Latvijas kriminālā vēsture: uz apsūdzēto sola Japončika banda no Latgales

Šī joprojām Latvijas vēsturē ir lielākā tiesas prāva, bandu apsūdzēja kopumā 70 noziegumos, gan laupīšanās, gan slepkavībās un izvarošanās. Barvedis gan tiesas priekšā nestājās, policijas pārspēka priekšā viņš izvēlējās nošauties.

70 noziegumi, 63 apsūdzētie

No 1924. gada 4. līdz 26. jūlijam Rēzeknes krievu vidusskolas telpās norisinājās karatiesas sēde. Pie atbildības bija saukti 63 apsūdzētie, no tiem notiesāja 37, attaisnoja 26. Tiesas priekšā stājās arī  vairāki nepilngadīgie un trīs sievietes (par vainīgām atzina divas).  Izmeklēšanas un tiesas laikā liecības sniedza 176 liecinieki – 113 no prokuratūras, 63 no apsūdzēto advokātu puses.

Japončika bandas kriminālās gaitas ir pētījis vēsturnieks Kaspars Strods, kurš tās atspoguļojis kopīgi ar Ligiju Purinašu sarakstītajā grāmatā “Laikmeta nospiedumi. 20. gadsimta Latgales stāsti”, izdotā 2020. gadā. “Kas Jauns Avīze” ar autora atļauju izmanto viņa rakstīto.

Dibināja divi brāļi

Banda izveidojās 1921. gadā, dibinātāji bija brāļi Nestors un Andrejs Gavrilovi no Rēzeknes apriņķa Rozentovas pagasta (mūsdienās ciems Maltas pagasta vidienē). Abiem bija militāra pieredze, Pirmā pasaules kara laikā Nestors bija dienējis Krievijas cara armijā, kritis vācu gūstā, izbēdzis, tad pievienojies Sarkanajai armijai.

1920. gadā viņš atgriezās Latvijā un, neraugoties uz sarkano biogrāfiju, sāka strādāt Rēzeknes komandantūrā. Turpat strādāja arī Andrejs, kurš vēlāk pārgāja dienēt Latvijas armijas 8. Dobeles kājnieku pulkā, bet jau 1920. gada rudenī atvaļinājās. Bandas kodolu veidoja arī Pēteris Bērziņš no Cēsu apriņķa Ungurmuižas un Ņikita Pavlovs no Izvaltas pagasta Krāslavas pusē.

Iedvesma no Odesas?

Par bandas nosaukuma izcelsmi pilnīgi skaidru ziņu nav, bet Strods pieļauj, ka tas saistīts ar Odesas kriminālo autoritāti Mišku Japončiku, īstajā vārdā Moiseju Viņņicki (1891–1919).

Viņš uz kriminālā ceļa stājās jau mazotnē 20. gadsimta sākumā un īpaši izvērsās Pirmā pasaules un pilsoņu kara laikā. 1919. gadā Japončiks pat izveidoja savu militāro vienību un iekļāvās Sarkanās armijas sastāvā – lieks apliecinājums, ka strādnieku un zemnieku valsts tapa uz bandītiskiem pamatiem.

Laika gaitā Japončiks kļuva par daudzu noziedznieku paraugu, viņa vārds tika mitoloģizēts, īpaši pēc viņa nāves 1919. gada jūlijā, jo “iemiesoja sevī revolucionāru, kurš aizstāv Padomju Krievijas un vietējo Odesas ebreju intereses”, raksta Strods. Nestors Gavrilovs bija daudz uzturējies Petrogradā, kā tolaik sauca Pēterburgu, un Maskavā, dienējis Sarkanajā armijā un varēja zināt par šo personāžu.

Pirmā laupīšana

Latvijas Japončika bandas pirmais noziegums bija laupīšana 1921. gada 13. aprīlī. Abi Gavrilovi, Bērziņš un Pavlovs ieradās Jāņa Survila veikalā Andrupenes pagastā (mūsdienās Krāslavas novadā) un ar ieročiem piedraudēja īpašnieka māsai Marijai un Antonam Černavskim. Laupījums – dažādas preces (drēbes, ādas izstrādājumi), 500 Latvijas rubļu un 4000 cara rubļu.

12. maijā šī pati četrotne ieradās pie Antona Rubika Daugavpils apriņķa Kalupes pagastā, ģērbušies karavīru šineļos un apgalvojot, ka veic kratīšanu. Vienīgais guvums bija Rubikam konfiscētais mētelis.

Naktī uz 8. decembri sekoja jau daudz dramatiskāki notikumi. Gavrilovi un Filips Ivanovs Rēzeknes apriņķa Uzulmuižas pagasta Riteņu sādžā iebruka Avdotijas Baranovas dzīvoklī, sasēja saimniecei rokas, aiznesa drēbes, traukus, citas mantas, ko sakrāva Andreja Babahina zirga pajūgā un devās pie Sergeja Parfenova Silajāņu pagasta Adamišķu sādžā.

Nogalina policistu

Likumsargi, saņēmuši ziņu par laupīšanu, sāka meklēšanu, piedaloties cietušās māsasdēlam Aleksejam Ivanovam, policistam Jānim Žikaram un diviem šķūtniekiem. Pirmo atrada, aizturēja un nopratināja zirga saimnieku Babahinu Adamišķos, tad nonāca līdz Parfenova mājai. Jau telpās visi trīs bandīti uzbruka Žikaram, apšaudē policistu nogalināja, bet ievainoja Ivanovu.

Noziedzniekiem izdevās aizbēgt, paņēmuši kāda kaimiņa pajūgu, viņi nokļuva līdz Zaikovas viensētai Rozentovas pagastā. Saimnieks Mefodijs Jerofejevs, saņēmis draudus, tālāk ar savu pajūgu trijotni nogādāja līdz kādai dzelzceļa sargu būdai Rozentovā. Te viņus sagaidīja līdzgaitnieks Pastors, kurš no Jāņa Biļetņikova saņēma šauteni.

Apšaudes dēļ nolaupītās mantas bija pamestas Adamišķos, un tās bandīti gribēja savākt, turklāt vēl izrēķināties ar palikušajiem vajātājiem. Ceļā viņi no Akakija Zimina dabūja vēl vienu revolveri, Adamišķos nolaupīja zirgu ar kamanām, un plāns atgūt laupījumu izdevās.

Nesnauda arī likumsargi, nu jau izbrauca Maltas policijas priekšnieks Jāzeps Baranovskis ar diviem padotajiem, Zaikovas viensētā izcēlās apšaude, tomēr ļaundariem izdevās iebēgt mežā.

Likvidēts viens no barvežiem

Turpmāk pie darba nopietni ķērās Rēzeknes apriņķa policija, turklāt nomainīja vadību, priekšnieka Konstantīna Veckalniņa vietā stājās iepriekšējais Kuldīgas apriņķa policijas priekšnieks Alfrēds Prauliņš. 1921. gada 8. decembrī ieradies Rēzeknē, viņš sāka plašu dienesta pārbaudi aizdomās par informācijas noplūdi.

Pirmajos Ziemassvētkos, 25. decembrī, policija saņēma ziņu, ka Silajāņu pagasta Šejevkas sādžā uzturas viens no bandas – Pastors. Turp devās krimināluzraugs Staņislavs Rancāns ar kolēģiem, un pēc apšaudes kājā ievainoto bandītu izdevās aizturēt. Viņš izrādījās itin runīgs un atklāja, ka barveži Gavrilovi atrodas Daugavpilī.

27. decembrī pie Pastora uzrādītā Feodora Meduņecka tiešām atrada Nestoru Gavrilovu, bet viņš pamanījās aizbēgt. Arī Meduņeckis nebija klusētājs, un likumsargi sadzina pēdas otram brālim – Andrejs kopā ar Maksimu Romanovu slēpās namā Daugavpilī, Orlas ielā 42 (1924. gadā to pārsauca par Cunftes ielu, bet arī šis nosaukums nav saglabājies). Gavrilovs atšaudījās, izlēca pa logu, uz ielas apšaudē ar policistiem guva smagu ievainojumu un vēlāk slimnīcā nomira.

Atkal jaunas apšaudes

Bandas kodols bija saņēmis jūtamu triecienu, tomēr ne iznīcināts. 1922. gadā naktī uz 19. februāri daži gangsteri atgādināja par sevi – Bērziņš, Utāns, Kirils Boļšakovs, bruņojušies ar ieročiem, Ružaines pagastā aplaupīja viensētas īpašnieci un citus mājas iemītniekus.

Pēc nedēļas policija saņēma informāciju, ka Andrupenes pagastā Balaganu sādžā Boļeslava Petrovska mājoklī uzturas trīs bruņoti vīri. Tomēr aizturēt viņus atkal neizdevās, turklāt smagu ievainojumu guva policists Jāzeps Bogdanovs. Mūsdienās tāda līmeņa noziedznieku dotos aizturēt labi ekipēta specvienība, bet toreiz darīja, kā nu prata.

Šoreiz atkāpās nevis bandīti, bet policisti uz netālo Rabovas sādžu, kur uzdūrās Boļšakovam un Bērziņam. Sekoja jauna apšaude, pirmo izdevās aizturēt, bet Bērziņš nošāvās. Tagad galvenais policijas darba kārtībā bija bandas dibinātājs Nestors Gavrilovs.

Izvēlas nošauties

7. martā kļuva zināms, ka Gavrilovs apmeties pie savas māsas Stepanidas Silajāņu pagasta Šejevkas sādžā. Pēc bēgšanas no Daugavpils viņš bija slēpies Lietuvā, bet nu noriskējis atgriezties. Pie māsas policisti Gavrilovu tomēr neatrada, bet nākamās dienas rītā Maltas policijas priekšnieks saņēma ziņu, ka bandas barvedis ieradies Rozentovas pagasta Vainovas sādžā.

Jau pieminētais krimināluzraugs Rancāns gūstīt noziedznieku devās kopā ar sešiem policistiem un vienu aizsargu. Ēku ielenca, apšaudē smagi cieta divi policisti, bet Gavrilovs, sapratis, ka šoreiz neizbēgt, izdarīja pašnāvību. Viņu tik un tā gaidīja cilpa.

Upuris arī tiesas zālē

11. martā no gūtajiem ievainojumiem nomira Rozentovas pagasta kārtībnieks Aleksandrs Vītoliņš. Tādējādi cīņā ar Japončika bandu krita divi likumsargi. Jāpiebilst, ka 1938. gada novembrī Lagonu kapsētā netālu no Viļāniem atklāja piemiņas plāksni pirmajam upurim, policistam Žikaram.

Pat tiesas prāvas laikā bija divi upuri – viens no sargkareivjiem 1924. gada 9. jūlijā nejauši nošāva otru karavīru un pats nākamajā dienā “no bailēm” nomira, vēstīja laikraksts “Jauno Straume”. Latgales lielākā avīze “Latgales Vords” par incidentu tiesas zālē rakstīja, ka “notikušais izraisījis tik lielu troksni, ka daudzi liecinieki zaudēja samaņu”.

Sešiem piesprieda nāvessodu pakarot

Notiesāja 38 apsūdzētos, 25 attaisnoja. Nāvessodu pakarot piesprieda sešiem – Ņikitam Pavlovam, Ignatijam Mazuram, Ankudinam Filatovam, Vasilijam Blohinam, Mihailam Goršakovam, Konstantīnam Kozlovam. Tolaik par bandītismu vien tiesāja ne mazāk bargi kā par slepkavību. Septiņus gadu desmitus vēlāk šo indivīdu gara mantiniekiem reketa mafijas laikos jau paveicās, ka viņus netiesāja pēc kara laika likumiem un nāvessods bija jau atcelts.  

Karātavas piesprieda arī Pastoram un Boļšakovam, bet viņi vēl nebija 21 gadu veci, pēc tā laika likuma nepilngadīgi, tāpēc cilpu pirmajam aizvietoja ar 12 gadu cietumsodu, otram ar spaidu darbiem uz nenoteiktu laiku.

Neilgi pirms nāvessoda izpildes 1924. gada 18. novembra vakarā no Daugavpils cietuma, pārsteidzot un sagrābjot cietumsargus, no kamerām izbēga 12 ieslodzītie, bet tālāk brīvībā trīs, tostarp Ignatijs Mazurs un Mihails Goršakovs. Likumsargi ielenca visu Daugavpili, un nākamās dienas vakarā bēgļi bija notverti. Naktī uz 30. novembri Daugavpils cietumā pakāra piecus nāviniekus, 1. decembrī Rīgā – Pavlovu.

Valsts signāls noziedzniekiem

Vēlāk Valsts prezidenti Gustavs Zemgals un Alberts Kviesis vairākus notiesātos apžēloja. 1928. gada 15. novembrī pirms termiņa atbrīvoja Utānu, 5. novembrī Pastoram sodu samazināja par četriem gadiem, 1936. gadā Kviesis parakstīja rīkojumu par Ivas Goršakova atbrīvošanu.  

“Japončika bandas krimināllieta Latvijas tiesu sistēmai savā ziņā kalpoja par paraugprāvu un signālu likumpārkāpējiem, ka tiesībsargājošās iestādes aktīvi aizstāvēs savu pilsoņu drošību,” secina vēsturnieks Kaspars Strods.

Neraugoties uz lielo apjomu, tiesa līdz spriedumam nonāca trīs nedēļu laikā. Salīdzinājumam – bijušā Saeimas deputāta dūru izvicināšanu ar kaimiņu kāpņu telpā pērn 30. jūlijā tiesa jau atkal pārcēlusi, tagad uz 3. septembri.