Ārsts Andrejs Ērglis par Latvijas dalību ES un NATO: "Atbrīvojamies no provinciālisma"

Pēc valstiskās neatkarības atgūšanas pagājušā gadsimta deviņdesmito gadu sākumā tā laika mūsu valsts vadītāji meklēja veidus, kā Latviju padarīt gan par ekonomiski, gan militāri drošu valsti. Par labāko risinājumu tika atzīta pievienošanās Eiropas Savienībai (ES) un militārajai Ziemeļatlantijas Līguma organizācijai (NATO). Šogad 29. martā aprit 20 gadi kopš esam NATO, bet 1. maijā šādu pat jubileju varēsim svinēt ES sastāvā. Līdz ar to Lielais jautājums: “Kādi ir Latvijas ieguvumi no dalības ES un NATO?” To Jauns.lv vaicāja ārstam-kardiologam, Latvijas Universitātes Medicīnas fakultātes profesoram Andrejam Ērglim.

Jāatgādina, ka 1997. gadā Krievija vienpusīgi garantēja Baltijas valstu drošību, taču visas trīs Baltijas valstis no šādām garantijām atteicās. Par Latvijas dalību ES referendumā nobalsoja 67% balsstiesīgo, tikpat cik Igaunijā, un tas bija viens no zemākajiem rādītājiem starp ES kandidātvalstīm (skeptiķu līderos izvirzījās Malta, kur par pievienošanos ES nobalsoja 54% balsstiesīgo; salīdzinājumam - Lietuvā par labu ES nobalsoja 91%).

Andrejs Ērglis var nosaukt ārkārtīgi daudzas lietas, kas Latvijā pēc iestāšanās ES un NATO ir transformējušās uz labo pusi. Bet viņš grib uzsvērt divas lietas.

Pirmām kārtām jau no agrāko lielo impēriju laikiem ir apjausma, ka mazas sistēmas īstenībā nevar pastāvēt vienas, pašas par sevi, kā tas būtu gadījumā ar Latviju, ja mēs gribētu būt “vieni un neitrāli”. Pašlaik to uzskatāmi apliecina situācija Izraēlā, kura atrodas naidīgu režīmu ieskāvienā. Šai valstij būtu ļoti grūti pastāvēt, neraugoties uz tās lielajām militārajām spējām un to, ka tur ir obligātais karadienests gan vīriešiem, gan sievietēm, ja tai nebūtu milzīgi palīgi kā, piemēram, ASV un citas valstis.

Otra lieta, ko viņš grib uzsvērt, ir tas, ka pateicoties dalībai gan NATO, gan ES mēs zaudējam savu provinciālismu: “Mums ir absolūta pieeja jebkurai kultūrai (protams, var diskutēt, vai tas ir labi vai slikti), nemaz nerunājot par zinātni, izglītību, valodām... Pirmkārt, Latvijai tā ir drošība, un, otrkārt, tā ir kultūrtelpa. Rīga ir ļoti sena Hanzas pilsēta, un Hanzas savienība patiesībā ir ES sākums, tā kā  mums tas nav nekas jauns. Mēs vienkārši esam atgriezušies tur, kur esam piederīgi.

Profesors uzskata, ka no dalības gan NATO, gan ES ir tikai un vienīgi ieguvumi, jautājums tik ir par to, cik labi mēs tos protam izmantot: “Latvija ir ļoti stipra valsts, un tie stāsti, ka tur kāds vilciens neiet, manā uztverē vienkārši ir smieklīgi, es pat nesaprotu, ko tur par to runāt, bet nu...”

Viņš uzsver, ka valstij momentā pāriet no vienas sabiedriski-politiskas formācijas uz otru nav iespējams. Un tas tā nav tikai attiecībā uz Latviju, bet arī citviet Eiropā – piemēram, starp britiem vai francūžu un vāciešu attiecībās. Tam nepieciešams laiks. Latvijas gadījumā jāņem vērā arī milzīgā Krievijas “maigās varas” ietekme, kas orientēta uz austrumiem: “Mēs, un arī visa Eiropa, savulaik domājām, ka varēs ļoti labi sadarboties ar Krieviju, kura savulaik pat bija ļoti tuvu idejai, ka tā varētu iestāties NATO.”

Tomēr viss izrādījies savādāk, un, lai ko mainītu, ir nepieciešama paaudzes nomaiņa. Jāpagaida, ka tagadēja jaunatne, kura augusi pilnīgi citā kultūrtelpā, sasniegs 40 – 45 gadu vecumu, un tad varēs redzēt kā mūsu sapratne mainās. Lai cik tas arī dīvaini nebūtu, to var apjaust izanalizējot ar kādiem jokiem mēs “spēlējamies”. Ja vidējā un vecākā paaudze sociālajās vietnēs (piemēram, “Whatsapp”) pārsūta jokus krievu valodā, saprot to, kas nāk no austrumiem, tad jaunajai paaudzei jau ir pavisam cits stāsts. Un tas ir rādītājs, ka maināmies, norāda Andrejs Ērglis.

Kā Andrejs Ērglis vērtē mūsu dalību ES un NATO, vērojiet Jauns.lv video.

Visas Lielā jautājuma diskusijas skaties šeit.