Tolaik man vajadzēja rakstīt par mīlestību, bet es rakstīju par karu. Latvijas leģenda - Broņislava Martuževa
Broņislava Martuževa (1924–2012) savu talantu nesa bez patosa, jo “esmu tik darbarīks Dieva rokā”. Visu mūžu viņa gaidījusi savu Jāni, dzīvojusi lēģerī, arī zem grīdas, un vēl vairāk nekā pusgadsimtu vēlāk viņā joprojām mājoja karš. Un daudz mīlestības. Vienu no emocionālākajām intervijām ar dzejnieci - 2008. gadā notikušo sarunu ar žurnālisti Sandru Landorfu - lasi žurnāla "Latvijas Leģendas" jaunākajā numurā.
Žurnālistes Sandras Landorfas saruna ar dzejnieci Broņislavu Martuževu (1924–2012) notika 2008. gadā.
Tauta viņu atcerējās vasaras viducī, kad skanēja Imantdienas. Komponists Imants Kalniņš, Broņislavas dzejas savaldzināts, dāvināja mūziku piecpadsmit dzejoļiem. Mūžvecā patiesība – viss ģeniālais esot vienkāršs. Tiem, kas bija tai vakarā Cēsu estrādē, sirdīs iekodējies skats, kā Līga Priede sarkani zaļā tērpā bez kāda šova izdzied spītu, mīlestību, sāpes, drastiskumu, spēku un prieku. Un Imantu skatuves dziļumā ar savu no Grieķijas pasūtīto stīgu instrumentu buzuki. Un sauli.
Kad atrodam Broņislavas Martuževas mājas aiz Lubānas, viņa sēž dārzā, rokas klēpī salikusi, un gaida. Tāls, tāls ceļš no Rīgas. Ilgi braucām, ilgi gaidīja. Sirma dzejniece, dažkārt grūti runāt, dažkārt balss aizkrīt – vai no nespēka vai sāpīgām atmiņām. Varētu netincināt, bet gribas pastāstīt par cilvēku laikā, kad ļaudis tiekas pie dzejas.
Viss ir tik īsts. Silts miklums acīs, kas nav sentiments, un vārdi, kas neatstāj vienaldzīgu.
“Mēs ar Imanta Kalniņa brāli Viku izsapņojām: kā būtu, ja es aizbrauktu uz Imantdienām. Mani invalīdu ķerrā aizvestu uz to vietu, kur jāsēž, man būtu baltais Abrenes tērps līdz zemei. Tad nevarētu redzēt, ka man kājās ir velteņi. (Smejas.) Bet... es jau netieku pie tām. Šogad Imantdienas ne radio raidīja, arī televīzijā ne. Tur, Cēsīs, bija Imanta Kalniņa fani, kuri jau kādu laiku man paraduši zvanīt, un viņi piedāvājās aizvest arī mani, bet es teicu – nē, paldies. Tomēr nopērciet puķuzirnīšus un uzdāviniet Imantam Kalniņam no manis. Tad viņi ar mobilo telefonu pārraidīja man visu koncerta pirmo daļu. Es biju gultā. Ne jau katrreiz tās dienas tik labas – bieži vien jāsēž uz vietas vai jāguļ... Šodien it kā Dieviņš sestdienu devis.
Vakar bija Imants Kalniņš, atveda man disku. Nu, tad gan bija īsti svētki. Vai tā ir mana dzeja? Nē, tas ir pavisam kas cits! Bet vārdus pazīstu. Divas reizes jau biju dzirdējusi – vienu pa telefonu, vēlāk tie paši fani atbrauca pie manis un parādīja portatīvajā datorā ierakstīto filmu; tad noklausījos otrreiz. Taču tik un tā nebiju visu uztvērusi. Tomēr vislieliskākais iespaids bija no pirmās reizes. Tad sajūta bija kā Jāņu nakts, kā uguns bumba! Kad uguns riteņi veļas no kalna. Tas bija apbrīnojami! Pats pirmais gabals ļoti iespaidīgs. Kad vakar noklausījos, visu atcerējos. Tas jau diezgan pasen rakstīts.
Kur zvaigzne tā, kas augstumos reiz mita?
Kur mirdzošā, ar aklumu kas sita?
Es nezinu, man delnā skropsta melna,
Pie kuras tā reiz karājās, kad krita.
Šīs četras rindas un tik iespaidīga mūzika! Nē, tas bija kas īpašs. Patiešām. Bez šaubām, nākušas klāt paša Imanta sajūtas. Un Līga Priede – tai meitenei ir jauka balstiņa. Tā es savu dzeju tikai pamazītēm pazinu citu pēc citas. Biju kārtīgi izbrīnējusies – ko viņš ir izvēlējies! Piemēram, Lielceļš ledos. Man nemūžam neienāktu prātā, ka no tā var uztaisīt dziesmu. Un kā jūs domājat – tik jauka dziesma, ka klausītāji brēc. Un tiešām ir, par ko brēkt! Lieliskas ir visas, bet tautu visvairāk sajūsmināja tās, kuras ir dejojamā tempā. (Smejas.) To es manīju pati pēc savām kājām. Guļu gultā, un man jau kājas kustas! (Smejas.)
Kad uzzināju, ka Imants paņēmis manus dzejoļus savām dziesmām, tas bija ļoti glaimojoši. Nē, nē, es neesmu komponistu lutināta! Kas tad mani vispār ievēro! Mani tak nelasa neviens. Nu, apmēram tā ir gan. Un neko nevar darīt – esmu cilvēks, kas raksta par karu. A kuram patīk lasīt par karu? Par mīlestību? Ai, jā! Man no izdevniecības Zvaigznes viena jautāja: kādus dzejoļus lai ņem krājumam? Teicu: ņemiet par mīlestību! Kā Blaumanis teica, par to visvairāk ir muldēts. (Smejas.) Kad paskaitu, cik man kurā grāmatā par mīlestību, neredzu gandrīz nekā. Bet pēdējā, Trejdeviņās jāņuzālēs, patiešām ir... Kā Imants Kalniņš pats bija izsacījies: jā, dzeja ir par mīlestību, bet vīrieša klātbūtni jūs tur veltīgi meklēsit... (Smejas.) Nezinu, kas tie par dzejoļiem... Rakstīti astoņdesmit gadu vecumā, kad sen vairs neviens nerunā par mīlestību. Muzikantam cimdus došu, lai to izdzied harmonika. Vai, cik tas jauki skanēja! Izklausījos gan es savā gultā, gan tie, kas bija tur.
Es biju karš
Tanī laikā, kad man vajadzēja rakstīt par mīlestību, es rakstīju par karu. Tāpēc, ka es biju karš. Es dzīvoju kara vidū. Biju pretošanās kustībā. Pieci gadi pagrīdē, pēc tam pieci lēģerī. Jau desmit gadu no dzīves ārā. Un tad... mīlestība nav vietā. Taču varbūt tā ir vietā. Kad Imants Kalniņš skatās, viņš ierauga. Laikam citādi skatās. Bet tā... man pašai... it kā nemaz. Tagad jau tas laiks pienācis, kad gandrīz nekā vairs nevaru... Četrus gadus esmu palikusi viena, kopš māsa aizgāja pie Dieviņa. Tad nu mani ņēma un apstāja – pamostos naktī divos, un man noteikti vajag pierakstīt. Citādi aizmirsīšu. Jā, dzejolis gatavs. Nu, viņš ir atnācis. Es pierakstu ar pildspalvu uz lapiņas. Man ir arī diktofons, bet, tiklīdz mēģinu ierunāt, doma jau pārgrozījusies. Un nevaru... Acīmredzot man visa komunikācija ar pasauli iet caur roku.
Jā, lēģerī rakstīju dzejoļus. Nuja, ka pretvalstiskus. Kādi gan citādi var būt? Nē, tur neviens neko nesaprata, bet, ja kāds ieraudzīja kaut ko pantā, karceris garantēts. Taču nevienam jau negribas karcerī sēdēt – tad drīz no cilvēka nekas pāri nepaliks. Bet rakstīt rakstīju, nevarēju nekur citur likties. 1955. gadā zviedri Stokholmā bija izdevuši uzsaukumu, ka visi dzīvos mierīgi... Protams, Krievija ar sajūsmu pievienojās, dzina visus lēģernieku miljonus parakstīties – redz, cik ļoti Krievija noskaņota... Cik saskaņoti balsošana rit, kad apkārt žogs un stūros ložmetēji... Lūk, tā rakstīju...
Nē, es nebiju mežabrāļos, biju mājās. Pati savās mājās labi dziļi mežā, astoņpadsmit kilometru no šejienes. Tur manam tēvam bija jaunsaimniecība. Tajā laikā jau mani meklēja. Bijām trīs sievišķi mājās, ko nu mēs daudz varējām saražot... Bet mēs acīmredzot bijām tās, kas palīdzēja morāli; pagrīdes prese tika izdota. Nu, kas tur sevišķs, to visu darījām ar roku – pārrakstījām. Sākumā bija koppapīrs, bet 1949. gadā vairs nebija nekā. Bija arī rakstāmmašīna, bet es nepratu ar to rakstīt. Tie, kas prata, drīz vien krita – visi līdz pēdīgam vīram. Tad mani saņēma ciet. Kā atklāja? Gan jau palīdzēja kāda laba mēle... Es tobrīd biju zem grīdas. Brālis lauza grīdu. Viņš zināja, kur jālauž, tāpēc pats pieteicās. Nu, neatrada... Bet viņu un māsu apcietināja. Tieši tajā laikā bija ieklīdis mežabrālis – Pededze nebija aizsalusi, tiltus apsargāja, viņš netika uz Latgali, tāpēc nācis pie mums, un tieši tajā svētdienā... Brāli un māsu spīdzināja Cesvainē. Pēc dažām dienām jau nāca atkal man pakaļ. Bija cilvēks, kas zināja, ka turpat vien es esot. Šie min – varbūt viņa jau aizgājusi? Bet viņa tak nevar paiet… Jā, es nespēju paiet, biju tā novārgusi. Jau kopš 19 gadu vecuma slimoju ar tuberkulozi diezgan smagā formā.
Tad nu izveda mammu laukā un sāka šaut. Mežabrālis saka: jūs tak visus likvidēs! Saku: bet Dieva dēļ... Viņš padevās... Tāds Vilis Toms. Rokudzelžus salika virsū, apkārt dzelzs josta, aizmugurē divas ķēdes, divi ved – vienā rokā šaujamais, otrā ķēde. Bet kur tad viņš aizbēgs, sniegs līdz padusēm. Vai esat kādreiz redzējusi grāmatu ar divām vecām rokām uz vāka? (Smejas.) Tā ir par mani. Dzejolī Vēstule viss izstāstīts no sākuma līdz beigām, kā mūs paņēma.
Pēc tam mūs aizveda uz Cesvaini. Es savam brālim cimdus vilku, ar dzelzs lineāliem viņam rokas bija tā sacirstas, liec tik uz pannas un cep! Tik drausmīgi bija nomocīts. Māsa laimīgā kārtā bija izgājusi tā pavieglāk cauri. Viņai drausmīgi bija iesists, brīnumainā kārtā noturējusies un tad skaļā balsī teikusi: nu jau gluži kā žīdi pestītāju... Pēc tam viņa stāstīja: vēl tagad smiekli nāk, atceroties, kā viņi no manis atlēca. Jā, acīmredzot īstos vārdus pateica. Tad mūs aizveda uz Rīgu, sākās izmeklēšana. Faktiski jau tad mūsu liktenis bija izlemts. Brālis, ko varēja, visu ņēma uz sevi – ka māsa mežabrāļiem nav ne ēst devusi, ne putru vārījusi.
No Centrālcietuma mūs visus saveda kopā čekā. Devītajā kamerā deviņos kvadrātmetros cilvēku sešpadsmit. Guļam kā siļķes. Man to visu atcerēties ir par smagu, tāpēc laiku pa laikam par to rakstu, ko atceros un zinu. Tad tas no galvas nost, un par to man vairs nav jādomā. Tagad jau tikpat kā vairs nedomāju.
Pēdējā grāmatā Laba oma ir par to, kā mūs pie tiesas pratināja. Viņiem bija diezgan dīvaini jautājumi... (Smejas pie sevis.) Prasa, mēs esam liela valsts, stipri, visu ko varam – kā jūs iedomājaties ar mums cīnīties? Es saku: neesmu cīnījusies, nevienā mežā, nevienā bunkurā, nevienu soli neesmu spērusi laukā no mājas. Viņi prasa: par ko mēs esot gribējuši cīnīties? Saku: man bija vēlēšanās nomirt savā zemē. (Klusē.) Lūk, tas bija arguments, pret ko viņi neiebilda. Jā, bet mežabrāļi – ko tad tie esot domājuši? Saku: viņi domāja, ka bargi kungi ilgi nevalda... Man gribēja piešūt arī pantu par ieroču glabāšanu. Kad mūs izvilka no pagrīdes, ieroči tur bija. Mežabrāļu ieroči. Bet es saku: nav man bijuši ieroči. Es principā neatzīstu ieroci sievietes rokā! Viņi saka: tā jau nav, mūsu sievietes arī karoja... Saku: bet es ne... Jo domāju, ka sievietes uzdevums ir dzīvības došana, nevis ņemšana. Beigu beigās arī viņi apklusa un neteica nenieka. Laikam jau domāja tāpat.
Man atļāva atrasties guļus, nevis gulēt, bet arī tā bija liela priekšrocība. Bez tās es droši vien nokristu – beigts un pagalam būtu. Kādā pratināšanā man saka savā ierastajā paņēmienā: banģidskaja prostitutka! Bet tulks tāds pavecs vīrs. Es viņam saku: sakiet tam izmeklētājam, ka par mani tā sacīt neklājas. Čekists pietrūkās kājās, apskrēja ap galdu, aizpīpēja, nodzēsa ar kāju uz parketa grīdas izsmēķi un sacīja: nu, izveņiķe. Jā, čekists atvainojās! Neesmu dzirdējusi no nevienas no tām bezgalīgi daudzajām sievietēm, ar kurām man bija darīšana, ka čekists būtu atvainojies.
Kad lietu beidza, bijām visi kopā – mammuks, brālis, māsa un es. Līdz šai dienai nezinu, kurai iestādei Stūra māja piederējusi Latvijas laikā, bet tur bija lieliska iekārta – skaisti, gari galdi latviskā stilā. Uz katra krēsla atzveltnes nacionāls karodziņš. Tie gan bija izplēsti, bet varēja redzēt, ka bijuši. Saku: man gribas dzert, bet nedzeršu no šīs glāzes, dodiet, lūdzu, citu, man ir tuberkuloze. Viņi laikam ļoti baidījās, tāpēc bez kavēšanās atvēra sienas skapi, bet tur lērums glāžu ar sarkanbaltsarkaniem sakrustotiem karogiem. Ielej ūdeni un noliek man priekšā. Es pacēlu glāzi labi augstu. Brālis ieraudzīja un saka: man arī dzert gribas. (Smejas.) Tad es staigāju pa telpu (izmeklētājs pat neteica, ka jāsēž uz krēsla maliņas, kā tas parasti pieņemts) un visiem pasniedzu dzert. Glāze tukša, mūsu lieta arī beigusies. Tad – tiesa.
Jā, mēs bijām pretvalstiska ģimene, bijām, kā viņi teica, vragi naroda, ar vadītāju – mani (smejas), tomēr tikai ģimene. Neviena sveša klāt. Par ko jābīstas un jāraizējas bija ļoti daudz, jo iekritis tu nedrīksti iegāzt citu. Izdevās. Mūs veda uz konfrontāciju ar to pašu Vili Tomu. Viņš bija apakšējās kamerās, visas drēbes zaļas nopelējušas. Ūdens tek no griestiem, viņi apakšā guļ.
Reiz mani izveda no kameras, bet es turpat mīksti apsēdos uz grīdas, vairs nevaru piecelties. Bezgalīgi garš gaitenis, un pa to jāaiziet līdz liftam. Bet es nevaru paspert ne soli. Konvoja puisis (viņš bija no dzeltenādainajiem) mani paņēma uz rokām un aiznesa. No apakšas bija atbraukuši konvoji pretī, tie mani saņem, bet tas neatstājas, brauc līdzi. Arī sargi mani uzmanīja – attaisa vaļā fortočku, padod bļodiņu ar ūdeni, lai varu iedzert un noskalot seju. Nu, nebija tak tā – visi bija cilvēki... (Balss aizlūst.) Bet laiki izdzen cilvēcību.
Tiesā sacīju pēdējo vārdu: ja jums piemīt tā cilvēcība, par ko jūs daudz runājat, tad pažēlojiet vismaz manu māti. Viņas vienīgais noziegums ir tas, ka viņa nenodeva savu bērnu. Arī šis teksts laikam iedarbojās. Piecēlās prokurors pa otram lāgam un pieprasīja mammai pēc attiecīgā panta vismazāko apcietinājumu – piecus gadus. Vienalga iedeva desmit. Bet nebija mantas konfiskācijas, tā ka palika māja. Viņa pirmā atgriezās – 1954. gadā noaktēja kā nespējīgu. Viņai bija 64 gadi. Taisni tajā laikā mūsu māsīca strādāja par ciema padomes priekšsēdētāju, tā bija laimīga sakritība.
Visu leģendāro interviju lasi žurnāla Latvijas Leģendas jaunajā numurā. Vēl žurnālā lasi par aktrisi Helgu Dancbergu, kinorežisoru Rolandu Kalniņu, rakstniekiem Egonu Līvu un Vili Lāci, mākslinieku Kārli Padegu, mūziķi Gunāru Rozenbergu.
