Kur aiziet un ko redzēt? Ķekavas naudas lāde, mileniāļu paaudzes māksla un pagaisusī nākotne: izstāžu ceļvedis

Savukārt Tallinas ielas kvartāla mākslas galerija „TUR_telpa” aicina uz daudz jaunākiem laikiem – aplūkot mileniāļu un „Gen Z” robežpaaudzei skatījumu laikmetīgajā mākslā. Bet Rīgas Porcelāna muzejā atklātas divas jaunas ekspozīcijas - viena no ekstravagantākā Latvijas porcelāna mākslinieka Jura Bergina izstādi un kaula porcelānu mūsu kaimiņvalsts - Kauņas Lietuvā. Ja jūsu ceļs ved ārā uz Pierīgas pusi, tad Ķekavas novadpētniecības muzejā varat ieskatīties kāda nauda savulaik bija ķekaviešu makos. Toties Jūrmalas muzejs atjaunojis pagājušā gadsimta trīsdesmito gadu izstāžu projektu „Jūrmala gleznās”, kuram diemžēl nebija ilgs mūžs, kā arī piedāvā apmeklēt izcilā latviešu ainavista un klusās dabas meistara Anša Artuma (1908-1997) piemiņas izstādi „∞ mirklis”.

* Dekoratīvās mākslas un dizaina muzejā (Skārņu ielā 10, Vecrīgā) līdz pat nākamā gada 26. janvārim skatāma ievērojamā latviešu dizainera un vides mākslinieka Jāņa Krieva pirmā retrospekcija “Pagājusī nākotne”, kas daudzpusīgi iepazīstina ar viņa sniegumu dizainā, kinētikas, vides un interjera mākslā. Izstāde piedāvā apmeklētājiem iejusties 20. gadsimta septiņdesmito un astoņdesmito gadu atmosfērā caur viena dizainera daiļrades prizmu.

Jānis Krievs (1942–2016) bija viens no spilgtākajiem latviešu grafiskā dizaina, vides un interjera māksliniekiem un kinētiskās mākslas pārstāvjiem. Autora radošajam mantojumam ir īpaša, izcila vieta Latvijas dizaina vēsturē, un tā lielākā daļa glabājas Dekoratīvās mākslas un dizaina muzeja krājumā. Viņš bija novators vairākās nozarēs: sākot ar glezniecību, ko viņš studēja, turpinot ar interjeru projektiem un beidzot ar meklējumiem kinētiskās un protodigitālās mākslas jomā. Jāņa Krieva likteņa paradokss ir tāds, ka viņa aktīvākā darbība norisinājās laikā, kad padomju iekārta raustījās pirmsnāves konvulsijās – ideologi to sauca par “attīstīta sociālisma” periodu, bet vēlāk tas tika nodēvēts par stagnāciju. Tomēr Jāņa Krieva iztēlei nebija nekā kopīga ar politiski smacīgo gaisotni un ekonomikas atpalicību: viņš strādāja nākotnei, redzot to rietumniecisku, moderni skaistu un tehnoloģiski attīstītu.

Dīvainā kārtā tieši brūkošās varas ambīcijas “panākt un apsteigt kapitālismu” deva iespēju māksliniekam, kas drīzāk iederētos disidentu rindās, piepildīt pārdrošas, futūristiskas idejas, no kurām grandiozākā bija Rīgas Centrālās dzelzceļa stacijas interjeru rekonstrukcija. Jāni Krievu raksturo kompleksa, sintētiska pieeja telpas risinājumiem. Viņš pats uzsvēra, ka veido nevis dekoratīvus objektus vai interjerus, bet vidi: “Vecā “noformēšanas mākslas” stereotipa vietā nāk Vides dizains. Tas taču ir sarežģīts, sociāls process!”. Jāņa Krieva idejas apsteidza laiku un bija kā radītas nākotnes cilvēkiem. Vēl viens paradokss – reālā vēstures gaita bija nežēlīga pret jau realizētajiem projektiem un gandrīz visus tos pakļāva iznīcībai.

Padomju perioda dizains ir nepietiekami pētīta un popularizēta Latvijas kultūras vērtība, īpaši 20. gadsimta 70.–80. gadu mantojums, kas lielākoties ir gājis bojā, pārveidots un jaunākās paaudzes auditorijai vispār nav pazīstams. Mākslinieka radošais veikums ir pelnījis līdzvērtīgi nostāties vienā rindā ar Riharda Zariņa, Anša Cīruļa, Jūlija Madernieka un citu pirmskara dizaina klasiķu, kā arī pēckara laikabiedru – avangardiskās arhitektes Martas Staņas, dizaina un kinētiskās mākslas teorētiķa un praktiķa Valda Celma – vārdiem, paplašinot sabiedrības priekšstatus par latviešu dizaina zelta fondu.

Izstādes nosaukumā ietvertais neloģisms “Pagājusī nākotne” savieno Jāņa Krieva jaunrades futūristisko, nākotnē vērsto redzējumu ar faktisko situāciju, ka viņa nozīmīgākie dzīvē īstenotie objekti – Rīgas Centrālās dzelzceļa stacijas vides dizains un stacijas pulksteņa kinētiskais risinājums, Daugavpils kultūras pils skatuves kinētiskā siena, Dzelzceļnieku kultūras pils kinētiskais objekts un skatuves cilnis, Rīgas Sporta pils foajē interjers un citi – līdz mūsdienām nav saglabājušies. Jānis Krievs ir šī laikmeta protagonists, kurš pratis adaptēt laikmeta pretrunas: no vienas puses – plānveida ekonomikā pieejamos resursus un varas interesi tos ieguldīt jaunu publisko telpu radīšanā (īpaši saistībā ar 1980. gada Maskavas Olimpiskajām spēlēm), no otras – latviešu mākslinieku orientāciju uz Rietumu dizaina paraugiem, progresīvajām idejām un novatorismu.

Izstāde apmeklētāju vecākajai paaudzei, iespējams, raisīs atmiņas, savukārt vidējai un jaunākajai paaudzei būs pilnīgs jaunatklājums. Lai sniegtu izvērstu priekšstatu par Jāņa Krieva talanta mērogu un izmantoto telpas organizācijas paņēmienu iedarbību, ekspozīcijā ietverti vairāk nekā 100 mākslinieka oriģināldarbi – ne tikai rasējumi un skices, bet arī to radoša interpretācija reālajos izmēros. Tāpat skatītāji var “izstaigāt” stacijas interjeru interaktīvā digitālā rekonstrukcijā. Izstāde uzsver autora daiļrades būtiskākās kvalitātes: nākotnes redzējumu, klātbūtnes sajūtu un komplekso pieeju. Sīkāk internetā: www.lnmm.lv.

* Rīgas Porcelāna muzejā (Kalēju ielā 9/11, Vecrīgā) līdz 8. decembrim skatāmas divas jaunas izstādes - latviešu porcelāna mākslinieka Jura Bergina personālizstāde “Dzīve un mirkļi” un “Jiesia”, kurā apskatāma Kauņas Eksperimentālās mākslas keramikas rūpnīcas “Jiesia” (Lietuva) kaula porcelāna darbu izlase.

Jura Bergina personālizstāde ir iespēja apskatīt gan mākslinieka agrīnās radošās darbības paraugus, kas nu jau uzskatāmi par Latvijas lietišķās mākslas zelta fondu, gan arī viņa jaunākos, pēdējos piecos gados tapušos autordarbus. Porcelāna, šamota, akmensmasas un keramikas darbos spilgti atklājas keramiķa meistarība un mākslinieciskais raksturs. Ekspozīcija iekārtota muzeja pirmā stāva skatlogos un interesentiem pieejama visas diennakts laikā. Mākslinieka agrīnajos darbos, izpaužas viņa augstvērtīgā meistarība un prasme strādāt ar tradicionālajām porcelāna formām un ornamentiem. Šie darbi atspoguļo klasiskās porcelāna vērtības, izceļot tā tīrību un eleganci. Izstādē redzami arī mākslinieka pēdējo gadu darbi, kuros viņš eksperimentē ar formām, faktūrām un krāsām, meklējot jaunas izteiksmes iespējas un atklājot porcelāna daudzveidību. Juris Bergins izaicina materiāla ierobežojumus un piedāvā novatoriskus tehniskos risinājumus, pievēršoties gan laikmetīgajai mākslai, gan tradicionālajiem motīviem.

“Porcelāns man ir ne tikai materiāls, bet arī filozofisks medijs,” saka Juris Bergins. “Tas ļauj izteikt gan trauslumu, gan izturību, un katrs darbs ir stāsts par šo kontrastu. Esmu nemitīgā dialogā ar materiālu, meklējot jaunas formas, kā to izteikt.” Izstāde “Dzīve un mirkļi” piedāvā ne tikai mākslas baudījumu, bet arī dziļāku izpratni par porcelāna lomu laikmetīgajā mākslā. Jāuzsver, ka Juris Bergins ir viens no ekstravagantākajiem Latvijas porcelāna māksliniekiem, kura darbi tikuši atzīti gan Latvijā, gan starptautiskā mērogā. Mākslinieks dzimis 1961. gadā Rīgā, 1980. gadā pabeidzis Jāņa Rozentāla mākslas vidusskolu un 1985. gadā absolvējis Latvijas Mākslas akadēmijas Rūpnieciskās mākslas – jeb kā mūsdienās teiktu: Dizaina nodaļu.

Tāpat Rīgas Porcelāna muzejs aicina apmeklēt izstādi “Jiesia”, kurā būs apskatāma Kauņas Eksperimentālās mākslas keramikas rūpnīcas “Jiesia” kaula porcelāna darbu izlase. Izstāde piedāvā unikālu iespēju iepazīt gan Lietuvas porcelāna ražošanas vēsturi, gan mūsdienu interpretācijas un inovācijas kaula porcelāna mākslā. Izstāde atklāj “Jiesia” rūpnīcas vietu Baltijas valstu porcelāna tradīcijas attīstībā un iepazīstina ar to kā vienu no porcelāna ražotājiem reģionā. Sīkāk internetā: porcelanamuzejs.riga.lv.

* Rīgā, Tallinas ielas kvartāla (Tallinas ielā 10) laikmetīgās mākslas telpā galerijā “TUR_telpa” līdz 30. novembrim skatāma mileniāļu (paaudzei, kas uzaugusi tehnoloģiju pārmaiņu laikmetā; pagājušā gadsimta astoņdesmito gadu sākums – deviņdesmito gadu beigas) un „Gen Z” (paaudze, kas dzimusi pēc 1995. gada) robežpaaudzei veltīta izstāde “Liminal Limbo”, ko veidojuši mākslinieki Katrina EW, Oto Holgers Ozoliņš, Kristīna Rezviha un Patrīcija Māra Vilsone. Izstādē uz mileniāļu un Z paaudzes robežas augušie mākslinieki reflektē par pasaules pārmaiņām. Izstādes veidotāji norāda, ka Z paaudzi raksturo spēja pielāgoties, sociālā apziņa, digitālās prasmes, paaugstināta trauksme un tieksme uz tūlītēju gandarījumu. „Liminal Limbo” darbi iemieso paaudzes identitātes sarežģītību, pētot, kā nenoteiktība ietekmē gan personīgo, gan kolektīvo pieredzi.

Z paaudzei raksturīga nostalģija par pagātni, ko viņi paši nekad nav piedzīvojuši, un šis noskaņojums atspoguļojas arī izstādes mākslas darbos. Oto Holgers Ozoliņš apcerējis pēdējos gados pieaugušo militarizāciju. Viņš atsaucas uz zēnu rotaļlietām, kas slavina karu, un izjautā, vai karš atkal kļūs par nākamo paaudžu normu. Katrinas EW darbs vēsta par robežpaaudzes attiecībām ar digitālo vidi (Z paaudze ir pazīstama kā digitālās pasaules eksperti, bet mileniāļi ir pēdējie, kas piedzīvojuši bērnību bez sociālajiem medijiem). Viņas darbs pievērsīsies arī „drošās telpas” jēdzienam, jo Z paaudzei ir raksturīga atklātība par garīgo veselību, bet viņus bieži kritizē par pārmērīgu jūtīgumu. Mākslinieci interesē starppaaudžu trauma, ko, māksliniecesprāt, tomēr var izārstēt.

Kristīna Rezviha pievēršas iepriekšējo paaudžu vērtībām un dzīvesveidam, kas paredzēja savas pārtikas audzēšanu, ciešāku saikni ar dabu, stabilu karjeru mūža garumā, lētu izglītību un mājokļa iegādi. Izstādē viņa kopj „betona dārzu”, kas simbolizē to, ko viņas paaudze zaudējusi vai nav varējusi piedzīvot. Bet Patrīcijas Māras Vilsones darbs sācies ar nostalģiskām pārdomām par laiku, kad vecāki un vecvecāki izcīnīja brīvību. Viņa salīdzina savu pieredzi ar pagātnes, tagadnes un nākotnes vilcieniem, kur pagātnes vilcieni aizved viņas vecvecākus uz austrumiem, bet nākamie piedāvā iespēju doties tālāk uz rietumiem. Māksliniece pievēršas emocionālajam smagumam, kas rodas, atstājot aiz sevis ģimeni, kas upurējās brīvībai, un tur robežpaaudzi piesaistītu tagadnes stacijai.

Izstādes telpu iekārtojuši arhitektūras un dizaina studenti Reinijs Acht, Ņikita Merkušins un Keita Onckule, kuri arī pārstāv robežpaaudzi. Studentu veidotā vide turpina reflektēt par mākslas darbos izceltajām problēmām, tostarp nākotni, kurā resursi kļūs ierobežoti. Atkārtoti izmantojot materiālus no telpā „TUR” nojaukta kuba, studentu dizains ne tikai fiziski pārveido telpu, bet arī kalpo kā metafora adaptīvai noturībai, kas nepieciešama viņu paaudzei. Sīkāk internetā: www.turtelpa.lv.

* Savukārt Jūrmalas muzejā (Tirgoņu ielā, Majoros) līdz 29. decembrim skatāma izstāde “Jūrmala gleznās un grafikā. Iz vēstures”, kuras pirmsākumi meklējami 1936. gadā, kad Jūrmalas Latviešu biedrība peldsezonas laikā organizēja pirmo mākslas izstādi “Jūrmala gleznās”. Šai iniciatīvai, diemžēl, nebija lemts ilgs mūžs – 1940. gadā Jūrmalas Latviešu biedrību likvidēja. Ja pirmajā gadā izstādē piedalījās tikai pieci mākslinieki, pie tam, tikai jūrmalnieki, tad 1939. gada izstādē bija jau 30 dalībnieki.

Pašreizējā izstāde ir šīs savulaik iedibinātās tradīcijas turpinājums. Izstādes mērķis nav atkārtot, bet gan piedāvāt skatītājam mākslas darbus, kuru galvenā tematiskā piesaiste ir Jūrmala. Neliela ekspozīcijas daļa atvēlēta arī bērnu atpūtai vasarā. Apkopoti bērnu zīmējumi, rotaļlietas, dokumenti un fotogrāfijas no muzejiem un privātkolekcijām. Izstādē aptverts gandrīz 50 gadu ilgs laika posms, sākot no 1912. gadā impresionisma tradīcijās tapušās Vilhelma Purvīša jūras piekrastes ainavas, līdz Voldemāra Caunes neliela formāta skicēm, kas tapušas 20. gadsimta sešdesmitajos gados. Izstādē redzami arī Niklāva Strunkes, Lara Strunkes, Aleksandras Beļcovas, Romana Sutas, Ģederta Eliasa, Jāņa Ferdinanda Tīdemaņa un Vilhelma Purvīša skolnieka Mārtiņa Krūmiņa darbi.

Tāpat Jūrmalas muzejs līdz 29. decembrim piedāvā apmeklēt izcilā latviešu ainavista un klusās dabas meistara Anša Artuma (1908-1997) piemiņas izstādi „∞ mirklis”, kuru sarūpējusi mākslinieka ģimene, sniedzot skatītājiem iespēju ienirt mākslinieka radītajā pasaulē un izjust viņa virtuozās ainavas, kas atklāj Latvijas dabas mainību un ziedu krāšņumu. Anša Artuma māksla ne tikai aizrauj ar dabas tēlu harmoniju, bet arī liek apstāties un apbrīnot mirkļa skaistumu, kuru mākslinieks tik prasmīgi iemūžināja savos darbos. Sīkāk internetā: www.jurmala.lv.

* Ķekavas novadpētniecības muzejā (Rīgas ielā 26) līdz pat gada beigām – 30. decembrim - skatāma izstāde “Vēsturiskā nauda muzeja krājumā”, kurā skatāms, kas savulaik bijis ķekaviešu maciņos. Ķekavas novadpētniecības muzeja krājumā glabājas ap 600 dažāda veida maksāšanas līdzekļi – monētas, banknotes, obligācijas un vekseļi, kas aptver laika posmu no 17. gadsimta līdz pat 20. gadsimta deviņdesmitajiem gadiem, kas ir arī liecība par Latvijas vēstures līkločiem. Izstādē eksponēti 285 krājuma priekšmeti.

Senākā nauda muzeja krājumā ir Livonijas un zviedru laika šiliņi, kuri kalti Rīgā vai Cēsīs, bet krājumā ir arī zviedru ēres, Krievijas impērijas laika nauda – gan monētas, gan banknotes, savu laiku raksturojošās banknotes no 1915. līdz 1919. gadam, Latvijas Republikas laika nauda – lati un santīmi. Padomju okupācija 1940. gadā atnāca ar Padomju Savienībā iespiestajiem červonciem, bet pirms tam izlaida piecu un desmit latu banknotes ar okupācijas varas uzrakstiem, bet neatkarīgās Latvijas ģerboni. Krājumā glabājas arī gan vācu okupācijas laika izlaistās reihsmarkas, gan padomju laika rubļi un kapeikas, kurus nomainīja sakarā ar 1992. gada 4. maija naudas reformu, kad apgrozībā tika laistas pagaidu naudas zīmes – Latvijas rubļi jeb repsīši.

Daudzi novadnieki monētas un banknotes muzejam ir dāvinājuši. Dažiem dāvinājumiem klāt ir arī interesants stāsts, kā, piemēram, vēstures skolotājs Jānis Caune savulaik ieraudzījis, ka skolēni spēlējas ar nelielām metāla ripiņām. Tuvāk aplūkojot izrādījies, ka tie ir 17. gadsimta šiliņi. Uz jautājumu: „Kur ņēmi?” skolēni raustījuši plecus un teikuši, ka atraduši zemē kaut kur pie Daugavas. Skolotājs šos atradumus izmantoja vēstures stundās un pēc tam uzdāvināja Ķekavas muzejam. Cits stāsts ir par to, ka 1978. gadā pēc meliorācijas Siļķu fermas ganībās it kā veca pavarda vietā atrasts Livonijas šiliņu depozīts, kas uzdāvināts Nacionālajam vēstures muzejam, savukārt fermas slaucēju dēli arī atraduši vairākas monētas un nesuši tās uz skolu, bez tam Ķekavas dzirnavu saimniecības ēkas drupās otrajā stāvā atrasts nokaltušas palmas koka pods, no kura, tam nokrītot, izbirušas apsūbējušas monētas un citi priekšmeti. Monētas visbiežāk atrastas dārzos vai jaunbūves pamatos, vietās, kur tuvumā ir Daugava vai senie zemes ceļi, bet ir arī stāsts par to, ka nauda tika atrasta kāpostu ēveles kastītē ilgu laiku pēc tam, kad rubļi bija izņemti no apgrozības. Sīkāk internetā: www.kekava.lv.