"Latvijai jābūt sarkanai!" Kas bija pretrunīgi vērtētais Jānis Fabriciuss, kura pieminekli Ventspilī grib nojaukt?

Ja īsumā, tad Jānis Fabriciuss bija pārliecināts komunists, kurš 1919. gadā aktīvi piedalījās padomju varas ieviešanā Latvijā, vēlāk karoja Krievijas pilsoņu kara frontēs un piedalījās asiņainajā Kronštates dumpja apspiešanā. Idejas vārdā gatavs iet pāri līķiem vārda tiešā nozīmē un no sirds uzskatīja, ka Latvijai jābūt sarkanai.

Biogrāfijas baltie plankumi

Kāds Fabriciusam sakars ar Ventspili, kur atrodas viņam veltītais piemineklis? Tikai tāds, ka viņš 1877. gada 14. jūnijā piedzima Ventspils apkaimes Zlēkās. Kā rakstīts padomju laikā rakstītā biogrāfijā - kalpa ģimenē. To, ka patiesībā Fabriciusa tēvs bija nemaz ne trūcīgs mežzinis, kurš varēja atļauties dēlu sūtīt mācīties Aleksandra ģimnāzijā Rīgā, padomju laikos noklusēja, tāpat kā vēl vairākus "baltos plankumus" sarkanā varoņa biografijā.

Pēc skolas beigšanas Fabriciusu iesauca armijā, dienēja viņš Varšavā dislocētajā Lietuvas pulkā un uzkalpojās līdz vecākajam apakšvirsniekam. Ar to tad arī viņa militarā izglītība aprobežojās, taču Krievijas pilsoņu kara laikā tas netraucēja ieņemt vadošus amatus armijā un pat komandēt divīziju. Šajā ziņā gan viņš nebija vienīgais, jo spīdoša karjera Sarkanajā armijā izdevās daudziem cilvēkiem bez speciālās izglītības, toties ar izteiktu revolucionāro pārliecību.

Tāda pārliecība Jānim bija, jo pēc dienesta viņš iesaistījās nelegālā pagrīdes darbībā un iestājās sociāldemokrātu partijā. Padomju laikos rakstītajā biogrāfijā apgalvots, ka revolucionārajā kustībā viņš darbojies jau kopš 1891. gada, kam gan grūti noticēt, jo tad viņam bija tikai 14 gadu. Pretrunīgas ir arī ziņas par viņa darba gaitām pēc dienesta armijā - kādu laiku it kā strādājis Rīgā mašīnbūves rūpnīcā, bet pēc tam dzimtajā Ventspilī. Ja par Ventspili ir taisnība, tad tā bija pēdējā reize, kad viņš parādījās šajā pailsētā.

1904. gadā Jānis par nelegālo darbību tika apcietināts, viņam piespriesti četri gadi ieslodzījumā, bet pēc tam izsūtīts uz Sibīriju. Tajā pašā padomju laikos rakstītajā biogrāfijā atrodams aizkustinošs stāsts par to, kā Fabriciuss bēdzis no izsūtījuma un vairāk nekā mēnesi klīdis pa taigu, pārtiekot no ogām, sēnēm un medījumiem, līdz beigu beigās tomēr notverts un aizsūtīts atpakaļ. Pēc bēgšanas mēģinājuma, ja tāds tiešām bija, Fabriciusu aizsūtīja uz Sahalīnu, kur viņš sagaidīja Pirmā pasaules kara sākumu.

Tālāk viņa biogrāfijā atkal ir neskaidrības. Oficiālā padomju versija apgalvo, ka jau kara sākumā viņš brīvprātīgi pieteicies armijā un kā viens no pirmajiem jau 1915. gadā ieskaitīts jaunveidojamos latviešu strēlnieku bataljonos. Taču šī versija ir pretrunā ar strēlnieku bataljonu dokumentiem, kur Fabriciusa vārdu pirmajos divos šo vienību pastāvēšanas gados ir velti meklēt - tā tur vienkārši nav. Cik zināms, uzreiz pēc 1917. gada Februāra revolūcijas viņš kļuva par strādnieku organizāciju deputātu tālajā Sahalīnā, pārstāvot boļševikus, bet strēlnieku rindās parādījās vien 1917. gada rudenī ar nepārprotamu mērķi veikt sarkano aģitāciju. Nekādās Pirmā pasaules kara kaujās viņš tā īsti piedalījies nav, taču aģitācijas darbs Fabriciusam padevās labi un pēc boļševiku apvērsuma 1917. gada novembrī viņu ievēlēja par Daugavgrīvas strēlnieku pulka komitejas priekšsēdētāju. Ar to tad arī sākās Fabriciusa galvu reibinošā karjera pie boļševikiem.

"Celšu ielās barikādes no buržuju līķiem..."

Padomju laikos Jānis Fabriciuss bija izteikti heroizēts personāžs - viņam par godu rakstīja grāmatas, tajā skaitā arī bērniem domātu grāmatiņu, no kuras mazie lasītāji varēja uzzināt vairākas svarīgas lietas. Pirmā lieta: Fabriciuss bija nelokāms cīnītājs par darba tautas gaišo nākotni. Otrā lieta: viņš kā pirmais jaunajā padomju valstī nopelnīja veselus četrus (!) Sarkanā Karoga ordeņus. Par tādu vienveidību nevajag brīnīties, jo sākumā tas bija vienīgais boļševiku apbalvojums. Taču fakts, ka latviešu komunists divu gadu laikā saņēma četrus augstākos apbalvojumus (pirmais no tiem bija Sarkanā Karoga ordenis ar kārtas numuru Nr. 4) ir patiešām ievērības cienīgs, jo tolaik ordeņus pa labi un pa kreisi nedāļāja, vairumā gadījumu aprobežojoties ar balvā piešķirtu personīgo zobenu vai mauzeri, vai pat "sarkanām revolucionārajām biksēm" - tāds apbalvojums tiešām pilsoņu kara gados bija. Trešā svarīgā lieta par Fabriciusu: bojā viņš gāja jau pēc kara, taču varoņa nāvē, lidmašīnas katastrofas laikā, kad aeroplāns iegāzās jūrā pie Sočiem, savu glābšanas vesti atdodot sievietei ar bērnu. Pēdējais fakts laikam patiešām atbilst patiesībai, jo to neviens nav centies apstrīdēt.

Pēc visa spriežot, Fabriciuss savas karjeras sākumā vienkārši gadījās īstajā laikā īstajā vietā. Jau 1918. gada sākumā kā latviešu strēlnieku pārstāvi (atcerēsimies, ka latviešu pulki bija vienas no nedaudzajām jaunajai varai uzticamajām un disciplinētajām vienībām) viņu ievēlēja Viskrievijas centrālajā izpildkomitejā un iecēla par Pleskavas revolucionārās komitejas priekšnieku. Pēdējais amats bija īpaši būtisks, jo ļāva izcelties frontē, kur tobrīd uzbruka vācu karaspēks. Uzbrukumu apturēt gan neizdevās  un tas apstājās tikai pēc miera noslēgšanas Brestļitovskā, taču Fabriciuss darīja, ko varēja. Saskaņā ar vienu no versijām, tieši Pleskavas apkaimē boļševiki pirmo reizi izmantoja tā dēvētās aizsprosta vienības, kuru uzdevums bija vajadzības gadījumā šaut uz bēgošajiem savējiem karavīriem. Ja tā taisnība - un zinot vēlākos notikumus, izklausās diezgan ticami -, tad bez Fabriciusa ziņas tas diez vai notika.

Kad 1918. gada rudenī pēc Vācijas kapitulācijas un Pirmā pasaules kara beigām Sarkanā armija uzsāka uzbrukumu rietumu virzienā, Fabriciuss kā 7. armijas Pleskavas iecirkņa komisārs piedalījās Igaunijas un Latvijas iekarošanā un sekojošajā boļševizācijā. Būdams komisārs, pats viņš gan tiešā karadarbības vadīšanā neiesaistījās, taču viņa uzdevums bija pieskatīt komandierus un gādāt par armijas kaujas garu. Līdz savai dzimtajai Ventspilij viņš gan tā arī netika, taču, kā izpētījis vēsturnieks Jānis Šiliņš, sarkano kavalērija 1919. gada janvārī pilsētu tomēr sasniedza un tieši vietā, kur tagad atrodas Fabriciusa piemineklis, izvērtusies sešu stundu ilga kauja ar Ventspili aizstāvošo vācu garnizonu. Kad beigusies munīcija, vācieši padevušies, bet sarkanie visus gūstekņus pēc tam nošāvuši. Kavalērijas diviziona komisārs Fricis Bernovskis pēc tam par šo "varoņdarbu" saņēma Sarkanā Karoga ordeni.

Pats Fabriciuss, lai arī personīgi nosūtīja Ļeņinam telegrammu par Ventspils ieņemšanu, vairāk izcēlās otrā Latvijas malā, Valkas apkaimē. Organizējot pilsētas aizstāvēšanu pret igauņu vienībām, komisārs bija publiski apsolījis Valkas ielās uzbūvēt barikādes no buržuju līķiem. To paveikt neizdevās, toties Valkas pievārtē "sarkanie latvieši" kauju laikā nāvējoši ievainoja "balto igauņu" komandieri un nacionālo varoni Jūliju Kuperjanovu.

Pēc padomju varas kraha Latvijā un sarkano atkāpšanās Fabriciuss karoja pret baltajiem Krievijas dienvidu virzienā un piedalījās kaujās pret Deņikina armiju. Vēlāk piedalījās karagājienā pret Poliju, par ko nopelnīja divus no saviem Sarkanā Karoga ordeņiem - pat neraugoties uz to, ka Polijas kampaņa beidzās ar sarkano sakāvi un kaunpilnu atkāpšanos. Sīkāku ziņu par viņa gaitām kara laikā trūkst. Pēdējā militārā operācija, kurā Fabriciuss piedalījās, bija Kronštates dumpja apspiešana 1921. gada sākumā. Tā arī bija viena no grūtākajām operācijām, jo šoreiz vajadzēja karot pret savējiem - revolūciju atbalstījušiem flotes matrožiem, kuri tagad bija vīlušies jaunajā varā un uzstājās pret boļševikiem. Līdzīgs noskaņojums valdīja arī daudzās armijas vienībās, ko nosūtīja apspiest dumpi, tādēļ to priekšgalā bija nepieciešams likt pašus uzticamākos un rūdītākos sarkanos komandierus, kuri bija gatavi ar dzelzs dūri iznīdēt jebkādus nepaklausības iedīgļus. Tādus, kā Mihails Tuhačevskis un Jānis Fabriciuss. Pēdējais komandēja dumpja apspiešanā iesaistīto 501. kājnieku pulku. Kronštatē noderēja savulaik pie Pleskavas gūtā pieredze aizsprosta vienību izmantošanā - karavīrus vienkārši kolonnās dzina uzbrukumā, bet tos, kuri mēģināja atkāpties, nošāva. Precīzs kritušo skaits vēl šobaltdien nav zināms un pētnieki to lēš robežās starp 1400 un 3000 cilvēkiem Sarkanās armijas pusē. Taču skaitliskais pārsvars sevi lika manīt un sacelšanos izdevās noslīcināt asinīs. Fabriciuss par to saņēma vienu no saviem ordeņiem.

Slavas dziesmas varonim

Pēc Kronštates dumpja apspiešanas nekādus varoņdarbus Fabriciuss vairs nepaveica. Pāris gadus vadīja karaskolu Minskā, vēlāk komandēja Donas strēlnieku divīziju,  tad korpusu Vitebskā, visbeidzot tika iecelts par Kaukāza armijas komandiera palīgu. Ja 1929. gadā Fabriciuss 52 gadu vecumā nebūtu gājis bojā aviokatastrofā, diezgan droši var apgalvot, ka viņu gaidītu tāds pat liktenis kā simtiem "sarkano latviešu" padomju režīma kalpībā - arests 1937. vai 1938. gadā, ātra tiesa un nošaušana.

Taču viņam "palaimējās" pamest šo pasauli ātrāk un tā nonākt padomju oficiālo varoņu listē. Ja Staļina represētos latviešu sarkanos komandierus pat pēc reabilitācijas Hruščova laikā vara vairījās pieminēt (kādēļ lieku reizi atcerēties, ka arī padomju varai gadījušās kļūdas?), tad Fabriciuss vienmēr bija cieņā. Viņa vārdā nosauca pionieru vienības un ielas, par viņu uzņēma filmas, bet Ventspilī 1954. gadā atklāja pieminekli. Pārsteidzošā kārtā tas ir viens no nedaudzajiem komunistu vadoņiem veltītajiem pieminekļiem, kas vēl Latvijā saglabājies.