Vai un kad Latvijā sāks medīt lāčus? Ar ķepaiņiem jāmācās sadzīvot
Gada laikā brūno lāču skaits Latvijas mežos palielinājies divkārt. Ja pērn to skaitu lēsa ap 70, tad tagad jau ap 130, un aizvien biežāk ķepaiņi ne tikai izposta bitenieku dravas, bet arī nāves bailes iedveš ogotājiem un sēņotājiem, kā arī pastaigu cienītājiem, kuri dodas mežā. Mūsu kaimiņvalstī Igaunijā lāču ir desmit reizes vairāk un tur atļautas lāču medības. Līdz ar to aizvien biežāk rodas jautājums, vai arī Latvijā nebūtu pienācis laiks atļaut lāču medības. To skaidroja “Kas Jauns Avīze”.
Augustā kādu sēņotāju Ogres novada Birzgales pagastā viņai sekojošais lācis uzdzina medību tornītī, savukārt septembra vidū sēņotājus pārsteidza lācis Dienvidkurzemes novada Vaiņodes mežā. Vija Radionova-Sirmā 50 metru attālumā no sevis ieraudzīja ķepaini, kas bija saslējies uz divām kājām un atspiedies pret zaru kaudzi. Sēņotāja sastingusi, gandrīz zaudējusi valodu, rokas trīcējušas un drebējušas. Pārsteigts par sēņotājiem bijis arī lācis – tas ieinteresēti pagriezis galvu uz sievietes pusi un vērojis notiekošo. Situāciju ātri novērtējis sievietes vīrs – viņš piesteidzies klāt un aiz apkakles aizvilcis kundzi prom un abi tikuši līdz savam auto. Tāpat ik gadu valsts izmaksā vairākus tūkstošus eiro par lāču izpostītājām bišu dravām.
Igaunijas lāči pārceļo uz Latviju
Līdz ar to lāču uzbrukumi un klejojumi liek uzdot jautājumu, vai nevajadzētu Latvijā atļaut lāču medības, kas viņus atturētu no tuvošanās cilvēkiem? Pirms trijiem gadiem Dabas aizsardzības pārvalde paziņoja, ka brūnos lāčus nav plānots iekļaut Latvijā medījamo dzīvnieku sarakstā. Bet tad lāču nebija tik daudz. Pirms pāris gadiem sprieda, ka Igaunijas lāči drīz vien sapratīs, ka viņiem dzīve Latvijā ir daudz mierīgāka un viņu dzīvību te neviens neapdraud un ķepaiņi, un viņi no kaimiņvalsts dienvidiem (visvairāk lāču dzīvo tieši Igaunijas dienvidos) drīz vien pārvāksies uz Latviju. Pēc visa spriežot, tā arī noticis. Pie tam viņiem Latvijā ir arī lielāka dzīvestelpa – ja Igaunijā meži ir 22 840 kvadrātkilometru platībā, tad Latvijā – 29 410 kvadrātkilometri. Un nu lāči savas migas ierīko ne tikai Igaunijas pierobežai tuvajos rajonos, bet arī pārvākušies pat tālāk Latvijas iekšienē, pat līdz leišmalei.
Līdz augusta beigām Igaunijā bija nomedīti 69 lāči, kas ir vairāk nekā puse no šogad noteiktā lāču medību limita (Igaunijā brūno lāču medību sezona ilgst no 1. augusta līdz 31. oktobrim, un šajā sezonā kaimiņvalsts Vides departaments atļāvis nomedīt 94 lāčus).
Vajadzīga ļoti liela politiskā griba
Latvijas valsts mežzinātnes institūta “Silava” vadošais pētnieks, bioloģijas doktors Jānis Ozoliņš “Kas Jauns Avīzei” teica, ka lāču medību atļaušana Latvijā atkarīga no divām lietām. Pirmām kārtām, tam ir vajadzīga “ļoti liela politiskā griba”, lai visu likumīgi nokārtotu: “Igaunijā lāču medības nekad nav pārtrauktas, bet Latvijā gandrīz gadsimtu nebija neviena lāči, tie bija iznīcināti.” Līdz ar to ir vajadzīga ļoti liela politiskā cīņa gan ar valstiskām, gan nevalstiskām organizācijām, lai brūnos lāčus izslēgtu no īpaši aizsargājamo dzīvnieku, kurus nav atļauts medīt, saraksta. Otrām kārtām, jātiek skaidrībā, ko mēs saprotam ar medībām. Ja mēs Latvijā nolemjam no lāču populācijas izņemt (respektīvi, nomedīt jeb likvidēt) noteiktu skaitu īpatņu, tad tās īsti par medībām nevar saukt, un diez vai ar to varētu nodarboties visi ierindas mednieki.
Tomēr, pēc Jāņa Ozoliņa domām, visai drīz būtu vajadzīgs atļaut zināmu skaitu lāču nomedīšanu jeb “izņemšanu” no Latvijas mežiem. Tikai tās nevarētu būt “izklaides medības”, bet gan mūsu pasargāšana no lāču uzbrukumiem. Viņaprāt, 10% ikgadēja lāču nomedīšana nekādu ļaunumu ķepaiņu populācijas pastāvēšanai Latvijā neradīs. Bet viņš nav dzirdējis, ka pašlaik kāds oficiāli būtu sācis spriest, ka mūsu valstī vajadzētu atļaut lāču medības.
Pārskatāmā nākotnē medības neatļaus
Valsts Meža dienesta Medību daļas vecākais referents Ilgvars Zihmanis “Kas Jauns Avīzei” pauda: “Pārskatāmā nākotnē lāču medības Latvijā atļautas netiks, jo lāču skaits (apmēram 130) pie mums ir pārāk neliels. Igaunijā lāču medības ir atļautas, gadā atļauts nomedīt ap 80 - 100 lāču, taču tur dzīvo apmēram 1000 lāču.”
Arī žurnāla “Medības” galvenā redaktore Linda Dombrovska uzsvērusi, ka pārskatāmā nākotnē nevar runāt par lāču medību atļaušanu. Teorētiski par tām varētu sākt runāt, ja lāču skaits pie mums pietuvosies pustūkstotim.
Ar lāci jāmācās sadzīvot
Dabas aizsardzības pārvaldes komunikācijas speciāliste Maija Rēna “Kas Jauns Avīzei” pavēstīja: “Brūnie lāči (Ursus arctos) visā Eiropas Savienībā, tostarp Latvijā, ir aizsargājami dzīvnieki. Savulaik no Latvijas izzuduši, taču pēdējos gados mērķtiecīgu un zinātniski pamatotu lēmumu un rīcības rezultātā, tostarp medību liegums, lāču populācija stabili atjaunojas. Brūno lāci sargā ne vien Latvijas likumi, bet arī Eiropas Savienības normatīvais regulējums, kas patlaban nepieļauj lāču medības.
Lai gan lāču skaits Latvijā pēdējos gados ir palielinājies, to medības Latvijā nav atļautas un tuvākajā laikā par šādu iespēju nav plānots lemt. Atsevišķos, ļoti retos gadījumos, kad dzīvnieks uzvedas savai sugai netipiski, ir kļuvis bīstams un apdraud cilvēku dzīvību, Dabas aizsardzības pārvalde, izvērtējot situāciju un potenciālos risinājumus, izņēmuma kārtā var lemt par atsevišķa dzīvnieka pārvietošanu. Atbilstoši Sugu un biotopu aizsardzības likumā noteiktajam lāča indivīdu ieguve ir pieļaujama tikai īpašos izņēmuma gadījumos pēc Dabas aizsardzības pārvaldes atļaujas saņemšanas, piemēram, zinātniskās izpētes un sabiedrības drošības interesēs. Lāču medības nav starp Sugu un biotopu aizsardzības likumā noteiktajiem izņēmuma gadījumiem, līdz ar to lāču medību jautājums Latvijā nav aktuāls.
Šobrīd lāču skaita pieaugums notiek visā Baltijas populācijā, tas nozīmē, ka vairāk lāču ienāk Latvijā un, iespējams, daļa no tiem paliek te uz dzīvi. Lāči ir visnesabiedriskākie plēsēji. Tie dzīvo vientuļi, komunicējot savā starpā, vien atstāj aiz sevis teritorijas iezīmēšanas liecības. Turklāt lāči ir klejotāji – tie maina gan dzīves, gan migas vietu.
Analizējot vēsturiskos datus un latviešu folkloru, redzams, ka lācis laiku laikos ir bijusi mūsu dabas sastāvdaļa. Pret lāci izjuta bijību un cieņu. Tam nav piedēvētas vilka un lapsas negatīvās īpašības, liecinot, ka vēsturiski sabiedrība ir pratusi sadzīvot ar šī dzīvnieka klātbūtni. Ņemot vērā lāču atgriešanos Latvijas mežos, arī mūsdienu sabiedrībai būs jāiemācās ar to sadzīvot, pārņemot pieredzi no Igaunijas, kurā lāču populācija ir stabila un desmitkārt lielāka par Latvijas lāču populāciju.”
Biškopjiem nodarītais posts
Tikmēr lāči nodara postu biteniekiem. Pēc pastāvošās likumdošanas dravnieki var saņemt kompensācijas par izpostītajām bišu saimēm, bet tikai tādā gadījumā, ja biškopis ir darījis visu iespējamo, lai pasargātu savas bites (praktiski vienīgais efektīgais līdzeklis, kā aizsargāt bišu stropus, ir elektrisko ganu uzstādīšana). Kad Dabas aizsardzības pārvalde saņems biškopja iesniegumu par lāču nodarīto postu, tā izveidos komisiju, kas ieradīsies konstatēt notikušo un pieņems lēmumu par kompensācijas iegūšanu un tās apjomu. 2017. gadā biškopji saņēma pirmās kompensācijas par lāču nodarītajiem postījumiem – tika pieņemti trīs lēmumi par kompensāciju piešķiršanu kopsummā par 1874 eiro. Nākamajos gados kompensāciju apjoms jau pieauga:
* 2019. gadā – 16 lēmumi par kompensācijām kopsummā par 20 985 eiro (par 113 izpostītām bišu saimēm);
* 2020. gadā – 20 lēmumi par kompensācijām kopsummā par 17 118 eiro;
* 2021. gadā – astoņi lēmumi par kompensācijām kopsummā par 8 980 eiro (par izpostītām 79 bišu saimēm un bojātu 21 bišu stropu);
* 2022. gadā – 12 lēmumi par kompensācijām kopsummā par 13 286 eiro (par izpostītām 86 bišu saimēm un sabojātiem 28 bišu stropiem);
* šovasar jūnijā par lāču nodarītajiem zaudējumiem diviem biškopjiem kopā izmaksātas 4313 eiro lielas kompensācijas.
Latvijas Biškopības biedrības (LBB) padomes priekšsēdētājs Juris Šteiselis šovasar teica, ka lāču aktivitāte un postījumi bišu saimēm Vidzemes pusē pēdējos gados augusi. Viņš pauda, ka vienīgais reālais veids, kā biškopji var aizsargāt bišu saimes no lāču uzbrukumiem, ir elektriskā gana uzstādīšana. Ar elektrisko ganu var ierobežot dravu no visām pusēm un liegt lāčiem piekļuvi. Šādi elektriskie gani ir uzstādīti arī Igaunijā, Somijā, Kanādā un ASV, kur biškopji cīnās ar līdzīgām problēmām. LBB valdes loceklis Valters Brusbārdis piebilda, ka, izmantojot Eiropas finansējumu, LBB palīdz biškopjiem uzstādīt elektriskos ganus. Viņš atzīmēja, ka elektriskie gani ne vienmēr palīdz, bet tas ir vienīgais mehānisms, kā stropus nosargāt pret lāču postījumiem. Lāču apdraudējums Latvijā ir jauna problēma, kura patlaban ir reģionāla, bet ar laiku būs aktuāla arī visā Latvijā, viņš uzsvēra.
Zoodārza padomi, sastopoties ar lāci
Rīgas zoodārza filiālē Kalvenes pagastā “Cīruļi” sniedz ieteikumus, kā izturēties, ja mežā sastopaties ar ķepaini:
* lācis vispirms cenšas pretinieku izzināt un nobiedēt, taču, ja cilvēks izturas nosvērti un mierīgi, dzīvnieks parasti atkāpjas;
* lācim nedrīkst skatīties acīs, jo šādu rīcību tas uztver kā izaicinājumu, kas provocē uzbrukumu;
* nedrīkst pagriezties ar muguru pret zvēru un skriet projām, jo tas var izsaukt plēsēja instinktu, ka tam jāķer bēgošs medījums;
* ja mežā šķērsojat nepārredzamu vietu, pastiprināti lieciet manīt par savu klātbūtni, laiku pa laikam uzkāpjot kādam zaram, arī ierunājoties vai iedziedoties;
* iespējami ātri, bet neskrienot, dodieties prom no tikšanās vietas.
