FOTO. aiz Brasas cietuma mūriem: kameras, mūri un restes pirms vairāk nekā pieciem gadiem slēgtajā cietumā

Ekskursijas cietumā sadarbībā ar Ieslodzījumu vietu pārvaldi ikgadējo Brasas apkaimes un Hospitāļu ielas svētku ietvaros organizē vietējā iedzīvotāju kopiena. Bez pārspīlējuma var teikt, ka šīs ir vienas no rīdzinieku pieprasītākajām ekskursijām. Tikko internetā tiek izsludināta reģistrēšanās uz tām, tā jau zibenīgi tā tiek pabeigta, jo brīvībā esošie Latvijas galvaspilsētas iedzīvotāji un viņu viesi alktin alkst nokļūt aiz restēm. Daudzi gaida pat gadu, lai varētu iejusties cietumnieka ādā, jo iepriekšējā gadā nepaspēja savlaicīgi reģistrēties ekskursijai. To, kāda kārtība valdīja aiz cietuma žoga un kāda bija cietumnieku ikdiena, atklāja kādreizējais Brasas cietuma priekšnieka vietnieks (tagad - Rīgas Centrālcietuma priekšnieka vietnieks), arī nepārspējams stāstnieks Andris Rudzišs.

Kļūt par cietumnieku aiz laba prāta

Tā jau nav, ka Brasas cietums ir superslepena iestāde, kurā neviens no ārpuses nevar iekļūt. Tomēr, lai to varētu aplūkot, ir jāievēro vairāki priekšnosacījumi. Brasas svētku laikā tiek organizētas tikai pāris ekskursantu grupas, katrā – tikai daži desmitu cilvēku, jo pa cietuma labirintiem un kamerām nemaz tik droša staigāšana nav un bez gida pavadības un “cietumsargu uzraudzības” neiztikt. Pērngad, piemēram, kādi ekstrēmu piedzīvojumu kārotāji noklīda no ekskursantu grupas, pamanījās iekļūt kāda kamerā un pašieslodzījās. Viņi kameru cītīgi fotografēja, apbrīnoja un virināja kameras durvis, līdz tās aizcirtās. Ekskursijas vadītājam līdzi nebija atslēgas un tad nu eksotiskas cienītājiem nācās kādu brīsniņu pabūt īstu arestantu ādā, kamēr tika atrastas atslēgas, lai varētu atmūķēt kazemātus.

Arī šoreiz Andris Rudzišs brīdina nekur nenoklīst un nenodarboties ar pašdarbību un labprātīgi nekļūt par arestantu. Viņš jau pašā ekskursijas sākumā brīdina – redziet, atslēgas man līdzi nav! Ja jau kāds būtu pašieslodzījies, gan jau viņu atrastu, jo ekskursantu reģistrācija notiek visai rūpīgi – pirms tu nokļūsti cietumā tiek pieprasīts personas kods jeb pases dati, un tad jau "pēc papīriem” kaut kā noskaidrotu, kur kāds varētu būt pazudis. Un tad pārgājiens pa Brasas cietumu var sākties. Tiek atvērti tā vārti un pēc visu ieiešanas tie atkal tiek aiztaisīti, lai visi uz pāris stundām varētu izbaudīt cietumnieka ikdienu. No brīvības iekļuvušajam aiz cietuma vārtiem sajūta visnotaļ neomulīga.

Cietums pie visām varām

1907. gadā ekspluatācijā nodotais Brasas cietums ir viena no nedaudzajām ēkām Latvijā, kurš savulaik tika celts tieši kā cietums, un tajā ieslodzītajiem vieta bijusi pie visām varām – gan cara laikā, gan starpkaru brīvvalsts laikā, gan padomju un nacistu okupācijas laikā, gan arī pēc Latvijas neatkarības atgūšanas. Šo gadu laikā ir mainījies gan ieslodzījuma vietas nosaukums, gan režīms (to dēvēja arī par Rīgas Termiņcietumu) un tā divos korpusos dažādos laikos aiz restēm turēti visdažādākās ieslodzīto grupas – gan vīrieši, gan arī nepilngadīgie un sievietes.

Pēdējos pastāvēšanas gados cietuma režīms būtiski atšķīrās no kādreizējās kārtības. Piemēram, līdz pat 1994. gadam tur valdīja “padomju kārtība”. Un paradoksāli, ka toreiz nevis cietumnieki baidījās no cietumsargiem, bet gan otrādi. Piemēram, naktīs cietumsargi ieslēdzās atsevišķā kabinetā, kamēr cietumnieki brīvi pārvietojās pa cietuma teritoriju. Līdz pagājušā gadsimta deviņdesmito gadu vidū pārgāja uz kameru sistēmu un cietumniekus grupas norobežoja vienu no otras. Toreiz cietumā arī izteiktāk valdīja ” padomju morāle”, kad cietumniekiem bija tradīcija vienu otru fiziski ietekmēt un tā tālāk. Tagad jau arī viņi nav nekādi paipuisīši, bet kārtība būtiski mainījusies. Ja agrāk ieslodzītais, ja bija neapmierināts ar savu likteņbiedru, viņš viņu draudēja nosist, tad tagad viens no "pārmācības veidiem” esot piedraudēt nevis ar fizisku spēku, bet ar sūdzības rakstīšanu cietuma priekšniekam vai tiesībsargam.

Brasas cietuma leģendas

Andris Rudzišs atminas vairākus cietuma stāstus. Piemēram, 1998. gadā, kad viņš uzsāka savu cietumsarga karjeru, sabuntojās nepilngadīgo kameras. Tad nu trīs dienas pagāja, kamēr dumpiniekus sauca pie kārtības. Viņi izsita caurumus kameras sienās un protesta beigās iebarikādējās vienā kamerā. Bija pat tā, ka viņi ”efekta” radīšanai sevi sagraizīja un tad asinis sajauca ar ūdeni. Pa cietuma gaiteņiem un kamerām vārda tiešā nozīmē pludoja asiņu jūra.

Vēl viens īpašs stāsts ir par cietuma brūtēm. Apprecoties cietumniekam tiek dota īpaša privilēģija – 48 stundas privāta tikšanas divvientulībā. Tad nu viena otra dāma bija pamanījusies kļūt par cietumnieku līgavu. Līdz no cietuma iznāca viņas iepriekšējais vīrs, viņa no tā izšķīrās un apprecēja nākamo cietumnieku - viņa kameras biedru, lai nu arestants pāris dienas varētu baudīt nosacītu brīvību.

”Romantiskie cietumnieki” reizēm, lai izkļūtu aiz cietuma mūriem norij, piemēram, karoti. Un tad viņus ved uz slimnīcu, kur no viņiem to izoperē ārā. Pēc sieviešu figūras noilgojušamies cietumnieki speciāli rijot karotes, lai tā gūtu iespēju paskatīties uz daiļajām medmāsiņām, stāsta Andris Rudzišs. Bet, kā saka, ārsti arī nav ar pliku roku ņemami. Pirmo, otro reizi viņi no tavām iekšām izķeksēs karoti, bet, ja tas jau jādara nez kuro reizi pēc kārtas, tad viņi var izdarīt tik sāpīgu operāciju, lai arestantam vairs nekad prātā neienāktu maizes vietā rīt karotes. Ārstniecības nolūkos ir iespēja no cietuma izkļūt vēl kādā reizē. Cietumā ir zobārstniecības kabinets, bet tur zobus tikai rauj ārā. Ja nu cietumniekam ir vēlme zobus salabot, tad viņš to var izdarīt par saviem līdzekļiem un viņu tad konvojē uz kādu zobārstniecības klīniku.

Nesanīsties ar cietumsargiem

Bet tai pašā laikā jāuzsver, ka cietumniekiem nav bijusi īpaša interese sanīsties ar cietumsargiem. Viņi taču apzinājās, ka daudziem nāksies ar uzraugiem zem viena jumta sadzīvot pat vairākus gadus un tad jau nekas labs no naidīguma nesanāks. Cietumnieki savus uzraugus dēvē par priekšniekiem. Un Andrim Rudzišam savulaik samērā bieži nācies sastapties ar saviem kādreizējiem klientiem Rīgas Centrālajā stacijā, kad viņš ikdienu uz darbu Rīgā brauca ar vilcienu no Jūrmalas. Tagad gan šādas satikšanās iznākot retāk, jo uz darbu viņš brauc ar personisko spēkratu.

Cietums pēc savas būtības ir pašpietiekama pilsētiņa, saka cietuma priekšnieka vietnieks. Darbojošamies cietumā cilvēki no malas iekļūst reti – kā palīdzība ārkārtas gadījumos. Tā tas ir ugunsgrēka gadījumā, kad atbrauc ugunsdzēsēji, vai, ja kāds nopietni saslimst un ir jāizsauc ātrā palīdzība.

Pirms pieciem gadiem pamestajā Brasas cietumā joprojām saglabājies kādreizējais iekārtojums, protams, bez  ”aksesuāriem”. Un tā jau ir vēsture, tādas kameras vairs nekad Latvijas cietumos nebūs: Eiropas normatīvi pieprasa daudz humānāku un civilizētāku attieksmi. Tagad cietumā notiek dažādu specvienību treniņi un mācības, ka arī kino uzņemšanas. Tādēļ šogad ekskursantiem nebija iespēja aplūkot kādreizējo sporta zāli, jo filmstudija tajā bija iekārtojusi uzņemšanas paviljonu. 

Bet varēja apmeklēt gan kameras, gan bijušo cietuma priekšnieka kameru, gan pastaigāties pa pagalmu un ielūkoties veikalā, kurā cietumniekiem reizi nedēļā bija iespēja iepirkties. Un naudu pirkumiem viņi varēja nopelnīt turpat cietumā, strādājot cietuma saimniecībā (par sētniekiem, virtuves strādniekiem, galdniekiem un tamlīdzīgi) vai šūšanas cehā, kur, starp citu, tika šūtas bikses mūsu armijniekiem. Bet bija arī tādi arestanti, kuriem nebija ļauts pamest kameras, un tad nu viņiem bija jāpamierinās ar pastaigu iebetonētā restotā pastaigu laukumā.

Saglabājami tikai cara laikā būvētie korpusi

Brasas cietumu sāka celt 1905. gadā netālu no Brasas dzelzceļa stacijas un tā pirmo korpusu ekspluatācijā nodeva 1907. gadā. Pēdējos tā pastāvēšanas gadus – no 2002. līdz 2019. gadam tas bija Izmeklēšanas cietums ar daļēji slēgta tipa cietuma nodaļu. 

2019. gadā nolēma to slēgt, jo tas Ieslodzījuma vietu pārvaldei ļautu ietaupīt 3,5 miljonus eiro. Arī cietumnieku skaits mūsu valstī samazinājies – ja atgūstot valsts neatkarību to skaits Latvijā bija ap desmit tūkstošiem, tad tagad vien ap trīsarpus tūkstošiem. Pie tam pašlaik tiek būvēts jauns cietums Liepājā. Pirms sešiem gadiem toreizējais tieslietu ministrs Jānis Bordāns paziņoja, ka esešo ieslodzījumu vietu pārbūve vai rekonstrukcija, ievērojot Latvijai saistošās starptautiskās soda izpildes prasības, nav iespējama, ņemot vērā ēku slikto tehnisko stāvokli un šādai pārbūvei nepieciešamos ieguldījumus.

Vēl pirms diviem gadiem nebija skaidri zināms, kas notiks ar slēgto cietumu – to paturēs valsts īpašumā vai pārdos izsolē. Bet šovasar Tieslietu ministrijas valsts sekretārs Mihails Papsujevičs paziņoja, ka cietumu attīstīs Tieslietu ministrijas padotības iestāžu vajadzībām, konkrētas ieceres gan vēl neatklājot. Bet tā pielāgošana jaunajām vajadzībām nenotiks tuvākajā gadā. Tā kā, iespējams, gribētājiem arī nākamgad pavīdēs iespēja doties ekskursijā uz Brasas cietumu. Tikmēr valsts gadā tērē ap 40 tūkstošus eiro Brasas cietuma ēku uzturēšanai. Eksperti lēš, ka saglabājami tikai cera laikos celtā cietuma korpusi, bet padomju laikā būvētās silikātķieģeļu ēkas nojaucamas.

Šodienas Latvijas cietumi

Vēl kāds laiks būs jāpagaida līdz jurģus svinēs jaunbūvējamais cietums Liepājā. Bet līdz tam Latvijā pēc Ieslodzījumu vietu pārvaldes datiem darbosies šādas ieslodzījumu vietas:

* Cēsu Audzināšanas iestāde nepilngadīgajiem;
* Daugavgrīvas cietums Daugavpilī (2008. gadā apvienots Grīvas cietums un Daugavpils cietums);
* Iļģuciema (sieviešu) cietums Rīgā;
* Jelgavas cietums;
* Jēkabpils cietums;
* Liepājas cietums;
* Olaines cietums un
* Rīgas Centrālcietums Rīgā (2008. gadā apvienots Centrālcietuma un Matīsa cietums) un
* Valmieras cietums Valmieras pagastā.