“Mēs nevaram neko nedarīt un noskatīties, kā problēma iet dziļumā!” Ja nesadarbosimies, tad cietīs bērni
Kopumā visai sabiedrībai jāsadarbojas, lai uzlabotu bērnu zemo lasītprasmi. Latvijas Nacionālās bibliotēkas Bērnu literatūras centra vadītāja Silvija Tretjakova intervijā portālam Jauns.lv akcentēja, ka mēs nevaram stāvēt malā, neko nedarīt un noskatīties, kā problēma iet dziļumā. Viņa norādīja, ka bērnu lasītprasmes veicināšanā ļoti liela loma ir ģimenēm, īpaši tētiem.
Portāls Jauns.lv jau vēstīja, ka pēdējo gadu starptautiskie pētījumi apliecina: Latvijā lasītprasmes rādītāji skolēnu vidū uzrāda strauju kritumu un konstatēti zemi tekstu uztveres rādītāji.
Ja neiemācās tekoši lasīt līdz 3. klases beigām…
Latvijas Nacionālās bibliotēkas pārstāvji vēstulē Saeimas Izglītības, kultūras un zinātnes komisijai, Izglītības un zinātnes ministrijai, kā arī Kultūras ministrijai vērš uzmanību uz pētījumu, kas publicēts “Social Science & Medicine” 2016. gadā.
Tajā secināts: ja bērni neiemācās tekoši lasīt līdz 3. klases beigām, viņiem būs regulāri sarežģījumi ar mācību vielas apguvi skolās.
Liela atšķirība starp dažādos apstākļos augušiem bērniem
Speciālisti arī norāda, ka pastāv 30 miljonu vārdu atšķirība. Pirms skolas gaitu sākšanas bērni, kuri ir auguši labvēlīgos apstākļos, ir dzirdējuši aptuveni 45 miljonus vārdu, bet tie bērni, kas auguši sliktos apstākļos, dzirdējuši tikai aptuveni 15 miljonus vārdu.
Kopīga lasīšana vai tālākas darbības ar grāmatu, to kopā lasot un skatoties, apspriežot un spēlējoties vai citādi mijiedarbojoties, veicina bērna kognitīvo, emocionālo un sociālo izaugsmi. Šis process nostiprina bērna un vecāku attiecības, veido bērna pašcieņu un uzlabo veselību.
Mēs nevaram stāvēt malā!
Tretjakova atzina, ka kopumā visai sabiedrībai jāsadarbojas, lai uzlabotu Latvijas bērnu zemo lasītprasmi. “Mēs nevaram stāvēt malā un noskatīties, kā šī problēma iet dziļumā, un neko nedarīt.
Mums vēl ir spēki, mēs varam apvienot spēkus! Tikai apvienotiem spēkiem mēs varam kaut ko panākt!”
7. klases skolēni pārsteidz ar savu ieinteresētību
Runājot par skolām un bērnu lasīšanu tajās, bibliotēkas pārstāve kā pozitīvu piemēru minēja Smiltenes vidusskolu, kurā viņa nesen viesojās pie “Nacionālo skaļās lasīšanas sacensību” čempiona Hugo Pakalna.
Skolotāja viņai atzinusi, ka 7. klases skolēni ir ļoti ieinteresēta, mērķtiecīga un pozitīva jaunā paaudze. “Varbūt 11. klases skolēni ir nihilisti, un viņiem pašiem liekas, ka ir mazi ķēniņi, kam viss jāpiedāvā gatavs utt.” Taču patīkami, ka 7. klases skolēnu vidū novērotas pozitīvas tendences.
Mēs varam cerēt, ka šādu bērnu, kādi patlaban mācās Smiltenes vidusskolas 7. klasē, nākotnē kļūs arvien vairāk, jo pēdējā laikā paaudzes mainās ļoti strauji.
Bērni paši domā, kā var kļūt par vislabākajiem lasītājiem
Tretjakova aizveda čempionam Hugo ceļojošo stikla balvu, un visa viņa 6. klase lūdza nenest šo balvu uz lielo skolu, bet gan atstāt to mazajā skolā, kur Hugo mācās vēl pēdējo gadu. “Tad es sapratu, ka arī bērniem tas ir nozīmīgi.”
Hugo kļūs par jauno Latvijas Nacionālās bibliotēkas Bērnu direktoru, kurš vērtēs pakalpojumus un literatūru. “Esmu lūgusi viņu kopā ar saviem klasesbiedriem uzrakstīt, kas viņiem palīdzētu kļūt par vislabākajiem lasītājiem pasaulē un kas, iespējams, viņiem traucē par tādiem kļūt.”
Skolēnam būs arī jāparaksta speciālistu izstrādātā vīzija, kā uzlabot Latvijas skolēnu lasītprasmi.
Tēvs ieteica lasīt grāmatu
“Puika nāk no ģimenes [kurā lasa], un tieši tēvs viņam bija ieteicis šo grāmatu [Gerharda Holca-Baumerta grāmatu “Alfons Trīcvaidziņš”]. Ģimenē ir tradīcija lasīt.
Arī viņa māsa, kas ir aptuveni trīs gadus vecāka, 2018. gadā piedalījās šajās sacensībās un bija līderpozīcijās – otrajā vai trešajā vietā.”
Vecāki, jūsu piemērs ir ļoti būtisks!
No šīs ģimenes piemēra var redzēt, cik liela nozīme bērnu lasītprasmes veicināšanā ir tieši vecākiem. Skolas, ministrijas, valsts amatpersonas un bibliotēkas var darīt daudz ko, bet, ja vecāki paši nelasa grāmatas, nelasa tās priekšā bērniem un neveicina viņu lasīšanu, tad bērni, visticamāk, nekļūs par labiem lasītājiem.
“Visā teorētiskajā literatūrā lasām, ka galvenā ir ģimene, kādā bērns dzīvo - kāda ir tās attieksme pret lasīšanu, kādas sarunas notiek ģimenes locekļu starpā un cik daudz vecāki sarunājas ar bērniem. Tas arī ir svarīgi, jo attīsta valodu.”
Būtiskā 30 miljonu vārdu atšķirība
Tretjakova atgādināja par 30 miljonu vārdu atšķirību, kas saistīta ar vidi un apstākļiem, kuros bērns pavada savas dzīves pirmos gadus.
Ja ar bērnu intensīvi nekomunicē, nestāsta viņam, nelieto saziņā ar viņu dažādus vārdus vai mājās nav grāmatu, tad ir lielāka iespēja, ka bērnam būs mazāks vārdu krājums un lielākas grūtības izteikties.
Sarūkas mājas bibliotēku apjomi
Pētījumi liecina, ka pēdējā laikā arvien mazāk ģimeņu veido mājas bibliotēkas. “Protams, mājas bibliotēkas fenomens ir pagājusi lieta Latvijā. Padomju laikā mums bija ļoti lielas mājas bibliotēkas. Toreiz bija goda lieta nopirkt katru grāmatu, kas iznāca latviešu valodā. Tās atradās arī mūsu māju bibliotēkās.
Bet šāda mājas bibliotēku tradīcija ir gājusi krietni mazumā, jo grāmatas ir dārgas, it īpaši tas attiecas uz bērnu grāmatām. Turklāt tās interesē īsāku brīdi. Ja pēc tam nāk brālis vai māsa, tad vēl tā…
Tēti, jūsu balss ir ļoti svarīga!
Ģimene ir svarīgākais [aspekts bērna lasītprasmes veicināšanā]. Visinteresantākais ir tas, ka tieši tēva loma ir noteicošā lasīšanas veicināšanā. Vislielāko pozitīvo iespaidu atstāj tieši tēva, vectēva balss, ja viņi ir lasījuši priekšā un ja viņu attieksme ir bijusi pozitīva [pret lasīšanu].”
Tā izpētījuši Turku universitātes (Somija) pētnieki pirms dažiem gadiem. Arī citos pētījumos bijuši līdzīgi secinājumi.
Tēta lasīšana izdzēš jebkuras šaubas
Tretjakova atminējās kāda spāņu autora rakstīto, ka vīrišķais komponents izdzēš jebkādas šaubas par lasīšanu. “Sievietes ir daudz čaklākas lasītājas. Arī meitenes iet pa priekšu puikām ļoti lielā mērā. Turklāt tas nav tikai mūsu valstī, bet gan visā Eiropā.
Bet tēva komponents izdzēš jebkuras šaubas. Tā [tēva lasīšana un attieksme pret lasīšanu] ir ļoti svarīga lieta. Tā ir nozīmīga ne tikai puikām, bet arī meitenēm.”
Bērniem ir svarīgi redzēt, ka tētis lasa
Bērniem ir ļoti svarīgi redzēt, ka tētis vakarā ne tikai sēž pie telefona, datora vai televizora ekrāna, bet arī lasa grāmatas un pēc tam izsaka savu viedokli par izlasīto.
Tad bērni labāk saprot, ka lasīšana ir nozīmīga nodarbe. “Tāpēc tam ir vērts pievērst uzmanību.”
Tētis atved bērnu uz bibliotēku, bet pats iegrimst telefonā
Diemžēl vīrieši kopumā lasa mazāk. “Mēs bibliotēkā ar lielām sāpēm vērojam, ka tētis atved savu bērnu uz bibliotēku. Viņš ir labs tētis, jo atvedis bērnu uz bibliotēku un palaidis viņu lasītavā, bet diemžēl pēc tam pats iegrimst savā mobilajā telefonā.
Dažkārt mums ir ļoti grūti identificēt, kurš ir vecāks kuram bērnam… Tēti it kā pilnīgi paslēpjas [telefonos].
Pat lasītavā lasa priekšā bērniem
Bet ir arī ļoti daudz foršu un pozitīvu momentu. Mums dažkārt ir gribējies nofilmēt tēvus, kas lasa priekšā saviem bērniem.
Arī mūsu lasītavā viņi ienāk un komunicē ar savu bērnu par grāmatu pārbagātības klāstu.”
Arī skolotāji var ieinteresēt lasīšanā
Pieaugušo piemērs bērniem ir ļoti svarīgs, tostarp lasīšanas jomā.
“Es vienmēr skolotājiem saku: “Nenokopiet savus rakstāmgaldus, lai bērni redz, ka jūs esat aktīvi lasītāji! Iesaistieties visi! Lai skolas direktors lasa un lai viņš ir patrons kādai aktivitātei, ko varbūt bērni paši izdomā!””
Ir jāiesaistās visiem!
Ļoti atzinīgi vērtējamas arī dažādu izdevniecību iniciatīvas, kas veicina bērnu lasīšanu. “Ja mēs visus šos spēkus apvienosim kopā, es domāju, ka mums patiešām izdosies [uzlabot Latvijas bērnu zemo lasītprasmi]! Tikai tādā veidā var kaut ko panākt!
Es saku, ka mums ir jāauž tīkls, lai zelta zivtiņas neizspruktu!” bibliotēkas pārstāve aicināja visas iesaistītās puses sadarboties, lai uzlabotu Latvijas bērnu zemo lasītprasmi.
