Kur aiziet un ko redzēt? Okupantu mantojums Liepājas Karostā, aktu foto Rēzeknē un Zemgales pastalas: izstāžu ceļvedis

Ne tik skaistas un iedvesmojošas fotoliecības varam sastapt Liepājas Okupācijas muzejā, kurā eksponētas fotogrāfijas par drūmo padomju okupācijas laiku un tā atstāto mantojumu Liepājas Karostā.

Savukārt skaistuma un modes pasaulē mūs ievedīs Zemgales pastalu izstāde Jelgavas  Dzīvesziņas un arodu sētā. Tur varam pārliecināties, ka maldīgi uzskatīt, ka pastala ir tikai vienkāršs un lēts apavs. Pastalām bija arī goda funkcija un tām bija pat zīda odere. Toties Tukumā, Durbes pilī, varam ielūkoties medību pasaulē – nodarbē, uz kuru bija jāiet ne jau pastalās, bet gan zābakos. Pilī apskatāma izstāde “Mednieku stāsti”, kurā skatāmi izcilu 18. un 19. gadsimta mākslinieku darbi. Starp citu, tajā arī varēsim uzzināt, kas un kāpēc savulaik ieguva Kurzemes Minhauzena titulu.

* Latvijas Nacionālajā dabas muzejā (Krišjāņa Barona ielā 4, Rīgā) līdz 30. jūnijam skatāma šā gada fotokonkursa  „Mans putns 2024” labāko darbu izstāde. Ar mērķi rosināt sabiedrību vērot un iepazīt dabu Nacionālais dabas muzejs jau vairāk nekā 20 gadus rīko fotokonkursu „Mans putns”, un iesniegtie darbi aizvien atklāj ko pārsteidzošu par Latvijas putnu faunu. Konkursa komisija rūpīgi izvērtē katru saņemto fotogrāfiju, pievēršot uzmanību ne tikai putnu sugām, bet arī kompozīcijai, autora izpratnei un attieksmei pret dabu.

Muzeja ornitologs Dmitrijs Boiko, komentējot konkusram iesniegtos darbus, saka: „Priecājos, ka konkursam vērojama tāda kā atdzimšana, saņēmām 188 fotogrāfijas, izstādē ir 114. Šogad bija izteikta tendence bildēm būt no ziemas un vasaras, daudzas uzņemtas pie ūdeņiem. Vērojama arī salīdzinoši liela sugu daudzveidība – 89, bet pārsteidzoši maz bilžu bija ar baltajiem stārķiem un baltajām cielavām.”

Apkopojot fotografēto putnu sugu statistiku, kā rekordisti izceļas lielais ķīris un meža pīle, bet bieži attēlos iemūžināti arī vidējais dzenis, lielā gaura, melnais meža strazds, garastīte, laucis, dižraibais dzenis un citi.

Līdzās fotogrāfijām eksponēti priekšmeti no muzeja zooloģiskā krājuma putnu kolekcijām. Tapat ikvienam apmeklētājam ir iespēja nobalsot par, viņaprāt, visskaistāko izstādes fotogrāfiju. Sīkāk internetā: www.dabasmuzejs.gov.lv.

* Liepājas Okupācijas muzeja izstāžu zālē (Klāva Ukstiņa ielā 7/9) līdz pat 29. septembrim skatāma fotoizstāde “Padomju okupācijas mantojums Karostā”, kas vēsta par kādreizējās Padomju Savienības Baltijas kara flotes atstātā mantojuma postu un sekām Karostas infrastruktūrai, ostas un teritoriālo ūdeņu piesārņojumu un atjaunotnes sākumu.

Muzejs par šo ekspozīciju vēsta: “Padomju armija Baltijas jūrā un Karostas pludmalē bija atstājusi arī milzīgu daudzumu nesprāgušas munīcijas, tostarp munīciju, kas satur ķīmiskas vielas. Sevišķi augsts augsnes piesārņojuma blīvums ir Pirmā un Otrā pasaules kara kauju vietās, jo īpaši Liepājas apkārtnē. Pēc padomju armijas aiziešanas 1994. gada 1. jūnijā, kad Liepājas ostu atstāja pēdējie trīs Krievijas Baltijas kara flotes raķešu kuģi, to, ko vēl nebija paguvusi aizvest un nopostīt aizejošā okupantu armija, paveica paši liepājnieki. Lielu postu pamestajām mājām nodarīja gan klaidoņi, kas par santīmiem izpārdeva visu, ko vien varēja no mājām noplēst, nolauzt un nozāģēt, gan arī apsviedīgi “biznesmeņi”, kuri pa ķieģelim vien pārdeva Karostas vēsturisko mantojumu. Pamazām Karosta pārvērtās par postažu. Karostā. Laiku pa laikam pašvaldības policija kopā ar Nesprāgušās munīcijas neitralizēšanas vienību Karostā gan no zemes, gan no jūras izceļ simtiem nesprāgušu kara un pēckara laika lādiņu.

Neraugoties uz sarežģīto mantojumu, liepājnieki nepadevās, un Karosta sāka atdzimt no gruvešiem. 1997. gadā pieņemtais Liepājas speciālās ekonomiskās zonas likums pavēra iespēju Liepājai uzsākt ceļu uz atjaunošanos. Šodien Karosta no slēgtas militāras pilsētiņas pārvērtusies par iedzīvotājiem un tūristiem pievilcīgu vietu, kur blakus sadzīvo Nacionālo bruņoto spēku vienības, uzņēmumi un dažādi atpūtas, kultūras un tūrisma objekti.”

Sīkāk internetā: www.liepajasmuzejs.lv.

* Latgales vēstniecības „Gors” Mākslas galerijā un pirmā stāva semināru telpā (Pils ielā 4, Rēzeknē) līdz 19. maijam skatāma fotomākslinieka Jāņa Gleizda (1924-2010) simtgadei veltīta izstāde “GAISMĀ. punkts”, kas sastāv sastāv no Jāņa Gleizda aktu fotogrāfiju reprodukcijām, kā arī no konkursa melnbaltajā fotogrāfijā “Jāņa Gleizda balva fotogrāfijā 2024” finālistu darbiem. Izstāde simboliski savieno gan fotogrāfijas, gan cilvēka gaismjūtīgo dabu, kurā ikviens gaismas punkts spēj mainīt apkārtējās pasaules uztveri un tās attēlojumu.
      
Jānis Gleizds darbojies retajā un sarežģītajā izholēlijas tehnikā (fotokopēšanas metode, ar kuru iegūst pēc optiskā blīvuma (toņiem) dažās laukumu grupās sadalītu monohromo attēlu), kā arī katru darbu mākslinieciski pārveidoja ar retušēšanu – skrāpējumu, punktojumu un gleznojumu palīdzību, kas ir sarežģīts un darbietilpīgs process. Vispirms savu vīziju uzskicējot uz papīra un tikai pēc tam to realizējot fotogrāfijā, pēcapstrādē Jānis Gleizds realizēja savu vīziju un uzņemtās fotogrāfijas padarīja par patiesiem mākslas darbiem. Viņa gribasspēku un talantu noteikti pastiprina fakts, ka 24 gadu vecumā negadījuma rezultātā mākslinieks zaudēja plaukstas, taču tas nav bijis šķērslis pilnveidoties mākslas jomā un pievērsties melnbaltajai fotogrāfijai, radot risinājumus ne vien fiziskiem, bet arī radošiem ierobežojumiem. Fotomākslā Jānim Gleizdam viena no galvenajām tēmām vienmēr ir bijusi sievietes skaistums. Iemūžinot sievietes ķermeni, mākslinieks arī tiek uzskatīts par vienu no akta žanra celmlaužiem Latvijā. 

Igors Pličs, kas ir izveidojis mākslinieka piemiņas istabu un rūpējas par Jāņa Gleizda mantojumā atstātajiem darbiem un priekšmetiem, secina: “Lai daudzi mūsu paaudzes fotomākslinieki nosprauž sev mērķi un panāk vismaz daļu no tā, ko Jānis ir savā dzīvē panācis.” Jānis Gleizds ir nopelniem bagāts, pasaulē atzīts fotomākslinieks, Starptautiskās fotomākslas federācijas goda titula “ekselence” (EFIAP) saņēmējs un Triju Zvaigžņu ordeņa kavalieris. Viņa nopelni mērāmi ar vairāk nekā 600 diplomiem un 170 medaļām no visiem kontinentiem, tai skaitā  Antarktīdas. Mākslinieks ņēmis dalību vairāk nekā 800 izstādēs un ieguvis neskaitāmas pasaules līmeņa balvas, nominācijas un godalgas, kas nepazīst laika un valstu robežas.

Sagaidot foto mākslinieka simto gadskārtu, Rēzeknes novada pašvaldība sadarbībā ar Latgales fotogrāfu biedrību izsludināja foto konkursu melnbaltajā fotogrāfijā “Jāņa Gleizda balva fotogrāfijā 2024”. Darbus iesūtīja 282 dalībnieki no dažādām Latvijas pilsētām. Dalībnieki darbus varēja iesniegt piecos dažādos žanros. Portreta žanrā iesniedza – 211 autors ar 437 darbiem, ainavā – 196 autori ar 394 darbiem, akta žanrā – 82 autori ar 146 darbiem, klusās dabas žanrā – 81 autors ar 119 darbiem un sporta žanrā – 53 autori ar 71 darbiem. Izstādē koncertzāles pirmā stāva semināru telpā, varēs aplūkot 30 žūrijas komisijas visaugstāk novērtētos darbus.

Sīkāk internetā: www.latgalesgors.lv.

* Durbes pilī (Mazā Parkā ielā 4, Tukumā) līdz pat 27. oktobrim skatāma izstāde “Mednieku stāsti”, kas apmeklētājiem piedāvā izcilu 18 un 19. gadsimta mākslinieku – gleznotāju Johana Heinriha Baumaņa (1753-1832) un Jākoba Samuēla Beka (1715-1778), graviera Johana Eliasa Ridingera (1695-1767) un tēlnieka Žila Muanjēza 1835-1894) - darbu klāstu, kas ārpus lielajiem muzejiem vienkopus līdz šim nav bijis skatāms.

Vācbaltu mākslinieks Johans Heinrihs Baumanis bijis sava laika nozīmīgākais, ražīgākais animālists - gleznās, galvenokārt, atveidotas medību ainas un dzīvnieki. Bet viņa skolotāja Jākoba Samuēla rokrakstā atspoguļojas animālistiskajam žanram raksturīgās holandiešu tradīcijas. Savukārt vācu graviera Johana Eliasa Ridingera darbos, kas izceļas ar precizitāti un gaumi, skatāmas medību ainas, savvaļas dzīvnieki un dzinējsuņi. Arī franču tēlnieks Žils Muanjēzs darbojies reālistiskas animālijas žanrā, kas savās bronzas skulptūrās tiecās atveidot dzīvniekus, putnus, suņus un patiesas medību ainas. Izstādē apskatāms autora meistarības apliecinājums - bronzas statuete, kurā atainots medību suns.

Glezniecības un grafikas darbus papildina mazās tēlniecības formas - statuetes, dekoratīvie šķīvji, medību atribūtika un trofejas. Kā īpašs eksponāts izstādē prezentēts 1817. gada oriģinālizdevums - gleznotāja un arī literāta Johana Heinriha Baumaņa sarakstītās “Medību anekdotes, no kurām dažas robežojas ar meliem, bet patiesībā notika”. Jāpiebilst, ka Johans Heinrihs Baumanis savu mednieku stāstu dēļ pazīstams arī kā “Kurzemes Minhauzens”.

Sīkāk internetā: www.tukumamuzejs.lv.

* Savukārt Jelgavas Dzīvesziņas un arodu sētā (Vecpilsētas ielā 2) vēl pusmēnesi – līdz 30. aprīlim skatāma Zemgales pastalu izstāde.

Ideja par Zemgales pastalu izstādi Dzīvesziņas un arodu sētā radās, ieraugot Vecpilsētas ielas 2 ēkas pagalmā izraktu pastaliņu restaurācijas darbu laikā.  Pētot šo pastalu, atklājās interesantas lietas - iekšpusē saglabājušies smalki auduma pavedieni, iespējams, no zīda, un varēja būt kā odere visai pastalai vai pastalas iekšējā zole. Atrastajai pastalai, līdzīgi kā tolaik darinātajām kurpēm, bijusi klāt pievienota rante (robaina apmale), kas sašūta ar zoli. Par to liecina caurumi pēdā un papēža daļā.

Arodu sētā tapušajā izstādē apskatāms arī renovācijas darbu laikā atrastās pastalas atdarinājums, kā arī Ģederta Eliasa Jelgavas vēstures un mākslas muzeja un Bauskas novadpētniecības muzeja krājuma seno pastalu fotogrāfijas, pastalu atdarinājumi un apraksti, kuros attēlotas šo apavu darināšanas konstrukciju uzbūves Zemgales novadam raksturīgās īpatnības.

Izstādes veidotāji vēsta: “Pastalas ir viens no senākajiem apavu veidiem, kas saglabājies līdz mūsdienām. Šī apavu forma saistās ar cilvēku pirmajiem mēģinājumiem ādas apstrādē un ādas piemērošanu pēdas formai. Vienkāršākais pastalu darināšanas veids bija no četrstūraina ādas gabala piegriezti un ar siksniņu savelkami apavi. Pastalas galvenokārt darinātas no liellopu ādas gabala, kuram gar malām izdurti caurumiņi ādas auklai, ar kuras palīdzību apavu apsien ap kāju. Sastopamas pastalas ar savilktiem, retāk - ar salocītiem purngaliem. Jaunas pastalas pirmoreiz jāapauj slapjas, lai āda labāk piekļautos pēdas formai. Pastalas senāk bijušas gan darba, gan godu apavi. Līdz šodienai tradicionālās pastalas kā tautastērpa daļa saglabājušās, lielā mērā pateicoties Dziesmu un deju svētku tradīcijai. Šiem apaviem ir vairāki piegriešanas un darināšanas veidi, ko ietekmē gan novada īpatnības, gan meistara rocība, gan paredzētais pielietojums.”

Izstādes autore Agrita Krieviņa-Siliņa ir seno ādas apavu pētniece, Rīgas Tehniskās universitātes Dizaina un tehnoloģiju centra docente, pastalu darināšanas meistarklašu “100 pastalas” izveidotāja un vadītāja. Sīkāk internetā: www.visit.jelgava.lv.