Azerbaidžānā top unikāls paklājs Jāņa Akuratera muzejam Pārdaugavā. FOTO

Azerbaidžānas Nacionālā paklāju muzeja direktore, mākslas vēstures profesore Širina Melikova nesen sociālajā tīklā “Facebook” ierakstīja: “Azerbaidžānas Nacionālajā paklāju muzejā top projekts sadarbībā ar pazīstamā latviešu rakstnieka Jāņa Akuratera māju-muzeju Rīgā. Pagājušā gadsimta trīsdesmitajos gados uzņemtajā fotogrāfijā rakstnieka ģimene pozē mājas istabā, kurā uz grīdas uzklāts liels Karabahas paklājs, kas līdz mūsdienām nav saglabājies. Tagad tā kopiju auž mūsu muzeja Tradicionālo tehnoloģiju nodaļā. Šobrīd skice ir apstiprināta un ir uzsākts paklāja aušanas process. Mēs plānojam tā prezentāciju rīkot nākamgad”.

Paklājs precīzi atjaunots pēc senās fotogrāfijas

Jauns.lv sazinājās ar profesori Širinu Melikovu, viņu lūdzot sīkāk pastāstīt par šo projektu. Viņa pauda:

“Lai precīzi noteiktu paklāja izcelsmes valsti un tā sastāvu tika iesaistīti Azerbaidžānas un ārvalstu paklāju eksperti, viņu vidū - Azerbaidžānas Valsts Mākslas akadēmijas profesors, Azerbaidžānas Nacionālā paklāju muzeja (ANPM) Zinātniskās izpētes un nacionālā mantojuma aizsardzības nodaļas vadošais darbinieks, Azerbaidžānas Goda mākslinieks Mamedhuseins Huseinovs, ANPM galvenais mākslinieks Tarjers Baširovs, Azerbaidžānas tautas mākslinieks Eldars Mikailzade, kā arī Starptautiskās Austrumu paklāju konferences Akadēmiskās komitejas priekšsēdētājs Alberto Boralevi (Itālija).

Pēc ekspertu domām, paklāja sastāvs šajā fotoattēlā tiek saukts par “Djarjanur”. Tas pieder pie Karabahas tipa Azerbaidžānas paklāju aušanas Šušas grupas. Saskaņā ar slavenā Azerbaidžānas paklāju aušanas eksperta Latifa Kerimova pieņēmumu, šis nosaukums cēlies no Djarjaveras ciemata nosaukuma uz pašas Azerbaidžānas robežas ar Irānu. Šādi paklāji austi gan Azerbaidžānā, gan Irānā. Paklāja ornamentu blīvums ļauj šo konkrēto paklāju attiecināt uz Azerbaidžānas Karabahas reģionu.

Atjaunojamā paklāja skices raksts ir precīzi atjaunots no senā fotoattēla. Nedaudz grūtāk bija ar krāsām, jo Jāņa Akuratera muzeja fotogrāfijas ir melnbaltas. Taču zināms, ka “Djarjanur” paklājiem bija tikai divas fona krāsas – sarkana un tumši zili. Ņemot vērā, ka fotogrāfijā paklāja fons izskatās diezgan tumšs, eksperti nolēma atjaunojamā paklāja fonu padarīt tumši zilu. Kopumā paklāja kompozīcijā tiks izmantotas 13 pamatkrāsas un to toņi. Dzija tika krāsota ar rokām senā tradīcijā speciāli šim projektam. Paklāja materiāls ir tīra vilna. Topošā paklāja izmērs ir 180x320 cm, tā blīvums - 40x40 mezgli uz kvadrātdecimetru”.

“Šādos muzejos uzzini negaidītus faktus”

Par to, kā radās ideja atjaunot šo paklāju un sadarbība ar Latviju Širina Melikova stāsta: “Man ļoti patīk mājas-muzeji un, kad vien iespējams, vienmēr tos apmeklēju. Tā vienmēr ir iegremdēšanās citā laikmetā. Ļoti bieži šādos muzejos uzzini negaidītus faktus un atrod interesantas paralēles un krustpunktus. Esot Rīgā, pēc savas labas draudzenes (Jāņa Akuratera muzeja direktores) Mairas Valteres uzaicinājuma apmeklēju slavenā latviešu rakstnieka un politiskā darbinieka Jāņa Akuratera muzeju.

Jāpiebilst, ka mājas saimniekam ļoti patika austrumnieciskie paklāji. Viņa kabinetā uz galda atrodas ierāmēta ģimenes fotogrāfija, kurā redzams skaists Karabahas paklājs, kas pilnībā nosedz istabu. Diemžēl pats paklājs nav saglabājies. Uzreiz radās doma to atjaunot mūsu muzeja darbnīcā, un tādējādi atgriezt iepriekšējo interjeru Jāņa Akuratera mājā, kurā paklājs bija svarīga sastāvdaļa. Vairākus gadus norisinājās sarunas ar Latvijas Memoriālo muzeju apvienību. Rezultātā tika pieņemts lēmums izveidot paklāju no jauna”.

Azerbaidžānas Nacionālais paklāju muzejs:

Paklāja tehniskā skice izstrādāta ANPM Tradicionālo tehnoloģiju nodaļā un saskaņota ar Jāņa Akuratera memoriālo muzeju. Pie tā ANPM sāka strādāt augusta beigās, bet darbu plānots pabeigt līdz nākamā gada aprīļa beigām, pēc tam tiks organizēta tā prezentācija Rīgā. “Šis ir brīnišķīgs projekts senā paklāja izpētei, kā arī viena no Latvijas slavenākā rakstnieka mājas interjera atjaunošanā. Tam jākļūst ne tikai par interesantu starpmuzeju projektu, bet arī kopumā nozīmīgu pavērsienu kultūras attiecībās starp mūsu valstīm”, teic Širina Melikova.

Neaprakstāmā atmosfēra

Jāņa Akuratera muzeja vadītāja Maira Valtere Jauns.lv pastāstīja: “Jāņa Akuratera muzeja mājas interjera ekspozīcija ir veidota, pirmkārt, izmantojot saglabātos dzejnieka ģimenei piederējušos priekšmetus. Diemžēl vairāki būtiski interjera priekšmeti, kas savulaik ir izdaiļojuši māju, ir zuduši. 

Svarīgu vietu Jāņa Akuratera mājā 20. gadsimta trīsdesmitajos gados ieņēma dažādas tekstilijas, tostarp paklāji. Zināms, ka ēkā tolaik atradās vairāki klasiski austrumu paklāji, un, kaut arī neviens no tiem nav saglabājies līdz mūsu dienām, par tiem saglabājušās gan laikabiedru atmiņas, gan paša Akuratera izdarītās atzīmes viņa piezīmju kalendāros.

 
Rakstniece un domātāja Zenta Mauriņa, kura itin bieži ciemojās Akurateru namā, savās atmiņās raksta: “Neparastu daiļumu viņa mājoklim piešķīra ne tikai daudzās Tones, Ubāna, Grosvalda, Strunkes gleznas, skaisti trauki un paklāji, bet kāda īpatnēja, klusa, vārdā nenosaucama atmosfēra”.

No Zentas Mauriņas teiktā izriet, ka paklāji mājā bijuši vairāki, savukārt tas, ka rakstniece tos ievērojusi un raksturojusi kā “skaistus”, apstiprina jau iepriekš izteikto tēzi, ka tie spēlēja svarīgu lomu mājas kopējā noskaņā.

Jānis Akuraters – persiešu paklāju cienītājs

Zināmu skaidrību attiecībā uz paklāju izcelsmi sniedz Jāņa Akuratera piezīmju kalendāros atrodamie ieraksti. Tā 1924. gada piezīmju kalendārā atrodams ieraksts, ka “10000 Herbstam par tepiķiem 14 dec. samaksāts”, bet 1925. gada piezīmju kalendārā – ieraksti “Herbstam 23. janv. uz tepiķu rēķina samaksāts pieci tūkstoši rubļu (5000)” un “Herbstam samaksāts par tepiķiem 10000 rubļu 2. aprīlī 1925”.

Seces pagastā dzimušais Pēteris Herbsts (1877–1947) bija tekstilizstrādājumu tirgotājs, kurš 1935. gadā nodibināja drēbniecību Brīvības ielā 4/6. Viņš bija arī viens no Tekstilrūpniecības akciju sabiedrības “Rīgas vilnas rūpnieks” dibinātājiem 1937. gadā.
 
Jāņa Akuratera kolekcijā Rakstniecības un mūzikas muzeja krājumā saglabājusies Pētera Herbsta vēstule Marijai Akuraterei, rakstīta no Berlīnes 1924. gada 4. jūlijā, kurā atrodamas rindas: ”Tad es Tev gribēju jautāt par to tepiķi, ja Tu vēl neesi citu nopirkusi, tad lūdzu ņemi viņu, es domāju, ka viņš ir pie Ferliņa kunga veikalā, es viņam rakstīju, lai Tev to izdod. Man ir ļoti naudas vajadzīgs, par to cenu es vairs neatminos, bet Tu jau apmēram zināsi, jo viņš ir labas zortes un no īstiem veciem”. Vēstulē izteiktais apgalvojums par konkrētā paklāja kvalitāti un vecumu tikai apstiprina pieņēmumu, ka Jānis Akuraters, visticamāk, iegādājās kvalitatīvus, 19. gadsimtā Persijā vai Kaukāza reģionā izgatavotus paklājus.

Iespējams, ka vienu no tepiķiem Jāņa Akuratera sieva Marija Anna un meita Laima trūkuma spiestas pārdeva 20. gadsimta piecdesmitajos gados, jo kādā Laimas 1954. gada 2. jūlijā rakstītā vēstulē Marijai Annai no Mellužiem (tur viņa kopā ar dēlu pavadīja vasaru), atrodamas šādas rindas: “(..) caur mežu iedami drusku nomaldījāmies un izgājām pie Lielupes netālu no Keitāna kundzes, tādēļ nolēmām to izmantot un tūlīt viņu apmeklēt. Mājās gan atradām, bet viņa ir lieliski izremontējusi savu vasarnīcu – jauns jumts u.t.t., un tas viss tik ārkārtīgi daudz maksājis, ka vēl nav samaksāts, tā kā nekā nedabūjām, izņemot baltmaizi ar sviestu. Tepiķi viņa mēģinās iesolīt, kam vajag. Es domāju, jāprasa kādi 5000, tad var drusku atlaist. Vajadzēs, kad būšu Rīgā, painteresēties, kādas apmēram ir veikalos cenas”. 

Jāņa Akuratera muzejs:

Konkrētākas liecības par divu Akuratera mājas paklāju vizuālo izskatu sniedz līdz mums ir saglabājuši vēsturiskie fotoattēli. Viens no paklājiem redzams ap 1930. gadu uzņemtā foto, kurā tas līdzās rakstāmgaldam redzams Akurateru ģimenes Blaumaņa ielas dzīvoklī. Otrā attēlā, kas uzņemts 1935. gadā žurnālam “Atpūta”, šis pats paklājs redzams Altonovas (tagad – Ojāra Vācieša) ielas mājā, kur tas tolaik rotājis rakstnieka kabineta grīdu.

Zīmīgi, ka Jānis Akuraters saglabā savas darba telpas iekārtojumā tos pašus priekšmetus un tekstilijas, kuras bija Blaumaņa ielas dzīvoklī, arī 1933. gadā uzceltajā jaunajā savrupmājā. Tas, iespējams, liecina, ka Blaumaņa ielā izveidotas telpas iekārtojums apmierināja un patika tās saimniekam un, ka viņam bija svarīgi saglabāt šo sajūtu un atmosfēru arī savā radošā darba telpā jaunajā 1933. gadā uzceltajā mājā Torņakalnā. 

Atdzimst senais interjers

Jāņa Akuratera muzejā ir izveidota interjera ekspozīcija, kas sniedz priekšstatu par mājas interjeru, kāds tas varētu būt bijis 20. gadsimta trīsdesmitajos gados – laikā, kad tur dzīvo Jānis Akuraters. Ekspozīcijas projekts tika izstrādāts 2006. gada (autori – mākslas vēsturnieki Mag.art Dainis Bruģis un Mag.art. Ina Līne). 

Ekspozīcijas izveide ir turpinājusies daudzu gadu garumā – restaurējot oriģinālos priekšmetus, sameklējot zudušajiem priekšmetiem līdzvērtīgus priekšmetus un arī izgatavojot kopijas. Un šobrīd jau ekspozīcija Akuratera māja ir ieguvusi gandrīz savulaik iecerēto veidolu. Bet ir vēl dažas lietas, kuras ekspozīcijai trūkst. Un viena no šīm būtiskām interjera sastāvdaļām, kas būtu nepieciešama – ir paklājs Dzejnieka kabinetam.

Abos vēsturiskajos fotoattēlos ir redzama diezgan liela paklāja daļa, pēc kuras iespējams rekonstruēt kopējo paklāja rakstu. Un tā radās ideja, ka nevis būtu nopērkams kāds sens, nedaudz līdzīgs paklājs antikvārajā tirgū, bet varētu mēģināt šādu kopiju izgatavot.

2018. gadā Baku Azerbaidžānas Nacionālajā paklāju muzejā notika ICOM (Starptautiskās muzeju padomes) divu starptautisko komiteju rīkotā konference, kurā piedalījos un iepazinos ar muzeja direktori Širinu Melikovu. Un pēc konferences vienojāmies, ka Azerbaidžānas Nacionālais paklāju muzejs varētu šādu paklāju izgatavot.

 
ANPM, kurš izveidots 1967. gadā, var lepoties ar izcilu savākto paklāju kolekciju, ar rūpīgu pētniecisko darbu, un arī ar bagātīgu ekspozīciju. Muzejs īsteno arī aktīvu starptautisko sadarbību.

2021. gada augustā Azerbaidžānas paklāju muzeju direktore Širina Melikova piedalījās ar referātu par sava muzeja darbību Gulbenes novada vēstures un mākslas muzeja starptautiskajā mākslas festivālā “Divi Jūliji”. Pēc festivāla viņa apmeklēja arī Jāņa Akuratera muzeju Rīgā, un sarunas par paklāja izgatavošanu tika turpinātas. Ideja bija skaidra, bet bija nepieciešams finansējums. Un šogad Valsts Kultūrkapitāla fonds atbalstīja paklāja izgatavošanu. Paklāja izgatavošanas izmaksas ir 3000 eiro”.

Kā sākās vēsturiskā restaurācija?

Paklāja izgatavošanu kolēģi Azerbaidžānas Nacionālajā paklāju muzejā sāka ar vēsturisko fotoattēlos redzamā paklāja izpēti, apzinot šī paklāja iespējamos prototipus un iespējamo izcelsmi. No paklāju muzejam saņēmām viņu ekspertu izteiktos viedokļus par šo tēmu. Tā Azerbaidžānas Valsts Mākslas akadēmijas profesors Mamedhuseins Huseinovs apliecināja, ka šāda paklāja kompozīcija, kur lieli rombveida pakāpju medaljoni izvietoti uz centrālās ass un sānos ir pusmedaljoni, tautā tiek saukta par “ačma-jumma”. Un šādi paklāji tradicionāli tika austi Karabahā un tā apkaimēs, un parasti tam ir sarkans vai tumši zils fons.

Azerbaidžānas Nacionālā paklāju muzeja galvenais mākslinieks Tarjers Baširovs vēsta, ka “šādus paklājus auda Karabahas reģionā un pamatā – Sušā” un pēc kompozīcijas  tos sauca par “Ačma-jumma” vai “Djarjanur”. Un medaljona kompozīciju rotā galvenokārt ģeometriski ziedu attēlojumi un elementi, kas piederas paklājiem “Balig”. Ziedu attēlojums ir līdzīgs Karabahas reģiona paklājiem “Ņaļbjakihjuļ”, “Hanlig” un daļēji paklājiem “Hodža”.
 
Azerbaidžānas tautas mākslinieks Eldars Mikailzade savukārt piebilst, ka fotoattēlā redzamais paklājs tiek saukts par “Djarjanur”. Tos sauc arī par “ačma-jumma”, kas tulkojas kā “atvēršana un aizvēršana”, jo tāds ir vizuālais iespaids, ko rada ornamenta rombi. Taču nosaukums “ačma-jumma”, tiek izmantots tikai gadījumos, kad tas ir “kenare” – tas ir “sānu paklājs” no paklāju komplekta. Savukārt, ja tas ir liels paklājs, tad to parasti sauc “Djarjanur”. 

Pēc Latifa Kerimova savulaik pētītā, šis nosaukums nāk no Djarjaver ciema nosaukuma, ciema kas atrodas uz robežas ar Dienvidazerbaidžānu”. Eldars Mikailzade vēl piebilst, ka bija atsevišķi paklāju veidi, kurus auda tikai Azerbaidžānā un bija, kurus auda tikai Irānā, taču bija arī paklāji, kurus auda gan Tebrīzē, gan Karabahā un Širvānā. Un “Djarjanur” pieder pie šāda veida paklājiem. Bet vai to noauda Tebrīzē vai Sušā (un tos auda tieši Sušā), tie pieder pie azerbaidžāņa paklājiem.

Ceram, kad jau nākamgad šo noausto paklāju Akuratera muzeja apmeklētāji varēs redzēt dzejnieka kabinetā uz grīdas.

Šuša: Kalnu Karabahas karš un paklāji

Mākslinieciskā izpēte apstiprinājusi, ka estēta Jāņa Akuratera viesistabu reiz rotājis tradicionālais Karabahas paklājs, kas pieskaitāms “Šušas stilam”. Tomēr šodienas notikumu vērotājiem šie ģeogrāfiskie nosaukumi pirmām kārtām saistās ar azerbaidžāņu-armēņu konfliktiem un Kalnu Karabahas kariem, kuriem jau ir sena vēsture. Pie tam Šuša tiek dēvēta par Azerbaidžānas kultūras galvaspilsētu, jo šī pilsēta var lepoties ne tikai ar kareivīgiem džigitiem, bet arī izciliem kultūras sasniegumiem. Šušā ir radusies un attīstījusies mugama mūzika – unikāls azerbaidžāņu kultūras kanons, kā arī Šusa ir viens no azerbaidžāņu paklāju mākslas meistarcentriem. Tāpat Šušā arī sākušas darboties vienas no pirmajām azerbaidžāņu skolām.

Diemžēl Šušas gadījumā visspilgtāk pierādījies senā teiciena “Kad lielgabali runā, mūzas klusē” patiesība. Tā kā Kalnu Karabahā ir (nu jau jāsaka bija) ievērojams armēņu iedzīvotāju skaits, tad azerbaidžāņi un armēņi mūždien karojoši par Karabahas teritoriju. Un tas saistās ne tikai ar nesen īstenoto Azerbaidžānas militāro operāciju, kuras laikā tika likvidēta armēņu dibinātā separātiskā Arcahas republika.

Traģiski notikumi risinājās arī 1918. gadā, kad juka un bruka Krievijas impērija. Togad nodibinājās neatkarīga Latvijas valsts. Par neatkarīgām nācijām varēja kļūt arī armēņi un azerbaidžāņi, bet tā vietā, lai viņi karotu pret krievu imperiālismu un atbrīvotos no “cara tētiņa” ķetnām, viņi villojās savā starpā.

1918. gada maijā tika nodibināta Azerbaidžānas Demokrātiskā republika, kuras sastāvā ietilpa Kalnu Karabaha. Armēņi tam nepiekrita un nodibināja Karabahas nacionālo valdību. Ne viens, ne otrs valstiskais veidojums tā arī ilgi nespēja pastāvēt, un Kalnu Karabahu pievāca Padomju Savienība (pēdējās PSRS pastāvēšanas desmitgadēs tā bija Kalnu Karabahas autonomā republika Azerbaidžānas PSR sastāvā). Līdz ar PSRS sabrukumu armēņi un azerbaidžāņi atkal sākuši karot savā starpā, un tas turpinās joprojām.

Bet Šuša pasaulē ir ievērojama ne tikai ar to, ka tā mūsdienās ir militāro konfliktu centrā. Tā īpaši ievērojam kā tradicionālo azerbaidžāņu paklāju meistardarbnīca. Visā pasaulē ir pazīstami slavenie gadsimtiem ilgi ar rokām austie azerbaidžāņu vilnas paklāji, kas lieliski iederas ikvienā interjerā, tādējādi spilgti demonstrējot pagātnes un mūsdienu sinerģiju. Paklāja katru dzijas dzīparu iesien ar rokām, tā radot unikālu, izcilas kvalitātes paklāju. Paklāju aušana ir viena no atpazīstamākajām Azerbaidžānas tautas mākslas formām. Latvijā azerbaidžāņu paklāju mākslas popularizēšanā līderis ir Gulbenes novada vēstures un mākslas muzejs.