēram, Vatikāns ir izdevis instrukciju, kas aizliedz katoļiem izkaisīt mirušo pelnus dabā vai glabāt tos mājās, uzsverot nepieciešamību apglabāt pelnus svētītā vietā, piemēram, kapsētā vai kriptā.
Mirušā pelni nav kaitīgi
Pēc kremācijas mirušā pelni faktiski nav īsti “pelni” tradicionālā izpratnē, kā, piemēram, degšanas rezultātā radušies pelni no koka vai papīra. Kremācijas process notiek ļoti augstā temperatūrā (aptuveni 760–980 grādu temperatūrā), kā rezultātā mīkstie audi pilnībā iztvaiko, un pāri paliek tikai kaulu fragmenti un minerālie atlikumi, kas ir sastopami dabā. Tie ir līdzīgi smalkam pulverim vai sīkām granulām gaiši pelēkā krāsā. Pieauguša cilvēka pelnu daudzums vidēji ir 1,4–3,6 litri, kas tiek ievietoti urnā (kopējais svars var būt no 1,5 līdz 4 kg, atkarībā no aizgājēja kaulu blīvuma, auguma un ķermeņa uzbūves).
Mirušā pelni pēc kremācijas nav kaitīgi ne cilvēkam, ne dabai. Tie nav toksiski: kremācijas pelni nesatur patogēnus vai toksiskas vielas, jo augstā temperatūra pilnībā iznīcina visus organiskos savienojumus, tostarp baktērijas un vīrusus. Nav radioaktīvi: pat ja mirušajam dzīves laikā bija veikta staru terapija, kremācijas procesā radioaktivitāte tiek izkliedēta un nerada draudus. Nav bioloģiski aktīvi: Pelni nesatur nekādus dzīvotspējīgus bioloģiskos materiālus, kas varētu ietekmēt cilvēku veselību.
Lai pelnu izkaisīšana būtu videi draudzīga, tos vēlams izkaisīt plašā teritorijā, nevis vienā koncentrētā vietā; izvairīties no izkaisīšanas ūdens tilpnēs, ja tas neatbilst vietējiem noteikumiem. Ja pelni tiek iestrādāti augsnē, tos ieteicams sajaukt ar zemi vai kompostu, lai neietekmētu augsnes pH līmeni. Secinājums ir tāds, ka nelielos daudzumos pelni nekaitē dabai, pelnu izkaisīšana var būt ekoloģiski nekaitīga un pat simboliski nozīmīga darbība.
Pelnu izkaisīšana citur pasaulē
Mirušo pelnu izkaisīšana pēc kremācijas tiek regulēta atšķirīgi atkarībā no valsts, reģiona un pašvaldības noteikumiem. Dažās valstīs ir stingri ierobežojumi attiecībā uz pelnu izkaisīšanas vietām, bet citur šajā ziņā ir liela brīvība.
Apvienotajā Karalistē pelnu izkaisīšana pieļaujama gandrīz jebkur, ja ir zemes īpašnieka atļauja. Populārākās vietas: jūra, kalni, dārzi, kapsētas, sporta stadioni (ar īpašnieka atļauju). Temzā un citās ūdenstilpēs tas ir atļauts, bet ieteicams par to informēt vietējās iestādes. Vācijā pastāv stingri ierobežojumi. Kremācijas pelni jāsaglabā urnā un jāapglabā kapsētā. Izņēmumi ir tikai dažās federālajās zemēs, kas pieļauj pelnu izkaisīšanu dabā, bet tikai ar iepriekšēju atļauju. Francijā pelnu izkaisīšana brīvā dabā ir atļauta, bet ir aizliegts tos glabāt mājās. Ja pelni tiek izkaisīti, vieta ir jāreģistrē pašvaldībā. Nav atļauts pelnus izkaisīt publiskās vietās vai ūdenskrātuvēs. Spānijā daudzos reģionos atļauta pelnu izkaisīšana jūrā, bet pilsētu un publisku vietu izmantošana šim mērķim ir ierobežota. Barselonā un Madridē aizliegts pelnus izkaisīt parkos un pilsētas teritorijā. Sporta arēnas un vēsturiskās vietās parasti nepieļauj pelnu izkaisīšanu. Itālijā kopš 2001. gada pelnu izkaisīšana ir atļauta, bet ar stingriem nosacījumiem. Parasti nepieciešama pašvaldības atļauja. Pelnu uzglabāšana mājās ir atļauta, ja to paredz mirušā vēlme.
Amerikas Savienotajās Valstīs likumi atšķiras – tie ir dažādi katrā štatā, bet kopumā tie ir diezgan liberāli. Pelnus atļauts izkaisīti nacionālajos parkos, bet tam jādabū administrācijas atļauja. Jūrā pelnus atļauts izkaisīt vismaz trīs jūdžu (4,8 km) attālumā no krasta. Sporta stadionos un citās ievērojamās kultūrvēsturiskās vietās pelnus izkaisīt parasti aizliegts, ja nav īpašnieka piekrišanas. Kanādā ir līdzīgi kā ASV. Dažu provinču noteikumi pelnu izkaisīšanu pieprasa saskaņot ar pašvaldībām.
Japānā pelnus aizliegts izkaisīt pilsētu teritorijās. Tas atļauts speciālās “izkaisīšanas kapsētās” tas ir pieļaujams. Jūrā izkaisīšana ir atļauta, ja tiek ievērotas vides prasības. Indijā pelņu izkaisīšana ir ļoti izplatīta “svētajās upēs”, īpaši Gangā, jo šī prakse ir daļa no hindu reliģijas. Lielākajā daļā Ķīnas ir ļoti stingri noteikumi – tradicionāli mirušos apglabā, un pelnu izkaisīšana nav populāra. Dažās lielpilsētās, piemēram, Pekinā, ir atļautas ekoloģiskas apbedīšanas alternatīvas, tostarp pelnu izkaisīšana jūrā.
Austrālijā pelnu izkaisīšana ir atļauta un arī izplatīta. Privātīpašumos ir nepieciešama īpašnieka atļauja, jūrā – atļauta. Jaunzēlandē, tāpat kā Austrālijā, ir ļoti brīvi noteikumi. Tur tā atļauta jūrā un dabas teritorijās.
Reliģiskās dogmas
Vatikāns 2016. gadā paziņoja, ka katoļiem nav atļauts izkaisīt pelnus dabā, bet tiem jābūt apglabātiem svētītā vietā, arī pelnu glabāšana mājās katoļticīgajiem nav atļauta.
Islāmā kremācija ir aizliegta, un līdz ar to pelnu izkaisīšana nav iespējama. Hinduismā pelnu izkaisīšana ir ļoti izplatīta, jo tā ir daļa no reliģiskās tradīcijas. Budisti dažādās valstīs var rīkoties atšķirīgi, bet parasti pelnu izkaisīšana viņiem ir pieņemama.
Izlemjot, kā apglabāt vai izkaisīt mirušā pelnus, pirmām kārtām būtu jāņem vērā aizgājēja vēlmes. Tās būtu jārespektē, ievērojot spēkā esošos likumus un noteikumus. Tāpat, izkaisot pelnus, jāņem vērā sabiedrības attieksme un iespējamā reakcija, lai izvairītos no konfliktsituācijām.
