"Veselā saprāta apdraudējums!" Valodas centrs nežēlīgi izsakās par jauno "iekļaujošās valodas" ceļvedi

Rokasgrāmatas autore ir valodniece Aiga Veckalne. Jauns.lv jau iepriekš to izšķirstīja, lai uzzinātu, kādas tad ir vadlīnijas mūsdienīgi pareizai latviešu valodai.

Rokasgrāmatā skaidrots, kas ir iekļaujoša valoda, uzsvērti šādas komunikācijas ieguvumi, apkopoti būtiskākie iekļaujošas valodas ieteikumi un piemēri. Grāmatā daudz kas būs saprotams un vairumam pieņemams, bet šis tas - noteikti izraisīs izbrīnu vismaz daļā tās šķirstītāju. Ir saprotami, ka nav labi teikt “šizofrēniķis”, “daunis” u.tml., bet neesot arī pieklājīgi cilvēkus ar invaliditāti raksturot kā drosmīgus, iedvesmojošus u.tml., arī “piekalts ratiņkrēslam” esot izskaužama frāze. “Cieš no” arī nekam neder, jāsakot “slimo”, nevis ir upuris, bet ir piedzīvojis – tātad nevis slepkavības upuris, bet piedzīvojis slepkavību?

Ne tikai “invalīds”, bet arī ilgu laiku jau lietotais “cilvēks ar īpašām vajadzībām” aizstājams ar cilvēks ar invaliditāti. Nevarot teikt “smaga garīga atpalicība”, bet maigāk – intelektuālās attīstības traucējumi.

Vai tiešām turpmāk teiksim "Viņo"?

Taču grāmatā arī abu dzimumu pārstāvju vietā ieteikts – visu dzimumu pārstāvji. Nevis viņš vai viņa, bet – persona. Ne vairs “labdien, dāmas un kungi”, bet “labdien, cienījamie viesi”. Un ir pat izfantazēts nebinārs (var teikt, bezdzimuma) vietniekvārds – viņo.

Vīrs un sieva politkorektajā leksikā aizstājams ar dzīvesbiedru un dzīvesbiedri (dīvaini, ka bināras dzimtes saglabātas) vai partneriem. Te gan jāatgādina, ka tā īsti par vīru un sievu uzskata precētus pārus, kamēr jau ilgi kopā dzīvojoši, bet nelaulāti, saucami par dzīvesbiedriem.

Tēvs un māte esot saucami par vecākiem, vientuļā māmiņa – par solomammu, attiecīgi ir solotēvs un solovecāki. Un viendzimuma laulība ir vienkārši laulība. Autore gan norāda: “Nav jāizvairās no vārda “vīrs”, “sieva”, “tēvs” un “māte” vispār. Ja zinām konkrēti, izmantojam šos vārdus, ja nezinām – izvēlamies neitrālākus apzīmējumus.”

VVC saskata "veselā saprāta apdraudējumu"

Saprotams, ka asas diskusijas politiskās nostājās atšķirību dēļ izsauca tieši grāmatā paustie ieteikumi nerunāt tā it kā būtu tikai divi dzimumi. Līdz ar to sociālajos tīklos šī grāmata izpelnījās ne vienu vien komentāru.

Taču latviešu valodas un tās izmaiņu jautājumi ir VVC kompetence un centrs šajā gadījumā izvēlējās ne vien neklusēt, bet runāt tieši un skarbi. Saskatīti gan iespējami vārda brīvības ierobežošanas centieni, gan veselā saprāta apdraudējumi.

Valsts valodas centra Latviešu valodas ekspertu komisija 2024. gada 10. aprīļa sēdē izvērtēja Aigas Veckalnes apkopotos ieteikumus “Iekļaujošas valodas ceļvedis” un secināja, ka šis ir vienas autores subjektīvs viedoklis, kurš nav ne aprobēts, ne saskaņots ar kādu no kompetentajām institūcijām – Valsts valodas centra Latviešu valodas ekspertu komisiju, Latvijas Zinātņu akadēmijas Terminoloģijas komisiju vai Latviešu valodas aģentūru; ceļvedis veidots, mehāniski apkopojot dažādos avotos pieejamo informāciju par iekļaujošu komunikāciju citās valodās un nekorektā veidā to attiecinot uz latviešu valodu kopumā un atsevišķiem tās funkcionālajiem stiliem; ceļvedī sniegtie ieteikumi izvairīties no noteiktu vārdu un frāžu lietošanas latviešu valodā, kas pamatoti ar apgalvojumu “cieņas, iecietības, pieklājības un iejūtības valodā nevar būt par daudz”, vērtējami ārkārtīgi kritiski. Tie drīzāk uzskatāmi par vārda brīvības ierobežojumu un pat veselā saprāta apdraudējumu, jo piedāvā aizstāt vairākus latviešu valodā lietotus jēdzienus, terminus un nosaukumus ar formas un nozīmes ziņā neatbilstošiem apzīmējumiem; cieņpilna attieksme pret citām personām nav panākama ar šāda veida vadlīnijām un valodas manipulāciju, jo cieņa ir audzināšanas, attiecību un situācijas noteiktās pieklājības jautājums, savukārt iekļaujošajai pieejai jābūt tādai, kas nedeformē valodas struktūras un pasaules uztveri.