"Negaidīju, ka tik labi uzņems," Krievijas skatuves mākslinieks stāsta par pārcelšanos uz Latviju
Pazīstamais Krievijas kino un teātra aktieris Artūrs Smoļjaņinovs kļuvis par vienu no tiem, kas vēl 2022. gada pavasarī nespēja klusēt un samierināties ar Kremļa režīmu. Viņš publiski nāca klajā ar kritiku par Kremļa rīcību, pēc kā bija spiests pamest Krieviju un sāka visu no sākuma Latvijā.
Viņš ir ļoti pateicīgs arī latviešiem un krieviem Latvijā par silto uzņemšanu, bet viens no spilgtākajiem iespaidiem viņam bija Dziesmu svētki aizvadītajā vasarā, intervijā "Rus.LSM" pastāstīja mākslinieks, sagaidot savu koncertu, kas notiks 8. decembrī.
Pabūt Latvijas Dziesmu un deju svētkos - tas bija milzīgs emocionāls notikums, asa esības prieka dzīvošana, saka Smoļjaņinovs:
"Klausieties, es nekad mūžā neko tādu neesmu redzējis un dzirdējis, ka 20 tūkstoši cilvēku dziedātu zem klajas debess! Un dancoja arī nezinu cik tūkstoši.
Man bija sajūta, ka tā ir tikai dzīves himna kā tāda. Nav pat svarīgi, kādā valodā dzied - šajā brīdī tu jau aizmirsti par kaut kādu konkrētiku...
Īpaši zem klajas debess - es vispirms skatos uz to visu, tad paceļu acis augšup un saprotu, ka tā ir tā pozitivitāte, mūsu dzīves apziņas plūsma: ka mēs dzīvojam, ka esam, ka esam radīti, un ka mēs varam kopā, tik milzīgā cilvēku skaitā radīt kaut kādu dievišķu skaistumu.
Nu, tā tiešām ir katarse - tā ir neticama sajūta, neticama! Vienkārši sastingst viss iekšienē, un laime, un tā ir dzīve, kāda tā ir, dzīve tās maksimālajā gaismā."
Savā ierakstā "X" no Dziesmu svētkiem mākslinieks uzrakstīja arī "Paldies Latvijai par visu". Viņš pastāstīja, ka Latvijā ne tikai ieguvis patvērumu, bet arī iespēju turpināt radošo darbu:
"Protams, esmu pateicīgs - mani šeit uzņēma, deva pajumti, apsildīja, pabaroja burtiski. Iedeva, kur dzīvot, iedeva, kur gulēt...
Nav tā, ka es brauktu uz jaunu vietu nekurienē - negribu izskatīties supervaronis; lieta tāda, ka es te filmējos pirms pāris gadiem (filma "Ebrejs Liepājā"), un man palika kaut kādi iespaidi, pirmām kārtām labi. Proti, es sapratu, ka kādu šeit pazīstu.
Plus tā sanāca, ka es jau pēc kara sākuma iepazinos ar dažiem "Meduza" puišiem, kuri jau sen šeit dzīvo, un daži no viņiem man ļoti palīdzēja, arī palīdzēja izbūvēt maršrutu, un tā tālāk. Viss sakrita tādā samērā nejaušā veidā Rīgā un Latvijā. Tā ka galīgi uz tukšu vietu nebraucu. Plus es zināju, ka te jau ir Čulpana Hamatova, vēl kaut kādi cilvēki, kurus es jau pazīstu. Es zināju, ka nebūšu viens."
Pēc Smoļjaņinova publiskās uzstāšanās ar nosodījumu Krievijas armijas iebrukumam Ukrainā sekoja atsaucība sabiedrībā, un atklājās, ka daudzi Krievijā piekrīt viņa viedoklim, lai gan nespēj to skaļi paziņot:
"Tomēr šis (emigrācija) bija tas gadījums, kad es uz sevis tieši izbaudīju teiciena "ko sēsi, to pļausi" spēku. (..) Bet bija milzīgs skaits cilvēku, kuri pēc tam, redzot mani uz ielas, apstājās un jautāja, kā man palīdzēt. Tieši tāpēc es sev secināju, ka cilvēki lika man saprast: es pilnīgi neviļus kļuvu par viņu balsi! Jo ne visiem ir iespēja izteikties par tik lielu auditoriju."
Adaptācija Latvijā sākusies labi, saka skatuves mākslinieks:
"Gan Krievijā, gan šeit cilvēki bija pret mani maksimāli atvērti. Un es, protams, negaidīju, ka mani tik labi uzņems. Es biju domājis, ka mani droši vien nedzīs prom no šejienes ar mēslu slotu, bet ka tik labi un patiesi cilvēki pieņems... Turklāt visi - gan krievi, gan latvieši, absolūti nekāda dalījuma.
Cilvēki vienmēr paliek cilvēki. Tāpēc - paldies par visu Latvijai! Un tas attiecas gan uz parastajiem cilvēkiem, gan uz tiem, kas strādā valsts sistēmā, migrācijā - arī viņi man nāca pretī. Skaidrs, ka likuma ietvaros - dabiski. Bet tur, kur viņi likumdošanas ietvaros varēja pa labi un kreisi virzīties, tas bija vislielākās labvēlības režīms, un man vienmēr tas bija šoks: ka, redzot mani, cilvēki atplauka un sniedza man uzreiz abas rokas."
