"Operas finanšu situācija ir spoža!" Jaunais vadītājs Voldiņš sola mazāk kopražojumu, izglītot māksliniekus un mainīt sezonu

Kad jūs tikāt izvēlēts par jauno LNOB vadītāju, daudzi cilvēki, kas turklāt pieder pie operas apmeklētājiem, jautāja - kas ir Sandis Voldiņš? Vai jūsu relatīvā neatpazīstamība, salīdzinot, piemēram, ar Zigmāru Liepiņu vai Egilu Siliņu, jums traucēs vai palīdzēs, vai nekādi neietekmēs?

Es domāju, ka plašāka atpazīstamība veidosies laika gaitā, taču kultūras profesionāļu aprindās es esmu labi zināms un pazīstams (Sandis Voldiņš piecus gadus bija LNOB valdes loceklis, kurš atbildēja par finanšu jautājumiem, no 2014. līdz 2017. gadam bijis valsts sekretārs Kultūras ministrijā, pašlaik vēl aizvien turpina lasīt lekcijas Kultūras akadēmijā - red.). Tajā pašā laikā LNOB vēsturiski vienmēr asociējusies ar tās vadītāju, ne velti saka "Žagara laiks" vai "Siliņa laiks". Tādā ziņā es, protams, neesmu tikpat atpazīstams kā populāri komponisti vai dziedātāji. Es savu lomu operā redzu tādu, kāda Eiropas opernamos ir tā sauktajam "general director". Tas ir cilvēks, kurš atbild par visu, kas operā notiek, vada un veido komandu, strādā ar auditoriju un starptautiskajiem projektiem.

Manā komandā tuvākie līdzgaitnieki ir mākslinieciskie vadītāji - Mārtiņš Ozoliņš (opera) un Aivars Leimanis (balets). Tā ir vispārpieņemta Eiropas prakse, kurai es sekošu, jo nedomāju, ka mums jāizgudro jauns divritenis. Šāds modelis Eiropā ir sevi pierādījis kā gana efektīvu. LNOB pašreizējais pārvaldības modelis, kad ir trīs valdes locekļi, no starptautiskās prakses skatu punkta ir visai īpatnējs (Kultūras ministrija jau paziņojusi, ka iecerēts grozīt likumu, lai valdes locekļu skaitu samazinātu no trīs uz diviem - red.). Tas tapa konkrētos vēsturiskos apstākļos, kad operas vadītāja amatu atstāja tās ilggadējais direktors Andrejs Žagars. Līdz ar to man nav iebildumu, ka Kultūras ministrija vēlas šo modeli pārskatīt. Man tas liekas pareizi. Pašlaik opera ir pilnīgi citā attīstības posmā, nekā bija pirms desmit gadiem, kad lēma izveidot valdi ar trīs locekļiem.

Parasti jauni vadītāji, taujāti par nākotnes iecerēm, sniedz divas atbildes - vai nu turpinās iesākto un to pilnveidos, vai reformēs. Jūs būsiet "turpinātājs" vai "reformētājs"?

Es noteikti nelauzīšu lietas, kas labi strādā. Vienlaikus mana piecu gadu pieredze LNOB valdē liek domāt, ka ir lietas, kas noteikti ir stiprināmas. Primāri tā ir laicīga repertuāra un jauniestudējumu plānošana. Tāpat operā ir kritiski nepieciešamas investīcijas gan pašā ēkā, gan tehnoloģijās. Mums arī jāstiprina tās funkcijas, kas saistītas ar talantu attīstību. Manuprāt, mēs līdz šim neesam pietiekami daudz ieguldījuši jaunu talantu attīstībā un viņu karjeras veidošanā. Rezumējot, fokuss būs uz izglītību, investīcijām ēkā un mākslinieciskās kvalitātes stiprināšanu, kas iespējama, tikai savlaicīgāk plānojot repertuāru un jauniestudējumus. Vienlaikus ir atsevišķas lietas, kuras es mainīšu. Piemēram, mēs pārstrukturēsim sezonu, un pavasarī notiekošais Operas festivāls būs veltīts tikai operai, neliekot klāt baletu. Nākamo trīs gadu laikā mēs veidosim atsevišķu baleta festivālu. Tajā pašā laikā repertuāra jauniestudējumos es neplānoju mainīt proporciju un to skaitu, paliks trīs operu jauniestudējumi un divi baletu jauniestudējumi. Pieci jauniestudējumi sezonā ir maksimāls skaits, pie lielāka apjoma mēs vienkārši "aizrīsimies".

Tas, kā pēdējos piecos gados, manuprāt, ir iztrūcis, ir liela mēroga unikāli notikumi. Šajā sezonā mēs mēģinām profilēt notikumus, piemēram, sezonas atklāšanas koncertā parādot jaunos māksliniekus. Mēs noteikti veidosim praksi, ka ir vienreizēji spilgti notikumi, kuriem var piesaistīt labākos spēkus.

Šajā kontekstā runājot, Žagara laikā bija ļoti populāri koncertiestudējumi, kuru tikpat kā nebija Siliņa laikā. Kāda būs jūsu prakse?

Koncertuzvedumus mēs pilnīgi noteikti atjaunosim. Tāpat nākotnē Operas festivālā ir jābūt vienai no lielajām vokāli simfoniskajām formām, kuras neviens cits, izņemot LNOB, nespēj īstenot. Te mēs runājam, piemēram, par Hektora Berlioza "Fausta pazudināšanu" vai Bendžamina Britena "Kara rekviēmu". Laicīgi plānojot, šādiem unikāliem vienreizējiem notikumiem ir iespējams piesaistīt pasaules līmeņa dziedātājus, tādējādi vairojot mūsu operas starptautisko atpazīstamību.

Teātros nesenās vadības maiņas, piemēram, Jura Žagara stāšanās Dailes teātra direktora amatā un Māra Vītola stāšanās Nacionālā teātra priekšgalā, bija saistītas ar zināmiem skandāliem un kolektīva viļņošanos. Kā tas bija LNOB? Vismaz uz āru nekādas nesaskaņas nav parādījušās. Tomēr vai plānojat kādas atlaišanas?

Pirmie, kuriem es rādīju savu attīstības vīziju ārpus konkursa komisijas, bija LNOB darbinieki. Mums bija atklāta saruna un arī jūsu uzdotais jautājums virmoja gaisā. Es varu apliecināt, ka es neplānoju atlaist kādus vadošos māksliniekus, es neredzu vajadzību mainīt komandu. Es ar visiem šiem cilvēkiem esmu strādājis kopā pēdējos piecus gadus, un mēs esam gājuši cauri ļoti lieliem izaicinājumiem, ieskaitot Covid-19 pandēmiju. Līdz ar to es zinu kolektīva mākslinieku stiprās un vājās puses. Atsevišķiem darbiniekiem gan tiks pārformulēti pienākumi, taču "atslēgas" cilvēku atlaišanas netiek plānotas un nebūs.

Kāda ir aktuālā LNOB finanšu situācija, un kāds ir zāles noslogojums?

Operas finanšu situācija ir spoža un ir vēsturiski labākā, kāda jebkad bijusi. Mūsu peļņa ir mazliet vairāk nekā 120 000 eiro gadā (salīdzinājumam, Nacionālais teātris 2023. gadu noslēdz ar peļņu pusotrs tūkstotis eiro - red.). Katru gadu mēs iekšēji salīdzināmies ar Lietuvu, Igauniju, Somiju un Zviedriju, kas ir reģiona tuvākās valstis. LNOB savas funkcijas izpilda visefektīvāk. Starp Baltijas valstīm mums ir vislielākie biļešu ieņēmumi, mums ir arī visaugstākais zāļu piepildījums - gada pirmajā pusē tie ir 94%. Tāpat mums starp Baltijas valstīm ir lielākais pašu ieņēmumu īpatsvars pret budžeta dotāciju - 30%. Mēs arī Baltijā sasniedzam vislielāko skatītāju skaitu. Līdz ar to mēs ar budžeta dotāciju - 11,5 miljoni eiro, no kuriem 5 miljonus mēs samaksājam nodokļos, - izdarām maksimumu. Lietuviešiem ir līdzīga dotācija, savukārt igauņiem ir 16 miljoni eiro.

Kāda ir situācija ar atalgojumu un vakancēm?

Atalgojums šogad ir būtiski pieaudzis, un mums arī nav ilgstošu vakanču. Vasaras vidū bija konkursi uz vakantajām orķestra štata vietām, un pieteikumu skaits bija necerēti augsts. Ja uz katru vietu piesakās septiņi līdz astoņi pretendenti, tas nozīmē, ka atalgojums ir konkurētspējīgs. Pirmo reizi LNOB vēsturē konkursā bija pieteikušies arī pretendenti no Igaunijas. Līdz ar atalgojuma pieaugumu kritiskā robeža ir palikusi aiz muguras.

Teātru direktori runā par nepieciešamību slēgt ar trupas dalībniekiem nevis vienu terminētu līgumu uz pieciem gadiem, pēc kura obligāti jāslēdz beztermiņa līgums, bet vismaz trīs terminēti līgumi pirms beztermiņa līguma slēgšanas. Vai tas ir aktuāli arī operai?

Tas mums nav īpaši aktuāls jautājums. Baletdejotājiem, kā zināms, vispār ir ļoti limitēts profesionālās darbības laiks, viņi strādā līdz izdienas pensijai. Ar mūziķiem mums ir beztermiņa līgumi. Ar solistiem mēs vispirms slēdzam līgumus uz sezonām, parasti divām, un tad piedāvājam beztermiņa līgumu. Tā ka operai šī nav aktuāla problēma.

Pensiju sistēmas eksperti, tostarp no OECD, ir teikuši, ka viens no vājajiem punktiem ir izdienas pensijas, no kurām būtu jāatsakās vai būtiski jāsamazina to saņēmēju skaits. Līdz šim Kultūras ministrija ir ļoti iebildusi pret izdienas pensiju sistēmas reformēšanu vai atmešanu. Kāds ir jūsu skatījums uz to?

Kad starptautiskie eksperti kritizē izdienas pensijas, es šaubos, vai viņi domā mazskaitlīgās baletdejotāju un mūziķu izdienas pensijas. Viņi noteikti runā par daudzskaitlīgajiem segmentiem (piemēram, iekšlietu sistēmā - red.). Cita lieta, ka manā jomā, iespējams, atsevišķām darbinieku kategorijām var paaugstināt izdienas pensijas vecumu, bet pilnībā atteikties no izdienas pensijas nav iespējams. Tas ir viens no argumentiem, kāpēc cilvēki tomēr izvēlas, piemēram, baletdejotāja profesiju, zinot, ka varēs to pildīt vien dažus desmitus gadu. Ja šis stimuls pazudīs, tas ļoti negatīvi ietekmēs nozari. Turklāt no "baletniekiem" pašlaik četras piektdaļas vēl kaut ko mācās klāt, zinot, ka viņu profesionālais mūžs baletā ir īss - līdz 40 vai 42 gadiem.

Valsts kontrole ir pārmetusi kultūras institūcijām necaurskatāmību brīvbiļešu piešķiršanā. Kāds ir brīvbiļešu īpatsvars operā, un pēc kādiem kritērijiem tās tiek piešķirtas?

Operā ir pats zemākais brīvbiļešu īpatsvars no visām kultūras institūcijām - būtiski zem 1%. Parasti uz pirmizrādēm tiek aicinātas radošās komandas, prese, labdarības organizācijas, trīs augstākās valsts amatpersonas un kultūras ministrs.

Jūs jau minējāt, ka ir trīs operu un divu baletu jauniestudējumi. Tas nozīmē, ka, piemēram, operas mīļotāji, ja nevēlas skatīties jau redzētus iestudējumus, uz operu var aiziet trīs reizes gadā. Vai nav par maz?

Mums ir ļoti plašs repertuārs - 20 iestudējumi, jā, jauniestudējumi ir tikai trīs. Tas ir atšķirīgi no Rietumeiropas opernamiem, kur izrādes rāda pa blokiem. Ir jauniestudējums, kuru parāda, piemēram, astoņas līdz desmit reizes, tad ņem nost, un ir nākamais jauniestudējums.

Kāpēc mēs tā nevaram darīt?

Mums ir pārāk maza auditorija. Rādīt operas pa blokiem var atļauties pilsētas, kur iedzīvotāju skaits stipri pārsniedz 3 līdz 4 miljonus. Lai gan arī mums ir izrādes, kuras mēs rādām pa maziem blokiem. Tās ir tehniski un tehnoloģiski ļoti sarežģītas izrādes, kā, piemēram, "Jenūfa", kuru mēs nevaram atļauties rādīt pa vienai reizei, tur mēs liekam vairākas izrādes pēc kārtas. Piemēram, oktobrī būs trīs "Jenūfas" pēc kārtas. Mēs jau tā esam darījuši ar operu "Spēlēju, dancoju". Pēc mūsu pieredzes Rīgas apstākļos, ņemot vērā auditorijas skaitu, ielikt vairāk par trīs izrādēm pēc kārtas nav iespējams.

Operas mīļotāji smej, ka operai ir savas "svētās govis" - iestudējumi, kuri repertuārā ir vairākus desmitus gadu. Piemēram, "Aīda", "Turandota", "Madame Butterfly", arī "Traviata". Vai mēs varam sagaidīt, piemēram, "Aīdas" jauniestudējumu?

Jebkuram opernamam ir savs zelta fonds - iestudējumi, kuri repertuārā ir vairākus desmitus gadu. Jūsu nosauktie iestudējumi ir mūsu zelta fonds, un, piemēram, "Madame Butterfly" iestudējumam nākamgad paliks 100 gadi, "Turandotas" iestudējumam šogad ir 50 gadi. Līdz ar to jaunus iestudējumus, piemēram, "Aīdai" vai "Turandotai", mēs neveidosim, jo pašreizējie pieder pie mūsu zelta fonda.

Vai viessolistu piesaiste, kas ir lielas izmaksas, atmaksājas?

Noteikti. Protams, ar nosacījumu, ka publika šo viessolistu pazīst. Ja paraugāmies uz Rietumeiropas praksi, tad operas, īpaši pēc pandēmijas, absolūti strādā pie spožu viessolistu mārketinga, un iestudējumi un režisori paliek otrajā plānā, izņemot kādus desmit tā sauktos zvaigžņu režisorus. Faktiski viss balstās uz solistiem. Jāpiebilst, ka viessolistu piesaistē gandrīz būtiskāk par izmaksām ir savlaicīga plānošana, vismaz divus gadus uz priekšu.

Runājot par jaunu cilvēku piesaisti operai, piemēram, Ņujorkas Metropolitēna opera iestudē daudz laikmetīgo operu, viens no dižpārdokļiem ir "Mirušais nāk". Mūsu operā ir bijušas latviešu komponistu laikmetīgās operas, bet ne ārzemju komponistu. Vai mēs kādu ārzemju laikmetīgās operas iestudējumu varam sagaidīt mūsu operā, un vai tas ir ceļš uz gados jaunas auditorijas piesaisti?

Interesanti, ka jūs pieminējāt Ņujorkas operas eksperimentu, kur divas trešdaļas ir laikmetīgais saturs. Mēs redzam sekas. Metropolitēns piedzīvoja strauju finanšu sarukumu, un pērn bija spiesti ķerties pie saviem rezerves fondiem. Vispārējā apmeklētība nokritās zem 60%. Vai mēs esam pietiekami bagāti, lai atļautos šādi eksperimentēt? Es teiktu, ka tuvākajos gados nē. Tas ir gan finanšu, gan mākslinieciskās stabilitātes jautājums. Turklāt, salīdzinot ar Rietumeiropu, mums ir salīdzinoši jauna publika. Gandrīz 25% apmeklētāju ir jaunāki par 18 gadiem.

Operas kritiķi mēdz teikt, ka viens no avangardiskākajiem un provokatīvākajiem opernamiem ir Bavārijas opera. Cik mūsu publika ir gatava ņemt pretī ko izaicinošu un avangardisku?

Bavārijas operas avangardiskums izpaužas nevis repertuārā, bet iestudējumu režijā. Rīgas operas publika ir ļoti inteliģenta, daudzi skatītāji ir daudz ko redzējuši arī ārpus Latvijas. Mūsu publika ir ļoti prasīga. Piemēram, mums bija ļoti netradicionāls iestudējums "Karmenai", un auditorija nāca uz šo operu, lai gan mazāk kā uz tradicionāliem iestudējumiem. Līdz ar to tas ir plānošanas jautājums. Šādu labi zināmas operas netradicionālu iestudējumu ir jārāda reti, un tad arī būs laba apmeklētība. No baleta mums bija netradicionāls iestudējums "Ņižinskis", pilnīgi laikmetīgs iestudējums. Ja mēs to rādām divas līdz trīs reizes sezonā, tad zāle būs pilna.

Par "Ņižinski" viedokļi ļoti dalījās. Vienaldzīgo nebija. Vai šāds iestudējums spēja sevi atpelnīt?

Jā, "Ņižinskis" sevi atpelnīja.

Turpinot par baletu. Vai tas veido lielāko daļu ienākumu?

Tas ir mīts. Opera un balets ienākumu ziņā ir puse uz pusi.

Vai mēs varam sagaidīt vēl kādus "ņižinskus"?

Rīgas baleta priekšrocība ir spēcīgās klasiskā baleta skolas tradīcijas. Vienlaikus mums ir arī laikmetīgais balets, un tieši šī daudzveidība ir mūsu baleta trupas spēks, un tas ļoti vispusīgi attīsta mūsu baletdejotāju meistarību. Baleta daudzveidība ir tas, kāpēc mums izdodas labi noturēt un piesaistīt auditoriju. Tas, ka pašlaik mēs esam finansiāli tik labā situācijā, ka varam atļauties finansiāli izaicinošus un riskantus iestudējumus, ir fakts.

Jūs jau esat izteicies, ka liksiet akcentu uz sadarbību ar jauniem māksliniekiem. Vai ir plānots, ko pasūtīt arī mūsu jaunajiem komponistiem, piemēram, Kristam Auzniekam vai Annai Fišerei?

Tieši šiem abiem komponistiem mēs jau esam pasūtījuši jaunus darbus. Krists Auznieks nule kā nodeva nošu materiālu jaunai operai, un Anna Fišere jaunu operu nodos 2028.gadā. Budžeta finansējums mums pietiek algām un mazliet komunālajiem maksājumiem, finansējums jaundarbu pasūtījumiem un jauniestudējumiem jāspēj nopelnīt mums pašiem.

Kāda ir jūsu attieksme pret krievu komponistu darbu iestudēšanu? Piemēram, Čaikovska "Riekstkodis" paliks repertuārā?

Kara pirmajās dienās LNOB bija viena no pirmajām kultūras institūcijām, kas noformulēja savu attieksmi. Jaunus krievu autoru darbus mēs neiestudējam, bet no vecajiem iestudējumiem, kuros ir ieguldīti finanšu līdzekļi, mēs atteikties nevaram. Mēs gan pakāpeniski mazinām šo iestudējumu izrādīšanas biežumu. Un, piemēram, Čaikovska "Pīķa dāmu" vairs repertuārā neatradīsiet.

Vai mēs varam sagaidīt operā A klases režisorus, piemēram, Kšištofu Varlikovski vai Dmitriju Čerņakovu? Vai tas iespējams tikai kopražojumu formā?

Mums ir diezgan daudz kopražojumu, piemēram, Verdi "Dons Karloss" kopā ar Neapoles operu. Kopražojumi ir vienīgais veids, kā piesaistīt A klases režisorus. Pēdējos trīs gadus gan mums ticis aizrādīts, ka ir bijis pārāk daudz kopražojumu un lielāka loma jāatvēl nacionālajām komandām. Es pieturēšos pie principa, ka, ja ir trīs operas jauniestudējumi, tad tikai viens būs kopražojums. Pie pārējiem strādās nacionālās komandas. Mums ir tikai viena opera, kurai jāapmierina visas gaidas. Tomēr mūsu pamatpienākums ir rūpēties par nacionālās trupas attīstību.