Ārsts Andrejs Ērglis par ielu pārdēvēšanu: “Jebkuru telpu tīrot, ir kaut kādas izmaksas”
Andrejs Ērglis saka, ka agrāk nebija tik “asinskārs”, lai iestātos par ielu pārdēvēšanu, bet, pārdomājot to, kāpēc vispār ielām vai vietām dodam nosaukumus, viņš nāca pie pārliecības, ka jāatbrīvojas no krieviskajiem vārdiem vietvārdos. Viņš šajā visā nesaredz arī nekādus finansiālus šķēršļus, kaut vai, piemēram, izveidojot ziedojumu fondu, lai pārdēvētu “krieviskos” ielu nosaukumus.
Šobrīd turpinās diskusijas par vairāku ar Krieviju saistītu Rīgas ielu pārdēvēšanu. Maskavas, Puškina, Ļermontova, Saharova vai pat Elizabetes, kas daudziem par pārsteigumu tā nosaukta par godu Krievijas impērijas ķeizara Aleksandra I sievai Elizabetei... Bet Saharova ielu tā nosauca jau pēc neatkarības atgūšanas: fiziķis Andrejs Saharovs piedalījās gan ūdeņraža bumbas izstrādāšanā Padomju Savienībai, gan saņēma Nobela Miera prēmiju par to, ka vēlāk kļuva disidents un cilvēktiesību aktīvists.
Šīs ir tikai dažas no neviennozīmīgi vērtētajām personībām, kas liek uzdot jautājumu: “Kuras ielas Latvijā vajadzētu pārdēvēt?” To Jauns.lv vaicāja ārstam-kardiologam, Latvijas Universitātes Medicīnas fakultātes profesoram Andrejam Ērglim.
Ja agrāk Andrejam Ērglim nešķita, ka ir nepieciešama kardināla ielu pārdēvēšana, tad pašreizējais laiks viņam liek domāt savādāk, jo “jebkura reakcija rada pretreakciju”:
“Agrāk nebiju tik asinskārs, ka vajadzētu daudz ko mainīt, bet pēc tam es pārdomāju tās lietas. Kāpēc mēs vispār ielām dodam vārdus? Mēs tādā veidā gribam kādu pieminēt, saglabāt atmiņā kādas lietas un notikumus. Tam vajadzētu būtu saistītam ar mūsu kultūru.”
Viņam liekas jocīgi, kāpēc mūsu pilsētu ielas nosauktas tikai kādu Krievijas kultūras darbinieku vārdos. Tas nav loģiski, jo Andrejs Ērglis bērnībā daudz vairāk izaudzis ar citu tautu rakstnieku (Čārlza Dikensa, Migela de Servantesa, vēlāk – Heinriha Bella, Kurta Vonnegūta, Džeroma Deivida Selindžera) darbiem, nemaz nerunājot par latviešu autoru darbiem.
Tā ir bijusi “maigā vara”, kas mūsu ielas likusi nodēvēt krievu rakstnieku vārdos: “Tā lielās valstis citus mēģina dabūt savā kultūras telpā. Piemēram, Puškins. Diezgan labi viņu zinu, viņš bija interesants čalis. Visu laiku rokā svaru bumba, tāpēc arī viņš visu laiku varēja duelēties un ar meitenēm tur visādi ņemties...”
Profesors teic, ka jebkuru telpu tīrot – gan fiziski, gan mentāli, vienmēr rodas kādas izmaksas. Tas attiecas arī uz ielu pārdēvēšanu. Daudzi saka, ka to nu vajadzētu valstij segt, bet: “Ko tas nozīmē? Valsts jau dzīvo no mūsu nodokļiem, tā kā tā jebkurā gadījumā tā vien būs mūsu pašu nauda. Domāju, ka no katra mūsu maciņa tā nebūs ārkārtīgi liela lieta. Un galu galā var darīt arī vēl “interesantākas lietas”, ņemot vērā mūsu milzīgo vēlmi ziedot un palīdzēt. Varam izveidot šim mērķim paredzētu ziedojumu fondu. Varbūt tādā veidā... Ja ir šāds sabiedrības pieprasījums (par ielu pārdēvēšanu), tad es tajā nesaredzu milzīgu problēmu.”
Visas Lielā jautājuma diskusijas skaties šeit.
