Skandālos ierautā Rīgas „pilsētas baznīca” – Svētā Pētera dievnams

Lai iekļūtu Rīgas Pēterbaznīcas latviešu luterāņu draudzes dievkalpojumā ir jāiziet īpaši stingra „feiskontrole” un jāsamierinās, ka uz dievlūdzējiem kā uz ...

gallery icon
30
Sabiedrība
2024. gada 27. janvāris, 07:38

Pēterbaznīcas “afēra”: 5. stāsts. Svētā Pētera baznīcu Rīgas rāte konfiscēja jau pirms 500 gadiem

Elmārs Barkāns

Jauns.lv

Šogad aprit tieši 500 gadi kopš Rīgas Pēterbaznīca no katoļiem pārgāja luterāņu īpašumā, kad pilsētas pašvaldība (toreiz – rāte) dievnamu konfiscēja katoļiem un to pārņēma savā pārraudzībā. Šī jubileja arī ir labs iemesls, lai palūkotos uz 815 gadus vecā dievnama vēsturi, ap kuru kaislības nav rimušās līdz pat mūsu dienām.

Vairāk nekā piecus gadus ilgušās cīņas ap Rīgas Pēterbaznīcas īpašumtiesībām pirms diviem gadiem rezultējās ar to, ka Latvijas galvaspilsētas dominante no valsts pārgāja Latvijas evaņģēliski luteriskās Baznīcas (LELB) īpašumā. Daudzi domā, ka tā bija viltīga shēma, lai LELB iegūtu nevis vietu savai tiešajai misijai, bet gan ienesīgu nekustamo īpašumu. Savukārt citi atkal ir gandarīti par to, ka nu dievnams ieguvis gādīgu un atbildīgu saimnieku. "Jauns.lv" šonedēļ vairāku rakstu sērijā aplūko šī darījuma peripetijas un ielūkojas aiz baznīcas mūriem. Piektajā stāstā ielūkojamies dievnama vēsturē.

Svētbilžu grautiņi

foto: zudusilatvija.lv
Otrā pasaules kara laikā sagrautā Rīgas Pēterbaznīca.

Līdz pat Otrajam pasaules karam Pēterbaznīca bija augstākā koka celtne Eiropā, kas gotikas stilā celta pašā 13. gadsimta sākumā. Pirmo reizi rakstos tā minēta 1209. gadā, un līdz mūsdienām cauri visiem gadsimtiem no pirmceltnes saglabājušās ēkas sānu jomu ārsienas un daži pīlāri interjerā. Līdz 1524. gadam Pēterbaznīca bija Romas Katoļu baznīcas dievnams, bet no 1526. līdz 1940. gadam - Rīgas luterāņu Svētā Pētera vācu draudzes dievnams, kura to atkal atguva ar Saeimas lēmumu 2022. gada pavasarī. Tagad baznīcas saimnieks ir LELB Vācu Svētā Pētera draudzes nodibinājums, kas apņēmies uzsākt un desmit gadu laikā pabeigt baznīcas atjaunošanas darbus.

Svētā Pētera baznīca pirms vairāk nekā astoņiem gadu simteņiem uzcelta kā tirgotāju dievnams un sanāksmju vieta, ko apliecina 1209. gadā noslēgtas līgums starp Rīgas bīskapu Albertu un Jersikas ķēniņu Visvaldi.

1408. un 1409. gadā uzcēla jaunu dievnama altārdaļu ar pusloka apeju un piecām kapelām, izveidojot trīsjomu baziliku. Baznīcas pārbūves un paplašināšanās darbi turpinājās visu 15. gadsimtu, sevišķi gadsimta otrajā pusē, kad 1491. gadā pabeidza būvēt 136 metrus augsto astoņšķautņu torni.

1524. gadā baznīca smagi cieta Reformācijas izraisītajos svētbilžu grautiņos. Nemierus uzsāka Rīgas melngalvji, kas Svētā Pētera baznīcā sadauzīja savu altāri, bet pēc tam arī pārējos altārus, sienu rotājumus un svētbildes. Tika sadedzināta arī baznīcas kapelas altārglezna. Rezultātā Rīgas rāte 1524. gada novembrī aizliedza baznīcā rīkot dievkalpojumus un konfiscēja tās īpašumu. Pēc katoļticīgo iedzīvotāju padzīšanas no pilsētas ēku nodeva luterāņu draudzei.

Baznīcas tornis vairākas reizes ticis sagrauts, nodedzis un pēc tam atjaunots. 1666. un 1721. gadā tajā iespēra zibens. Bet pēdējo reizi Pēterbaznīca smagi cieta 1941. gada 29. jūnijā, kad Rīgā ienāca nacistu karaspēks un, dievnamam degot, sabruka tornis, ēkas jumts, smagi cieta baznīcas fasāde un tika izpostīts interjers.

Pēc kara ēka palika valsts īpašumā, tajā neielaižot nevienu reliģisko draudzi. Torņa atjaunošanu pabeidza 1973. gada 29. jūnijā, tajā pašā datumā, kad tas pirms 32 gadiem gāja bojā. Tagadējais tornis ir 123,25 metrus augsts un sastāv no metāla konstrukcijām, tajā iebūvēts lifts, kas apmeklētājus uzved 72 metru augstumā. Ēka dievkalpojumiem atkal tika atvērta trešās Atmodas laikā.

Līdz 2022. gadam baznīcas ēka un zeme ap to bija Rīgas pilsētas īpašums, kas to izmantoja kā kulta celtni, koncertu, tematisku izstāžu par pilsētas attīstību un arhitektūru, mākslas izstāžu un kultūras pasākumu norises vietu, kā arī kā tūrisma objektu.

2022. gada 24. martā Saeima pieņēma īpašu “Rīgas Svētā Pētera baznīcas likumu”, ar kuru Latvijas valsts bez atlīdzības nodeva LELB un LELB Vācu Svētā Pētera draudzes nodibinājumam. Tā kā Pēterbaznīca ir nozīmīgs vācbaltiešu kultūras piemineklis, Vācijas parlaments Bundestāgs nolēmis tā atjaunošanai piešķirt vairāk nekā 33 miljonus eiro.

Baznīcas atjaunošanai vajag apmēram 35 miljonus

foto: Ieva Makare/LETA
2017. gada 9. februāris: Latvijas Valsts prezidents Raimonds Vējonis (no labās) un Vācijas prezidents Joahims Gauks atklāj Reformācijas 500. gadadienas piemiņas plāksni Rīgas Svētā Pētera baznīcā.

Pēc valstiskās neatkarības atgūšanas ceturtdaļgadsimtu luterāņu Baznīca tā īpaši sirdīgi neuzstāja, lai augstākais galvaspilsētas dievnams pēc likuma un taisnības pārietu tās īpašumā, bet, līdzko pie apvāršņa parādījās Vācijas Bundestāga piesolītie miljoni eiro, uz Pēterbaznīcas pārvaldīšanu uzradās lērums pretendentu.

Pēc visa spriežot, ņemšanās ap Pēterbaznīcas īpašumtiesībām aizsākums meklējams 2017. gada februārī, kad Latviju vizītē apmeklēja toreizējais Vācijas prezidents Joahims Gauks.

Toreiz ietekmīgas personas Vācijā, sevišķi jau vācbaltiešu pēcteči Bundestāgā, atcerējās, ka viņu tautieši savulaik būvējuši Pēterbaznīcu, pie kura saglabāšanas arī viņiem nu sava roka jāpieliek. Joahimam Gaukam un viņa svītai, domājams, Latvijas galvaspilsētas apmeklējuma laikā aprādīja, ka aiz spožās Pēterbaznīcas fasādes slēpjas arī brūkoši mūri, un tad, ja tā varētu teikt, pamodās vācu politiķu sirdsapziņa, kas jutās atbildīga par dievnama likteni pilsētā, kuru vēstures gaitā vācieši gan cēluši, gan grāvuši.

Latvijas Nacionālā kultūras mantojuma pārvalde pirms pāris gadiem aprēķināja, ka Pēterbaznīcas sanācijai, respektīvi - stāvokļa uzlabošanai jeb saglabāšanai, nepieciešami vismaz 25-35 miljoni eiro. Savukārt Vācijas Bundestāgs bija nosprieda, ka Vācijas budžets varētu piešķirt pusi no sanācijai nepieciešamās summas.

Bet, lai Latvija šo naudu dabūtu, bija viens Bundestāga nosacījums - līdz 2021. gada beigām Pēterbaznīcai bija jābūt ierakstītai zemesgrāmatā uz konkrēta īpašnieka vārda, jo vāciešiem vienkārši būtu jāzina, kam pārskaitīt naudu Pēterbaznīcas atjaunotnei.

Paradoksālā kārtā vēl 30 gadus pēc valsts neatkarības atgūšanas Pēterbaznīca bija bezsaimnieka manta, kas nodota apsaimniekošanā Rīgas pašvaldībai jeb tās nodibinātajai Svētā Pētera baznīcas pārvaldei, kas nebija vis reliģiska organizācija, bet gan saimnieciska struktūrvienība. It kā dievnama atjaunošanai paredzēto naudu varēja saņemt arī šī pārvalde, ja vien tā būtu šī arhitektūras pieminekļa īpašniece.

Bezsaimnieka manta iegūst saimnieku

Latvijai atgūstot neatkarību, teju visas baznīcas tika atdotas to vēsturiskajiem mantiniekiem jeb konfesijām, kuras bija to saimnieces līdz 1940. gada okupācijai, izņemot divus cēlākos Vecrīgas dievnamus - Doma kompleksa dievnamu un Pēterbaznīcu, kuru likteni Saeima nolēma risināt ar īpašu likumu pieņemšanu.

2006. gadā ar Doma baznīcas un klostera ansambļa likuma pieņemšanu parlaments atrisināja Doma likteni, dievnamu nododot LELB. Doma likteni atrisināt bija vieglāk, jo to apsaimniekoja valsts un, ko valsts savulaik ņēmusi, to tā arī var atdot.

Svētajos krusta karos ierautā Pēterbaznīca

Drīz jau būs pieci gadi kopš augstos toņos ecējas laicīgās un garīgās varas pārstāvji par Rīgas Pēterbaznīcas piederību. Pēc valstiskās ...

gallery icon
22

Savukārt ar Pēterbaznīcu bija savādāk. To apsaimniekoja Rīgas dome, un galvaspilsētas vara uzskatīja, ka pašvaldībai par to arī jāturpina rūpēties, vēl jo vairāk tāpēc, ka laicīgā vara savulaik Pēterbaznīcu cēlusi par saviem līdzekļiem kā “pilsētas baznīcu”. Par to var pārliecināties, piemēram, Rīgas rātes un namnieku priekšstāvju rēķinos par Pēterbaznīcas jaunbūvei ienākošām un izdotām naudas summām 1408. un 1409. gadā.

Vēlākos gados dievnams celts, pārbūvēts un uzfrišināts par Rīgas birģermeistaru, tirgotāju un amatnieku naudu, Rīgas rāte vēl tālajos viduslaikos sludinājusi konkursus un meklējusi dievnama būvniekus. Laikā, kad Rīga jau bija Krievijas impērijas sastāvā, cars Pēteris I par “kroņa naudu” pavēlējis atjaunot nodegušo Pēterbaznīcas torni. Arī padomju laikā dievnamu no 2. pasaules kara drupām uzcēla par valsts, kaut arī okupācijas varas pārvaldīto, naudu.

Vārdu sakot, gadsimtiem ilgi krājušies dokumenti, kas apliecināja - Pētera dievnams celts nevis par baznīcas, bet gan par laicīgās varas vai pilsētas naudu. Un tagad būtu it kā negodīgi par pilsētnieku naudu celto, pilsētas aizgādnim svētajam Pēterim veltīto templi vienkārši atdot baznīcēniem, kuri paši nav tā celtniecībai ziedojuši ne dāldera. Kaut gan senajos laikos, kad tas tika būvēts, nodalīt laicīgo no garīgās varas ir visai sarežģīti.

Visu samudžina vēl 1888. gadā 29. aprīļa Rīgas rātes protokola lēmums, kurā melns uz balta minēts, ka Pēterbaznīcas “īpašumi kopš neatminamiem laikiem pieder Svētā Pētera baznīcai”.

Bet te nu vēl viena problēma - kopš “neatminamiem laikiem” Pētera baznīca ir Rīgas vācu luterāņu draudzes mājvieta, bet tā tas bija līdz 1939. gadam, kad vācbaltieši no Latvijas pēc fīrera aicinājuma izceļoja uz "vēsturiskajām āriešu zemēm". Tad tā kā arī pienāktos Pēterbaznīcu atdot vāciešu draudzei, bet pēc vāciešu repatriācijas visi viņu īpašumi pārgāja valsts vai pašvaldības īpašumā, tostarp arī Pēterbaznīca.

“Svētās kaujas”

foto: Paula Čurkste/LETA
2022. gada 15. jūnijs: divas nedēļas pirms Pēterdienas Rīgas pašvaldības Pēterbaznīcas administrācija izvācas no Pēterbaznīcas, saimniecību atstājot LELB Svētā Pētera draudzes nodibinājumam.

Līdz 2021. gadā Uzņēmumu reģistrā tika ierakstīts LELB "Rīgas Svētā Pētera baznīcas nodibinājums", kas nu ieguvis teikšanu pār Pēterbaznīcas īpašumu un nodarbojas ar miljonu izprasīšanu Bundestāgam.

Savukārt Rīgas domes vairākums nevēlējās Pēterbaznīcas īpašumu atdot šim nodibinājumam, jo uzskatīja, ka pašvaldība pati labi var tikt galā ar dievnama apsaimniekošanu. Vissirdīgāk to savulaik aizstāvēja Rīgas vicemēre Linda Ozola ("Jaunā konservatīvā partija"), kura uzskata, ka baznīcas īpašumtiesību nostiprināšana uz pašvaldības vārda būtu tikai "pašsaprotama lieta", jo dievnams jau tāpat daudzus gadus atrodas Rīgas domes valdījumā: "Un tad tam sekotu arī finansējums, kā domes, tā Eiropas Savienības struktūrfondu." Te jāpiebilst, ka tieši Jaunās konservatīvās partijas politiķi bija sirdīgākie pretinieki tam, lai Pēterbaznīcu atdotu LELB nodibinājumam.

Savukārt kādreizējais Saeimas Izglītības, kultūras un zinātnes komisijas priekšsēdētājs, tagad finanšu ministrs Arvils Ašeradens ("Jaunā Vienotība") uzskatīja, ka dievnams Rīgas domei "pienācīgā kārtā" būtu jāatdod Baznīcai, pretējā gadījumā draudot ilgas un smagas tiesvedības. Piemēram, Rīgas dome pirms gandrīz 20 gadiem, pārkāpjot, likumu, esot zemesgrāmatā uz sava vārda ierakstījusi baznīcai pieguļošo zemi, kura pēc tiesas un taisnības pienākoties draudzei.

Baznīca: “Neesam tautas nodevēji!”

foto: Paula Čurkste/LETA
Latvijas evaņģēliski luteriskās Baznīcas pārstāvis Kaspars Upītis: “Neesam Latvijas tautas nodevēji, bet godīgi baznīcas kalpi.”

LELB Sabiedrisko attiecību nozares vadītājs Kaspars Upītis savulaik izplatīja paziņojumu, kurā bija teikts: "Pēdējā laikā Rīgas Svētā Pētera baznīcas kontekstā tiek apzināti izplatītas viltus ziņas. LELB tiek apmelota par it kā Svētās Pētera baznīcas "pārdošanu" Vācijai. Ir noticis mēģinājums viltot vēstures faktus, kā arī tiek kurināts naids, kas apdraud līdz šim Latvijā pastāvošās ekumeniskās attiecības.

Lai glābtu mūsu dievnamu, LELB vācu Svētā Pētera draudze mērķtiecīgi sagatavoja un iesniedza pieteikumu Vācijas parlamentā. Vācijas parlaments paredzējis ziedot 33,588 miljonus eiro Pēterbaznīcas pilnai rekonstrukcijai. Šie līdzekļi nav mēģinājums iejaukties jebkādos Latvijas procesos, bet gan rezultāts mūsu darbam.

Pretēji atsevišķu Rīgas domes pārstāvju izplatītajiem sagrozītajiem faktiem, Vācijas ziedojumam nav saistības ar jebkādām tirdzniecības shēmām vai tamlīdzīgiem kaitnieciskiem nodarījumiem Rīgai un Latvijai. Tieši pretēji - draudze, kas ir baznīcas vēsturiskais īpašnieks, vēlas gādāt par savu dievnamu. (..)
 
Mēs - šodienas Latvijas luterāņi, esam pēcteči tiem pašiem Rīgā līdz Reformācijas 1522. gadam dzīvojušiem katoļticīgajiem, kuri Reformācijas laikā mainīja savu ticību. Neesam Latvijas tautas nodevēji, bet godīgi baznīcas kalpi. Rīgas Svētā Pētera baznīca ir visā Eiropā pazīstama ar savu Reformācijas identitāti. Tai piemīt svarīga vēsturiska loma kā daļai no agrīnā Reformācijas šūpuļa visam Baltijas jūras krastos esošajām zemēm un kalpo kā apliecinājums mūsu pārliecinoši senajai piederībai Eiropas kultūrtelpā.”

Rīt, 27. janvārī, "Jauns.lv" turpinās rakstu sēriju ap kolīzijām Pēterbaznīcas sakarā.