Cenu kāpums, krīze, deficīts? Ja liekas, ka tagad ir grūti, tad izlasiet šo stāstu
Pēdējo 100 gadu laikā Latvijai ik pa brīdim ir nācies saskarties ar mežonīgu cenu kāpumu, enerģētikas krīzi un atsevišķu preču deficītu. Ja liekas, ka tagad ir grūti, izlasiet šo stāstu un sapratīsiet, ka ir bijuši vēl smagāki laiki.
Jauns.lv sadarbībā ar žurnālu “Latvijas Noklusētā Pagātne” publicē rakstu sēriju par Latvijai nozīmīgu pagātnes notikumu aizkulisēm.
Atskatoties vēsturē, jāsecina, ka arī mūsu vecāki, vecvecāki un vēl tālāki senči ir dzīvojuši no vienas krīzes līdz nākamajai. Kad 20. gadsimta sākumā lielākajai daļai dzīve daudzmaz bija sakārtojusies, nāca Pirmais pasaules karš un juku laiki, kas līdzi atnesa postu un trūkumu. Tikko jaunā Latvijas valsts bija puslīdz atkopusies, sākās Lielā depresija. Knapi to bijām pārvarējuši, kad divi diktatori nolēma pārdalīt pasauli, un sākās Otrais pasaules karš. Latvija pagaidām tajā vēl nebija iesaistīta, taču grūti laiki atkal bija klāt.
Cenu kāpums
Ja salīdzinām 1939. gada rudeni un šodienu, varam atrast daudz līdzību. Lai gan tolaik ekonomikā globalizācijas ietekme ne tuvu nebija tik liela kā tagad, tomēr problēmas tieši tāpat radās arī tām valstīm, kas karadarbībā nepiedalījās. Viena no pirmajām bija cenu kāpums, ko Latvijā cilvēki sāka izjust jau pāris nedēļas pēc kara sākuma, bet reizē ar to auga arī inflācija. Cenas kāpa visam – gan pārtikai, turklāt dažas importētās preces kļuva par deficītu, gan degvielai, gan īres dzīvokļiem. Kā grāmatā Kārļa Ulmaņa autoritārā režīma saimnieciskā politika raksta vēsturnieks Aivars Stranga, dzīvokļu īres cenas kāpa arī mēnešos pirms kara, taču 1939. gada rudenī šis kāpums kļuva īpaši jūtams. Valdība gan aicināja namīpašniekus atturēties no īres maksas nepamatotas celšanas, taču lielas atsaucības šim aicinājumam nebija. Var arī saprast namsaimniekus, jo ēku uzturēšanas izdevumi kļuva arvien lielāki un kaut kā tos vajadzēja segt. Lai ierobežotu kāpumu, tika ieviesti cenu inspektori, kuriem vajadzēja novērst nepamatotu cenu pieaugumu, taču dzīvē viņu darbība īpaši efektīva nebija – ja arī kaut kam cenas izdevās samazināt, tad parasti tās nebija pirmās nepieciešamības preces.
Cenas kāpa pat tādām preču kategorijām, kuras krīze it kā tieši neskāra, piemēram, gaļai, ko Latvijas zemnieki saražoja pietiekamā daudzumā, lai varētu pabarot visu valsti. Taču te problēma bija līdzīga kā nesen ar šķeldu: arī tā top tepat uz vietas un pietiekamā apjomā, taču cena tik un tā kāpj un ne jau tikai ražošanas izdevumu pieauguma dēļ vien. Vainīgs ir globālais tirgus, kur cenas kāpj, bet vietējie ražotāji, kuri strādā arī eksportam, uz to attiecīgi reaģē. Līdzīgi 1939. un 1940. gadā bija ar gaļu, ko Latvija lielā apjomā eksportēja uz Vāciju un PSRS, cerot pretī saņemt akūti nepieciešamas preces no šīm valstīm.
Ziema nāk…
Tieši tāpat kā tagad, arī 1939. gadā, tuvojoties ziemai, arvien aktuālāks kļuva apkures jautājums. Pirms kara lielu daļu apkurē izmantoto akmeņogļu importēja no Lielbritānijas, bet nu jūras ceļi bija slēgti, tādēļ nācās meklēt alternatīvas. Viena no tām bija ogļu piegāde no Vācijas, taču tas maksāja dārgāk un nespēja apmierināt visu pieprasījumu. Kaut gan trīsdesmitajos gados Latvijā mežu bija ievērojami mazāk nekā tagad, to tomēr bija pietiekami, lai varētu sagādāt visiem malku, kaut gan arī tai cena strauji kāpa. Protams, kāpa arī patēriņš, bet tik daudz agrāk sagatavotas malkas nebija, tādēļ ziemā sāka kurināt svaigi cirsto, kas bija mitra un ar visai zemu siltumspēju. Taču arī steidzamā ciršana situāciju daudz neglāba, jo visiem malkas tik un tā nepietika – Rīgā pēc tās stāvēja rindā, tādēļ valsts ierēdņi sāka reģistrēt visus pircējus un pārbaudīt, cik tad viņiem malkas jau ir mājās.
Tagad mēs uztraucamies, ka šur tur tiek domāts par apkures uzturēšanu tādā līmenī, lai telpās temperatūra nepārsniegtu 18 grādus, bet 1939./1940. gada ziemā, kā raksta Aivars Stranga, situācija bija vēl skarbāka – tad bija noteikts, ka dienā telpās jānodrošina ne zemāka temperatūra par 14 grādiem, bet naktīs – par 12 grādiem. Kā par spīti, tā ziema gadījās ļoti barga, un dažas dienas gaisa temperatūra nokrita līdz mīnus 30 grādiem, kas telpu apsildi padarīja vēl sarežģītāku.
Importa aizvietošana
Cenu kāpums bija tikai viena no problēmām. Kara dēļ samazinājās iespējas importēt dažādas preces, tādēļ nācās domāt par to aizstāšanu. Ulmaņa valdība gan neizmantoja akurāt tādu retoriku, kādu patlaban ne pārāk sekmīgi pielieto Putina propagandisti, runājot par “importa aizstāšanu ar vietējo ražotāju precēm”, taču doma bija līdzīga – jāmēģina pašiem atrast kaut kādu risinājumu. Un, lai par to pārliecinātu cilvēkus, tika izmantoti masu mediji.
Piemēram, 1939. gada rudenī laikrakstos un žurnālos sākās cigoriņu kafijas popularizēšanas kampaņa. Tika stāstīts, ka īstā kafija patiesībā ir kaitīga un bez tās gluži labi var iztikt, aizstājot to ar īsteni latvisko cigoriņu kafiju. “Ja apskatām kafijas nozīmi mūsu uzturā, tad redzam, ka tai piemīt galvenā kārtā baudas un ļoti maza uztura vērtība. (..) Ar īstas kafijas trūkumu tirgū mēs nekā nezaudējam, bet pat iegūstam, jo esam spiesti lietot kafijas dzērienu, kas pagatavots no vietējiem, veselībai pilnīgi nekaitīgiem uztura līdzekļiem,” pamācoši rakstīja Mājas Viesis, aicinot taisīt kafijas dzērienu no rudziem, miežiem, iesala, ozolzīlēm un cigoriņiem, grauzdējot šīs sastāvdaļas uz pannas. Arī citos preses izdevumos parādījās stāsti par to, cik gan garšīga un veselīga ir cigoriņu kafija.
Traģikomiski, taču, ja pagriežam laika ratu pusgadsimtu uz priekšu, tad gandrīz identiskus argumentus astoņdesmito gadu vidū izmantoja padomju propagandisti, stāstot par cigoriņu priekšrocībām salīdzinājumā ar kafiju, kas tobrīd arī PSRS nez kādēļ bija kļuvusi par deficītu. Rēzeknes piena kombināts uz šo situāciju reaģēja, laižot tirgū iebiezinātu pienu ar cigoriņiem, ko, atjaucot ar ūdeni, varēja iegūt saldenu kafijas dzērienu. Bet Latvijas PSR galvenais laikraksts Cīņa uzsvēra, ka šis produkts laists klajā, rūpējoties par cilvēku veselību, jo īstā kafija taču daudziem ir kaitīga. Tiesa, izrādījās gan, ka arī iebiezināto cigoriņu dzērienu rūpnīca nespēja saražot pietiekamā apmērā…
Tieši tāpat kā gadījumā ar cigoriņiem 1939. gada rudenī prese cilvēkus aicināja atteikties no citām deficīta precēm. Pareizāk sakot, centās pārliecināt, ka tās viņiem nemaz nav vajadzīgas. “No siļķu trūkuma mēs daudz necietīsim, jo ievestās siļķes it labi var aizvietot mūsu pašu zivis sālītā un žāvētā veidā, bet tabaku audzēsim paši. Ķīnas tēju, turku kafiju un siltzemju augļus pilnīgi varam atvietot ar pašu zemē ražoto cigoriņu kafiju, veselīgo zāļu tēju, pašu dārzaugļiem un sakņājiem,” sprieda Latvijas Kareivis. Bet laikraksts Rīts piebalsoja ar aicinājumu visiem kļūt ekonomiskākiem: “Vēl lielāks ieguvums būs tas taupības likums, ko mums mācīs jaunā ierobežošanās. Ikviena ģimene un saimniecība drīz vien redzēs svētību, ko dod saimniekošana līdzekļu robežās, vienkāršība un taupība ne tikai iepirkumos, bet arī iepirktā izlietošanā.”
Malkas automobilis
Kafijas aizstāšana ar cigoriņiem nebija tā lielākā problēma. Grūtāk bija atrast alternatīvu ierastajiem degvielas veidiem. Piemēram, daudzviet Latvijā māju apgaismošanai vēl arvien tika izmantotas petrolejas lampas, taču petrolejas deficīta apstākļos nācās pāriet uz ievērojami neparocīgākajām un neefektīvākajām karbīda lampām.
Vēl problemātiskāka bija aizstājēja atrašana benzīnam, kura importēšana kara apstākļos kļuva ārkārtīgi sarežģīta. Jau trīsdesmito gadu sākumā ekonomijas nolūkos un cenšoties pēc iespējas vairāk izmantot vietējās izejvielas, Latvijā kā degvielu plaši sāka izmantot tā saukto latolu – ar vietējā ražojuma spirtu atjauktu benzīnu. 1939. gada rudenī arī latola vairs visiem nepietika, tādēļ nācās steigšus meklēt problēmas risinājumu.
Tādi bija divi. Pirmais un visvienkāršākais – benzīna patēriņa ierobežošana. Valdība ieviesa dažādu krāsu latola kartītes: vienas bija domātas smagajiem automobiļiem, citas – pussmagajiem, vēl citas – taksometriem. Viszemākā kategorija bija personīgās vieglās automašīnas un motocikli, kuriem degvielas devas nogrieza līdz minimumam. 20 litri latola – tas jau skaitījās daudz. Degvielas tirgotājiem bija pienākums katru pārdoto litru reģistrēt īpašā grāmatā, pierakstot pircēja vārdu un, protams, pievienojot no tā saņemtos degvielas iegādes kuponus.
Degvielas kartītes gan ļāva samazināt benzīna patēriņu, taču neatrisināja daudzas ikdienišķas problēmas, pirmām kārtām jau kravu un pasažieru pārvadājumus, jo šīm transporta nozarēm ar “bada maizi” nepietika, tādēļ gudras galvas meklēja citus risinājumus. Acīmredzamākais, taču vienlaikus arī praktiski nerealizējamais bija iekšdedzes dzinēju mašīnu nomaiņa pret elektromobiļiem. Avīzes sāka rakstīt par to, cik gan labi un praktiski šādos krīzes apstākļos ir ar elektrību darbināmi spēkrati, taču bija tikai viena nelaime – tos nebija iespējams iegādāties. Tādēļ kā plāns B tika sākta jauna reklāmas kampaņa, aicinot kravas mašīnām un autobusiem uzstādīt gāzģeneratoru iekārtas. Vienkāršāk sakot, darbināt tos ar malku vai kokoglēm. Eksperimenti šajā virzienā bija sākti jau pirms vairākiem gadiem, taču tad nevienam īsti nebija motivācijas mocīties ar malkas pagaļu bāšanu mašīnas kurtuvē, ja reiz bija pieejams krietni vienkāršāk izmantojamais un ievērojami efektīvākais benzīns.
Lai smagā automašīna vai autobuss nobrauktu vienu kilometru, bija nepieciešams apmēram pusotrs kilograms malkas, tātad 100 kilometru veikšanai līdzi nācās vest vismaz pusotru centneru malkas, turklāt laiku pa laikam piestājot, lai piepildītu krāsni. Piedevām vēl motora jauda diezgan jūtami samazinājās. Par praktisku un ērtu šo risinājumu nekādi nevarēja nosaukt, tādēļ pirmskara apstākļos aicinājumi būt patriotiskiem un nevis liet bākā svešzemju benzīnu, bet auto darbināt ar Latvijas bērziem un apsēm dzirdīgas ausis tautā neguva. Taču kara laikā variantu vairs nebija, un gāzģeneratori kļuva par arvien ierastāku parādību. Nekur tie nepazuda arī dažos nākamajos gados, kad karš jau gāja pāri Latvijas teritorijai, jo arī vācu okupācijas gados gāzģeneratoru transportu izmantoja diezgan plaši.
Sarkanie gadi
Padomju okupācija, kas sākās 1940. gada vasarā, parādīja, ka dažādu produktu deficītam var būt arī citi iemesli, ne tikai karš. Tas kļuva skaidrs jau pirmajās nedēļās, kad padomju militāristi metās izpirkt Latvijas veikalus, jo okupācijas varas iestādes pielīdzināja padomju rubli Latvijas latam pēc kursa 1:1. Iebraucēji pirka un sūtīja uz mājām visu: apģērbu, apavus, audumus, saimniecības preces. Redzot šādu šopinga ārprātu, neatpalika arī vietējie iedzīvotāji, kuri labi saprata – veikalu plaukti tūlīt būs pavisam tukši un nav cerību, ka pārskatāmā nākotnē tie atkal tiks piepildīti. Apziņa, ka nu vairs veikalos nevarēs nopirkt visu vajadzīgo, cilvēku prātos iesēdās uz visu nākamo pusgadsimtu.
Sešdesmito gadu sākumā gan kādu brīdi likās, ka lietas sakārtojas, jo padomju ekonomika pēc kara bija paspējusi atkopties, turklāt daudzas preces iepirka ārzemēs. Viss mainījās 1967. gadā pēc Sešu dienu kara, kurā Izraēla sakāva savus arābu kaimiņus, kā rezultātā pasaulē strauji cēlās naftas cena un mainījās starptautiskās tirdzniecības struktūra, tāpēc PSRS būtiski samazināja iepirkumus ārzemēs.
Importa preces kļuva par deficītu, taču septiņdesmitajos un vēl jo vairāk astoņdesmitajos gados radās problēmas ne tikai ar ārvalstu, bet arī ar vietējā ražojuma precēm. No veikalu plauktiem sāka pazust pavisam ikdienišķas lietas, piemēram, “pirkstiņu” baterijas, magnetofona kasetes, mušpapīrs, siltumnīcas plēve, cīsiņi un gaļa. Uz visiem laikiem jau nepazuda, taču bija, bija – un tad vairs nebija, lai atkal pēc kāda laika parādītos kā komēta un atkal pazustu. Tas pieradināja padomju pilsoņus pirkt potenciāli deficītās mantas pat tad, ja pēc tam nebija vajadzības, jo kādudien taču var ievajadzēties, bet tad nevarēs dabūt!
Pavisam tukši gan veikalu plaukti parasti nebija, jo tajos krājās nelikvīdas padomju ražojuma preces, kas bija tik atbaidošas kvalitātes un izskata ziņā, ka no laba prāta neviens tās nepirka, taču plānveida ekonomikas ietvaros tās tik un tā turpināja ražot. Viskatastrofālākā šī aina kļuva astoņdesmito gadu otrajā pusē, kad no veikaliem sāka pazust pat gluži parastas preces, piemēram, cukurs, ziepes, cigaretes, veļas pulveris. Tādēļ Latvijā tās sāka tirgot sākumā tikai vietējiem iedzīvotājiem, kuriem piešķīra tā sauktās pircēja vizītkartes, bet vēlāk uz taloniem – gluži kā kara laikā. Deficīta problēmu izdevās atrisināt tikai pēc Latvijas neatkarības atgūšanas, kad atklājās – brīvā tirgus apstākļos miera laikā veikalu plaukti atkal pārsteidzošā kārtā piepildās.
