foto: Juris Rozenbergs
Šlesera komandas Jēkaba ielas liste Eiroparlamenta vēlēšanās
Partija “Latvija pirmajā vietā” savus vēlētājus uzrunājusi ar izteikti populistiskiem un teatrāli efektīviem saukļiem.
Politika
2024. gada 25. aprīlis, 05:17

Šlesera komandas Jēkaba ielas liste Eiroparlamenta vēlēšanās

Elmārs Barkāns

Jauns.lv

Viens no trim oligarhu “A komandas” pārstāvja Aināra Šlesera politiskajiem projektiem – “Latvija pirmajā vietā” (LPV) Eiroparlamenta vēlēšanās startē ar ceturto listes numuru un populistisko zelta nākotnes solītāju apvārdoto un mūžīgi neapmierināto pulka balsojuma rezultātā tā arī varētu iegūt kādu krēslu Briselē. Paši partijnieki cer uz divām no deviņām vietām Briselē.

8. jūnijā Latvijas pilsoņi dosies pie vēlēšanu urnām, lai izraudzītos deviņus mūsu valsts pārstāvjus, kuri turpmākos piecus gadus Latviju pārstāvēs Briselē – Eiropas Parlamentā (EP). Jauns.lv lasītājus iepazīstina ar visiem 16 sarakstiem. Šoreiz par LPV piedāvājumu, kas vēlēšanās startē ar ceturto kārtas numuru.

Šlesera komanda bez Šlesera

foto: Juris Rozenbergs
Lai arī LPV Eiroparlamenta vēlēšanās aicina balsot par Šlesera komandu, sarakstā neatrast Aināra Šlesera vārdu.

2021. gadā dibinātās partijas nosaukums, kas paņemts no iepriekšējā ASV prezidenta Donalda Trampa sakramentālā saukļa „Amerika – pirmajā vietā”, ir uzrunājošs un reizē ļoti patriotisks. Nu vēlētājiem jāizšķiras, cik, pēc viņu viedokļa, sarakstā iekļautie ir patriotiski un cik no viņiem slēpjas tikai aiz smukiem saukļiem.

Pirmie divi saraksta līderi ir gana pazīstami. Pirmais ir bijušais Latvijas ministru prezidents no 1998. gada 26. novembra līdz  1999. gada 16. jūlijam Vilis Krištopans, kurš toreiz kā „Latvijas ceļa” pārstāvis vadīja mazākuma valdību.

Otrā – Saeimas deputāte Linda Liepiņa. Bet trešais – kādreizējā premjera Viļa Krištopana “degradētā” Aināra Šlesera dēls Ričards Šlesers. Jāatgādina, ka 1999. gada maijā toreizējais premjers no ekonomikas ministra amata atbrīvoja Aināru Šleseru (kā oficiālais iemesls Aināra Šlesera padzīšanai no valdības tika minēta viņa nekompetence, taču kuluāros uzskatīja, ka patiesais iemels bija tas, ka Ainārs Šlesers, būdams ekonomikas ministrs, nebija gatavs pakļauties Aivara Lemberga ekonomiskajām interesēm lielo valsts uzņēmumu privatizācijā). Tagad abi, pēc visa spriežot, jau sen kā ir salīguši un vienojušies kopīgā dziesmā.

foto: Ieva Leiniša/LETA
Partijas “Latvija pirmajā vietā” saraksta kandidāti Eiropas Parlamenta vēlēšanām - Saeimas deputāta palīdze Maija Armaņeva un Saeimas deputāts Vilis Krištopāns piedalās EP deputātu kandidātu sarakstu numuru izlozē Saeimā.

Daudzus gadu pēc premjerēšanas Floridā dzīvojušajam un tur golfu spēlējošajam Vilim Krištopanam tagad pirmajā vietā ir Latvija, kaut gan iepriekš viņš slavu ieguva ar to, ka mūsu Dievzemīti bija nodēvējis par “muļķu zemi” - 1997. gadā toreizējais satiksmes ministrs Vilis Krištopans intervijā “Lauku Avīzei” paziņoja, ka Latvija ir stulbeņu un muļķu zeme.

LPV priekšvēlēšanu programma iesākas ar aicinājumu: “Balso par Šlesera komandu!”. Tomēr sarakstā neatrast paša Aināra Šlesera vārdu. Runā, ka viņš gatavojas kandidēt nākamvasar paredzētājās Rīgas domes vēlēšanās un kļūt par vienu no galvaspilsētas līderiem, un braukt uz Briseli nevēlas tāpēc, lai partiju nepamestu “izšķirošā brīdī”. Par to, ka Aināram Šleseram personiskās rebes un partijas lietas varētu būt pirmajā vietā nekā rātna sēdēšana deputāta krēslā, liecina, tas, ka viņš pērn zaudēja 20% no Saeimas deputāta algas par parlamenta sēžu neapmeklēšanu.

Bet sarakstā ar trešo numuru ir viņa dēla Ričarda Šlesera vārds, kurš ir visai noslēgts cilvēks. Kopš Saeimas sanākšanas Šlesers jaunākais izvairījies kāpt parlamenta tribīnē un vienmēr atteicies runāt ar žurnālistiem gan par politiku, gan par ģimenes biznesu. 
Arī partijas mājaslapā par viņu ir visnotaļ skopa informācija: “Kīno režisors un uzņēmējs. Patiess savas valsts patriots, kurš grib redzēt savu valsti augam un attīstoties! Izlēmis dzīvot un strādāt dzimtajā zemē, lai pielietotu savas profesionālās zināšanas un talantu Latvijā.”

Jēkaba ielas komanda

foto: no izdevniecības "Rīgas Viļņi" arhīva
LPV saraksta lokomotīve Eiroparlamenta vēlēšanās būs bijušais “muļķu zemes” premjers Vilis Krištopans.

Tālāk arī seko vairāk vai mazāk pazīstamas personas. Ceturtā ir savulaik pazīstamā modes un dzīvesstila blogere un televīzijas raidījumu vadītāja Maija Armaņeva. Piektā - bijusī labklājības ministre Ramona Petraviča. Devītā - džeza dziedātāja un vokālā pedagoģe Jolanta Gulbe-Paškeviča. Vienpadsmitā – Līga Krapāne, kura savulaik bijusi preses sekretāre vairākām valsts augstākajām amatpersonām, arī eksprezidentam Andrim Bērziņam. 15. numurs - rakstnieks un publicists Māris Ruks, 16. - žurnālists Sandris Točs, bet sarakstu ar 18. kārtas numuru noslēdz kādreizējais Ceļu policijas priekšnieks Edmunds Zivtiņš.

Ne bez pārspīlējuma LPV sarakstu var nosaukt arī par “Jēkaba ielas listi”, jo tajā tikai četri no 18 deputātu kandidātiem darba pienākumos nav saistīti ar 14. Saeimu. Pieci sarakstā iekļautie ir Saeimas deputāti, astoņi – viņu palīgi, bet viena – LPV frakcijas vecākā konsultante. Te nu daudz vietas neaizņem atlikušo četru “balto zvirbuļu” uzskaite:

* Rīgas Zolitūdes ģimnāzijas skolotāja Adriāna Leonora Martinkēviča, kura rūpējas par to, lai skolās aizvien vairāk izmantotu planšetes un citas viedierīces (7. numurs);

* pasākumu organizētājfirmas “Medial planet” direktore Aleksandra Baranova, kura ir “māksliniece un modelētāja ar plašu starptautisko pieredzi un vairākām augstākajām izglītībām” un “apceļojot pasauli, nonākusi pie secinājuma, ka nekur nav tik labi kā mājās” (8. numurs);

* individuāli praktizējošā juriste Karina Plaude, kura pārstāv un aizstāv uzņēmumus ar vietējo kapitālu strīdos ar Valsts ieņēmumu dienestu (10. numurs) un

* farmaceits, SIA “Medochemie Latvia” reģionālais vadītājs Vladimirs Keidāns, kurš iestājas par “kvalitatīvu zāļu nodrošināšanu par pieejamām cenām cilvēkiem visā pasaulē ilgtspējīgā veidā” (14. numurs).

Pieprasa varas maiņu

foto: Zane Bitere/LETA
Partija “Latvija pirmajā vietā” savus vēlētājus uzrunājusi ar izteikti populistiskiem un teatrāli efektīviem saukļiem.

Kovidlaikā - 2021. gada augustā – dibinātā LPV lielāko ievērību izpelnījās ar saviem antivakseru protestiem un cīņu pret vispārējo vakcināciju. Tagad, kad Covid-19 tēma ir nobīdīta malā, partija joprojām turpina protestēt pret pašreizējo valsts vadību un neapdomīgo “varas kliķi”, kura, vienkāršoti runājot, Latviju dzen bezdibenī. Ne tikai ekonomiski, bet arī garīgi. Par to var pārliecināties, lasot LPV priekšvēlēšanu programmu, kura grib “varas maiņu” gan Latvijā, gan Eiropā:

“Valdošie politiķi, kuri līdz šim ir pārstāvējuši mūsu valsti Eiropā un runājuši tautas vārdā, nav aizstāvējuši Latvijas tautas intereses – ne Latvijā, nedz arī Eiropā! Tieši pretēji – no Latvijas ievēlētie politiķi parasti ir centušies uzspiest Eiropas birokrātu viedokli Latvijai!”; “Pietiek mums uzspiest svešas ideoloģijas, vērtības, uzskatus!” 

Tādēļ veicamas gan kardinālas saimnieciskas, gan ideoloģiskas pārmaiņas: “Mums ir jāpiesaista Eiropas finansējums un ārvalstu investīcijas tieši Latvijas labklājības nodrošināšanai. Tam nepieciešams ne tikai Eiropas, bet arī ASV, Lielbritānijas, Ķīnas, Apvienoto Arābu Emirātu un citu valstu investīcijas un finansējums” un “Ģimeni veido vīrietis un sieviete, tēvs ir tēvs un māte ir māte, nevis vecāks Nr. 1 un vecāks Nr. 2. Mēs esam pret dzimumu maiņas rosināšanu nepilngadīgiem bērniem, pret bērnu adopciju viendzimuma pāriem! Mēs esam pret viendzimuma laulību legalizāciju kā tradicionālas ģimenes surogātu! Mēs esam par Stambulas konvencijas atcelšanu!”; “Mēs esam pret to, ka Eiropas birokrātija nozog Latvijai valstiskumu!”; “Mums nav vajadzīga vēl “zaļāka” politika” un tā tālāk.

Vārdu sakot tagad gandrīz teju viss ir slikti, bet LPV ir gatava panākt, lai izveidotu “Eiropu, kas ciena Latvijas tautas viedokli”. Te jāteic, ka dažā labā programmatiskajā punktā LPV ir pārvērtējusi savas iespējas, jo Eiroparlamenta deputātiem, piemēram, nav ietekmes uz to, lai viņi piespiestu nacionālo parlamentu atteikties no Stambulas konvencijas. Tāpat diez ko nav izprotams, ka Brisele varētu mudināt trešo valstu biznesmeņus - ķīniešus, arābus vai britus vairāk investēt Latvijā.