Izdots “iekļaujošās valodas” ceļvedis: bez dāmām un kungiem, bez sievietēm un vīriešiem

Rokasgrāmatā skaidrots, kas ir iekļaujoša valoda, uzsvērti šādas komunikācijas ieguvumi, apkopoti būtiskākie iekļaujošas valodas ieteikumi un piemēri. 

Ja virkne ieteikumu ir vērā ņemami, tad daļa vērtējama kā visai neveikli jaunievedumi vai pat valodas kropļošana. Ir saprotami, ka vecums vien nav cienījams, un autore iesaka teikt “gados vecāks”, “vecāka gadagājuma. Taču veco ļaužu nams neesot labs apzīmējums, tā vietā ieteikts “sociālās aprūpes centrs”, un vārds “seniori” ne visiem esot pieņemami. 

Ir saprotami, ka nav labi teikt “šizofrēniķis”, “daunis” u.tml., bet neesot arī pieklājīgi cilvēkus ar invaliditāti raksturot kā drosmīgus, iedvesmojošus u.tml., arī “piekalts ratiņkrēslam” esot izskaužama frāze. “Cieš no” arī nekam neder, jāsakot “slimo”, nevis ir upuris, bet ir piedzīvojis – tātad nevis slepkavības upuris, bet piedzīvojis slepkavību?

Ne tikai “invalīds”, bet arī ilgu laiku jau lietotais “cilvēks ar īpašām vajadzībām” aizstājams ar cilvēks ar invaliditāti. Nevarot teikt “smaga garīga atpalicība”, bet maigāk – intelektuālās attīstības traucējumi. Ne kurls, ne akls, bet nedzirdīgs vai neredzīgs. Kurlmēmo valoda – zīmju valoda. Jāizvairās no šādām uz dzimumu stereotipiem vērstām frāzēm – esi vecis!, tu kaujies kā meitene, tu nu gan esi blondīne, daiļais dzimums, stiprais dzimums. Runājot, piemēram, par TV laika ziņām, “laika ziņu meiteni” ieteikts nelatviski dēvēt par laika ziņu moderatori. Protams, biroja meitenes aizstājamas ar biroja darbiniecēm, un to var saprast, bet... 

Abu dzimumu pārstāvju vietā ieteikts – visu dzimumu pārstāvji. Nevis viņš vai viņa, bet – persona. Ne vairs “labdien, dāmas un kungi”, bet “labdien, cienījamie viesi”. Un ir pat izfantazēts nebinārs (var teikt, bezdzimuma) vietniekvārds – viņo.

Vienlaikus autore gan loģiski iesaka amatu un profesiju nosaukumus lietot attiecīgajā dzimtē, piemēram, notāre Ieva Kauliņa vai auklis Jānis Ceriņš. Runājot par netradicionālu orientāciju – ak, nē, no šāda apzīmējuma jāizvairās – homoseksuālists pareizi saucams par homoseksuālu personu, transseksuālis par transpersonu. Te nu ceļvedis pāriet pie attiecībām, un norāda, ka “mūsdienās partnerattiecību modeļi var būt dažādi, un izpratne par ģimeni ir paplašinājusies, tāpēc vienmēr izvērtē, kurus apzīmējumus lieto vai kādus jautājumus uzdod (piemēram, nevajadzētu jautāt, vai otram cilvēkam ir attiecības, vai viņi plāno grūtniecību utt.)”.

Vīrs un sieva politkorektajā leksikā aizstājams ar dzīvesbiedru un dzīvesbiedri (dīvaini, ka bināras dzimtes saglabātas) vai partneriem. Te gan jāatgādina, ka tā īsti par vīru un sievu uzskata precētus pārus, kamēr jau ilgi kopā dzīvojoši, bet nelaulāti, saucami par dzīvesbiedriem. Tēvs un māte esot saucami par vecākiem, vientuļā māmiņa – par solomammu, attiecīgi ir solotēvs un solovecāki. Un viendzimuma laulība ir vienkārši laulība. Autore gan norāda: “Nav jāizvairās no vārda “vīrs”, “sieva”, “tēvs” un “māte” vispār. Ja zinām konkrēti, izmantojam šos vārdus, ja nezinām – izvēlamies neitrālākus apzīmējumus.”

Protams, sava nodaļa veltīta etniskajai piederībai. Jāizvairās no  vispārīgiem pieņēmumiem par dažādām tautībām un kultūrām, pat pozitīviem – politkorektajā versijā ne tikai igauņi nav lēni, bet arī francūži nav romantiski vai vācieši strādīgi. Rases vietā ieteikta “izcelsme”, nevarot lietot jēdzienu minoritāte vai mazākumtautība, jāsakot konkrēti. Un ja nezina? Sen zināms, ka “nēģeris” ir novecojis un nelāgs vārds, bet vietā ieteikts – tumšādains cilvēks, cilvēks ar tumšu ādas krāsu, kamēr viņi paši gan sevi sauc par black – melnie. Kā saka afrikāņi, black is beautiful, melnais ir skaists, bet viņi, protams, nav latviešu jaunvalodnieki. 

Tāpat nav nekas jauns žīdus saukt par ebrejiem un čigānus par romiem. Jauns piedāvājums ir krievvalodīgos dēvēt par krieviski runājošajiem vai īpaši “jaunlatviski” par rusolingviem. 
Indiāņus, aborigēnus, eskimosus jāsaucot par pirmiedzīvotājiem, pamatiedzīvotājiem (vajadzētu gan precizēt, Amerika, Grenlande vai Austrālija). Ja mūsdienās atkal izdos Fenimora Kūpera un citus “indiāņu romānus”, tulkotājiem būs, ko noņemties... Un visbeidzot – ne vairs nelegāls migrants, bet tikai cilvēks, robežšķērsotājs, migrants, ārvalstnieks. Tas nekas, ka nelegāli pārstumts pār robežu no Baltkrievijas vai ar migrantu kontrabandistu laivu ieradies Itālijā – tāds pats ārvalstnieks, kā likumīgi iebraucis tūrists. Nu, varbūt ar īpašām vajadzībām, bet tā jau nedrīkst teikt. 

Ceļvedi var par brīvu lejuplādēt šeit.

No ceļveža ieteikumiem

Komunikācijas centrā vienmēr ir cilvēks, nevis viņa izcelsme, etniskā piederība, dzimumidentitāte, diagnoze vai ticība, tādēļ rūpīgi jāizvērtē, vai šīs pazīmes vispār jāmin.
Valoda nevar būt pārāk iekļaujoša un cieņpilna.

Nepaļaujieties uz pieņēmumiem un nevispāriniet.

Izvairieties no saīsinājumiem, žargonvārdiem, salīdzinājumiem, šauriem nozares terminiem, ja nav pārliecības, ka citi tos zina un saprot.

Neizmantojiet iesīkstējušus stereotipus, runājot par vecumu, un izvairieties no izteikumiem, kas rada iespaidu, ka būt gados vecākam (vai jaunākam) ir nevēlami.

Invaliditāte nav īpašas vajadzības, un izvairieties no apzīmējumiem, kas to raksturo kā ierobežojumu vai ciešanas. 

 Neizmantojiet diagnozes kā lamuvārdus, piemēram: “daunis”, “šizofrēniķis”, “psihs”.