Kur aiziet un ko redzēt? Latgales baba Lūznavas muižā, itāliskais Niklāvs Valmierā un Kuldīgas starpkaru godība: izstāžu ceļvedis

Savukārt Lūznavas muiža aicina ielūkoties Latgales babas dzīvē. Diemžēl modernais laikmets un tehnoloģijas šādas vecmāmiņas, kuras ada zeķes, lasa avīzes, marinē konservus ziemai, slauc govis, ravē dārzu un cep speķa pīrāgus, jau padarījušas par “vēsturisku fenomenu”. Savukārt divas izstādes aicina aplūkot Latvijas leģendāro latviešu glezniecības vecmeistaru darbus. Vecrīgas mākslas galerijā “Jēkabs” izstādīti Johana Valtera darbi no privātkolekcijām, bet Valmieras Izstāžu namā skatāma Niklāva Strunkes 130. gadu jubilejai veltītā izstāde “Čau, Niklāv Strunke!”. Toties Liepājas “Lielais dzintars” piedāvā iepazīties ar mūsdienu latviešu mākslinieku darbiem izstādē “Izaugsmes stāsti. SEB Stipendija glezniecībā 15 gadi”, kurā 15 mākslinieku veidoti darbi dažādās tehnikās atspoguļo ne tikai talanta attīstību, bet arī sabiedrībā aktuālas tēmas.

* Kuldīgas novada muzejā (Pils ielā 5) līdz pat nākamā gada 16. martam skatāma izstāde par kādreiz valsts sestās lielākās pilsētas (tagad gan tikai 16) starpkaru posmu – “Dzīve Kuldīgā starp pasaules kariem”, kura ļauj ielūkoties kuldīdznieku ikdienā laikā starp abiem pasaules kariem un izzināt, kā viņi pelnīja iztiku un citus interesantus faktus. Tāpat tur iespējams ielūkoties tā laika turīga kuldīdznieka dzīvojamajā istabā. Izstādes veidotāji vēsta:

“Kuldīga 19. gadsimta sākumā kļuva par apriņķa centru, taču pārlieku lielais attālums līdz nozīmīgiem ceļiem un dzelzceļiem kavēja pilsētas attīstību. Neraugoties uz šiem trūkumiem, 19. gadsimta otrajā pusē Kuldīga piedzīvoja zināmu uzplaukumu – tika uzbūvēts ķieģeļu tilts pār Ventu, pilsētā tika atvērtas vairākas rūpnīcas, kā arī pieauga iedzīvotāju skaits. Gadsimta beigās iedzīvotāju skaita ziņā Kuldīga bija sestā lielākā pilsēta Latvijas teritorijā.

Diemžēl Kuldīgas attīstību pārtrauca Pirmais pasaules karš. Pilsēta karadarbībā cieta maz, taču tika sagrauta tās saimniecība un to pameta vairāk nekā puse iedzīvotāju. Kaut arī cilvēki Kuldīgā sāka atgriezties jau 20. gadsimta divdesmito gadu sākumā, pagāja ilgs laiks, kamēr pilsēta atguvās no kara sekām. Lielāko attīstības lēcienu Kuldīga piedzīvoja pagājušā gadsimta trīsdesmitajos gados: sērkociņu fabrika “Vulkāns” tika pārbūvēta par finiera rūpnīcu, tika paplašināta un modernizēta Vintelera Kuldīgas tūku fabrika, kā arī veikti citi nozīmīgi darbi kuldīdznieku dzīves uzlabošanai. Desmitgades vidū tika pabeigta ilgi gaidītā Alsungas-Kuldīgas dzelzceļa līnija un Kuldīgas-Skrundas šoseja, kas iedzīvotājiem viesa cerības uz straujāku pilsētas izaugsmi. Taču pirmskara līmeni Kuldīgai izdevās sasniegt tikai 20. gadsimta sešdesmito gadu otrajā pusē, jo pilsētas attīstību iedragāja vēl viens postošs karš.” Sīkāk internetā: www.kuldigasmuzejs.lv.

* Lūznavas muižā (Rēzeknes novada Maltas pagastā, Pils ielā 8) līdz 10. novembrim skatāma izstāde “Baba, kurū škārsteikla bārni vaira napīdzeivus” (“Vecmamma, kuru digitālie bērni vairāk nepiedzīvos”), kurā, apvienojot klasisko un laikmetīgo, attēlota 75 gadus vecās Valentīnas Priževoites dzīve Latgales laukos. Izstādē izstādītas Amandas Anusānes gan iepriekš dokumentētās, gan speciāli izstādei fotografētās bildes. Savukārt tās ekspozīciju veidojusi Liāna Merņaka-Ņikitina un tajā ir ne tikai fotogrāfijas, bet arī dažādi sadzīves priekšmeti un teksti latgaliski. Izstāde liek aizdomāties par to, kā, mainoties paaudzēm, mainās mūsdienu vecmāmiņas loma ģimenē un sabiedrībā.

Baba ir Latgales fenomens, kura ada zeķes, lasa avīzes, marinē konservus ziemai, slauc govis un uz piena galda nodod pienu, ravē dārzu, cep speķa pīrāgus un dara citas lietas, ko babas parasti dara. Taču tādas babas mūsdienās piedzīvos vien retais. Attīstoties tehnoloģijām un dzīves līmenim uzlabojoties, jaunā Alfa paaudze jeb digitālie mazuļi tādu babu neatcerēsies.
 
Tomēr daudzi joprojām atceras vasaras laukos pie vecmammas, kad pēc siena savākšanas šķūnī uz tā varēja nakšņot. No rudzu stiebra dzert siltu pienu vai govs pļekas dekorēt kā kūkas, kamēr vecmamma slauca govi. Diemžēl lauki pamazām izmirst un līdz ar pēdējo govi izmirs arī šīs atmiņas. Izstādes mērķis nav romantizēt šo laiku vai dzīvesveidu, taču panākt, lai apmeklētājs pēc iespējas izteiktāk izjūt šo babu ikdienu un apzinās, ka šī babu paaudze mazbērniem drīz vien būs pavisam nezināmā paaudze. Sīkāk internetā: www.luznavasmuiza.lv.

* Valmieras muzeja Izstāžu namā (Bruņinieku ielā 3) līdz 20. novembrim skatāma izstāde “Čau, Niklāv Strunke!”, kas tapusi kā veltījums izcilā novadnieka 130. dzimšanas dienā. Daudzpusīgais Niklāvs Strunke (1894–1966) ir viens no oriģinālākajiem latviešu māksliniekiem starpkaru modernistu pirmajā paaudzē – gleznotājs, grafiķis, scenogrāfs un grāmatu ilustrators, darbojies dekoratīvajā un lietišķajā mākslā, rakstījis par mākslu, tādējādi atstājot ievērojamu radošo mantojumu. Ar gleznu “Cilvēks ieiet istabā” (1927), kas ir viens no pazīstamākajiem vietējā klasiskā modernisma paraugiem, Niklāvs Strunke ir ierakstīts Latvijas Kultūras kanonā. Savukārt latviešu grāmatu grafikas klasikā mākslinieks devis ieguldījumu kā daudzu augstvērtīgu un stilistiski atšķirīgu izdevumu ilustrāciju un vāku autors.

Izstāde “Čau, Niklāv Strunke!” ieskicē mākslinieka neparasto personību un mainīgo radošo daudzveidību. Izstādē aplūkojamas dažādu daiļrades periodu liecības – eļļas gleznas, akvareļi, zīmējumi un oriģinālilustrācijas, ko papildina fotogrāfiju izlase, kas vizualizē ieskatu biogrāfijā. Eksponēti mākslas darbi no Latvijas Nacionālā mākslas muzeja kolekcijas, tostarp plašākai publikai nezināmi pēdējā laika jaunieguvumi no Strunkes ģimenes krājuma, trīs pašus jaunākos ieskaitot, kā arī darbi no Jūrmalas muzeja, Zuzānu un citām kolekcijām. Tāpat aplūkojami periodikas izdevumi un grāmatas no Valmieras Integrētas bibliotēkas un Valmieras muzeja kolekcijas, kā arī Niklāva Strunkes ilustrētas grāmatas.

Izstādes zinātniskā konsultante Dr. art. Aija Brasliņa stāsta: “20. gadsimta vēstures un paša biogrāfijas krasie pavērsieni slavenāko latviešu “itāli” aizveda no Vaidavas līdz Romai. Saiknes ar abām šīm viņa mūža gaitā nozīmīgajām vietām, tāpat kā ar emigrācijā par otru dzimteni atzīto Itāliju, ir apzināti akcentētas un atspoguļotas šajā izstādē. Niklāva Strunkes mākslinieciskajā domāšanā un pašizteiksmē Eiropas modernistu ierosmes un vecmeistaru apbrīns, aizrautība ar Austrumiem un citiem iedvesmas avotiem mijas un krustojas ar agrīni gūtiem Latvijas dabas, tradicionālās kultūras un folkloras mantojuma iespaidiem, savukārt par Strunkes dzimtas māju vārdu atgādina viņa izvēlētais Palmēnu Klāva pseidonīms.” 

Jāuzsver, ka temperamentīgais brīvmākslinieks, ekscentriskā paštēla veidotājs, piparotās valodas pārstāvis Niklāvs Srunke latviešu valodā ieviesis kādu šobrīd neatņemamu vārdu – itālisko sveicienu “Čau!”, ko tieši viņš atvedis no Itālijas un ieviesis mūsu sabiedrībā. Ar izteiksmīgu ārieni apveltītais, augumā nelielais romantiķis bija aizrautīgs darbā un bohēmā, kolekcionēja grāmatas, antikvārus un etnogrāfiskus priekšmetus, ko krāja gan Vecrīgas darbnīcā Mārstaļu ielā, gan vēlāk trimdas dzīvoklī Stokholmā. Mākslinieks miris Romā un apbedīts Mūžīgas pilsētas protestantu kapsētā.

Izstādi papildina radošā darbnīca, ekskursija kopā ar mākslas zinātnieci Aiju Brasliņu un ārtelpas izstāde Valmieras pils teritorijā, kurā skatāmas nu jau par ikonām kļuvušo Niklāva Strunkes darbu reprodukcijas, tostarp glezna “Cilvēks, kas ieiet istabā” (1927). Sīkāk internetā: www.valmierasmuzejs.lv.

* Liepājas Mākslas foruma ietvaros koncertzāles “Lielais dzintars” mākslas telpā “Civita Nova” līdz 3. novembrim skatāma glezniecības izstāde “Izaugsmes stāsti. SEB Stipendija glezniecībā 15 gadi”, kurā 15 mākslinieku veidoti darbi dažādās tehnikās atspoguļo ne tikai talanta attīstību, bet arī sabiedrībā aktuālas tēmas. Izstādi veidojusi Latvijas Mākslas akadēmija sadarbībā ar “SEB banku”, izceļot to mākslinieku izaugsmes ceļus, kuri ieguvuši SEB Stipendiju glezniecībā. Viņu darbi atspoguļo ne tikai individuālo talantu un meistarību, bet arī ļauj ar patiesu interesi paraudzīties uz šķietami dažādām pieredzēm, uztverēm un pieejām.

“Ieguldījums jauno mākslinieku izaugsmē ir nozīmīgs un gudrs devums nākotnei. Tas arī vistiešākajā veidā saistās ar pēctecības veidošanu. Mūsu festivāla tēma šogad ir “Pēctecība”, un šī burvīgā kolekcija spilgti parāda dažādu māksliniecisko personību pasaules redzējumus. Izstādē var piedzīvot bagātīgu plejādi ar spilgtu rokrakstu un tēmu spektru, daudz spēcīgu, dzīvi apliecinošu darbu, kas ļauj ielūkoties nākotnē,” tā izstādi piesaka festivāla mākslinieciskā vadītāja Baiba Bartkeviča.

Apmeklētājiem ir iespēja redzēt visu SEB Stipendijas laureātu - Neonillas Medvedevas, Ata Jākobsona, Zanes Tučas, Elzas Sīles, Laimdotas Malles, Klāva Loris, Madaras Neikenas, Zīles Ziemeles, Sandras Strēles, Kristapa Priedes, Annas Pommeres, Krišjāņa Elvika, Madaras Kvēpas, Alises Builevicas un Katrīnas Biksones – veikumu.

Autoru radītie darbi aptver plašu tēmu loku, tie reflektē gan par dziļi personīgām un sabiedrībā pastāvošām sociālām, reliģiskām, un filozofiskām tēmām, gan pievēršas cilvēka portreta, dabas ainavas, kosmosa, metafizikas vai atmiņas izpētei. Darbi veidoti ne tikai tradicionālās, bet arī paplašinātās glezniecības tehnikā, piedāvājot skatītājam trīsdimensionālu pieredzi. Sīkāk internetā: www.lielaisdzintars.lv.

* Vecrīgas mākslas galerijā “Jēkabs” (Jēkab ielā 26/28) līdz 16. novembrim skatāma latviešu tēlotājmākslas vecmeistara Johana Valtera gleznu izstāde, kuras kopumu veido darbi no privātajām kolekcijām. Johans Valters (1869-1932) ir viens no izcilākajiem latviešu gleznotājiem, kurš kopā ar tādiem visiem labi zināmiem glezniecības metriem kā Jani Rozentālu un Vilhemu Purvīti 19. un 20. gadsimtu mijā izveidoja pamatus Latvijas glezniecības skolai. Tēlnieks Teodors Zaļkalns augustu vērtēja Johana Valtera daiļradi, dēvējot viņu par  „smalkjūtīgāko koloristu un arī lielāko dzejnieku starp mūsu dzimtenes māksliniekiem. 

Johana Valtera glezniecība ir izteikti daudzpusīga, sākot no akadēmiskā reālisma, impresionisma un jūgendstila līdz pat vācu klasiskā ekspresionisma tradīcijai, radot augsta līmeņa darbus katrā no šiem stiliem. Mākslinieks gleznoja ainavas, portretus un figurālas kompozīcijas, ļaujot pār stāstu dominēt noskaņas sajūtām. Vēlākajā Vācijas posmā mākslinieks pievērsās teātra, viesību, klusās dabas un aktu tematikai. Šajā laikā pastiprinājās mākslinieka krāsu, formu ekspresija un kontūru lietojums, abstrahējoties no dabas reālijām un naturālisma.

Jelgavā tirgotāja ģimenē dzimušais vācbaltiešu izcelsmes Johans Valters pirmās gleznieciskās iemaņas apguva Jelgavā, bet pēc tam studēja Pēterburgas (Krievija) Mākslas akadēmijā, kuru absolvēja ar diplomdarbu “Jelgavas tirgus”, kas šobrīd apskatāms Latvijas Nacionālajā mākslas muzejā. Pēc akadēmijas beigšanas mākslinieks bija arī slavenā mākslinieku pulciņa “Rūķis” biedrs, veicinot latviskas mākslas veidošanos. Johans Valters kopā ar Vilhelmu Purvīti un citiem māksliniekiem pēc studijām apceļoja Rietumeiropas mākslas centrus, gūstot iespaidu tālākajai mākslinieciskajai darbībai. Līdz 1906.gadam, kad Johans Valters devās  dzīvot uz Berlīni, viņš dzīvoja un gleznoja Jelgavā. Ar Vāciju tālāk saistījās visa viņa dzīve. Tur viņš iekļuva vietējo mākslinieku un mākslas dzīves vidū, piedalījās izstādēs, vadīja studiju un rakstīja teorētiskus apcerējumus par mākslu. Sīkāk internetā: www.paintings.lv.