Ar mākslinieces sirdi un juristes ķērienu atdzimst Rīga, Lestene un Zilaiskalns

Kā tas ir – strādāt ar objektiem, kas glabā kultūrvēsturisku mantojumu un kas cilvēku sirdīs jau paaudzēm ilgi ieņem īpašu vietu?

Laikam jau vissvarīgākais ir – lai, piešķirot tiem mūsdienu elpu, tiem netiktu nodarīts pāri. Domāju, par to vislabāk stāsta vietas, kurās kopā ar savu komandu esmu strādājusi: Latvijas Leļļu teātris, Ķemeru sanatorijas parks, Mežotnes baznīca, Grīziņkalns un citi. Tie nav tikai atpūtas vai kultūras objekti – tās ir vietas, kas stāsta kādu īpašu stāstu. Un būvprojektētāja uzdevums ir likt šim stāstam skanēt skaļāk.

Mani vienmēr ir fascinējuši pārtapšanas procesi – redzēt, kā lietas aug, mainās un attīstās. Tādēļ arī tāda izglītības un profesijas izvēle – ainavu arhitekts un teritoriju attīstības plānotājs. Telpiskais skatījums, kas attīstīts profesiju apguvē, man palīdz arī stratēģiski vadīt projektu vadības komandu un pieņemt neordinārus lēmumus, kad nepieciešams atrisināt kādu sarežģītu situāciju. Dažkārt mani kolēģi un ģimene par mani smejas, ka es stratēģiski plānoju ne tikai darba, bet arī dzīves procesus.

Mani vienmēr saistījuši arī juridiskie jautājumi, turklāt būvniecības nozarē normatīvie akti ir neatņemama ikdienas sastāvdaļa. Man ir svarīgi ne tikai saprast, kā lietas notiek, bet arī juridiski precīzi tās noformulēt. Jau profesionālajā briedumā ar aizrautību ieguvu arī maģistra grādu organizāciju pārvaldībā un tiesību zinātnē. Mana mamma ir juriste, un laikam jau šo izglītību izvēlējos, lai dziļāk izprastu mūsu sarunas; nu viņa joko: ja es jau agrāk izteicos kā jurists, tikai nelietojot profesionālo terminoloģiju, tad tagad es daru tieši to pašu, bet nu jau juridiskajā valodā.  

Vēl manī paliekošu nospiedumu ir atstājusi mākslas skolas izglītība. Esmu no Pāvilostas, bet vidusskolā mācījos Aizputē un pabeidzu arī Aizputes Mākslas skolu. Mans vectēvs bija metāla virpotājs, un vidusskolas laikā mākslas skolā ar interesi apguvu rotu veidošanu. Laikam jau tas man iemācīja pacietību un precizitāti. Tagad man tas ļoti noder būvniecības projektu vadībā.

Dzimstot idejai par jaunu ēku vai pārbūvējot esošu, kāda loma tajā visā ir būvprojektu vadītājam?

Tas ir visa projekta mugurkauls. Vadīt būvprojektu nozīmē būt stingrajai režisora rokai, kas seko, lai viss process no idejas līdz atslēgu nodošanai notiktu stratēģiski un koordinēti. Mēs vadām projekta gaitu tā, lai arhitekti, inženieri un citi speciālisti varētu darīt to, ko viņi prot vislabāk,  nevis uztrauktos par saskaņojumiem un maldītos administratīvos labirintos. Tas garantē, ka projekts ne tikai būs skaists uz papīra, bet arī dzīvē īstenosies laikā un augstā kvalitātē un iekļausies budžetā.

Ar ko savā profesijā gūstat vislielāko gandarījumu?

Ir vairāki momenti, kuros “noķeru” to īpašo prieku par savu darbu. Pirmais ir brīdī, kad esam uzvarējuši iepirkumā: tas nozīmē, ka esam izturējuši visu birokrātijas maratonu, sakomplektējuši komandu ar nepieciešamo pieredzi un kvalifikāciju un zinām – šis būs mūsu projekts. Otrs lielais prieks ir tad, kad projekts sāk iegūt formu uz papīra. Kad arhitekti un speciālisti nāk ar idejām, un mēs ieraugām, kā tas viss izskatīsies dzīvē. Šajos brīžos es gara acīm jau redzu rezultātu – pat ja citiem tie vēl ir tikai rasējumi, manā prātā parks vai ēka jau stāv gatava.

Taču nekas nevar pārspēt sajūtu, kad objekts ir uzbūvēts un pabeigts. Tu zini katru detaļu – kā viss sācies, kādas cīņas un kompromisi bijuši ceļā, kādas idejas upurētas un kādas dzimušas no jauna. Un, ja beigās tas viss izskatās labi un kalpo cilvēkiem, tā ir tāda gandarījuma sajūta! Īsta trīspadsmitā alga!

Piemēram, mana pagājušā gada trīspadsmitā alga ir Zilākalna skatu tornis, kuru ar kolēģiem projektējām. Es piedalījos visā tā tapšanas procesā – no iepirkuma līdz pat autoruzraudzībai. Zinājām, ka Zilajā kalnā jābūt senkapiem, iespējams, pat no 11. –12. gadsimta, tāpēc sadarbībā ar arheologiem bija jāplāno pārapbedīšana. Precīzi noteicām rakšanas apmērus, lai nejauši neizraktu ne par daudz, ne par maz un lai arheologi varētu rūpīgi pārapbedīt vairāku cilvēku mirstīgās atliekas.

Šobrīd savukārt strādājam pie Lielās ģildes projekta. Tā ir viena no senākajām Rīgas koncertzālēm, tāpēc, kad pirmo reizi iegājām ēkā, degām nepacietībā izstaigāt katru stūri, kur ierindas apmeklētājs nekad neiekļūst – aizskatuvi, pagrabus, bēniņus, uzkāpām uz jumta un redzējām Vecrīgu no pilnīgi cita rakursa. Kādas tik vēsturiskas liecības neatklājas, demontējot vecās konstrukcijas!

Sarežģīts un tieši tāpēc jo īpašs bija Leļļu teātra projekts. Teātra ēka ir vairāk nekā 110 gadus veca, tur bijis zirgu stallis, kinoteātris, veikals, adītava, mehāniskā darbnīca un pat zoodārzs, tādēļ dažādo vēstures uzslāņojumu dēļ projekts bija ļoti izaicinošs. Sākotnēji to plānoja kā vienkāršu siltināšanas projektu, bet, kad izvāca mēbeles un sākās demontāža, atklājās, ka ēkas tehniskais stāvoklis ir daudz sliktāks nekā domājām. Tā nu tas no vienkāršas siltināšanas pārtapa pilnā rekonstrukcijā.

Kur mājo jūsu uzņēmums? Ceru, ka šis nav stāsts par kurpnieku bez kurpēm.

Jau mūsu iepriekšējā biroja mājvieta bija īpaša, tur vienmēr pārlaicīgu elpu deva Vecās Ģertrūdes baznīcas klātbūtne. Taču pavisam nesen esam pārvākušies uz jaunām, modernām telpām Rīgas Klusajā centrā. Šo Elizabetes ielas namu 1898. gadā cēlis arhitekts Heinrihs Šēls, un tas ir īsts eklektikas stila meistardarbs, kas burtiski izstaro izturību, precizitāti un estētiku. Tieši tās ir vērtības, kuras arī paši cenšamies iemiesot savā darbā.

Man birojā ir divas mīļākās vietas: viena noteikti ir mans kabinets, bet otra ir sanāksmju telpa ar  lieliem arkveida logiem, kas paveras uz Elizabetes ielu un piepilda telpu ar rīta saules gaismu. Šajā vietā ir īpaša plašuma un vienlaikus arī stabila pamata sajūta. Te rodas pārliecība – viss ir iespējams, viss ir izdarāms. Ja kaut ko nevaru izdarīt es, tas nenozīmē, ka to nevar izdarīt kāds cits, tikai jāatrod, kurš ir vispiemērotākais! Bet izdarīt var visu.

Vai profesijā, kur viss tik rūpīgi un skrupulozi jāplāno, gadās arī pārsteigumi?

Nestandarta situācijas gadās regulāri – piemēram, var gadīties, ka teritorijā pēkšņi tiek atklāts kāds arheoloģisks objekts vai kultūrvēsturisks elements, un tad projekts  būtiski jāmaina vai pat jāaptur.

Arī dabas teritoriju labiekārtošana mēdz sagādāt negaidītus pārsteigumus. Piemēram, kad projektējam dabas takas vai atpūtas zonas pie ūdeņiem un mežiem, sākumā var šķist, ka viss ir vienkārši. Bet tas ir tikai līdz brīdim, kad saņemam institūciju norādījumus veikt  izpētes – un tad organizējam zivju, ūdens augu, veģetācijas vai boreālo mežu (Ziemeļu puslodes mērenajai joslai raksturīgie meži) izpētes. Ja tā ir ziema, izpēti nemaz nevar veikt. Rezultātā būtiski mainās projektu izpildes termiņi, jo gaidām pavasari, kad beidzot parādīsies, piemēram, izpētāmie augi, kas zied tikai jūnijā vai jūlijā.

Kuri projekti ir īpaši pie sirds pieauguši? Jau stāstījāt par Zilākalna skatu torni un Leļļu teātri, bet tie noteikti nav vienīgie.

Jā, ir vēl viens projekts, kas man un maniem kolēģiem ir kļuvis gandrīz par sociālo misiju. Atvēlētais budžets bija pavisam neliels, bet atteikties nevarējām, jo šī vieta mums nozīmē ko vairāk par kārtējo darba uzdevumu. Tā ir vieta ar īpašu vēsturisku nozīmi – Lestenes muzejs pie Lestenes baznīcas, kur Otrā pasaules kara laikā notika vislielākās un visasiņainākās kaujas Latvijas vēsturē. Šeit apglabāti tūkstošiem latviešu leģionāru, un kā zemessargs kaujas pieminēt uz šo vietu brauca arī mans vectēvs. Tādēļ arī man personīgi šī vieta ir īpaša. Arī arhitekts Rolands Burzgulis strādā ar domu, ka tas ir ieguldījums tautas atmiņā. Un šobrīd, kad notiek karš Ukrainā, šīs vietas simboliskā nozīme tikai pieaug.

Kad, sākot darbu, tikāmies ar pasūtītāju un Vēstures muzeja ekspertiem, uzreiz bija skaidrs – mēs esam uz viena viļņa un mums ir līdzīgs redzējums, kā to saglabāt nākamajām paaudzēm. Tomēr projektēšana nebija vienkārša. Ēkā vēsturiski atradās kūts, tāpēc, saņemot objektu, konstatējām, ka tā ir līdz pusei pilna ar kūtsmēsliem... Otrā pusē atradās pienotava, tur bijis arī krogs. Kultūras mantojuma pārvalde piešķīra ēkai aizsargājamo statusu, kas zināmā mērā “apgrieza spārnus” idejai par modernu muzeja konceptu. Tomēr rezultāts būs ļoti labs – vecajās sienās nostiprināts katrs akmentiņš, kas skaisti izskatīsies kopā jaunuzceltu stikla konstrukciju. Muzejam būtiskās konstrukcijas jau pabeigtas, uzlikts jumts un atlicis darbs pie iekšējās arhitektūras. Ceru, ka jau šovasar Lestenes muzeju varēsim nodot apmeklētājiem.

Vai Jūsu brīvā laika nodarbēm ir saskares punkti ar Jūsu profesionālo dzīvi?

Man patīk ceļot un iet pārgājienos. Ceļojot neizbēgami ieslēdzas “profesionālais kretīnisms” – es pievēršu uzmanību pilsētplānojumam, ainavu arhitektūrai un vides organizācijas atšķirībām dažādās valstīs. Staigāju pa pilsētām un gribot negribot analizēju, kas paveikts labi un kas ne tik labi, kādas tehnoloģijas izmantotas, kā tiek plānota satiksmes plūsma. Vai vide ir atvērta un zaļa? Vai tā ir pielāgota cilvēku vajadzībām?

Bieži salīdzinām sevi ar Skandināviju, un pamatoti. Taču domāju, ka Latvijai par piemēru drīzāk jāņem Polija. Lai arī Polijai un Latvijai pēc izkļūšanas no padomju ietekmes ir bijusi līdzīga vēsturiskā starta pozīcija, šķiet, Polija gājusi daudz mērķtiecīgāku attīstības ceļu. Protams, Polijas ģeogrāfiskais novietojums ir nedaudz izdevīgāks, taču veids, kā viņi izmantojuši savus resursus, tostarp Eiropas fondu līdzekļus, ir iespaidīgs. Paraugoties uz Varšavu – gan vēsturisko centru, gan jaunajiem kvartāliem – redzams, ka viņi būvē un veido vidi ar ilglaicīgu un stratēģisku redzējumu. Polijā patiešām rodas sajūta par pārliecinošu augšupeju.  

Ar kādām domām raugāties nākotnē? Kādi izaicinājumi un izmaiņas tur gaida?

Šobrīd nozare jau saskaras ar izaicinājumiem – finansējuma plūsmas izmaiņas, karadarbības sekas Ukrainā, un, protams, investīciju samazināšanās privātajā sektorā. Jūtam, ka projektu apjoms kļūst mazāks.

Kas attiecas uz biroju ēku attīstību, visticamāk, tuvākajos gados liela izaugsme nav gaidāma. Jau šobrīd tirgus ir piesātināts. Starptautiskie uzņēmumi samazina klātbūtni reģionā, bet vietējie uzņēmumi bieži vien nespēj atļauties telpas jaunajos projektos. Tāpēc uzskatu, ka veiksmīgākie būs tie, kas strādās un raudzīsies plaši. Un tieši to mēs darām – neieslēdzamies vienā nišā, bet projektējam ēkas, parkus, veloceliņus, inženierbūves un daudz ko citu. Tieši šis plašais tvērums ir mūsu spēks.

Pats svarīgākais – nevaram atļauties domāt tikai par šodienu. Tam, ko radām tagad, ir jābūt vērtīgam arī pēc desmit, divdesmit un simt gadiem. Manuprāt, būtiskākais ir būvēt un radīt ar jēgu un misiju, lai telpa, kurā dzīvojam, kalpotu ne tikai funkcionāli, bet arī iedvesmotu.