Kā ir nodzīvot 100 gadus? Dobelnieks Laimons dalās savā dzīvesstāstā
Laimons Ezergailis ir dobelnieks, kurš savu 100. dzimšanas dienu nosvinēja pagājušā gada 18. novembrī. Savu 100 gadu laikā viņa dzīve ir bijusi piepildīta ar visdažādākajiem notikumiem.
Laimons savā dzīves laikā ir pabijis vairākās pasaules vietās, kā piemēram, Vladivostokā un Sahalīnā, gan Amerikas Savienotajās valstīs, kur dzīvoja viņa ģimenes locekļi. “Mana mammīte ilgus gadus nodzīvoja Amerikā, viņa arī teju simts gadu vecumu sasniedza, bet mana jaunākā māsa vēl arvien ir pie dzīvības un dzīvo turpat pie Čikāgas,” stāsta Laimons.
Pats viņš ir dzimis vidzemnieks no Dzērbenes pagasta, kur arī pavadījis savus jaunības gadus, Valmieras pusē Kauguros tēvs nopircis saimniecību un atjaunojis māju. Tur bijuši saimniekošanas plāni, taču karš tos izjaucis, gluži tāpat kā Laimona mācības Priekuļu lauksaimniecības tehnikumā, no kurienes viņš iesaukts vācu armijā un nonācis policijas bataljonā. “No tiem tūkstošiem, kas mēs bijām iesaukti leģionā, mēs vairs esam palikuši vien pāris vīri. Es katru gadu apmeklēju Lesteni. Tagad jau man iedod šoferi, lai varu tur nokļūt,” stāsta sirmais kungs.
Uz Dobeli Laimons pārcēlies pagājušā gadsimta piecdesmitajos gados. “Dažādos amatos te sanācis pabūt. 13 gadus biju Dobeles inkubatoru stacijas direktors, pēc tam arī šur un tur citur strādāju," skaidro Laimons. “Nekāds staigātājs un klejotājs es neesmu bijis, kā uz Dobeli pārcēlāmies, tā es te esmu jūsu priekšā vēl tagad un te arī dzīvošu līdz galam.”
Mūža vissarežģītākais posms bijis, kad viņa roka tika sašauta cīņās pie Bauskas.“Es biju norīkots par baterijas mīnmetēju komandieri, bet tajā brīdī man bija rokas granāta un redziet, to nevar izmest, ja nepaceļ roku un tajā brīdī es jau jutu, ka man virs galvas vairs nav atsevišķas lodes, bet jau ložu masa. Un tur kā es to roku pacēlu, tā man viņu arī cauršāva.” Laimons savu ievainojumu ārstējis Sudetijā (Ar Minhenes vienošanos Vācijas anektētais Čehoslovākijas apgabals - DNZ), jo policijas bataljoniem bijušas atsevišķas ārstniecības iestādes. “Man izdevās tajā visā izdzīvot, tāpat izkļūt no filtrācijas Gruzijā un izdevās atgriezties Latvijā, par ko es ļoti priecājos,” teica Laimons.
Par nopelniem Latvijas labā 2014. gadā viņam tika piešķirts Viestura ordenis, ko pasniedza tā laika valsts prezidents Andris Bērziņš. Arī Dobeles novada pašvaldība viņam ir piešķīrusi Atzinības rakstu par nozīmīgu ieguldījumu sabiedrības patriotisma stiprināšanā un brīvības cīnītāju piemiņas saglabāšanā.
Agrāk viens no viņa lielākajiem vaļaspriekiem bijušas medības, un viņš ilgu laiku ir arī vadījis mednieku kolektīvu. Medības patikušas jau no seniem laikiem, mazāk gan interesējusi šaušana, vairāk prieku sagādājusi būšana mežā, svaigā gaisā. Tagad ikdienā Laimons, kad jūtas mundrs labprāt iziet ārā. Viņam ir riekstu koks, kura pērnā gada ražu ēdot vēl tagad. Viņam ļoti patīkot iziet ārā dārzā, bet, ja laiks esot jāpavada istabā, tad viņš paskatoties televīzijas pārraides, īpaši iecienītas viņas esot ziņas, kur var vairāk uzzināt par to, kas pašlaik notiek pasaulē un Latvijā. Laimons arī savā simts gadu vecumā seko līdzi visiem jaunākajiem notikumiem.
