Teatrālā drāma: kaislības ap Eduarda Smiļģa portretu uz teātra brandmūra. Cīņa pret Staļina pakalpiņu vai latviešu kultūras kanonu? FOTO. VIDEO

Jaunā Rīgas teātra mākslinieciskais vadītājs, režisors Alvis Hermanis sacēlis īstu teatrālu “prāta vētru”, sociālajos tīklos paziņojot, ka uz atjaunotā Jaunā Rīgas teātra ugunsmūra Lāčplēša ielā 25 vairs nebūs par latviešu teātra patriarhu uzskatītā Eduarda Smiļģa (1886-1966) ikoniskā fotogrāfija.

Staļina Krievijas popularizētājs

Alvis Hermanis “Facebook” skaidro, kāpēc JRT ir izlēmis neatjaunot Eduarda Smiļģa bildi uz atjaunotās mājas sienas un kāpēc tā uz ugunsmūra reiz radās: 

“Putina krievija radījusi kontekstu, kurā tas viss tagad izskatās savādāk. Jo toreiz, Jeļcina laikos, tādu apdraudējumu nebija un Smiļģa seju uzlikām uz mājas sienas, jo viena konkrēta zviedru banka taisījās mūs no turienes izēst un pārņemt mūsu teātra ēku. Uzlikām to kā “aizsardzību”,- lūk, šis ir kultūrvēsturisks objekts.

Tagad cita situācija. Ja mēs nosodām un nelaižam Latvijā krievu māksliniekus, kuri atbalsta putinu, tad nav īsti skaidrs, kāpēc akceptējam savējos, kuri savulaik rīkojās identiski.

Vēl vieglāk būtu iztēloties sekojošo: Latvija atkal tiek okupēta, daļa tautas nogalināta un izsūtīta, viens režisors visur publiski slavē putinu (dokumentālu pierādījumu atliku likām) un kļūst par putina prēmijas laureātu. Un pēc tam Latvijas valsts radio ņem viņu savā aizsardzībā...”

Režisors atgādina, ka vēl pirms Latvijas okupācijas 1940. gadā Eduards Smiļģis bija priekšsēdētājs “pašai galvenajai organizācijai, kas Latvijā nodarbojās ar Staļina krievijas popularizēšanu un propagandu latviešu sabiedrībā”:

“Un tas notika tai pat laikā, kad krievijas gulagos jau bija nogalināti desmitiem miljoni. Sākot ar 1929. gadu Eduards Smiļģis aktīvi darbojās Latvijas un PSRS tautu kultūras tuvināšanās biedrībā, bija tās valdes loceklis un tieši ar 1934. gadu kļuva par biedrības priekšsēdētāju. Viņš bija biežs viesis Padomju sūtniecībā, kur tika aicināts uz draudzības vakariem, uz Oktobra svētku atzīmēšanu. Viņš nepagāja garām nevienam notikumam, kas kaut kādā mērā atspoguļoja lielās kaimiņvalsts dzīvi. Eduarda Smiļģa rosīgo darbību augsti novērtēja arī Padomju Savienībā, un tā tālāk.” Par to visu var sīki izlasīt 1974. gadā Latvijas PSR izdotajā grāmatā par Eduardu Smiļģi.

Pie kopsaucēja nenonākt 

Tagad diskusijas, kas izvērsušās ap Eduarda Smiļģa personību liecina par to, ka mūsu sabiedrībā publiski ir nokavēta un neiztirzāta saruna par kolaboracionismu – ciešu sadarbību ar okupācijas režīma varu, par kuru tika pasniegtas Staļina un Ļeņina prēmijas, kā arī citi padomju laika apbalvojumi. Šī ir sarežģīta problēma, par ko liecina arī pašreizējā viedokļu sadursme – sabiedrībā cienījami cilvēki, kurus uzskatām par viedokļu līderiem un Latvijas patriotiem pauž diametrāli pretējus viedokļus. 

Jauns.lv skaidroja, ko par Eduarda Smiļģa portreta novākšanu no “vecās Dailes” brandmūra domā sabiedrībā pazīstamas personas. Viedokļi krasi atšķirīgi – vieni nevēlas uz sienas pašā Rīgas centrā redzēt Staļina prēmijas laureāta foto, bet citi atkal tā novākšanu uzskata par necieņu pret Latvijas kultūras kanonu.

Bērnu Tautas deju ansambļa „Dzintariņš” kādreizējā vadītāja, horeogrāfe Olga Freiberga teic: „Portretam noteikti jābūt! Eduards Smiļģis ir latviešu teātra leģenda – ja kokam mēs likvidēsim saknes, tad nekad vairs dzīves laikā neieraudzīsim koka galotni.”

Aktieris Zigurds Neimanis Eduarda Smiļģa portreta noņemšanu no teātra ēkas brandmūra nosauc par „lielu stulbību”. Viņš ir bijis izcils teātra režisors un viņa devumu kultūrā nedrīkst noniecināt, šajā gadījumā nav pieļaujams politisku konjunktūru jaukt ar kultūru.

2016. gads: Eduardam Smiļģim – 130. dzimšanas diena:

Žurnāliste Inga Jēruma, kura laikā, kad uz sienas parādījās Eduarda Smiļģa portrets, bija žurnāla “Teātra Vēstnesis” galvenās redaktores vietniece pauda: “Par to, vai uz Jaunā Rīgas teātra ugunsmūra vajadzīgs Eduarda Smiļģa portrets, protams, var diskutēt un lemt tā vai citādi. Tas nav svarīgākais. Bet to, ka Eduards Smiļģis 1920. gadā radīja principiāli jaunu teātri un šī mākslas nozare Latvijā tika būtiski ietekmēta, nevar ne noliegt, ne apstrīdēt. Režisors ir saņēmis dažādus apbalvojumus, taču ne jau tie palielina vai mazina viņa darba vērtību. Ja Alvis Hermanis dzīvotu Staļina laikā, visticamāk, arī viņš būtu saņēmis Staļina prēmiju. Ko gan viņš darītu - atteiktos un lūgtu, lai viņu tepat uz vietas nošauj?! Nu, vismaz “Zelta maska” par gada labāko izrādi Krievijā viņam ir. Domājams, ka to viņš tur goda vietā tāpat kā visas citas balvas, kas saņemtas Staļina prēmijas laureāta dzimšanas dienā”.

Žurnālists Kārlis Streips uzskata, ka Eduarda Smiļģa attēls uz brandmūra bija efektīvs un skaists: “Eduarda Smiļģa panākumus latviešu teātra pasaulē nevar novērtēt pārāk zemu, ja arī viņš darbojās vidē, kura prasīja maksāt meslus režīmam.”

Dramaturģe Lelde Stumbre domā: „Piekrītu Alvim Hermanim, ka Eduarda Smiļģa portrets uz sienas nav vairs aktuāls, bet ne tādēļ, ka viņš būtu bijis kaut kāds komunistu pakalpiņš. Tas, protams, ir muļķīgs pārspīlējums un “piekasīšanās”. Vienkārši šajā ēkā (cik saprotu, arī pamatīgi pārveidotā) ir cits teātris, citā laikā, ar citiem uzdevumiem. Eduarda Smiļģa piemiņu var saglabāt ar plāksni pie nama, kā tas ir simtiem citos gadījumos, kur slaveni un izcili cilvēki dzīvojuši vai strādājuši.”

Latvijas vēstures institūta vadošā pētniece Dr. Hist. Ineta Lipša saka: ““Dailes teātris bija Maskavā. Eduards Smiļģis raksta dažādus rakstus avīzēs. Laikam kāda vajadzība ir - varbūt nepieciešamība, lai varētu teātris kaut kā veģetēt.” Ar šiem teikumiem viņa laikabiedrs Kaspars Aleksandrs Irbe noslēdz 1947. gada 14. septembra ierakstu savā dienasgrāmatā. Eduarda Smiļģa rakstu, kurš norāda uz viņa politisko (Staļina prēmijas laureāts), nevis profesionālo (režisors) identitāti, katrs var izlasīt tiešsaistē. Es uzsveru identitāte, nevis pašidentitāte, jo to viņam varēja piekabināt avīzes “Cīņa” redakcija.

Manuprāt, Eduarda Smiļģa portretu nevajag atkal novietot uz Jaunā Rīgas teātra sienas. Arī uz citām tamlīdzīgām “sienām” 2024. gadā nevajadzētu no jauna novietot jeb slavināt arī nevienu citu ideoloģiskas institūcijas līderi, kurš savu iestādi vadījis staļinisma gados. Viņu vietas vēsturē neviens netaisās atņemt – pētījumos, kas jau izdoti un kas vēl tikai tiks rakstīti, viņi būs gan padevīgie kolaboranti, gan režīmam neērtie profesionāļi atkarībā no perioda, par kuru būs runa. Tomēr tam, ka vadošos amatos viņi atradās staļinisma gados, jābūt noteicošajam kritērijam, lai atteiktu viņiem kļūt par pastāvīgām atmiņas zīmēm publiskajā telpā.”

Režisore Ilze Burkovska-Jakobsena: “Mēģinu paskatīties uz šo lēmumu no divām pusēm. Gunāra Bindes foto ir ikonisks, savā saturā tas ir mākslas darbs, kurš ir plašāks kā vienas konkrētas personas portrets. Teātra garu nenosaka sienu noformējums. Ir jābūt stipram, lai teātra stafetes lāpu tālāk nesot neļodzītos dzīvotgriba no attēla, kurš ik dienas atgādina: Momento Mori. Bet varbūt, ka Alvis Hermanis piesedz arhitektu vēlmi - kādam ēkas radītājam nepatīk jaunu, tīru sienu nolīmēt ar veca cilvēka nevienaldzīgo vaibstu ēnām? Tā kā dzīvoju teātrim teju kaimiņos, man, protams, pietrūks vienas no ierastajām pilsētvides seno, iemīļoto marķieru radītajām dzīves stabilitātes ilūzijām Eduarda Smiļģa foto formātā.”

Savukārt pirms pāris gadiem Dailes teātrī iestudētās Māras Zālītes lugas “Smiļģis” režisors Viesturs Kairišs Jauns.lv pauda, ka patiesais iemesls Eduarda Smiļģa portreta nenovietošanai uz Lāčplēša ielas teātra nama brandmūra esot pavisam cits nekā tas, ko publiski  paudis Alvis Hermanis. Tomēr sīkākos komentārus Viesturs Kairišs nesniedza un neatklāja, kas varētu būt šis patiesais iemesls. 

Neērtais Eduards Smiļģis

Eduards Smiļģis (1886-1966) bija latviešu teātra režisors un aktieris, kurš dibinājis Dailes teātri un bijis tā galvenais režisors no 1920. līdz 1964. gadam (Dailes teātris iekļauts Latvijas kultūras kanonā). Par latviešu teātra patriarhu dēvētais Eduards Smiļģis dzimis Rīgā. Ģimenē bija arī brālis un māsa, kuri abi gājuši bojā Pirmā pasaules kara laikā.

1906. gadā viņš beidza mācības Rīgas Vācu amatnieku biedrības skolā, iegūdams inženiera izglītību. Tad viņš arī sāka spēlēt Apollo teātra un Rīgas Latviešu teātra izrādēs, bet 1912. gadā - Jaunajā Rīgas teātrī. Pirmā pasaules kara laikā Eduards Smiļģis devās bēgļu gaitās. 1915. un 1916. gadā darbojās Jaunajā Pēterpils Latviešu teātrī. Tēlojis varoņlomas, viņa tēliem bija raksturīgs dziļš pārdzīvojums un temperaments.

Par Eduarda Smiļģa darbību Padomju Krievijā ir samērā pretrunīga informācija, zināms, ka viņš bijis Ārkārtējās evakuācijas komisijas loceklis Arhangeļskas ostā Krievijas ziemeļos.

Pēc atgriešanās dzimtenē 1920. gadā dibināja Dailes teātri, līdz 1964. gadam bijis tā mākslinieciskais vadītājs un režisors, līdz 1941. gadam arī pats tēloja izrādēs (arī vairākas savu iestudējumu titullomas). Inscenējumus raksturoja monumentalitāte, filozofisks vispārinājums un heroiski romantisks virziens. Starpkaru Latvijā bija Kulturālās tuvināšanās biedrības ar PSRS tautām priekšsēdētājs.

Pēc Otrā pasaules kara 1945. gadā kļuva par Latvijas Teātra biedrības biedru, bet no 1949. līdz 1951. gadam un no 1953. līdz 1962. gadam to arī vadīja. Apbedīts Raiņa kapos.

Ideju drāma “Smiļģis” Dailes teātrī:

Eduarda Smiļģa pirmā sieva bija teātra sufliere Berta Āboliņa, laulībā dzimuši divi dēli Eduards un Zigurds (abi dēli gājuši bojā Otrā pasaules kara gados). Viņam bija romantiskas attiecības ar vairākām teātra aktrisēm, arī ar Liliju Štengeli un kustību pedagoģi un režisori Felicitu Ertneri, attiecībās ar kuru dzimusi Anna, kuru Eduards Smiļģis oficiāli neatzina par savu meitu. Pēc Otrā pasaules kara apprecējās ar Zigrīdu Kalniņu, laulībā dzimuši divi bērni — dēls Jānis un meita Aija.

Saņēmis gan neatkarīgās Latvijas, gan padomju apbalvojumus. 1926. gadā viņš saņēma ceturtās šķiras, bet 1937. gada trešās šķiras Triju Zvaigžņu ordeni. 1947. gadā saņēma Latvijas PSR Tautas skatuves mākslinieka goda nosaukumu, bet 1948. gadā - PSRS Tautas skatuves mākslinieka goda nosaukumu. Saņēmis vairākus PSRS apbalvojumus: 1946. gadā tika apbalvots ar ordeni “Goda Zīme”, bet 1947. gadā - ar Ļeņina ordeni un Staļina prēmiju, saņēmis arī divus Darba Sarkanā Karoga ordeņus.

1976. gadā viņa mājā Pārdaugavā iekārtots Teātra muzejs. 1986. gadā nodibināta Smiļģa balva varoņlomu tēlotājiem un režisoriem. Viņa dzimšanas dienā – 23. novembrī notiek “Spēlmaņu nakts” balvas pasniegšanas ceremonija.

Paldies Staļinam!

Padomju okupācijas laikā režisors slavinājis staļinistisko režīmu. Vienā no viņa rakstiem “Dailes teātris pēc viesošanās Maskavā” (1947. gada 13. septembra “Cīņā”) varam lasīt:

“Paldies lielajai Maskavai! Paldies tiem neskaitāmajiem ļaudīm, kas ar tādu uzmanību sekoja mūsu izrādēm, paldies sabiedriskajiem un mākslas darbiniekiem, kuri visiem spēkiem veicināja mūsu viesošanās norisi! Bet vismīļākais paldies tam vīram, kura vadošo roku sajūtām pāri visai astoņsimt gadu vecajai miljonu pilsētai, kura dzīvinošo elpu var samanīt katrā padomju zemes malā, — visa Dailes teātra kolektīva paldies lielajam Staļinam!” 

Ikoniskā fotogrāfija

Eduarda Smiļģa ikonisko fotogrāfiju 1965. gadā, pusgadu pirms režisora nāves, uzņēma latviešu fotogrāfijas vecmeistars Gunārs Binde. Fotogrāfijas oriģināls glabājas Gunāra Bindes dzimtās puses – Alūksnes muzejā. Muzejs par to vēsta:

“Režisora Eduarda Smiļģa portretam ir bagāta vēsture. 1965. gadā Starptautiskajā mākslas fotosalonā Buenosairesā (Argentīna) salona mākslas fotogrāfijas jomā portrets ieguva galveno balvu - zelta medaļu. Tajā laikā tas bija nozīmīgs notikums, kas kļuva par iedvesmojošu spēku ne tikai autoram pašam, bet visai Latvijas fotomākslai.

Smiļģa portretu mākslinieks sākumā bija iecerējis citādu – ka Eduarda Smiļģa seja būs viens no vairākiem teatrāliem elementiem, bet rezultātā tapa spilgts leģendāra cilvēka dzīves nogales traģiskuma attēlojums, kurā nolasāmas mūžīgas vērtības, kas vienmēr visos laikos būs saprotamas.

Eduarda Smiļģa portrets ir ļoti izteiksmīga fotogrāfija, kurā fotogrāfs Gunārs Binde ir mēģinājis pateikt kaut ko par cilvēka temperamentu, par viņa vērienu, par cilvēcisko. Tas nav sastindzis, reprezentatīvs portrets. Fotogrāfija tapusi pusgadu pirms Eduarda Smiļģa aiziešanas mūžībā, atklājot cilvēka norieta traģēdiju. Cilvēka, kurš vienmēr ir bijis valdnieks uz skatuves, bet sasniedzis dzīves posmu, kad vairs tik spēcīgs nejūtas, un palicis bez teātra. Un taisni šī traģika, kopā ar raksturu un temperamentu, veido portreta stiprās puses. Gunārs Binde kādā no intervijām skaidroja, ka Eduarda Smiļģa pavērtā mute, viss tēls ir jāuzlūko plašākā kontekstā - režisors maijā tika atbrīvots no teātra, no sava likteņa, un teātrī viņš vairs tā arī neatgriezās. “Cilvēka portretā es ieliku pārdomas par tā būtību. Bildē jūtams tāds kā pēdējais elpas vilciens, veca patiesa cilvēka liktenis,” savās pārdomās dalījies fotogrāfs Gunārs Binde.”

Pirms 30 gadiem fotogrāfijas lielizmēra panno tika izveidots uz teātra nama Lāčplēša ielā 25 brandmūra. Šajā ēkā līdz 1977. gadam darbojās Dailes teātris, kad tas sev ieguva jauno ēku Brīvības ielā. Pēc tam tur mājvietu ieguva Jaunatnes teātra trupa, bet pēc tās likvidācijas 1992. gadā tur izveidojās Jaunais Rīgas teātris.

Gunāra Bindes Eduarda Smiļģa portrets kļuvis par vienu no izcilākajiem fotoportretiem Latvijas fotogrāfijas vēsturē, un ticis tiražēts neskatāmas reizes. Piemēram, 2020. gadā “Latvijas pasts”, atzīmējot Dailes teātra simtgadi, izdeva pastmarku ar šo portretu.