Izsmietais Bonds. Recenzija par filmu "Kingsman: slepenais dienests"
Kolins Fērts stājas pretim Semjuelam Lī Džeksonam asiņainā spiegu komēdijas stilizācijā "Kingsman: slepenais dienests".
Britu augstākā līmeņa specdienestā darbojas elites spiegi, kas spēj paveikt jebkādu uzdevumu. Jauniņo un veiklo ielu huligānu Geriju aicina uz pasaulē grūtāko darba interviju, lai viņš kļūtu par šīs organizācijas biedru un stātos pretim ļaunajam tehnoloģiju ģēnijam. Filmas pamatā ir komiksu sērija.
Žanra apspēle
Filmu uzņēmis režisors Metjū Vons, kas līdzproducējis vairākus Gaja Ričija darbus, režisējis «Kickass» filmu ciklu, kā arī «X cilvēku» franšīzes darbu «Pirmā klase». Viņa karjeru ieskicē vairāki motīvi – interese par izkoptu, stilizētu vardarbību ar komēdijas klātbūtni, un šie elementi raksturo arī filmu «Kingsman» jeb «action» un komēdijas žanra sajaukumu. «Kingsman» ir kārtējā nodeva spiegu filmu formulai, to pieslīpējot mūsdienu urbānismam un apspēlējot tādas žanra klišejas kā smalku apģērbu fetišu, spiegu rotaļlietas, ekscentriskus ļaundarus, šos elementus radikāli kariķējot un lielā mērā adresējot pusaudžu auditorijai. Šī ir hiperbolizēta komēdija, kas brīvi un nekaunīgi atsperas no Džeisona Borna, Maksvela Smārta, Gaja Ričija un, protams, Džeimsa Bonda filmu savā laikā izvirzītajiem atskaites punktiem par to, kas ir «mūsdienīga izklaide», zināmā mērā, iespējams, līdzsvarojot Bonda filmu pēdējo gadu «pieaugšanu» un novirzīšanos no pašironijas.
Stilīgi un asiņaini
«Kingsman» sapulcināts efektīgs aktieru ansamblis – jauniņā Tarona Egertona partneri ir «zilo britu asiņu» simbols Maikls Keins, «elegantā» spiega ultrakarikatūra Kolins Fērts, aizrautīgi ekscentriskais ļaundaris Semjuels Lī Džeksons un pat novecojušais «Zvaigžņu karu» aktieris Marks Hamils kā iekšējais sveiciens «Kingsman» komiksu cienītājiem. Filmu trāpīgi pārpludina dizaina preču klāsts, vietām radot sajūtu, ka Vona filmas drīzāk ir pilnmetrāžas garuma reklāmas klipi, jo katrs ekrānā redzamais uzvalks un rekvizīts drīz nonāks pārdošanā faniem. Vona rokraksts paģēr, ka absolūti visu iespējams izsmiet un apspēlēt, vienīgais, pret ko režisoram ir nopietna attieksme, ir stils, tādēļ darbs nopietni iecerēts kā «stilīga filma». Šī, tāpat kā citas Vona filmas, ir pārpilna ar nevērīgu, pat «smaidpilnu» varmācību – šķiet, režisors, šķaidoties ar sarkano krāsu, piemirst, ka varmācība ir kinematogrāfisks paņēmiens, kas paredzēts noteiktu mērķu sasniegšanai, nevis tikai aizpildīt ekrāna laiku.
Darba pievilcības struktūra ir ļoti britiska un balstās fantāzijā par «ubaga zēna» ilgām iederēties ekskluzīvākajās Londonas aprindās. Šī ir grezna un asiņaina spiegu filmu stilizācija ar pseidoretro elementiem (par ko signalizē pieprasījums pēc spiegu filmām, ja atceramies, ka šis žanrs abās dzelzs priekškara pusēs uzplauka tieši aukstā kara apstākļos), taču ideoloģiskajā ziņā tā lielā mērā ir daudz reakcionārāka par filmām, ko tā citē.
Saskaņā ar «Kingsman» vēstījumu, pār pasauli nav jāvalda demokrātiski ievēlētām valdībām, bet gan snobiskiem džentlmeņiem, augstākajai kārtai par neaptēstajiem darbaļaudīm. «Kingsman: slepenais dienests» var būt patīkama izklaide, ja apņemsieties nospiest podziņu «Izslēgt domāšanu».
Liene Linde, žurnāls „Rīgas Viļņi” / Publicitātes foto
