Kā līgoja pirms simts gadiem? 1924. gads: nerātnās dainas Daugavā, pļēgurošana Jūrmalā, tautiskā jautrība... FOTO

Izrādās, ka nekas diži nav mainījies. Vienīgi varbūt pretī Prezidenta pilij Līgo vakarā vairs tik kuplā skaitā nav manāmas meijām izrotātas laivas. Protams, starp svētkiem latviešu prātus aizņēma arī gluži laicīgas lietas. Tāpat kā šodien, tika prezentēti tam laikam utopiski megaprojekti. Sāka runāt par elektriskās spēkstacijas būvi uz Daugavas pie Doles salas (Rīgas HES ekspluatācijā nodeva tikai 1974. gadā), notika reģionālās reformas (Latvija nule bija tikusi pie diviem jauniem apriņķiem – Madonas un Jaunlatgales (Abrenes), pagasti reformas ietvaros tika “mētāti” no viena apriņķa uz otru), zemnieki satraucās par ražu un sauso vasaru. Starptautiskajā mērogā sprieda par Tautas Savienības (ANO priekšteces) ierosmi gadu sadalīt 12 mēnešos, katrā pa 30 dienām (šis projekts gan nerealizējas, jo tādā gadījumā būtu “pazaudētas” piecas diennaktis). Latvijas ziņās galvenā tēma bija Uzvaras pieminekļa atklāšana Cēsīs un sēļu Dziesmu svētki pie nu jau noslīcinātā Staburaga.

Rīga vairs nepieder džimmi publikai

Bez šaubām neizpalika arī vēstis par 1924. gada Līgo vakaru un Jāņu dienu. Un svinēt varēja uz nebēdu, jo 23. un 24. jūnijs, kas bija brīvdienas, iekrita pirmdien un otrdien. Arī laiks bija labs un silts. Līdz pat 2021. gadam 1924. gada jūnijs bija rekordists siltuma ziņā – vissiltākais jūnijs Latvijas meteoroloģisko novērojumu vēsturē. Šur tur gan mazliet lija kā pa Jāņiem, piemēram, Rīgā. Bet tas īpaši netraucēja, jo latvieši jau Līgo svētkos izbrauc no pilsētām uz laukiem, bet tajās palikušos sasildīja ne tikai tradicionālais miestiņš, bet arī nerātnās dainas. Visplašāko reportāžu par galvaspilsētā notikušo līgošanu togad sniedza armijas laikraksts “Latvijas Kareivis”:

„Jāņu dienās mūsu galvaspilsēta bija palikusi iedzīvotāju skaitā uz pusi nabagāka, toties bagāta ar dziesmām, ziediem un vainagiem. Ja turīgākie viņas pilsoņi un lielumlielā daļa inteliģences bija uzmeklējuši tuvās un tālās zaļumvietas, kā pirmo ieskaitot mūsu jūrmalu, tad Rīgā palicēji, kuri bija spiesti par tādiem būt aiz daždažādiem (viena daļa varbūt, aiz materiāliem) apstākļiem, centās darīt visu, lai pēc uzvaras svētku karogu lepnā plīvojiena Rīgas torņos un namu jumtos, šī vecā pilsēta reizi pēc ilgiem laikiem atkal atgūtu savu dziļi latvisko seju. Un tāda viņa arī tiešām bija mūsu tautas nacionālajos svētkos, un pirms tiem aizejošā „zāļu vakarā”. Šinīs dienās Rīga vairs nepiederēja internacionālai džimmi publikai (tā tolaik dēvēja “amerikāņu modi” – red.), bet latviešu darba tautai, kuras senču rokas ir cēlušas šo cēlāko no mūsu dzimtenes pilsētām.

Bija pazuduši no viņas sejas fokstrotu un Parīzes modes lapu „bildētie“ ļaudis, un viņu vietā pa ielām viļņoja tauta, priekš kuras svētku dienas nav vis kārtējs izbraukums automobilī uz jūrmalu, bet miera un reizē jautrības pilna atpūta, kad rodas iespēja pēc sirds patikas izstaipīt grūtā darbā saliekto muguru un atpūtināt sarepējušās rokas. Par galvaspilsētas centru šinīs dienās bija kļuvuši Daugavas krasti, un mūsu likteņu upe līgoja līdzi savai tautai, dziesmu skaņās un ziedu elpā šupodamās. Tiesa gan, dažas no šīm dziesmām gan likās cieši patapinātas no paša pēdējā, necenzētā tautas dziesmu sējuma, bet, kas par to? Mūsu acīgā un ausīgā policija neatrada par vajadzīgu pret tam spert attiecīgas represijas. Jādomā, ka viņa jūt dibinātu un dziļi patiesu respektu pret tautas gara mantām, arī pret tām, kuras pienācīgi vēl prot tikai Daugavmalas tirgus sievas. Tradicionālo vizināšanos ar kalmju stiebriem par nožēlošanu izjauca lietus, lai gan enerģiskākie no Jāņiem (sevišķi tie, kurus citās dienās parasti dēvē pār Švaļiem), to turpināja ar apbrīnojamu neatlaidību līdz vēlai naktij. Un otrā rītā Daugavmala izskatījās kā īsts kaujas lauks, nokaisīts ar pēdu augstu puķu, stiebru un zāļu kārtu.”

Izzūd verdziskā gara tumsība

Par lielo jānošanu raksta arī Liepājas laikraksts „Jaunais Rīts”: „Jāņu svētki, pateicoties skaistajam laikam reti labi izdevās. Lielākā daļa Liepājas iedzīvotāji bija izbraukuši uz laukiem pie radiem un pazīstamiem. Kuriem pazīstamu nav, tie devās pāri ezeram uz Friču birsi, Reiņa mežu un “Meža prieku” (pilsētas rietumos pie Liepājas-Grobiņas šosejas – red.). Katram tika sava daļa. Tagad svētki pagājuši, tagad atkal čakli pie darba, lai atgūtu to, ko trijās svētku dienās nokavējam. Arī no laukiem ziņo par visai dzīvu Jāņu svētku svētīšanu. Retais kalniņš bija uz kura nedega Jāņugunis. Tā atdzīvojas mūsu tautā sentēvu tikumi un izzūd verdziskā gara tumsība.”

Savu darvas karoti lustētāju dārziņā ielej laikraksts „Latvis”: “Dažādas „zaļumu balles” ar „pilnām” bufetēm, piedzeršanos un kaušanos padara Rīgas jūrmalu trokšņainu un nedrošu. Žūpību jūrmalā piekopj lielā mērā arī svētdienas izbraucēji. Viesriebīgākā piedzērušos trokšņošana bij jāredz Līgo vakarā un Jāņu dienā. Tā zūd Rīgas jūrmalas labā slava!”

Jāteic, ka 1924. gadā ziņas un vēstis par lielo līgošanu pirmo reizi Latvijā varēja pārraidīt ar jaunu modernu iekārtu palīdzību, kas līdz tam vēl nebija pieredzēts. Tieši 1924. gada jūnijs Latvijas vēsturē ierakstīts ar to, ka tad  Latvija tika iedibināta radioamatietru kustība, bet nacionālā ziņu aģentūra LETA ziņas sāka saņemt un izplatīt izmantojot radiosakarus.

Modernās līgodziesmas

1924. gadā neizpalika arī bez jautras aplīgošanas ar “jaunajām tautasdziemām”, kas norādīja ne uz visai patīkamiem momentiem. To drukāja arī avīzēs. Tā Jelgavas “Jaunais Zemgalietis”:

Jelgavā ir skaista pils, līgo, līgo,
Cauri logi, cauras durvis, līgo!
Bajārīši skopi ļaudis, līgo, līgo,
Tie naudiņu negrib doti, līgo!

Pār Lielupi plistiņš gāja, līgo, līgo,
Vēžu kule muguraī, līgo.
Rātes kungiem laba dzīve, līgo, līgo,
Tiem plostiņa nevajaga, līgo!

Kas tur vaid, kas tur raud, līgo, līgo,
Driksas upes maliņāi, līgo!
Vīram sieva pasprukusi, līgo, līgo,
Citam līdzi aizgājusi, līgo!

Ironizēja arī humora izdevums “Sikspārnis: “Paldies, paldies, Jāņu māte,?Tavu siera sējumiņu:/ Lūza zobi nokožot,/Plūda sviedri gremojot.”