Pretrunīgā “Suverēnā vara” ceļā uz Briseli: diskutablās vērtības partijas programmā
Partijas “Suverēnā vara” priekšvēlēšanu programma Eiropas Parlamenta (EP) vēlēšanām liek uzdot vairākus, iespējams, neatbildamus, labākajā gadījumā - mulsinošus jautājumus, kas cītīgu tās lasītāju var ievest īstā “reliģiskā putrā”. Vairākās partijās pabijusī 12. un 13. Saeimas deputāte Jūlija Stepaņenko nu ir “Suverēnās varas” līdere un reizē arī partijas lokomotīve EP vēlēšanu listē.
8. jūnijā Latvijas pilsoņi dosies pie vēlēšanu urnām, lai izraudzītos deviņus mūsu valsts pārstāvjus, kuri turpmākos piecus gadus Latviju pārstāvēs Briselē. Jauns.lv lasītājus iepazīstina ar visiem 16 sarakstiem. Šoreiz, divpadsmitajā stāstā, par “Suverēno varu”, kuru pašlaik asociējam ar populistisko politiķi, antikvakseru “karognesēju”, ģimenes vērtību sardzes un krievu kopienas aizstāves Jūlijas Stepaņenko vārdu. Bet patiesībā šī partija vairākas reizes ir mainījusi nosaukumu un tās pirmsākumi meklējami tālajā 2005. gadā, kad to ar nosaukumu “Savienība “Latgales sirds”” nodibināja kādreizējais Rēzeknes mērs un arī Saeimas deputāts Ernests Jurkāns.
Pirmais – dāmu trijnieks
Jūlija Stepaņenko uz Latvijas lielās politiskās skatuves parādījās pirms desmit gadiem, kad kā partijas “Gods kalpot Rīgai” vienīgā biedre tika ievēlēta 12. un 13. Saeimā no “Saskaņas” saraksta. Tad viņa mainīja partijas piederību un bija gan Alda Gobzema “Likums un kārtība”, gan Aināra Šlesera “Latvija pirmajā vietā” (LPV) rindās. Saeimā Covid-19 pandēmijas laikā viņa izcēlās gan ar savu antivakseres nostāju, gan arī nespēju nosodīt Krievijas iebrukumu Ukrainā. Par pēdējo viņa arī tikai izslēgta no “Latvijas pirmajā vietā” rindām kopā ar partijas otro numuru – ar 13. Saeimas deputāti Ļubovu Švecovu, kaut arī savulaik viņa LPV augstu vērtēja (2021. gadā viņa tika nosaukta kā Valsts prezidenta amata kandidāte no LPV).
Pati Jūlija Stepaņenko gan skaidroja, ka viņas un Ļubovas Švecovas izstumšana no LPV rindām gan nav saistāma ar nespēju formulēt savu nostāju Ukrainas kara sakarā. Patiesais iemesls esot bijis saistīts ar Aināra Šlesera bailēm par savu biznesu ar Krievijas prezidentam Vladimiram Putinam pietuvināto oligarhu Dmitriju Mazepinu. LPV vadītājs esot cerējis, ka krievvalodīgo līderu izstumšana no partijas rindām varēs mazināt uzraugošo iestāžu interesi par viņu pašu.
Te nu jāteic, ka arī pašlaik Jūlijas Stepaņenko redzējums uz Ukrainu atšķiras no vairuma citu politisko spēku, un viņas nostāja ir – “mēs par mieru”: “Mēs ļoti stingri iestājamies par to, ka Ukrainai ir jāuzvar miera sarunās. Sūtot ieročus, mēs tomēr jebkurā gadījumā šo karu paildzinām. Vislabākais veids, kā beigt karu, ir miera sarunas.”
Trešā sarakstā arī ir dāma - SIA “Wave media” (nodarbojas ar nekustamā īpašuma izīrēšanu un pārvaldīšanu), izpilddirektore, kādreizējā Ādažu novada domes priekšsēdētāja vietniece Karina Sprūde.
Suverēnās varas nesēji
Ceturtais sarakstā ir jau ne vienu pudu sāls politikā apēdušais biedrības “Cita politika” valdes loceklis Sergejs Dolgopolovs, kurš savulaik no Tatjanas Ždanokas vadītās apvienības “Par cilvēka tiesībām vienotā Latvijā” tika ievēlēts Rīgas domē un laikā, kad galvaspilsētas mērs bija Gundars Bojārs, kļuva par galvaspilsētas vicemēru. Pēc tam viņš no “Ždanokas partijas” pārbēga pie saskaņiešiem un bija pirmais “Saskaņas” (tolaik “Saskaņas centrs”) vadītājs. Vēlāk viņš kļuva arī par Saeimas deputātu un “Saskaņa” viņu 2015. gadā pat izvirzīja Valsts prezidenta amatam.
Bet otrais gados cienījamākais deputāta kandidāts šajās EP vēlēšanās (dzimis 1941. gadā; vēl vecāks ir 1937. gadā dzimušais Latvijas Nacionālās aviācijas biedrības vadītājs Ivars Zorgenfreijs, kurš startē “Tauta. Zeme. Valstiskums” sarakstā) Sergejs Dolgopolovs savu politisko karjeru iesāka padomju okupācijas laikā, kā vienīgās un “pareizās sirdsapziņas” partijas biedrs, būdams Latvijas Komunistiskās partijas Centrālkomitejas Valsts un nevalstisko organizāciju sektora vadītājs.
Aiz viņa sarakstā seko plašākai publikai mazāk zināmi cilvēki: SIA “GPRS” valdes priekšsēdētāja Gita Priede; penisonārs Armands Kaļišuks; ārsts homeopāts un otolaringologs Pāvels Naumovs; “Suverēnās varas” valdes loceklis Timurs Safiuļins; akciju sabiedrības “Selskap Dominante” (Norvēģija) valdes priekšsēdētājs Uģis Sprincis; SIA “Dr. Solomatina Acu rehabilitācijas un redzes korekcijas centrs” valdes loceklis Igors Solomatins; hokeja līdzjutēju nodibinājums “Dinamoforum” likvidatore Marija Koričeva; SIA “Art Tehno” valdes priekšsēdētājs Ēriks Flaumanis; SIA “LUX LIGHT” direktore Jeļena Potjomkina; SIA “Lauva Konsult” valdes loceklis Jānis Lauva; Latvijas vieglo taksometru nozares darba devēju organizācijas valdes loceklis Aleksejs Ignatjevs; pašnodarbinātais Viesturs Rozenbergs un vispārējās aprūpes māsa Oksana Sadigova.
Sarakstu noslēdz Jūlijas Stepaņenko laulātais draugs, kādreizējais Saeimas deputāts (savulaik ievēlēts no “Par cilvēka tiesībām vienotā Latvijā”) un Rīgas domnieks, advokāts Vjačeslavs Stepaņenko.
Zaudēto vērtību atgriezēji
Ja vairumā gadījumā partiju EP priekšvēlēšanu programmās uzsvars ir uz solījumiem ko un kā darīt, tad “Suverēnās varas” programma atšķiras. Tā vēlētājus iepazīstina ar deputātu “vērtību skalu”: “Ievēlot Latvijas pārstāvi Eiropas Parlamentā, jums ir svarīgi zināt, kāda ir jūsu pārstāvja vērtību skala. Lai parādītu jums, kāds būs mūsu darbs un kādi būs mūsu balsojumi Eiropas Parlamentā, iepazīstinām jūs ar mūsu vērtībām un idejām”:
“Mēs uzskatām, ka Eiropas Savienībai ir jākalpo tās sākotnējiem mērķiem – brīvība, cilvēka cieņa, līdztiesība, labklājība, drošība un miers. Eiropas Savienību neizveidoja, lai iznīcinātu lauku reģionus un mazos uzņēmējus, uzspiestu bērniem un vecākiem svešu ideoloģiju, ierobežotu cilvēku brīvību vai negatīvi ietekmētu dalībvalstu iekšpolitiku. Mēs, kā Eiropas Kristiešu politiskajā kustībā ietilpstošā partija, kopā ar mūsu domubiedriem no 15 valstīm, esam gatavi atgriezt Eiropas Savienībai, tai skaitā Latvijai, tās zaudētās vērtības.
Mūsu vērtības ir laulība un ģimene, bērna un vecāku tiesības, tiesības uz dzīvību. Atbalstām ģimenes suverenitāti, kuras pamatā ir laulība starp vīrieti un sievieti.”
Reliģiskie mežģi: jaunava Marija un ķermeņa integritāte
Rūpīgāk iedziļinoties priekšvēlēšanu programmas teikumos, nākas secināt, ka piekasīgam lasītājam tur kaut kas “neklapē kopā”. Piemēram, partija sola rosināt jautājumus “par Eiropas Savienības dalībvalstu izstāšanos no Eiropas Padomes konvencijas par vardarbības pret sievietēm un vardarbības ģimenē novēršanu un apkarošanu (tā saucamās Stambulas konvencijas) šīs konvencijas ideoloģijas dēļ. Eiropas Savienības politikai būtu vairāk jāpievēršas sociālai jomai.”
Bet tai pašā laikā kādā teikumā zemāk norādīts, ka partija stingri iestāsies par “ķermeņa integritāti”, kas ir neaizskarama. Skaidrojošajās vārdnīcās norādīts, ka ķermeņa integritāte no vienas puses ir medicīnisks, fizioloģisks un juridisks apzīmējums, kas norāda, kā tā tiek saukta “miesas neaizskaramība”, vienkāršoti runājot, tas nozīmē, ka tikai un vienīgi tu pats vari noteikt, ko darīt ar savu ķermeni, nevienam citam par to nav teikšana. Tikai sieviete pati var noteikt, vai veikt abortu vai nē, tikai tu pats vari noteikt ziedot savu ķermeni zinātniskai izpētei pēc nāves vai nē, neviens cits bez tavas ziņas tavam ķermenim nedrīkst pieskarties un tā tālāk.
Eiropā daudzi politiķi, piemēram, Nīderlandē, uzsver, ka šis ķermeņa integritātes princips viskonsekventāk noteikts Stambulas konvencijā. Un te “Suverēnā vara” aicina izstāties no Stambulas konvencijas!
Savā ziņā tīri medicīnisko un juridisko terminu “ķermeņa integritāte” populistiski savām bieži vien pretrunīgajām ideoloģiskajām nostādnēm izmantojuši politiķi un dažādu mācību sludinātāji. Piemēram, konservatīvie nekad tā iespaidā nepieļautu orgānu ziedošanu un transplantāciju, bet liberālie iestājas pret abortu aizliegumiem un par seksa mācībām skolā.
Piemēram, viens no ķermeņa integritātes jeb veseluma ideologiem bija austriešu psihoterapiets Vilhelms Reihs (1897-1957), kurš centās apvienot freidismu ar marksismu, attīstīja seksuālās revolūcijas jēdzienu, kas ieguva īpašu aktuālitāti rietumos 20. gadsimta sešdesmitajos gados un jauno kreiso uzskatos, iestājās par vispārēju dzimumizglītību, abortu legalizāciju, šķiršanās liberalizāciju, laulības fakta nebūtisku ietekmi uz mūsdienu ģimeni. Psihoterapeits gan labu galu neņēma – viņš ar sirdstrieku nomira ASV cietumā, kur izcieta piespriesto divu gadu cietumsodu par nepakļaušanos ASV varas institūcijām.
Te nu neatbildēts paliek jautājums, kā “Suverēnā vara” izprot jēdzienu “ķermeņa integritāte”? Vai tas ir tikai tīri zinātnisks termins vai arī ideoloģiski izmantots jēdziens? Un kā tas saistās ar partijas programmā ietverto tradicionālo ģimenes un konservatīvo kristīgo vērtību aizstāvēšanu?
Vēl diskutabls ir programmas pēdējais punkts: “Atbalstām noteikt 15. augustu (Vissvētākās Jaunavas Marijas Debesīs uzņemšanas svētki) par svētku dienu visās Eiropas Savienības dalībvalstīs, stiprinot kristīgās vērtības visā Eiropā, veicinot Aglonas atpazīstamību Eiropā.”
Jā, katoļiem tas silda sirdis. Bet, ka darīt ar valstīm, kur vairums reliģiskos svētkus svin pēc pareizticīgo kalendāra? Un kā piespiest skandināvus svinēt katoļu svētkus, jo zviedru, somu un igauņu kultūra taču balstīta protestantisma tradīcijās? Un beigu galos – ko darīt ar Albāniju? Vienīgo Eiropas musulmaņu valsti Eiropā, kur 75% iedzīvotāju ir musulmaņu un kura jau desmit gadus ir ES kandidātvalsts. Te vietā piebilst, ka Eiropas valstīs, kur dominējošais ir katolicisms, piemēram, Beļģijā, Francijā, Lietuvā vai Polijā, 15. augusts jau ir atzīts par valsts mēroga svētkiem.
Par mieru un skaidru naudu!
“Suverēnās varas”, kuru pēc socioloģisko aptauju datiem pirms mēneša atbalstīja ap 2,5% Latvijas pilsoņu, priekšvēlēšanu programmas, rezumē būtu šāds – līdz šim gandrīz viss Eiropā aizgājis greizi, bet mēs jums atgriezīsim suverēno varu un labklājību. Lūk, pāris citātu no programmas:
* “Likumdošanas līmenī panāksim vienotas Eiropas Savienības minimālās pensijas pieņemšanu un Eiropas Sociālā fonda līdzekļu gudru izlietojumu šim nolūkam.”
* “Skaidras naudas aprite ir jāsaglabā visā Eiropas Savienībā – tā ir patērētāju un uzņēmēju brīvība, bet cilvēka dzīves digitalizācija ir ceļš uz cilvēka tiesību ierobežojumiem.”
* “Jebkāda kolektīva veselības apdraudējuma gadījumā iestāsimies par to, lai nepieļautu iepriekšējās politikas kļūdas cīņā ar Covid-19.”
* “Mēs iestājamies par mieru starp Eiropas valstīm un atbalstām jebkura konflikta atrisināšanu ar miera sarunām un diplomātiju. Vienmēr labāks būs tas karš, kas netika uzsākts! Tāpēc šajos sarežģītajos ģeopolitiskajos apstākļos svarīgāk par bruņošanos un aizsardzības stratēģijas plānošanu ir diplomātija un līderu viedums.”
* “Cīnoties ar birokrātiju Eiropas Savienībā, ir jāsamazina ierēdņu un bezjēdzīgu institūciju skaits. Pārregulētā Eiropa, neelastīgās direktīvas un to nesaprātīga piemērošana ir viens no ekonomikas lejupslīdes iemesliem. Normatīvajiem aktiem ES jākalpo cilvēku labklājības, jaunrades un uzņēmējdarbības celšanai, nevis unificētu šķēršļu radīšanai.”
* ““Zaļais kurss” ar zemnieku pazemošanu ir ceļš uz pārtikas krīzi ne tikai Eiropā.”
* “Ir jāaptur līdzekļu izšķērdēšana dažādām dzimumu līdztiesību programmām un klimata neitralitātes idejām!”
