Novecojušas mīnas vai sabiedroto uzticība? Kas tev jāzina, pirms iesaistīties strīdā par kājnieku mīnām
Ir apsveicami, ka sabiedrība iesaistās diskusijā par mūsu valsts spējām aizsargāt savas robežas un tajās dzīvojošos, taču pēdējās dienās esam attapušies pie diskusijas, kura jau norit augstos toņos un balstās emocionālās frāzēs, pat apvainojumos. Tas viss, vairumam acīmredzami nemaz nezinot, par ko īsti ir runa.
Otavas konvencija un pretkājnieku mīnas pēdējo nedēļu laikā ir kļuvuši par sabiedrībā apspriestākajiem jautājumiem.
Un tas ir saprotams - tas ir mūsu pašu un mūsu valsts drošības jautājums. Saprotams ir arī satraukums un interese, ko izrāda liela daļa sabiedrības, ņemot vērā to, cik bieži publiskajā telpā izskan dažādas prognozes par gaidāmu karu.
Daļai šajā diskusijā iesaistīto šķiet, ka uz robežas ar Krieviju ir jāizliek jebkas, kas vien varētu kaitēt, nepatikt mūsu potenciālajam ienaidniekam - un jo vairāk, jo labāk. Arī kādu lieku, garāku pagalma soliņu vai smilšu maisu var aiznest un nolikt kaut kur Šķilbēnu pagasta krūmājos. Sliktāk jau nebūs, vai ne?
Taču pretkājnieku mīnas ir komplicēts jautājums, par spīti tam, cik vienkāršs un pat arhaisks dažās no modifikācijām ir šis bruņojuma veids.
Nacionālie bruņotie spēki (NBS) savu darbu ir paveikuši un atzinuši, ka neselektīvās kājnieku mīnas, kuras tad nepieļauj Otavas konvencija, Latvijai dotu vairāk ļauna nekā laba.
Šāds lēmums daudzus izbrīnīja, vēl citiem deva motivāciju publicēt apvainojumus NBS virzienā, kas, bez šaubām priecē tos, kuri atrodas aiz šīs cītīgi apspriestās robežas.
Taču cauri visam acīmredzams sabiedrībā ir zināšanu trūkums par to, kas īsti ir kājnieku mīnas, kā tās iedalās, kā darbojas un kāda ir to loma aizsardzībā tieši Latvijas kā NATO dalībvalsts situācijā.
Lai šo visu noskaidrotu, sazinājāmies ar NBS Apvienotā štāba priekšnieku operacionālajos jautājumos brigādes ģenerāli Egilu Leščinski.
Kas ir tās kājnieku mīnas, uz kurām attiecas Otavas konvencija? Kā tās darbojas?
Otavas konvencija aizliedz ražot, uzglabāt, izmantot un izplatīt pretkājnieku mīnas ar neselektīvu iedarbību - tādas, kuras var iedarbināt un detonēt jebkura dzīva būtne. Šīs mīnas neatšķir ienaidnieku no sabiedrotā, no dzīvnieka. Ja uz tās uzkāpj vai no tās nokāpj - tā tiek iniciēta, jeb - sprāgst.
Kopumā pretkājnieku mīnas var tikt iniciētas vairākos veidos: spiediena iedarbības, proti, kājnieks to iedarbina, uzkāpjot mīnai, vai atbrīvojot no spiediena – kājnieks, uzkāpjot mīnai uzstāda to kaujas stāvoklī, bet, noņemot spiedienu, iedarbina mīnu; atsaites mīnas - visdažādākā veida, piemēram, parastās pretkājnieku mīnas, ko iedarbina ar atsaiti, virziendarbības mīnas, ko iedarbina ar atsaiti, izlecošās mīnas, ko iedarbina ar atsaiti, bet pirms detonācijas pulvera lādiņš tās izmet vairāku metru augstumā; kasešu pretkājnieku mīnas, kas var tikt nogādātas līdz mērķim ar artilērijas lādiņa, aviācijas bumbas, speciāla konteinera vai distances mīnēšanas iekārtas palīdzību.
Visiem šiem augstāk aprakstītajiem pretkājnieku mīnu veidiem ir viena kopīga īpašība – tās iedarbojas kā uz pretinieka kājniekiem, tā uz saviem karavīriem, civiliedzīvotājiem, tostarp bērniem, meža zvēriem – uz visu, ka spēj nodrošināt iepriekš aprakstīto mehānisko iedarbību.
Tieši šīs īpašības dēļ tās aizliedz Otavas konvencija. Šis aizliegums ir ieviests humanitāru apsvērumu dēļ. Pasaule ir mācījusies no konfliktiem, piemēram, Dienvidslāvijas kariem un šādi lietotu mīnu radīto postu.
Detalizētāk - ja nu mēs tomēr uzstādītu šādas mīnas, kā izpaustos to uzstādīšana, uzraudzība, ko tas prasītu no NBS?
Pirmkārt - ir grūti pat iztēloties, kā mēs varētu iegādāties šāda veida pretkājnieku mīnas. Nospiedošs vairākums mūsu sabiedroto pievienojušies Otavas konvencijai un no viņiem šāds bruņojums mums nebūtu pieejams. Atliktu vien skatīties Ķīnas, Ziemeļkorejas, varbūt Dienvidamerikas valstu virzienā.
Kā arī - ja mums budžetā būtu tiešām pieejami papildu līdzekļi šo te neselektīvo mīnu iegādei, ir neskaitāms daudzums citu, svarīgāku bruņojuma elementu, kurus pa šo naudu būtu pareizāk iegūt - artilērijas munīcija, moderni prettanku ieroči, kājnieku kaujas mašīnas. Mūsu aizsardzības budžets nav neizsmeļams, ir jārīkojas gudri.
Kas vēl sliktāk - ja mēs izstātos no konvencijas, būtu pavisam reāls risks, ka mēs no sabiedrotajiem vairs nespētu iegādāties sprāgstvielas, uzspridzināšanas materiālus un veselu virkni citu militārā jomā akūti nepieciešamu lietu, jo viņiem būtu pamats bažīties, ka mēs no šīm izejvielām ražosim Otavas konvencijā aizliegtās pretkājnieku mīnas.
Mēs nonāktu attiecīgos sabiedroto valstu sarakstos un ticiet man - mūsu sabiedroto uzticība ir daudz, daudz svarīgāka par kaut kādām lētām, novecojušām pretkājnieku mīnām.
Kas attiecas uz šādu mīnu izvietošanu uz robežas - tad mums nepietiktu ar vienu vienīgu žogu. Tās būtu daudzas, jo daudzas žogu rindas, neskaitāmas zīmes, pastāvīga uzraudzība, signalizācijas sistēmas nepieciešamība. Tas būtu ļoti, ļoti komplicēti un zaudējumu svaru kauss, salīdzinājumā ar ieguvumiem, būtu neadekvāti liels.
Bet kā tad atšķiras vadāma mīna? Kā šāda veida bruņojums funkcionē?
Vadāma pretkājnieku mīna ir tāda, par kuras detonāciju kaujas laukā lēmumu pieņem cilvēks - karavīrs. To neaizliedz Otavas konvencija.
Vadība var tikt nodrošināta gan ar vienkārša elektrodetonatora palīdzību, kam pievienots elektriskais vads un elektrisko signālu nosūta cilvēks ar elektriskā impulsa ierīci.
Tāpat elektriskais signāls var tikt padots ar radio vadāmas ierīces palīdzību. Pastāv daudzas šādas vadības iespēju variācijas un to cena var svārstīties atkarībā no komplicētības un ražotāja izvēles.
Ir arī ļoti daudz pieeju, kā šāda veida mīnas var daudz efektīvāk izmantot pret pretinieku, taktiskā līmenī runājot.
Cik daudz šāda veida bruņojuma mums ir šobrīd? Vai pastāv ceļi savlaicīgai krājumu papildināšanai?
Diemžēl šis jautājums šādā formātā nav apspriežams. Varu gan informēt, ka mums ir šis bruņojums un mēs plānojam gan tā, gan arī cita veida bruņojuma iegādei.
Pieskaroties argumentam par ražošanu tepat Latvijā - kādēļ gan tad neuzsākt ražot vadāmās, jeb selektīvās mīnas, kuras mums arī ir vajadzīgas? Bruņojumu, kuru šobrīd NBS iesaka lietot Otavas konvencijā aizliegto mīnu vietā, šobrīd nekas neaizliedz ražot.
To var darīt, neriskējot sabojāt attiecības ar Rietumu pasauli un šāds bruņojums mums ir nepieciešams.
Mums ir visas iespējas virzīties šāda bruņojuma ražošanas virzienā, mums ir ļoti veiksmīgi piemēri ražošanā militārajai jomai.
