Pēc Staļina pavēles Klapkalnciemā izlej trīs kandžas pudeles: Otrā pasaules kara relikvijas

Tiesa gan misija noslēdzās visnotaļ apkaunojoši – PSRS bruņoto spēku virspavēlnieks pēc mēneša pudeles atsūtīja atpakaļ uz Latviju ar pavēli jūras ūdeni izliet turpat, kur tas tika iesmelts. Stāsts par Otrā pasaules kara laika leģendārajām pudelēm ar 1944. gada Baltijas jūrā iesmelto krasta ūdeni, kas nonāca Maskavas kremlī, ir patiess. To apliecina vairāki vēsturiskā notikuma aculiecinieku atmiņas. Tomēr, vai tik tiešām pirms tam šajās pudelēs bija kāda vietējā lībieša pēcteča paštecinātā “dzimtenīte” gan nav apstiprināts. Tāpat, kā tas, vai šo pudeļu satura maiņas procesā piedalījās sarkanarmietis vārdā Jānis, kā to  savulaik savā literāri-dokumentālajā darbā apgalvojis kāds krievu rakstnieks.

Mazāk zināms ir fakts, ka šai pašā laikā, ķēmodamies līdzi Staļina iegribai, izcēlās arī latviešu komunisti, kuri okupantu armijas rindās 1944. gada vasaras otrajā pusē “atbrīvoja” Tukumu un tā apkārtni no vācu fašistiskajiem iebrucējiem. Latviešu sarkanarmieši “izcilajiem” kolaborantiem Vilim Lācim, Augustam Kirhenšteinam un Jānim Kalnbērziņam, kuri tolaik slēpās drošībā aiz frontes līnijas Krievijā, aizsūtīja gan daudz labāku šķidrumu – Ķemeru sēravota  ūdeni. Padomju okupācijas gados pa šo sarkanarmijas “ūdensceļu” pat tika sastādīts ekskursijas maršruts. Tā laika vara to prezentēja kā “armijas, kas pasauli atbrīvoja no brūnā mēra” spīdošu uzvaru. Tomēr no otras puses to var uzskatīt arī par smagu zaudējumu, jo vācu armija pēc trim nedēļām, sarkanajiem atņemot šo uzvaru (kaut arī uz salīdzinoši neilgu laiku), nodrošināja spēcīgu “Kurzemes katlu” jeb Kurzemes cietoksni.

Sašķeļ vērmahta ziemeļus

Atminoties 80 gadus senos notikumus Tukuma apkārtnē, kad Otrā pasaules virpulī sarkanarmija uz trim nedēļām pie Tukuma pārrāva fronti un nacistu armijas grupējumu “Nord” (“Ziemeļi”), kuras sastāvā bija arī latviešu leģionāri, sašķēla divās daļās, kuras vairs nesavienoja sauszemes ceļš, Jauns.lv atskatās uz šīm leģendārajām trīs ūdens pudelēm, kuras pieminētas ne vienā vien vēstures grāmatā, bet bieži vien tikai tā garāmejot. Daļā vēsturisko avotu tā tiek uzskatīta par nepierādāmu leģendu, bet citos šis notikums atspoguļots kā neapgāžama vēsturiskā patiesība. Pašas pudeles un to saturs līdz mūsdienām nav saglabājies, tādēļ arī pastāv dažādas versijas par to izcelšanos un likteni, bet pārsvarā atšķirības ir tikai niansēs. Skaidrojam, kā tad īsti risinājās notikumi Klapkalnciema pludmalē tieši pirms 80 gadiem. 

1944. gadā no 30. jūlija līdz 20. augustam Tukums nonāca padomju okupācijā – viens iebrucējs izdzina otru un vērmahta “Nord” tika sadalīts divās daļās – Vidzemē un Kurzemē, līdz augusta beigās vāciešiem atkal izdevās fronti savienot un to noturēt līdz oktobra vidum. Tā gada vasarā Tukumā un tā apkārtnē vārījās īsts elles katls. Par pilsētā trīs nedēļas valdošo sarkano teroru un sīvajām cīņām plaši aprakstīts vēstures grāmatās: gāja bojā tūkstošiem karavīru abās frontes pusēs un noslepkavoti desmitiem civiliedzīvotāju. Tolaik viens no galvenajiem padomju armijas uzdevumiem bija sašķelt vācu karaspēka grupējumu “Nord” uz pusēm, izlaužoties līdz jūrai. Padomju armija jau caur Lietuvu bija pietuvojusies Jelgavai un tās uzdevums bija izlauzties līdz Baltijas jūrai, lai nogrieztu sauszemes ceļu vāciešiem, kuri joprojām saimniekoja gan Rīgā, gan Igaunijā, ar pārējām vērmahta daļām.

Čarterreiss ar jūras ūdeni

Tas arī izdevās padomju 1. Baltijas frontes karaspēkam ģenerāļa (no 1955. gada - maršala) Ovanesa Bagramjana vadībā. Padomju spēki 1944. gada 29. jūlija vakarā  uzsāka strauju iebrukumu līdz Rīgas jūras līcim pie Tukuma. 100 kilometru dziļais reids pretinieka aizmugurē rezultējās ar to, ka jau nākamajā dienā  padomju 51. armija ieņēma Tukumu un nokļuva līdz pat Baltijas jūrai - 8. gvardes mehanizētā brigāde 30. jūlija vakarā pie Klapkalnciema sasniedza Rīgas jūras līci.

Par to tika telegrafēts uz PSRS galvaspilsētu, bet tā īsti tur neviens padomijas līderis šādam panākumam nespēja noticēt, tāpēc nācās uz Maskavu sūtīt atkārtotu radiotelegrammu, lai Staļinu pārliecinātu par to. Tomēr ģenerālisimuss bija skeptisks un negribēja tā īsti ticēt šādai veiksmei, tādēļ pavēlēja uz Maskavu atgādāt trīs pudeles ar Baltijas jūrā iesmeltu ūdeni.  Pavēle skanēja apmēram šādi: “Iesmelt trīs pudeles ar jūras ūdeni. Pudeles aizzīmogot, brigādes komandierim Semjonam Krēmeram personīgi parakstīties uz tām, apliecinot, ka ūdens tiešām ņemts no Baltijas jūras. Pudeles ar ūdeni nosūtīt uz korpusa štābu.”

Tās vispirms nogādāja 1. Baltijas frontes pavēlniekam ģenerālim Ovanesam Bagramjanam, bet nākamajā rītā ar speciālreisu uz Maskavu no kara aerodroma netālu no Jelgavas. PSRS Valsts ārkārtējās komitejas sēdē Staļins, norādīdams uz galda esošajām trīs pudelēm, esot teicis: “Lūk, jums lietišķs pierādījums, ka mūsu tankisti jau atrodas Baltijas jūras krastā. Uzaicinu iedzert šo ūdeni uz viņu veselību.” Bet padomju karavadoņi šo ūdeni neizdzēra, labākajā gadījumā vien pielika pie lūpām. Jāpiebilst, ka sāļais ūdens pudelēs arī neesot bijis visnotaļ dzidrs, jo tankistiem neesot ļāvuši iebrist dziļāk jūrā, viņiem ūdens bija jāiesmeļ turpat krastā, bet tas duļķains – tikko bija nolijis lietus un krastā bija sapūstas aļģes. Staļins pat esot raucis uzacis – kāpēc jūras ūdens ir līdzīgs pēc kādā dīķī iesmelta sastāvējuša ūdens? Tomēr vēlāk noticējis tā patiesajai izcelsmei.

Okupantiem neļauj peldēties

Krievijā kara vēsturei veltītajā portālā “pobeda.elar” rakstīts, ka krievu tankisti, nonākot Klapkalncienā, ar skumjām skatītājās uz to, ka jūras viļņi skalojās smilšainajā pludmalē, jo komandieri neatļāva viņiem iet peldēties, jo bija taču frontes līnija un aiz kāpām varēja būt noslēpies kāds ienaidnieka snaiperis. Pa rāciju saņemto pavēli pudelēs iesmelt jūras ūdeni viņi gan ātri izpildīja: “Piemērotas pudeles izdevās atrast pie kāda vietējā iedzīvotāja. Taču no tām nācās izliet “samogonu”, kas izraisīja vispārēju neapmierinātību.”

Tanku kauja pie Tukuma (fragments no filmas “Discovery: Greatest Tank Battles. The Battle for the Baltics”):

Šis pasākums rezultējās ar komandiera Semjona Krēmera zvaigžņu stundu. 1944. gada 23. augustā PSRS Augstākās Padomes prezidija priekšsēdētājsMihails Kaļiņins parakstīja “ukazu” ar kuru apakšpulkvedim piešķīra Padomju Savienības varoņa nosaukumu un viņu apbalvoja ar Sarkanās Zvaigznes medaļu un Ļeņina ordeni, vēlāk apbalvotajam piešķīra arī ģenerālmajora pakāpi. Vēstures paradokss ir tāds, ka šos goda titulus Semjonam Krēmeram piešķīra trīs dienas pēc tam, kad vērmahts jau bija padzinis sarkanarmiešus no Tukuma un Klapkalnciema liedaga, tā nodrošinot vāciešu vēlāku atkāpšanos uz Kurzemes katlu.   

Savdabīgais suvenīrs kremlim

Nekādi artefakti par šo trīs pudeļu nonākšanu Maskavā nav saglabājušies, bet, ka tā varētu būt tiesa, kaut arī vairāki kara vēsturnieki to ir mēģinājuši apšaubīt, liecina paša Semjona Krēmera teiktais 1979. gadā toreizējam Tukuma mākslas un novadpētniecības muzeja direktoram Edmundam Rumbam. Semjons Krēmers pastāstīja, kā savulaik ticies ar Staļina jaunāko dēlu, kara lidotāju Vasiliju, kurš teicis: “Zini, Krēmer, tavas pudeles ar jūras ūdeni patiešām nonāca līdz manam tēvam. Kad notika Politbiroja, Virspavēlniecības un Aizsardzības komitejas sēde, viņš teica: “Biedri, varat iedzert jūras ūdeni. Visarions Staļins man teica: “Tātad mūsu tanki atrodas pie jūras!”” (skatīt Tukuma laikraksta “Komunisma Rīts” 1978. gada 7. augusta rakstu “Stāsta ģenerālis – Tukuma atbrīvotājs”).

Šo notikumu savās atmiņās atminas arī kādreizējais laikraksta “Cīņa” redaktors Kārlis Ozoliņš, kurš 1986. gada novembra žurnālā “Karogs” raksta: “Atstājām Jelgavā tai nozīmēto operatīvo grupu, pēc tam braucām uz Tukumu veidot padomju varas iestādes. Toreiz iebraucām arī Ķemeros. Tur viesnīcā (tagadējā sanatorijā)  satikām kādu apakšpulkvedi. Kopā ar viņu aizbraucām līdz jūras līcim. Viņš tur iesmēla pudelē Rīgas jūras līča ūdeni, lai to nosūtītu Pirmās Baltijas frontes pavēlniekam Bargramjanam. Arī mēs vēlāk iesmēlām pudelēs Ķemeru sērūdeni un nosūtījām pa pudelei – Jānim Kalnbērziņam, Vilim Lācim un Augustam Kirhenšteinam. Visi bijām priecīgi. Bet tad sākās vācu pretuzbrukums (..) Un tā iznāca, ka vācieši caur Ķemeriem izrāvās uz Tukumu un tā izveidoja sev atkāpšanās ceļu no Rīgas. Tukuma, Talsu un Ventspils operatīvās grupas gandrīz visas aizgāja bojā.”

1986. gada 2. augustā Tukuma “Komunisma Rītā” publicētas arī Otrā pasaules kara laika padomju aviācijas studenta A. Čečotkina atmiņu pārstāstījums: “Ātri salaužot ienaidnieka pretošanos, kaujinieki ieņem Tukumu un iziet pie Rīgas jūras līča Klapkalnciemā. Tankisti iepilda vairākās pudelēs sāļo Baltijas jūras ūdeni un nosūta to kā savdabīgu suvenīru uz Augstākās Virspavēlniecības mītni. Par reidā parādīto drosmi un vīrišķību daudzi kareivji un virsnieki saņem apbalvojumus, komandierim S. Krēmeram piešķir Padomju Savienības Varoņa nosaukumu.”

Tanks - circenis

1944. gada 20. augustā vāciešu spēki no Kalnciema puses uzsāka pretuzbrukumu padomju armijai un no Tukuma un tā apkārtnes padzina sarkanos, tā atkal uz diviem mēnešiem savā kontrolē pārņemot Tukumu. Vāciešu spēkiem no jūras puses atbalstu sniedza smagais kreiseris “Prinz Eugen”. Šis zaudējums, protams, sarūgtināja Staļinu, un viņš trīs pudeles, uz kurām bija uzlīmēta etiķete: “Ūdens no Rīgas jūras līča, pie Tukuma pilsētas. 31.07.1944.” un paraksts “Gvardes pulkvedis Krēmers” pavēlēja sūtīt atpakaļ uz Latviju. Kad uzzinājis par sarkanarmiešu padzīšanu no Tukuma, Staļins Ovanesam Bagramjanam atdevis pudeles sakot: “Tā kā jūsu karavīriem izdevās dabūt ūdeni šajās pudelēs, es domāju, ka viņi varēs to izliet tieši tajā vietā, kur to ieguva.” Šo Staļina rīkojumu Ovaness Bagramjans varēja izpildīt ne ātrāk kā pēc diviem mēnešiem. Par to, vai tas tik tiešām notika gan vēstures avoti klusē. Ar to arī beidzas šī simboliskā ūdens pudeļu vēsturiskās liecības.

Pagājušā gadsimta sešdesmito gadu beigās sākās “Tukuma atbrīvošanas” 1944. gada operācijas heroizācija. Piemēram, 1969. gada jūlija beigās teju visos padomju Latvijas laikrakstos tika publicēts kāda gvardes majora V. Miķelsona stāstījums “Drosmīgs manevrs, straujums, varonība”, kurā vēstīts, ka ūdeni no jūras priekš Staļina iesmēlis kapteiņa Smotrova vadītā tanku vada vīri: “Pulkveža Semjona Krēmera norīkotā speciālā vienība, kurā ietilpa motorizētā rota, tanku vads un divi lielgabali, kapteiņa Smotrova vadībā atbrīvoja Klapkalna apdzīvoto vietu un dienas nogalē ar automātu kārtām salutēja Rīgas jūras līča krastā.” Savukārt “jaunajai komjauniešu un komunistu paaudzei” – pionieriem tika uzdots pulierēt padomju armijas karavīru brāļu kapus Klapkalnciema apkārtnē un izstrādāt novadpētniecības ekskursiju maršrutus pa “varonīgā” Smotrova kaujas ceļu.

1986. gada jūlijā par godu šim padomju armijas izrāvienam Klapkalnciema apkārtnē arī atklāja pieminekli-tanku, bet tam nebija ilgs mūžs, jo pēc dažiem gadiem Latvija atguva neatkarību un sākās “okupekļu” un ļeņinekļu novākšana. Tomēr kādu laiku “virs normas” šis tanks-piemineklis nostāvēja. Vēl divus gadus pēc Latvijas neatkarības atjaunošanas arhitektūras vēsturnieks un pieminekļu sargs, arhitekts Jānis Lejnieks Vācijas galvaspilsētā Berlīnē notiekušajā Starptautiskajā pieminekļu un vietu padomes sanāksmē “Bilderstumn in Osteuropa” referēja, ka Latvijā vēl palikuši  sarkanarmijas okupācijas postamenti, tostarp arī tanka monuments Klapkalnciemā pie jūras, jo tā nojaukšanu kavē līdzekļu trūkums.  Bet pirms 20 gadiem – 2004. gadā Saeimas “tēvzemiešu” frakcijas deputāts Juris Dobelis no parlamenta tribīnes jau paziņoja: “Es Klapkalnciemā atceros tanku, kas bija izkrāsots visdažādākajās varavīksnes krāsās, un uz šī tanka bija uzrakstīts “circenis”. Un tagad tas tanks vispār vairs tur neatrodas Klapkalnciemā.”

Sarkanarmijas stobrs tēmē uz latviešu žurnālistiem

Tagad viens no padomju tankiem, kurš kara gados “saimniekoja” Klapkalnciema apkārtnē apskatāms Kurzemes cietokšņa muzejā Zantē (Tukuma novads). Internetā atrodami amizanti stāsti par tā likteni līdz nonākšanai muzeja ekspozīcijā. Tanks pēc Latvijas neatkarības atgūšanas esot nonācis Zemessardzes pārziņā un kādu laiku kalpojis mācībās par ugunsmērķi. Jau atgūtās brīvības laikos tas pamatīgi nobiedējis kādu latviešu žurnālistu grupu:

“Tas ir stāvējis pie viena zemessarga mājās un mācībās tika izmantots, kā ugunspunkts un esot bijis interesants gadījums ar žurnālistiem, kuri braukuši pie šī vīra uz interviju, sakarā ar tanku. Ceļš uz šā zemessarga mājām iet cauri birzītei un gan pieejot pie birzītes, gan aiz tās met loku. Tanks stāvēja tūlīt aiz birzītes blakus ceļam un tā tornis ar lielgabalu bija pagriezts ceļa virzienā uz birzi. Žurnālisti piebraucot pie birzītes, tanku neredzēja, bija vasara, bet tiklīdz auto pagriezās, lai brauktu cauri birzei, visi iekšā sēdošie ieraudzīja tanka torni ar pagriezto 122 mm lielgabalu tieši pretī. No izbīļa skribenti visi, kā viens, esot lēkuši no mašīnas ārā un krūmos iekšā. Saimnieks to no viņiem uzzinot, esot smējies vēderu turot un tik noteicis, ka tornis esot pagriezts tieši ar tādu domu, lai pabaidītu nelūgtus ciemiņus!”

Literārās fantāzijas – Jānis un Klapkalnciema kandža

Bet leģendas par 1944. gadā īstenoto padomju “ūdensoperāciju” Klpakalnciemā rodas joprojām. Tā, piemēram, 2020. gada maija Sanktpēterburgas (Krievija) literārajā žurnālā “Ņeva” publicēts Alekseja Panogrāfa stāsts “Trīs pudeles”, kurā autora fantāzijas lidojumā atstāstīts, ka jūras ūdeni “liktenīgajās pudelēs” Staļinam iesmēlis kāds tankistu radists Ahmeds, bet pudeles no kāda piekrastes zvejnieka dabūjis latvietis, sarkanarmijas tankists Jānis. Par to, kurš tieši personīgi veicis šo “ūdensoperāciju” gan vēsture liecības nav atstājusi.

Ja arī sarkanarmijas rindās tik tiešām teorētiski varēja būt kāds okupantu savervēts latvietis vārdā Jānis, kurš tai brīdī atradās Klapkalnciema liedagā, tad kāda cita epizode gan stāstā “Trīs pudeles” gan ir maz ticama. Pēc tam, kad sarkanarmieši kādam pavecākam klapkalnciemietim lika izliet trīs pudeles kandžas (stāstā gan nav minēts, ka tās tika izlietas zemē, bet tās saimnieks iztukšojis kādā citā tilpnē blakus istabā), viņš pat esot saucis atpakaļ sarkanarmiešus, lai tiem iedotu arī pilnu pudeli ar kandžu – “atbrīvotāji” taču pelnījuši ne tikai tukšas pudeles, bet arī piepildītas ar “uzvaras un prieka dziru”. 

Zvejniekciema “klip, klap”

Kurzemes tūrisma asociācija savā interneta vietnē vēsta, ka Klapkalnciemā (senāk dēvēts arī par Klapkalniem) pirmie iedzīvotāji uz dzīvi  apmetušies, kad ciemam vēl nav bijis nosaukuma: “Ceļotāji, kas tuvojušies ciemam, jau iztālēm dzirdējuši cirvju un āmuru klaudzienus: klip, klap. Tā kā ciemā apmetās arvien jauni iemītnieki, darbarīku klaudzieni skanējuši nepārtraukti. Tā nu ciems ieguvis Klapkalnciema nosaukumu.” Apdzīvota vieta “Klappekalne” pirmo reizi kādā kartē atzīmēta 1798. gadā. Tas ir sens zvejniekciems, kura iedzīvotāji senāk dēvēti par “īstiem zvejniekiem”, jo pārtika tikai un vienīgi no zvejniecības.

Otrā pasaules kara gados Klapkalnciemā bija izveidoti vācu armijas nocietinājumi. 1944. gada 30. jūlijā padomju armijas tanku brigāde izrāvās no Jelgavas līdz Klapkalnciemam un izveidoja tā saukto Tukuma koridoru. Tā paša gada 20. augustā padomju karavīri atkāpās un vācu karavīri izveidoja tā saukto Kurzemes cietoksni. No visiem zvejniekciemiem Klapkalnciems Otrā pasaules kara laikā cieta visvairāk. Bet Klapkalnciema liedags Latvijas jaunāko laiku vēsturē nav iegājis tikai ar Otrā pasaules kara kaujām. Daudz vairāk tas pazīstams ar slavenajām latviešu mākslas filmām, kas uzņemtas pēc tāda paša nosaukuma Viļa Lāča romāna motīviem: gan 1939., gan 1956. gada “Zvejnieka dēla” episkie jūras skati uzņemti Klapkalnciemā.