Kā gada baisākie svētki saistīti ar Latviju? Halovīns un senās baltu tradīcijas
Halovīna svētkus daži pētnieki cieši saista arī ar seno baltu pagānu tradīcijām, un, iespējams, Halovīnu tā īsti nemaz nevar dēvēt par svešzemju tradīciju, jo šo svētku aizmetņi meklējami arī Baltijas jūras krastos. Vienīgi, sākoties īru izceļošanai uz Ameriku, 19. gadsimta vidū Halovīns ieguva pavisam citu raksturu un izpausmi, nekā tas bija pirmsākumos.
Protams, ir drosmīgi saistīt Halovīna izpausmes ar senajām baltu ciltīm un to var arī apstrīdēt, bet nenoliedzami ir tas, ka šo svētku pirmskristīgās tradīcijas ir meklējamas pie indoeiropiešiem – pirmām kārtām ķeltiem, bet otrām kārtām – pie baltiem.
Atveras vārti uz viņsauli
Halovīns mūsdienās ir kristīgās baznīcas atzīmētās Visu svēto dienas priekšvakars -31. oktobra vakars, kas liturģiskajā gadā ievada trīs dienu ciklu, kuru veido Halovīns, Visu svēto diena (1. novembris) un Visu dvēseļu diena (2. novembris). Šī cikla pirmās dienas vakarā tad arī pieņemts pieminēt mirušos, svētos, mocekļus un dvēseles, kas vēl atrodas šķīstītavās. Latviešu tradīcijās šāda mirušo pieminēšana saistās ar veļu laiku. Latviešu senajā kalendārā gan šis laiks nav definēts ar konkrētu datumu - 31. oktobri, bet ilgst vai no Miķeļiem (29. septembris) līdz Mārtiņiem (10. novembrim), vai arī no Mārtiņiem līdz Ziemassvētkiem.
Tradīcija svinēt šos mirušo pieminēšanas svētkus ir radusies pirms mūsu ēras, un to iekopuši senie ķelti un balti. Ķelti šajā laikā atzīmējuši gada tumšās puses iestāšanos. Viņu priesteri druīdi dedzinājuši ugunskurus, tajos esot ziedojuši dažādus upurus nāvei (ķelti uzskatīja, ka it viss rodas no nāves). Pēc dažādām ugunskurā atrodamajām zīmēm tad zīlēja nākotni. Pastāvēja uzskats, ka šajā laikā atveroties vārti uz viņsauli, un mirušo gari var apciemot zemi, bet kopā ar viņiem no elles ierodas arī visādi nešķīsteņi un raganas, tādēļ priesteri esot saģērbušies atbaidošos tērpos un zvērādās, lai aizbaidītu no sevis šos mošķus. Ķelti esot atstājuši ēdienu ārpus mājām un uz ceļiem, lai mirušie un dēmoni nenāktu mājā ēst.
Savukārt balti šo laiku sauc par veļu laiku, kad mirušo gari apciemo savus tuviniekus. Tiem par godu tika klāts galds ar ēdieniem ārpus mājas. dzīvojamām istabām, ar kuriem tiem mieloties. Šajā laikā arī mūspusē aktuāla bija zīlēšana.
Poļu žurnālists, mūziķis un kultūrpētnieks Mareks Kepa portālā cultura.pl raksta, ka šāda viņsaules un tās garu pieminēšana nav sveša arī Polijā: „Varbūt to var uzskatīt par nedaudz līdzīgu Halovīnam. Tas sākotnēji ir pagānu tautas rituāls, kas sajaucies ar Bībeles ticību pēc slāvu un baltu kristianizācijas.”
Vientiesīgi lētticīgais velns
Šīs tradīcijas, ko latvieši sauc par veļu laiku, rituālu un paražu būtība bija „dzīvo kopība ar mirušajiem” - attiecību nodibināšana ar senču dvēselēm. Rituālu mērķis bija iemantot mirušo labvēlību. Ar to arī var saistīt tradīciju tērpties velnišķīgos – viņsaules pārstāvju tērpos un maskās. Un te svarīgi uzsvērt, ka latviešu valodā vārda „velns” izcelšanās esot atvasināta no vārda „velis” un velns seno baltu apziņā it nebūt nesaistās ar bībelisko velnu kā visa ļaunuma impērijas despotu.
Latviešu folklorā velns jeb jupis vai jods ir lētticīgs, vientiesīgs, viegli uzvarams ne tikai Dievam, bet arī cilvēkiem. Velns simbolizē materiālo dzīvi ar tās nesakārtotību, bet Dievs - garīgo dzīvi, gudrību, kārtību un radošās spējas. Tādēļ pasakās un dainās velns cenšas apmānīt cilvēkus, bet tas viņam neizdodas un viņš vienmēr paliek muļķa lomā. Latviešu mitoloģijā velns ir dievība - veļu valdnieks, kurš ir līdzīgs cilvēkam un dzīvniekam. Velnam ir tikai daļa no cilvēka, tam ir cilvēka augums un pārējā līdzība ir ar dzīvniekiem: tam ir govs aste, āža kājas un ragi. Latviešu teikās minēts arī tas, ka velns piedalījies gan zemes radīšanā, gan cilvēka veidošanā.
Velns it nebūt daudzu uzskatā nav tumsas un elles valdnieks. Kurzemes hercogistes luterāņu mācītāji un arī latviešu mitoloģijas pētnieki Jānis Langijs un Gothards Frīdrihs Stenders savās skaidrojošajās latviešu-vācu vārdnīcās lauka vai meža velnu dēvēja par Jodu, bet elles un tumsas dievību par Pekolu (no viņa vārda arī cēlies vārds „pekle”, kas norāda uz to, ka viņš ir nāves dievs un mirušo valstības jeb pazemes valdnieks).
Halovīna ķirbis – ceļš no tumsas uz gaismu
Tikai 19. gadsimta vidū izveidojās pašreizējās Halovīna tradīcijas, kas tik tiešām ir amerikāņu izdomātas. 1850. gadā, kad Īrijā bija bads, daudzi īri bija spiesti doties uz Ziemeļameriku un tur uzsākt jaunu un pārtikušāku dzīvi. Ķeltu pēcteči uz Ameriku aizveda arī savas senās tradīcijas, kuras tur turpināja piekopt, tai skaitā arī mirušo pieminēšanas svētkus. Amerikāņiem šī tradīcija iepatikās un viņi to ieviesa arī savā „dienaskārtībā”, tikai sākumā tā pārsvarā saistījās ar huligānismu – koku dedzināšanu un apkārtnes demolēšanu.
Vajadzēja paiet vairākiem gadu desmitiem līdz amerikāņu šo tradīciju „civilizēja” un nu Halovīna vakarā cilvēki (galvenokārt bērni) pārģērbjas par spokiem, raganām, miroņiem un citiem mošķiem, staigā pa mājām, prasot saldumus, kā arī rīko dažādas Halovīna ballītes, lai aizbiedētu ļaunos garus. Tā ir amerikāņu tradīcija, kas globalizācijas rezultātā izplatījusies arī citās valstīs, tostarp arī Latvijā.
Amerikāņi arī par Halovīna simboli pataisīja izgrebtu ķirbi ar sveci iekšpusē. Patiesībā ķirbis ir rācenis. Sena īru leģenda vēsta par kādu vīru – Džeku, kurš visu mūžu uzdzīvojis un grēku dēļ nav ņemts debesīs, tādēļ viņš bija spiests mūžīgi dzīvot ēnainos kaktos uz zemes un klīst pa tumšām ielām. Vīram līdzi esot bijusi tikai viena oglīte, ar ko apgaismot ceļu, kuru tad viņš esot ielicis izdobtā rācenī, lai dod vairāk gaismas un ilgāk deg. Leģendai nonākot Amerikā, rāceņa vietā parādījies ķirbis. Tātad, patiesība Halovīna simbols ķirbis simbolizē nevis tumšos spēkus, bet gan ceļu no tumsas uz gaismas valstību.
