Prāveste Ieva Puriņa: "Lieldienas ir šis lielais kūlenis"

Starp trim lielākajiem Baznīcas svētkiem Lieldienas ir pa vidu. No Ziemassvētkiem virzāmies uz Lieldienām, bet tālāk - uz Vasarsvētkiem, teic Ieva Puriņa. Šodienas pasaulē mēs vairāk izprotam Ziemassvētku noslēpumu, Lieldienu būtību mazāk, bet līdz Vasarsvētkiem mums vēl krietns ceļš ejams.

Saruna arī par to, vai varam ticēt nekristīgajiem spoku medniekiem un apgalvojumiem par pēcnāves dzīvi. Un vai ir pierādījumi, tam, ka pēc šīszemes gaitām sagaidāma cita esība? Vai dievturi savos rituālos integrē kristīgos elementus un, kā Latvijas kristīgā baznīca izturas pret latvisko, tautisko mantojumu?

„Nav veselīgi ar zobiem un nagiem turēties pie pašreizējā"

- Lieldienas ir laiks, kad vieni izbauda jautrības (sitas ar olām, šūpojas, skraida ar zaķēniem un tā tālāk), citi bauda garās brīvdienas – laiski atpūšas, padara nepaveiktos mājas darbus vai apciemo radus, trešie atkal tās svin pēc tautiskām tradīcijām Brīvdabas muzejā, skandējot dainas un sagaidot saullēktu, bet kristieši šos svētkus svin baznīcā, mēģinot pietuvoties Lieldienu noslēpumam. Tad nu pēdējā variantā arī ir tie lielie jautājumi – gan praktiski, gan garīgi. Kas ir šis Lieldienu lielais noslēpums jeb vēsts, ko mēs svinam? Kā mums to pareizi nosvētīt?

- Grūti pateikt, kā no Baznīcas viedokļa būtu pareizi šos svētkus svinēt, jo šodien mūsu sabiedrība vairs nav tik paklausīga muižkungam un vietējam mācītājam, kā tas bija senāk. Šobrīd katram ir brīvība izvēlēties savu ceļu. Varbūt kāds vienā dienā Lieldienas nosvin Brīvdabas muzejā pēc vecajām tradīcijām, bet nākamajā aiziet uz dievnamu, arī tas ir normāli.

- Arī Brīvdabas muzejā taču ir baznīca?

- Tieši tā, ļoti skaisti. Es tajā kādreiz piestrādāju par svētdienas skolas skolotāju.

Šie ir pavasara svētki, kas svarīgi mums visiem – gan kristiešiem, gan nekristīgiem. Ziema un tumsa ir beigusies, mums visiem gribas gavilēt! Tā taču ir, vai ne?

Kristiešiem pirms šīm gavilēm vēl ir ciešanu, gavēņa un pārdomu laiks, kad cenšamies dziļāk pievērsties tam, kam mēs ticam, ko tas mums nozīmē. Tad vēl Lielā piektdiena un Klusā sestdiena... un svētdienās rītā tiešām ir allelūjā un gaviles. Tie ir ļoti pacilājoši un ļoti svarīgi svētki, kurus cilvēks ne līdz galam spēj izprast. Jo tā ir augšāmcelšanās, ko neesam redzējuši, par kuru esam lasījuši tikai evaņģēlijos. Arī tolaik cilvēkiem tas bija kaut kas līdz galam nesaprotams: Jēzus ir, Viņš nāk ar visām rētām cauri sienām, aiztaisītām durvīm.

Nedomāju, ka mums tagad ar visu zinātni pēc 2000 gadiem ir gatavas atbildes, kas tas īsti ir un ko tas nozīmē. Tā ir mistērija, lielā cerība, ka šī dzīve nav vienīgā, ka ir cerība pēc tam. Jēzus evaņģēlijos vairākas reizes saka, ka Viņš atdod savu dzīvību par savām avīm. Ņem savu krustu un seko man – kas savu dzīvību saudzē, tas to pazaudēs. Tas ir kaut kas vairāk un dziļāk par to, ko te piedzīvojam. Nav veselīgi pieķerties, ar zobiem un nagiem turēties pie pašreizējā. Ir labi skatīties uz to, kas notiek aiz tā, kas ir pāri: saredzēt un noticēt tai nākamībai, kas nāk. Jēzus mums to visiem piedāvā, ja vien mēs to izvēlamies pieņemt. 

„Viņš tika visdziļākajā ellē un tumsībā”

- Skeptiķi uz evaņģēlija stāstiem raugās ļoti kritiski. Kā un kas varēja novelt milzīgu akmeni no kapa un atdzimt mironis?! Cik burtiski šie stāsti jāuztver?

- Domāju, ka ļoti burtiski. Bībelē arī vēstīts par Lācara augšāmcelšanu (cilvēku, kuru Jēzus Kristus uzmodināja no miroņiem četras dienas pēc apbedīšanas – red.), kas arī ir brīnums un bija absolūti nesaprotams tā laika cilvēkiem. Gadījums ar Jēzu ir vēl vienu pakāpi augstāk, jo viņa nāvei bija pilnīgi cits mērķis. Viņš tika tur, kur mēs visi netiekam – visdziļākajā ellē un tumsībā, kur ir pilnīga ļaunuma uzvara un valstība. Viņš tajā nokāpa, bet tur Viņu nespēja paturēt. Viņš no turienes mums ir paredzējis atpestīšanu.

Un tas, ka akmens novēlās. Bet, kā tad jūra pāršķēlās? Akmeni novelt ir daudz vienkāršāk nekā Mozum bija pāršķelt jūru (2. Mozus grāmatā stāstīts par to, ka Mozus ar Dieva spēku, vezdams izraēļa bērnus no verdzības, viņu ceļam pāršķēla Sarkano jūru – red.). Pēc tam pravietis Elija šķēla upes un tā tālāk.

No vienas puses ir tā, ka mēs sagaidām, lai Dieva darbība pasaulē ir kaut kas supernaturāls, bet tai pašā laikā šī pasaule ir Viņa radīta. Tas ir tas, ko Viņš pats ir radījis. Skatoties no Marsa perspektīvas, dzīvība uz Zemes ir kaut kas absolūti supernaturāls, un nesaprotams, kā te var tā dzīvot, aug koki, zied puķes, dzīvo cilvēki un zvēri, kas uz citām planētām nav. Mums gribas sagaidīt kaut ko ārpus kārtas, lai gan šis viss ir Dieva paredzēts un Viņa radīts. Ir absurdi gaidīt, ka Viņš sevis radītajā pasaulē nāks ar kaut ko ārkārtēju, kas ir kaut kas svešs, neredzēts, nepiedzīvots. Nu, nē!

Lieldienu kūlenis

- Ir trīs galvenie Baznīcas svētki. Ziemassvētki, kurus vairāk vai mazāk saprotam. Lieldienas, kuras vairāk vai mazāk arī pieņemam. Un Vasarsvētki, kuru patieso būtību šodien laikam apzinās tikai tie, kuri saistīti ar kristīgo mācību. Kuri no šiem svētkiem ir tie lielākie, vai tos var klasificēt?

- Liekas, ka to nozīmi katrs cilvēks izprot no tā, cik tālu viņš izaudzis. Vai mēs esam gatavi Jēzus bērnam? Vai esam izauguši līdz tam, ka saprotams, ka Jēzus tika sists krustā un pēc tam augšāmcēlās? Vai mēs to spējam sagremot. Un tad nākamā pakāpe, līdz kurai mums vēl diezgan tālu, kur tiekties – saprast Vasarsvētkus un to, kas notiek ar Svēto Garu. Katri no šiem svētkiem ir pa solītim uz augšu. 

- Lieldienas pa vidu.

- Jā, jo bez viena nevar būt nākamais. Visi šie svētki saistīti kopā. Ziemassvētki ir sākums, Lieldienas ir šis lielais kūlenis, ka nāvei vairs nav varas, un ir pilnīgi cita perspektīva. Un pēc tam, blākš, visam pāri nāk Svētais Gars.

Mūžīgais jautājums: kāpēc Dievs pieļauj karus?

- Pasaulē vienmēr bijis nemierīgi – kari, katastrofas, bezjēdzīgas nāves un tālāk, kas mūs satrauc. Daudzi saka: “Es jau ticētu Dievam, ja Viņš būtu visvarens. Bet tā jau nav. Kāpēc tad viņš pieļauj karus un ciešanas?” Tagad to īpaši izjūtam gan Ukrainas, gan Izraēlas kara sakarā. Šos karus esat izjutusi, ja tā varētu teikt, arī “tuvumā”. Esat strādājusi Aizsardzības ministrijā, tostarp arī Latvijas NATO pārstāvniecībā Briselē. Tad nu mūžīgais jautājums – kāpēc Dievs pieļauj karus?

- Te runa par to, ka Dievs mums pieļauj brīvo izvēli. Tā ir mūsu izvēle par to, kas notiek, ko katrs no mums dara.. Varu tikai iedomāties, cik rūgtas asaras Dievs lej, raugoties uz tiem, kas šo vardarbību piedzīvo uz savas ādas. Viņš ir klāt katram, kas piedzīvo naidu, ļaunumu, iznīcību un pazemošanu. Viņš ir klāt katram, katram Viņš ir aizsniedzams, ja vien cilvēks tam ir atvērts 

Jā, Viņš jau vienreiz visu zemi noslaucīja Grēku plūdos. Viņš vienkārši saprata, ka cilvēki bija kļuvuši tik ļauni, ka tā tas vairs nevar turpināties.

Ir pagājuši tūkstošiem gadu, bet ļaunums cilvēcē nekur nav pazudis. Mēs, protams, esam mainījušies. Domāju, ka mēs bišķiņ kaut cik virzāmies uz augšu, uz to labāko. Šis vēl aizvien ir žēlastības laiks, vēl nav bijusi Jēzus otrā atnākšana, kamēr mēs visi paaugsimies līdz kādam līmenim, kurā mēs visi caur Viņu varētu tikt glābti.

Bībele nerunā, ka Es (Dievs) tevi personīgi glābšu. Tā saka – jūs kopā, kā kopiena, kā draudze, tikpat labi varētu teikt - Kristus sabiedrība tiekat glābti. Nav runas par individuālo pestīšanu, bet gan par kopīgo. Tāpēc var teikt, ka ir pat nodevīgi justies ļoti svētam un priecāties par to, ka es tikšu izglābts, jo es taču esmu pats labākais, un ļaut otram turpat blakus pieļaut kļūdas un nepalīdzēt viņam celties. Jo, kamēr viņš (tas otrais) būs pakritis, tikmēr tu pats nekur netiksi.

- Bet kā mūsu bruņotie spēki, karavīri skatās uz šo karu? Vai viņi to saista ar kādu Dieva plānu? Karotājus svēta gan vienā, gan otrā pusē. Tikko biju kādā dievkalpojumā Vecrīgas baznīcā, kur draudze aizlūdza par Ukrainas uzvaru un ukraiņu karavīriem. Bet tai pašā laikā krievu popi tankus, kas tiek vesti cīņai pret Ukrainu slaka ar svētīto ūdeni. Kā tas ir raugoties ne tikai no garīdzniecības puses, bet arī, ka cilvēkam, kurš strādājis Aizsardzības ministrijā?

- Es jau septiņus gadus vairs nestrādāju ministrijā. Bet laiks, kurā šobrīd dzīvojam, ir ļoti grūts un sarežģīts.

No vienas puses gan Ukrainas karavīri, gan mūsu armija par šo karu domā, kā par savas zemes, teritorijas, tautas, arī savas ģimenes sargāšanu. To varētu dēvēt par taisnīgu karu. Mūsu uzstādījums – būt gana laba sagatavotiem un bruņotiem, lai ienaidniekam nerastos kārdinājums mums uzbrukt. Jā, mēs esam gatavi, bet tai pašā laikā vēlamies, lai šos ieročus nekad nevajadzētu likt lietā. Ukraiņiem ir tieši tas pats – viņi sargā savu zemi un māju.

Nezinu, ko tur viņi Krievijā tik neizmanto – manipulēšanas iespējas, dezinformāciju, zombēšanu, bet viņi panāk, ka cilvēku masas ir gatavas uzbrukt vienai no sev tuvākajām tautām. Ar tik pilnīgi dziļu naidu un ļaunumu, kas ir vienkārši neticami, grūti kaut ko tādu saprast. To mums no cilvēcīgā viedokļa ir tikpat kā neiespējami izvērtēt un saprast.

Mums ir jāpaļaujas uz to, ka Dievs zina labāk, ka mēs lūgšanās visu varam ielikt Viņa rokās. Paļauties uz to, ka galu galā tas viss atrisināsies.

Svētie krusta kari

- Bet vai tos krievu popus, kas mudina nogalināt, var saukt par Dieva kalpiem.

- Nu, viņi tādi ir. Bet viņi vienkārši pakļaujas Putina stāstam un viedoklim, ka tas ir svēts karš, ka viņi atbrīvo savas teritorijas, kas viņiem vēsturiski piederējušas.

- Vai vispār karš var būt svēts?

- Diemžēl no Baznīcas vēstures zinām, ka visos krusta karos un visā, kas ar tiem saistīts, Evaņģēlijs izmantots ne tikai tādām vien neģēlībām. Tā diemžēl ir vēsture, pierādījums tam, cik ļoti cilvēcīgi un nepilnīgi mēs esam.

- Kristieši gadu simteņiem savā starpā karo. Piemēram, kaut vai tas pats pareizticīgais Aleksandrs Ņevskis, kurš 13. gadsimtā karoja pret katolicisko Livoniju. Noteikti tolaik jau arī bija, kuri uzskatīja, ka kristiešiem nepienāktos karot savā starpā. Bet viņi bija mazākumā... Arī šodien ar to varam vilkt paralēles. Vai tik tiešām šodien krusta kariem ir vieta?

- No vienas puses šobrīd mums ir vieglāk, bet no otras – grūtāk. Mums ir pieejams ļoti daudz informācijas par to, kas notiek pasaulē, kas noticis pirms daudziem gadu desmitiem un gadusimteņiem. Mums ir vēstures liecības Līdz tam informācija mums bija ierobežota un valdošā vara varēja izmantot to naratīvu, ko gribēja, kas tai bija izdevīgi – katrreiz pārtaisīt vēsturi, uzsvērt, ka viņu dzimta ir tā svētā, kas visu noturējusi, un tāpēc tai pienākas vara. Bet grūtāk mums šobrīd ir tādēļ, ka mums ir tik daudz tās informācijas, grūti izšķirot, kur ir patiesība, kur nē, uz ko var paļauties, uz ko nē. Bet, ja tu meklē un gribi, tu vari atrast ļoti daudz ko...

Pēcnāves dzīve un spoku mednieki

- Esat, ja tā varētu, klāt visā dzīves procesā – no dzimšanas (esat izmācījusies par dūlu – atbalsta personu dzemdētājām) līdz miršanai (kā mācītāja pēdējā gaitā izvadāt mirušos). Lieldienu vēstījums ir par to, ka pēc šīszemes dzīves ir nākamā. Vai, esot līdzās visā šajā garajā dzīves procesā – no dzimšanas līdz nāvei, esat izjutusi to, ka pēcnāves dzīve ir realitāte? 

- Tas ir ticības jautājums. Tas ir tas, ko Dievs apsolījis caur Kristus nāvi. Tādu tiešu, uzticamu pierādījumu nav. Ir, protams, dažādu cilvēku liecības par to, ko viņi piedzīvojuši komā un tamlīdzīgi. Bet vai tam var absolūti ticēt, vai nē? Kurā brīdī kāds grib iejaukties un mainīt šo stāstu, mēs nezinām. Tomēr mums ir Dieva vārds, uz ko paļauties. Cita drošāka avota nav.

Šobrīd par dūlu vairs nestrādāju, to nepraktizēju, jo nemēģinu apvienot neiespējamo. Ja man obligāti darba pienākumos ir kaut kur jābūt un tai pat laikā kādai notiek dzemdības... Es nevaru atstāt dzemdētāju, pievilt viņu. Tas ir tas, ko esmu sapratusi. Izgāju arī brīvprātīgā hospisa (vecu un slimu cilvēku aprūpe) kursus.

Un gan pie cilvēka ieiešanas pasaulē, gan iziešanas ir jābūt cieņai, mīlestībai, respektam un pietātei pret šo procesu. Tagad dzemdniecības jomā tas mainās, paliek aizvien labāk, bet ar miršanu mums vēl ir daudz ko darīt.

- Kā vērtēt to apgalvojumus, kuri teic, ka ir pēcnāves dzīve, bet nav kristieši. Piemēram, Konstantīns Raudive (1909-1974) taču it kā ierakstījis balsis no viņsaules. Un kur tad vēl neskaitāmie ekstrasensu apgalvojumi par “garu balsīm” un leģendas par redzētajiem rēgiem un lidojošiem spokiem... Vai tam visam var ticēt?

- Labāk nē, bet sargāt savu dvēseli un turēties pie Dieva Vārda, ko Viņš mums vēlējis. Dievs tomēr aicina izvairīties no visām šādām lietām.

Jau zinātniski ir pierādīts, ka cilvēks atrod to, ko viņš meklē. Ja tu meklē garus, spokus un kaut ko tādu, tad tu to arī atradīsi. Bet cik tas ir patiesi? Manuprāt, tas noteikti nav ļoti ticams. Mums katram ir savs ceļš, pilnīgi savādāka pieredze, kā atrodam saikni ar Dievu, kā mēs sadzirdam Viņa aicinājumu, piedzīvojam Viņa klātbūtni, Viņa palīdzību kaut kādās ikdienas lietās un darbos, vai tieši dzīves smagajos brīžos.

Kristieši un latviešu pagāni

- Bieži pretstata latviskās (pagāniskās) tradīcijas ar kristīgajām tradīcijām – vieni dara šitā, bet otri tā. Vai tas izteikti arī Lieldienu tradīcijās? Jūs esat audusi stolas (plecu lentes, piederīgas pie mācītāja tērpa) latviskās tradīcijās un krāsās, kurās iestrādāts arī auseklītis, kas ir arī kristiešu simbols – rīta zvaigzne, Aglonā 15. augustā redzam, ka latgalietes uz dievkalpojumu iet saposušās tautas tērpos. Mūsu tradicionālā kristīgā baznīca sevī integrē tautiskos elementus, bet vai to dara arī dievturi – vai viņi savos rituālos integrē kaut ko no kristietības?

- Loģiski, ka nē. Domāju, viņiem tam nav motivācija, nav vajadzības. Viņiem ir savi uzskati. Savukārt mēs – kristīgā baznīca – esam atvērti tautiskai (kā tautas) pieredzei, tautas mantojumam. Tas uzreiz nenozīmē pagānismu.

Ja mēs skatāmies uz dažādu tautu ikonām, svētbildēm, tad redzam, ka katra tauta Jēzu un svēto Mariju zīmē pēc sava ģīmja un līdzības. Āfrikā viņi ir melnādaini, bet mums baltādaini. 

Bet mums ir tas latviskais – visu vai neko! Vai nu tu esi kristietis, vai latvietis, apmēram tā. Tomēr nē – es esmu latvietis un kristietis! Arī manai tautai ir nozīmē šajā visā pasaules audumā, mūsu tautai ir vieta un mums to nevajag noniecināt un laist zudībā. Es tik ļoti priecājos, kad Torņakalna baznīcā mūsu Dziesmu svētku dievkalpojumā koristi pie dievgalda nāca tautas tērpos. Tas bija tik skaisti un bagāti!

Arī citās zemēs ir tradīcija, ka viņi tautas, svinību tērpos iet uz baznīcu. Mēs kaut kā esam pārgājuši uz pilsētas modi un tas apģērbs vairs nav ar tādu nozīmi. Bet es šai ziņā neredzu tur lielu pretrunu. Jautājums ir tajā, ar kādu nolūku tu dari tās lietas, vai tu apzinies, ka tas ir tavs tautiskais mantojums, vai tu tam pieej kā ticībai? Kam tu tici – dievturu uzstādījumiem vai Trīsvienīgajam Dievam?

Kāpēc baznīcās aizvien mazāk cilvēku? Kā pareizi lasīt Bībeli?

- Padomju laikos cenzūra bija izstrādājusi “joku”, lai Lieldienās piepildītu luterāņu baznīcas. Tolaik jaunais Baznīcas kalendārs ar vairāku mēnešu novēlošanos beidzot bija iznācis no drukas un to nu varēja dabūt dievnamos tieši Lieldienās. Lai arī šis izdevums bija pakļauts stingrai cenzūrai, tas tomēr bija kaut kas “svaigs” toreiz pieejamajā literatūras klāstā. Arī man padomju laikā Lieldienās nācās iet uz dievnamu nevis, lai sastaptu Kristu, bet gan, lai dabūtu šo kalendāru. Tad nāca Atmoda un cilvēki atkal plūda uz baznīcām. Šobrīd tā cilvēku došanās uz dievnamies apsīkusi, arī tādos lielajos svētkos kā Lieldienas.

- Diemžēl tā ir visās draudzēs un baznīcās, tas tiek piedzīvots visā pasaulē. Baznīcēnu skaits tagad, it sevišķi pēc kovida, rūk. Tam ir dažādi iemesli.

Ir cilvēki, kas gribētu iet uz dievnamu, bet vairs fiziski vienkārši to nevar, nevar nokāpt pa kāpnēm, tikt iekšā konkrētā baznīcā. Ir arī tādi, kas baidās, kuriem ir trausla veselība, kuri pārslimojuši to pašu kovidu, kuriem ķeras klāt visādi vīrusi..., kuri izvairās no citiem cilvēkiem.

Un tad ļoti labi noder viss tas, ko iemācījāmies darīt kovida laikā – visi video, filmēšana, straumēšana, zūms un tā tālāk.

Kā jau iesākumā teicu, mēs laikam arī pašlaik ne tik acīmredzami esam izauguši līdz Lieldienām. Mums tie Ziemassvētki ir saprotamāki, to noslēpums ir tas, kas „paņem”, bet nākamo pakāpi vēl tik labi neizprotam, un mēs svārstāmies starp to latvisko, pagānisko un kristīgo.

- Pirms gadsimta Lieldienas izpratām labāk?

- Domāju, ka jā. Kaut arī starpkaru Latvijā bija gana liela dažādība un iespējas, salīdzinot ar vēl kādiem laikiem iepriekš. Bet tomēr tad lielākā daļa Latvijas cilvēku skaitījās kristīgi, pie draudzēm piederoši. Šobrīd tā ir absolūtu brīva izvēle. Toreiz vairāk pieturējās pie tradīcijām, kas bija gana ilgi pastāvējušas un gana stingras. Šodien pasaulē gandrīz nekas nav obligāts – viss ir brīva izvēle un mums jāizšķiras katrā solī.

- Viena no ticības mērauklām ir ikdienas Bībeles lasīšana. Cilvēki to šodien lasa? 

- Ļoti dažādi. Šodien ir tik daudz dažādu iespēju – tu vari Svētos Rakstus klausīties gan internetā, gan telefonā, gan izmantot dažādas aplikācijas, kur ir dažādi Bībeles lasīšanas plāni, kas uzrunā cilvēkus, kuri, piemēram, mēneša laikā grib izlasīt visus Psalmus vai gada laikā visu Bībeli.

Cilvēku, kuram tas interesē, ieteiktu visu to izmantot, tas palīdz izvēlēties. Bet, ja tu nekad neesi gājis baznīcā un draudzē, tad vienkārši paņemot Bībeli un pašam to lasīt...? Jāsaka, ka bez papildu informācijas, citu palīdzības, tu to līdz galam nesapratīsi. Tur ir 2000 un vairāk gadu vecas tradīcijas, kas tai brīdī bija pašas par sevi saprotamas, bet kuras paši šodien vairs nespējam nolasīt. Tāpēc ir teologi, kas to pēta un mācās, kas var palīdzēt. Vienam pašam lasot Bībeli var rasties ļoti daudz neskaidrību, it īpaši Vecās Derības tekstos, kas tiešām ir ārkārtīgi asiņaini un nežēlīgi, lielu sāpju un ciešanu pilna.

Kāpēc tas viss tur ir? Nu tā ir pašu cilvēku rīcība un darbi.