Dainis Īvāns atklāj pārsteigumus, ko viņam sagādājusi filma “Zeme, kas dzied”. FOTO. VIDEO

Dainis Īvāns Jauns.lv stāsta: “Lielākais pārsteigums bija tā līdzība ar mūsu laikiem un tas, cik toreiz bija sīva mūsu atbrīvošanās no koloniālisma, kāda viltība bija vajadzīga. Dziesmu svētkus sarīkoja, bet es nevarēju iedomāties, skatīdamies gan tos protokolus, gan pētot to organizēšanas gaitu, cik sīva ir bijusi Krievijas impērijas pretošanās tam visam...

Vēsturiskās spēlfilmas "Zeme, kas dzied" treileris:

Un tad arī sapratu, ka pirmajos Dziedāšanas svētkos bija pirmā reize, kad atskaņoja „Dievs, svētī Latviju!” - cilvēki pirmo reizi to dziesmu dziedāja. Viņi tā pamazām sāk celties kājās. Vispirms viens, un tad pārējie. Un beigās man pielēca, ka viņi ceļas kājās ne jau tik daudz par godu tai dziesmai, kas vēl nav himna, kurai jāatdod gods, bet ceļas protestēdami pret Krievijas impēriju. Tas man šodien liekas tā ļoti mūsdienīgi un spēcīgi.”

Lielā latviešu viltība

Viņš saka, ka padomju okupācijas laikā latviešu pirmie Dziedāšanas svētki jau būtībā bija neizpētīti un nenovērtēti, padomijā viss bija ļoti virspusēji, daudzas lietas tad arī negribēja redzēt un neredzēja. Tikai tagad to visu tā pa īstam sākam apzināties. Un pirmām kārtām tas ir latviešu nacionālisms – absolūti stingrā stāja, neuzticība  ne toreizējai vācu administrācijai, ne arī krievu cara varai. Faktiski toreiz atklājās latviskā viltība, tinot ap pirkstu tā laika varas iestādes, kas scenārija līdzautoram tā faktiski nebija ienākusi prātā. Kā ar šo latvisko viltību tika sarīkoti pirmie Dziedāšanas svētki: “Ar spēku to nevarēja, bet viņi to izdarīja ar viltību. Mums ar režisoru Māri Martinsonu tas bija atklājums abiem diviem - Dziesmu svētku atļaujas izklapatošana. Tur bija tā milzīgā viltība. Vispār jau jāsaka, ka Dziesmu svētki ir vienkārši ļoti prātīgs un pragmatisks  process, bet neviens jau negribēja atļaut dibināt latviešu nacionālo organizāciju - Rīgas Latviešu biedrību. Latvieši vispirms nodibina biedrību priekš trūkumcietējiem igauņiem (1868. gadā - “Latviska palīdzības biedrība priekš trūkumu ciesdamiem igauņiem”, kuru 1869. gadā jau transformēja par Rīgas Latviešu biedrību.

Iekabinām igauņiem

Vēl viens atklājums bija tāds: mēs parasti gaužamies, ka Igaunijā viss ir labāk, viņi visu dara pirmie un man šajā gadījumā bija prieks redzēt, ka mēs igauņiem ik pa brīdim „iekabinām”. Pirmām kārtām jau 1968. gadā mēs viņiem palīdzam bada apstākļos, jo Igaunijā un Somijā valdīja bads un latvieši vāca līdzekļus, ļoti viltīgi it kā ar ieganstu palīdzēt igauņiem, kas arī notiek, dibina Rīgas Latviešu biedrību. Igauņi dabūjuši mūsu palīdzību un maizīti, 1869. gadā Tērbatā sarīko savus vispārīgos dziedāšanas svētkus. It kā tad viņi mums iekabina. Tad paiet četri gadi un mēs organizējam savus dziedāšanas svētkus. Bet mūsu svētki pirmām kārtām ir plašāki. Otrām kārtām tajos skan tautas dziesmas, jo Igaunijā pamatā bija vācu repertuārs. Pie mums viss skan latviešu valodā, ieskaitot impērijas himnu, kas toreiz bija izaicinājums, jo varasiestādes uzskatīja, ka tā ir apgānīšana - dziedāt svēto Krievijas himnu latviešu valodā. Nekad nekādu latviešu taču nav bijis. Un vēl visā Baltijas mērogā unikāli ir tas, ka latviešiem ir dziedāšanas svētki, festivāls, kurā piedalās sievietes - jauktie kori, jo līdz tam gan igauņiem, gan vāciešiem bija tikai vīru kori, kas varbūt ir tā neparasti šodien, kad mums bija ļoti grūti atrast uz filmēšanas laiku vīru korus, pamatā bija tikai sieviešu kori.”

“Zeme, kas dzied” pirmizrādē Dainis Īvāns teica, ka mēs ar šo filmu atkal esam apsteiguši igauņus, jo mums ir filma par dziedāšanas svētkiem, bet viņiem savukārt nav. Viņam bija patiess pārsteigums par to, ka šie svētki būtībā ir pirmais neizstāstītais stāsts par latviešu tautas piedzimšanu, nācijas stāsts: “Domāju, te pamatā ir trīs stāsti: pirmais ir kulminācija – dziedāšanas svētki; otrais - mēs nokļūstam pie apziņas, ka ir vajadzīga valsts, jo dziedāšanas svētki faktiski mūs visu laiku stumj pretī valstij, mēs atrodam savu identitāti, kā Auseklis raksta, ka tā ir cīņa, nevis vienkārši tikai padziedāšana, bet gan cīņa par brīvību, kura mūs noved, sākumā nevardarbīgi, bet ļoti viltīgi un gudri, līdz 18. novembra Republikas proklamēšanai, un sekojošais Neatkarības karš, kurā viena maza tauta pierāda, ka var satriekt divas impērijas (krievu un vācu), kuras grib to iznīcināt; un trešais stāsts ir pilnīgi apbrīnojamā neatkarības atgūšana jau pagājušā gadsimta beigās.”

Pamati nacionālajiem simboliem, izglītībai un tautsaimniecībai

Vēl būtiski ir tas, ka visi nāciju veidojošie Latvijas valsts simboli parādās tieši pirmajos Dziedāšanas svētkos. Pirmām kārtām tā ir himna. Toreiz vēl neviens nezina, ka tā būs himna, bet tajā ir iekodēta formula, ka mēs lūdzam Dievu, nevis kaut kādu ķeizaru, svētīt savu zemi. Otrām kārtām tas ir karogs. Dainis Īvāns nebija aizdomājies, ka līdz pirmajiem Dziedāšanas svētkiem latviešiem nav bijis sava kopīga karoga: “Viņiem tur ir strīdi par krāsām, bet tur iekšā ir sarkans un balts. Visizteiktāk sarkanais un baltais dominēja studentu kārtības sargos, jo Tērbatas studenti paņem savas korporācijas krāsas (viņiem vēl bija zelta krāsa, kura simbolizēja tautas atdzimšanu un modināšanu, un karogā vēl attēlots Vaidelotis, kas uz Līgo dievietes pavarda ziedo ozola zaru).”

Tāpat zīmīgi ir uzsvērt to, kam līdz šim daudzi latvieši līdz šim nav pievērsuši pienācīgu uzmanību, ko īstenoja latviešu uzņēmējs, žurnālists un sabiedriskais darbinieks Rihards Tomsons (1834-1893) - nepamatoti aizmirsta persona, kura piemiņai būtu jābūt ne tikai maziņai ielai Rīgā, bet būtu nepieciešams vislielākais piemineklis. Pirmo Dziedāšanas svētku laikā viņš noorganizēja pirmo latviešu skolotāju sapulci (konferenci), kurā bija ap 500 dalībnieku, kuri, starp citu, bija arī koristu pulkā: “Un kāda ķecerība! Visi šie dalībnieki runāja latviešu valodā. Šo svētku laikā tika likti pamati latviešu nacionālajai izglītības politikai. Bet ar to vēl nepietiek. Rihards Tomsons Dziesmu svētku laikā organizē arī tā Otro latviešu zemkopju jeb oikonomistu (ekonomistu) konferenci. Tātad, šajā Dziesmu svētku laikā tiek likti pamati arī latviešu nacionālajai tautsaimniecībai, idejai, ka mēs, latvieši, paši ražosim, paši radīsim materiālu pamatu tam, lai Dziesmu svētki varētu notikt.

Izrādās, ka tolaik latviešu biedrība bija sastrīdējusies, sašķēlusies, latviešu lieta vispār draudēja izzust. Un piepeši jaunais advokāts no Maskavas universitātes Krišjānis Kalniņš ierosināja, un Rihards Tomsons to ļoti aktīvi atbalstīja, rīkot Dziedāšanas svētkus, lai uzlabotu Rīgas Latviešu biedrības finansiālo stāvokli. Kaut kas neiedomājams pie varas, kas toreiz ne tikai neatbalsta dziedāšanas svētkus, bet arī dara visu iespējamo, lai tie nenotiktu. Latvieši paši - gan bagātie latvieši Rīgā, gan turīgie zemnieki, gan tie cilvēki, kas brauks uz dziesmu svētkiem un pirks biļetes - panāk to, ka dziesmu svētki izglāba latviešu biedrību no bankrota. Iedomājieties, it kā smieklīgi liekas - ar dziedāšanas svētkiem uzlabot, nosacīti sakot, latviešu pirmās valdības – Rīgas Latviešu biedrības finansiālo stāvokli. Viņi īstenībā panāk to, un galvenais pierāda to, ka par spīti strīdiem un nepatikai, mēs varam vienoties vienam lielam noteiktam lielākam mērķim.”

“Mūsu zeme vienmēr būs jāaizstāv”

Bijusī Latvijas Augstākās Padomes deputāte, kura 1990. gada 4. maijā kopā ar Daini Īvānu balsoja par Latvijas neatkarību, 4. maija Deklarācijas kluba prezidente Velta Čebotarenoka “Zeme, kas dzied” pirmizrādi apmeklēja kopā ar savu meitu, Tieslietu ministrijas parlamentāro sekretāri Laumu Paegļkalnu, kura kopā ar māti jau no desmit gadu vecuma bija iesaistīta visos trešās Atmodas procesos (tāpēc arī filmas izrādi abas nolēma apmeklēt kopīgi), Jauns.lv par filmu teica: 

“Man šī filma ļoti patika! Nemaz citādi nevarēja būt, jo mans draugs un kolēģis Dainis Īvāns ir viens no tās scenāristiem un teksta autors, un gandrīz pēc katra teikuma, kas veltīts Latvijai, mūsu neatkarībai, brīvībai un mūsu zemei, redzēju Daini Īvānu, kā viņš no 1989. gada līdz pat šodienai nav mainījis savu stingro nostāju, savu ļoti izteikto patriotismu, kā viņš runā par Latviju, par mums, par latviešiem, par mūsu zemi. Mani visvairāk ir fascinējis tas, ko jutu arī šajā filmā, ka tā mūsu zeme vienmēr būs jāaizstāv, kā tā ir ļoti iekārojama, ļoti skaista, ļoti dabīga. Mēs paši brīžam to pat nenovērtējam, kādā mēs tomēr ļoti skaistā un tādā “neskartā” zemē dzīvojam.

Filma tiešām ir interesanta, arī ar labu sižetu, patriotiska, kuru vajadzētu pirmām kārtām redzēt pēc iespējas vairāk jauniešiem, jo tā arī daudz izstāsta par mūsu pagātni, brīnišķajiem cilvēkiem, kuri, neskatoties uz savstarpējiem strīdiem, vienojas. To es gribētu ļoti uzsvērt. Mums šodien dažkārt ir ļoti nesmuka iezīme, ka mēs savā starpā ļoti ecējamies, ņemamies un apsaukājamies tā vietā, lai labāk redzētu otrā tiešām labo un censtos šo labo parādīt, nevis otru nozākāt. Lūk, un filmā viņi spēj tikt pāri saviem negludumiem, savām nesaskaņām, kā rezultātā, izveidojas latviešu tauta, kas sanāk kopā Dziedāšanas svētkos no visām Latvijas malu malām un saprot, ka tas ir spēks, ka tā tomēr ir varenība, ka mēs esam, ka mēs visi varam un ka mēs runājam vienā valodā, neskatoties uz to, ka pret to bija toreizējā krievu monarhija, arī vācieši, ka mēs tomēr spējam apvienoties un spējam šo te garu uzturēt. Un tā tas no tiem laikiem ir nācis līdz šodienai. Un šodien pastāv latviešu tauta un domāju, ka tā pastāvēs mūžīgi mūžos!”