Kur aiziet un ko redzēt?: latviešu tradicionālais Masku skapis, horizonta fenomens un jubileja Liepājā izstāžu ceļvedis

Bet Kalnciema kvartāla galerija aicina aizdomāties par fenomenu, kas paredz brīdi, kad tehnoloģiskā attīstība pārspēj cilvēka apziņas ietilpību. Savukārt Vecrīga ir piemērota modes ļaužiem, kuri savam tēlam vēlas piešķirt kādu izsmalcinātu vizuālu izskatu. Kultūras centrā atvērts “Masku skapis”, kurā varam smelties idejas latviešu tradicionālajās maskās, bet Dekoratīvās mākslas un dizaina muzejā redzamas skārienjūtīgas rotas.

* Latvijas Nacionālās bibliotēkas (LNB) 7. stāva ātrijā (Mūkusalas ielā 3, Pārdaugavā) līdz 30 aprīlim skatāma izcilās latviešu bērnu ilustratores un rakstnieces Margaritas Stārastes-Bordevīkas (1914-2014) 110. jubilejai veltītā izstāde “Margaritas Stārastes lielā diena: lelles un dekorācijas no filmu studijas “Animācijas brigāde” filmām”, kurā skatāmas lelles un dekorācijas no animācijas filmām “Zīļuks”, “Kraukšķītis”, “Sārtulis” un “Zaķu lielā diena”.

Vairākas latviešu paaudzes ir izaugušas ar Margaritas Stārastes radītajiem pasaku tēliem – Zīļuku, piparkūku vīriņu Kraukšķīti “Ziemas pasakā”, zīmuli Sārtuli no grāmatas “Sārtuļa brīnišķais ceļojums”  un Lieldienu zaķēniem no grāmatas “Lieldienas! Lieldienas!”, kas skatāmi šajā izstādē. Līdztekus LNB aicina arī lielus un mazus lasītājus iepazīties ar autores radītajām grāmatām bibliotēkas Bērnu literatūras centra lasītavā. Izstādē apmeklētājiem ir  iespēja baudīt četrus gadalaikus, izpētot filigrānos pasaku tēlus un epizodes no filmām, kuras tik meistarīgi veidojuši leļļu animācijas mākslinieki.

Margarita Stāraste-Bordevīka, kura sevi uzskatījusi par Cēsu puses lībiešu pēcteci, no 1933. līdz 1941. gadam mācījusies Latvijas Mākslas akadēmijas Vilhelma Purvīša dabasskatu glezniecības meistardarbnīcā pie Konrāda Ubāna, Jāņa Kugas un Vilhelma Purvīša, bet 1952. gadā absolvējusi akadēmijas Grafikas nodaļu.

Viņa 1937. gadā sākusi piedalīties izstādēs, bet 1942. gadā sākusi rakstīt un ilustrēt savas bērnu grāmatas, kopumā sarakstījusi 20 grāmatas, no kurām populārākās grāmatas ir “Balti tīri sniega vīri” (1942), “Ziemassvētku pasakas” (1943), “Zīļuks” (1961), “Pasaku ābece” (1969) un “Lācīša Rūcīša raibā diena” (1977), kuras tikušas tulkotas daudzās pasaules valodās. Tāpat Margarita Stāraste ir līdzautore 1994. gadā iznākušajam lībiešu tautasdziesmu krājumam “Urū! Rurū!”, kas tika izdots latviešu un lībiešu valodā. Pēc rakstnieces darbu motīviem tikušas uzņemtas vairākas animācijas filmas. Vēl viņa ir veidojusi dekorācijas savu darbu iestudējumiem Latvijas Leļļu teātrī un Jaunatnes teātrī, kā arī ir apmēram 40 citu autoru grāmatu ilustratore. Sīkāk internetā: www.lnb.lv.

* Dekoratīvās mākslas un dizaina muzejā (Skārņu ielā 10, Vecrīgā) līdz 21. aprīlim skatāma vērienīga Rotu mākslas biedrības izstāde “Skārien-jūtīgs”, kurā 23 autoru darbi atklājas attiecībās ar rotu īpašniekiem, parādot dažādu paaudžu un mākslinieku rokrakstu plašo amplitūdu, uzsverot nozares attīstību un pēctecību. Izstādes ideja balstās stāstos par cilvēkiem, viņu izvēlētajām rotām un darbu autoriem. Arī projekta nosaukums raksturo rotas dabu – būt saskarē ar cilvēku. Ekspozīcijā skatāmi mākslinieku oriģinālie jaundarbi, stāsti par katra dizainera radošo pieredzi un brīdi, kad rota satiekas ar īpašnieku.

Scenogrāfe Ilze Ķēniņa parūpējusies par muzeja telpas iespaidīgo un oriģinālo iekārtojumu, kas vilinās ikvienu uz brīdi pazust rotu mākslas pasaules burvībā. Apmeklētājiem tiek piedāvāta iespēja vērot rotas pievilcības maģisko spēku, mūsdienīgu izteiksmes līdzekļu daudzveidību, iepazīt rotu specifiku un dažādo materiālu sinerģiju.

Mākslinieki darinājuši rotas ārstiem, diplomātiem, filologiem, gleznotājiem, pasniedzējiem, studentiem, sev, radiniekiem un kolēģiem. Tāpēc līdztekus autordarbiem ekspozīcijā redzami fotogrāfa Mārtiņa Cīruļa veidotie portreti, kuros atspoguļojas rotu un to valkātāju vizuālais dialogs. Papildus Pēteris Pāss radījis skaņu instalāciju, kas iekļauj rotu tapšanas procesa audio fragmentus, elektroniskās mūzikas elementus un verbāli atklāj rotu nēsātāju domas un emocijas par rotaslietas nozīmi savā ikdienā.

Vērtīga projekta sastāvdaļa ir pašu mākslinieku komentāri izstādes objektiem, sniedzot padziļinātu ieskatu radošajā darbā. Piemēram, Annas Faniginas gaisīgās kompozīcijas veltītas klasiskās filoloģijas profesorei Ilzei Rūmniecei: “Daudzi dzejoļu fragmenti ir Ilzes ieteikti, un tos esmu iegravējusi uz caurspīdīgu akmeņu lauskām, kas iemieso tās senās sajūtas, noskaņas, idejas un noslēpumus, kā tālu zvaigžņu gaisma turpina dot lādiņu mūsu dvēselei vēl pēc vairākām tūkstošgadēm”.

Bet mākslinieces Mārītes Rudzātes veidotā kaklarota “nepanESAMĪBA” satur konceptuālo vēstījumu “memento mori” jeb “atceries par nāvi”: “Doma par savu neesamību mūsdienu cilvēkam ir nepanesama, tai pašā laikā apzināta dzīve ietver skaidru un skaudru mirstīguma apziņu un, iespējams, tieši tā dara eksistenci jēgpilnāku.”

Savukārt par iedvesmas avotu rotu kolekcijai “112” dizainere Daria Svirel saka: “Rotaslietas ir atmiņas. Tāds ir arī manas kolekcijas stāsts – man piedzimstot, tētis mammai uzdāvināja auskarus, tomēr pēc kāda laika tie pazuda. Tad brālis antikvariātā atrada tādus pašus, un tā tie piedzima no jauna un tagad pieder man. Tas ir tik skaisti! Man radās vēlme veidot darbus, kas stāstītu par patieso un svarīgo, par dārgām atmiņām.”

Projekta neparastais formāts, kas fokusējas uz rotu uztveres atklāsmi arī no lietotāju puses, rosinās izpratnes veidošanu par jauniem eksperimentāliem mākslinieciskajiem paņēmieniem un kopējo jomas evolūcijas virzību Latvijā. Sīkāk internetā: www.lnmm.lv.

* Kultūras un tautas mākslas centrā “Ritums” (Jaunielā 29A, Vecrīgā) līdz 6. aprīlim būs skatāma XXV starptautiskajam masku tradīciju festivālam veltīta latviešu tradicionālo masku izstāde “Masku skapis”, kuras ekspozīciju veido 20 maskoti tēli. Tajā redzamas tādas zināmākās maskas kā miežvilks, budēlis, nāve, dzērve, lācis, kaza un citi tēli. Izstādē ikviens aicināts iepazīties ar latviešu kultūras seno tradīciju, masku nozīmi un masku festivāla pirmsākumiem.

“Masku skapis” patiesībā radies jau aptuveni pirms diviem gadiem Limbažu pusē, kur,  pateicoties “Kalna Bluķu” māju saimnieka Jura Rudzīša iniciatīvai, vienā no savas saimniecības ēkām – senā lauku rijā – viņš piedāvāja uzglabāt Latvijas Folkloras biedrības latviešu tradicionālo masku kolekciju, kurai nebija rastas piemērotas telpas pastāvīgai glabāšanai. Nu “Masku skapis” uz kādu brīdi savas durvis vēris Vecrīgas sirdī.

Maskošanās ir viena no senākajām latviešu tradīcijām, kas aptvēra laiku no vēla rudens līdz pavasarim, kulmināciju sasniedzot ap ziemas saulgriežiem. Maskas veidoja no dabas materiāliem, veciem apģērba gabaliem un lietām, kas vairs nekalpoja ikdienas vajadzībām. Cilvēki devās no mājas uz māju, dejodami, dziedādami, izspēlēdami rotaļas, lai nodrošinātu auglību un svētību, lai aizbiedētu ļauno. Maskošanās ir logs uz viņsauli.

Ar izstādes atklāšanu tika atklāts arī Starptautiskais masku tradīciju festivāls, kurš šogad tiek rīkots Viļānos. Sīkāk internetā: www.ritums.lv.

* Kalnciema kvartāla galerijā (Kalnciema ielā 35, Pārdaugavā) līdz 28. februārim skatāma mākslinieka Kalvja Kalniņa personālizstāde “Notikumu horizonts”, kurā eksponēti mākslinieka grafiskie darbi.

Izmantojot dažādas grafikas tehnikas, Kalvis Kalniņš savos darbos pievēršas cilvēka un mākslīgā intelekta radītai videi un sistēmām. Darbu sērijā attēlota autora interpretācija par tehnoloģisko singularitāti – fenomenu, kas paredz brīdi, kad tehnoloģiskā attīstība pārspēj cilvēka apziņas ietilpību (singularitāte ir laiktelpas punkts, kur laiktelpas liekums kļūst bezgalīgs, punkts, kurā blīvums ir bezgalīgs. Dažas teorijas prognozē, ka singularitāte veidojas melnā cauruma centrā, kā arī Visuma beigās vai sākumā, vēsta Svešvārdu vārdnīca). “Mākslīgā intelekta pašattīstības rezultātā notikumu gaita kļūtu neparedzama. Grafikas novilkumos atainotais baltais troksnis palīdz nojaust šādas informācijas plūsmas neaptveramību un plašumu,” vairāk paskaidro mākslinieks. 

Kalvis Kalniņš ir ieguvis bakalaura un maģistra grādu Grafikas apakšnozarē Latvijas Mākslas akadēmijā, specializējas dobspieduma tehnikās. Savos darbos atveido cilvēku attiecības ar laiku un telpu, kā arī dažādu antropoloģisku konceptu interpretācijas. Kopš 2011. gada Kalvis Kalniņš ir izveidojis vairākas personālizstādes, kā arī piedalījies grupu izstādēs un Jaunās mākslas biennālē “Nākotnes māksla”. Sīkāk internetā: www.kalnciemaiela.lv.

* Liepājas muzejā (Kūrmājas prospektā 16/18) līdz 10. martam aplūkojama viena no muzeja simtgadei veltītām izstādēm - “Jānis Sudmalis. Glezniecība”. Jānis Sudmalis (1887-1984) bija Liepājas muzeja dibinātājs un tā ilggadējais direktors, lietišķās mākslas meistars, nopelniem bagāts skolotājs, tautas mākslas izpētes entuziasts, fotogrāfs un gleznotājs, kuru aizrāva Kurzemes bagātā etnogrāfija, arheoloģija un vēsture.

Viens no lielākajiem Kurzemes muzejiem – Liepājas muzejs – šī gada 30. novembrī atzīmēs 100 gadu jubileju. Pieminot muzeja simtgadi, un godinot muzeja dibinātāju un tā ilggadēju vadītāju Jāni Sudmali, ir izveidota šī izstāde.

Izstādē eksponētajās 45 gleznās mēs Jāni Sudmali varam iepazīt kā gleznotāju. Tajā skatāmie darbi tapuši Liepājā un tās apkārtnē. Mākslinieks gleznojis reālisma un impresionisma, vēlāk galvenokārt stingra reālisma tradīcijās ieturētas ainavas, klusās dabas un portretus. Darbos iemūžinātas idilliskas lauku ainavas, ikdienas ritējums lauku sētās un pilsētas ielās. Tverts arī pilsētas industriālais pulss Liepājas ostā un ražotnēs. Gleznas un skices galvenokārt gleznotas eļļas tehnikā.

Pirmās iemaņas zīmēšanā un gleznošanā Jānim Sudmalim palīdzēja iegūt Penzas mākslas skolas audzēknis, liepājnieks Roberts Šterns. Gūtās zināšanas un interese par krāsu iedrošināja iestāties Jaņa Rozentāla mākslas studijā Rīgā (1909) un tad, izturot sīvu konkurenci – Štiglica Centrālajā tehniskās zīmēšanas skolā Pēterburgā (1911–1915). Jānis Sudmalis piedzima 1887. gada 28. novembrī Jāņa un Grietas Sudmaļu ģimenē Aizputes apriņķa Elkuzemes “Būdās”. 1984. gada 21. maijā viņa mūžs apraujas. Sīkāk internetā: www.liepajasmuzejs.lv.