Iekšlietu ministrs necer, ka samazināsies nelegālo migrantu spiediens

Valdība deklarācijā ir apņēmusies palielināt sabiedriskās kārtības un drošības finansējumu 2,5% apmērā no iekšzemes kopproduktam (IKP) līdz 2026. gadam. Kad reāli iekšlietu dienestos strādājošie jutīs uzlabojumu savos maciņos?

Uzlabojumi ir plānoti jau nākamajā gadā. Protams, ka tie ir patālu no vēlamā, bet 27 miljoni eiro, kas ir paredzēti tieši darbinieku atalgojumam un ietver arī Tieslietu ministrijas pārziņā esošo Ieslodzījumu vietu pārvaldi, veido aptuveni 10% algas pielikumu. Papildus tam vairāk nekā 10 miljoni eiro ir iezīmēti, ņemot vērā robežapsardzības intensitāti. Arī pašlaik robežapsardzībā tiek maksāts par virsstundu darbu un tas ir plānots arī nākamgad. Šīs piemaksas ir ne tikai robežsargiem, bet arī Valsts policijas darbiniekiem, kas piedalās robežas uzraudzībā.

Ja runājam par atalgojuma pieaugumu, tad jau gatavojot 2025. gada budžetu, tiek domāts par vidējo termiņu līdz 2027. gadam. Līdzīgi kā ir pedagogu un medicīnas darbinieku atalgojuma celšanas grafiks, tādam jābūt arī iekšlietu nozarē. Ja valdība ir deklarējusi, ka iekšējā drošība ir tikpat svarīga kā ārējā drošība, tad tam ir jārod arī līdzekļi, citādi tas paliks tikai deklaratīvu paziņojumu veidā. Un atšķirības ir lielas. Piemēram, Valsts robežsardzes koledžā kadets, kurš sāk apmācības, uz rokas kā stipendiju saņem apmēram 450 eiro. Savukārt Nacionālajos bruņotajos spēkos (NBS) kadets saņem vismaz 1250 eiro. Atšķirība ir teju trīskārša, tādēļ runāt par vienlīdzīgu konkurenci, piesaistot jauniešus, kuri savu dzīvi vēlas saistīt ar drošības struktūrām, ir grūti un pat gandrīz neiespējami. Ja mēs gribam, lai mums ir glābēji, robežsargi, policisti un jaunieši izvēlētos šīs profesijas, ir skaidri jāparāda, ka atalgojums nozarē palielināsies. Algu celšanas grafiks ir skaidrs rīcības plāns.

Neaizpildīto štata vietu skaits visos dienestos pēdējos gados ir pieaudzis. Tostarp Latgales reģionā, kur iepriekš nekad nebija problēmu ar darbinieku piesaisti un reģiona vadība pat lūdza atļauju palielināt štata vietu skaitu. Tagad diemžēl arī Latgalē trūkst darbinieku. Tādēļ es personāla jautājumu redzu kā prioritāti. Kaut vai domājot par hibrīddraudiem no Baltkrievijas puses, neskatoties uz to, ka mēs būvējam un šogad pabeigsim žogu uz robežas, bez personāla iztikt nevar.

Ja līdz 2026. gadam viss izdodas kā iecerēts, situācija, kad iekšlietu dienestos netiek aizpildītas štata vietas, tiks novērsta, jeb ir jādara vēl kaut kas?

Ņemot vērā, ka līdz ar Valsts aizsardzības dienesta likuma ieviešanu mēs palielinām rezervistu soliņu, kas ir NBS rīcībā, tas, protams, ir izaicinājums. Taču es neredzu citu veidu, kā vien skaidru ceļa karti. Ja mēs to nedarām, tad tendence ies tikai negatīvajā virzienā. Ja skaidri tiks definēts algu celšanas grafiks, tad, iespējams, arī samazināsies to darbinieku skaits, kuri apsver domu mainīt vai atstāt dienestu iekšlietu struktūrās.

Vai ir skaidrs, kāds aptuveni atalgojuma pieaugums ir gaidāms 2026. gadā, salīdzinot ar tagadējo situāciju?

Vidējā termiņa budžets ir līdz 2027. gadam un es gribētu panākt, ka līdz šim gadam Valsts robežsardzes kadets saņem līdzvērtīgu stipendiju, kā pašlaik NBS kadets. Es neizslēdzu, ka arī armija atalgojumā var iet uz priekšu, bet tas jebkurā gadījumā būtu būtisks solis. Tālāk jau tas ietekmē visu atalgojuma trepi un visas dienesta kategorijas. Ja ekonomika attīstās saskaņā ar tagadējām prognozēm, tad pie nelielas stabilas inflācijas, atlīdzības pieaugums par 20-30% pilnīgi noteikti būs jūtams.

Arī tiem, kuriem tuvojas izdienas pensija, tā veidojas no piecu pēdējo gadu vidējās izpeļņas. Skaidrs, ka tad viņiem būtu pamats palikt dienestā, nevis tuvākajā laikā dienestu atstāt. Kas attiecas uz izdienas pabalstu, kas ir trīs gadu izpeļņas apmērā, es gribētu pateikt skaidru valdības vēstījumu, ka tas nav jāizmanto kā papildus aprēķins pie izdienas pensijas lieluma un jāatstāj dienests. Tieši pretēji! Atlīdzība turpinās augt un cilvēkiem ir jāpaliek dienestā.

Mūsdienās daudz ko var izdarīt arī ar tehnoloģiju palīdzību un vai ieguldījumi ir paredzēti arī šajā jomā, piemēram, daudz apspriestajā jautājumā par dažādo videonovērošanas sistēmu salāgojamību?

Pašlaik, pateicoties arī “Latvijas Valsts ceļiem”, ir projekti, kuros, izstrādājot atbilstošu programatūru, ir iecerēts saslēgt vienotā tīklā kameras. Te mēs, protams, runājam par ceļu satiksmes uzraudzību, bet ne tikai –, arī par iespēju potenciāli sekot meklēšanā esošu personu kustībai. Ja mēs atceramies, tad kādreiz bija tāda tendence, piemēram, ziņot par iespējamu kāda tirdzniecības centra spridzināšanu, kas tika darīts ar ļoti vienkāršām metodēm. Diemžēl nebija redzams, kur šīs personas pēc tam pārvietojas, lai viņas varētu aizturēt. Bez modernajām tehnoloģijām to izdarīt ir grūti.

Skaidrs, ka mums nebūs straujš finansējuma pieaugums, bet mēs jau šodien cenšamies darīt visu, lai kompensētu cilvēku trūkumu ar tehnoloģijām. Visi jaunie policijas transportlīdzekļi ir aprīkoti ar radariem un citām jaunākajām tehnoloģijām.

Kādreiz bija ideja par vienotu videonovērošanas tīklu, saslēdzot gan valsts, gan pašvaldību un privāto struktūru tīklus.

Es par to zinu, bet pašlaik tas nav reāli un fiziski izdarāms. Solis uz priekšu jau būs sadarbība ar “Latvijas valsts ceļiem”.

Mans personīgais viedoklis ir, ka videonovērošanas sistēmas nākotnē ir jāveido potenciāli savietojamas, lai apmaiņa ar datiem notiktu reālā laika režīmā. Tas būtu ideāli, bet līdz tam vēl ir pietiekami tāls ceļš ejams.

Piemēram, pašlaik lielākais kameru tīkls ir Rīgas pašvaldībai un tas nav savietots ar Valsts policijas sistēmām un policijai vajadzības gadījumā videomateriāli ir jāpieprasa.

Kādas ir ieceres satiksmes drošības uzlabošanā?

Mēs ejam sodu pastiprināšanas virzienā. Tās pašas “Latvijas valsts ceļu” videonovērošanas kameras, vidējā ātruma radari, droni, ko izmanto policija, jaunie policijas transportlīdzekļi, kuri ir aprīkoti ar tehnoloģijām, lai fiksētu gan ātrumu, gan agresīvu braukšanu, dod savu ieguldījumu. Taču statistika rāda, ka diemžēl ir pietiekami daudz personu, kas sēžas pie stūres reibumā. Ir pat tā, ka tikai tajā brīdī, kad tiek piemērots sods, viņi apzinās, ka ir nokļuvuši nopietnās problēmās, jo ir auto konfiskācija vai jāsedz auto vērtība, kā arī jāmaksā naudas sods, papildus tam vēl ir sabiedriskie darbi un liegums uz noteiktu laiku vadīt transporta līdzekli. Esmu dzirdējis, ka, to visu saliekot kopā, cilvēki nereti esot šokā. Tas tikai nozīmē, ka joprojām pietiekami aktīvi ir jāorganizē arī skaidrojošās kampaņas. Arī mūsu stāvlaukumi ir pilni ar konfiscētiem transporta līdzekļiem un tā ir zināma problēma, jo par valsts budžeta naudu jāuztur autostāvvietas, kurās līdz attiecīga lēmuma pieņemšanai mašīnas glabājas.

Tomēr pagaidām izskatās, ka sankciju pastiprināšana taustāmus rezultātus nav devusi, jo aizturēto dzērājšoferu skaits būtiski nemazinās.

Sodu pastiprināšanas ceļā jāturpina, manuprāt, kaut kādā brīdī tas tomēr iedarbosies. Otrs jautājums ir arī par sabiedrības spēju iedarboties uz personām, kuras sēžas pie stūres reibumā. Radiem, draugiem, paziņām, kuri to redz, tomēr arī vajadzētu būt morāli līdzatbildīgiem un censties to nepieļaut.

Ir priekšlikums, ka dzērājšoferu līdzbraucējus arī varētu sodīt. Kā vērtējat šādu iespēju?

Manā skatījumā tas tomēr būtu ļoti liels izaicinājums. Protams, ir gadījumi, kad tas, ka persona ir alkohola reibumā, ir ļoti labi redzams. Tomēr ir arī gadījumi, kad tas nav tik acīmredzami. Uzlikt līdzcilvēkiem policistu funkcijas, un likt savu kolēģi vai draugu pārbaudīt ar verificētu un kalibrētu alkometru, laikam nebūs iespējams. Es domāju, ka ir vērts arī papētīt to, cik gadījumos dzērājšoferi automašīnā aizturēšanas brīdī ir bijuši vieni paši un cik gadījumos ir bijuši līdzbraucēji.

Tātad jūsu skatījumā tā būtu morāla līdzatbildība, bet izkontrolēt to būtu grūti?

Jā, jo tad mēs līdzbraucējiem uzliekam jau gandrīz vai policijas funkciju. Pašlaik tas tomēr būtu pārmērīgi.

Kā jūs no reālo sodu piemērošanas viedokļa vērtējat Tieslietu ministrijā sagatavotos grozījumus Krimināllikumā, kas par traģiskas avārijas izraisīšanu alkohola reibumā nākotnē līdzās pamatsodam paredz obligāti noteikt arī nauda sodu, un tā amplitūda varētu būt no 6200 eiro līdz pat 3,1 miljonam eiro? Es pieļauju, ka pašlaik šādu maksimālo sodu reāli varētu piedzīt no reti kura pilsoņa.

Es teiktu, ka par šādiem nodarījumiem ar smagām sekām būtu jābūt skaidri paredzētam cietumsodam. Nesen arī bija spriedums par cietumsodu uz septiņiem gadiem autovadītājam, kurš reibumā nonāvēja cilvēku, kas pēc manām domām jau ir jūtams sods. Savukārt, ja runājam par naudas sodiem, tad tiem jābūt tādiem, lai cilvēks varētu tos arī reāli samaksāt. Mums jau ir uzkrātas diezgan nopietnas soda naudu summas, par kurām rēķini ir izrakstīti, bet tās nav samaksātas. Protams, ka tur ir arī redzama izvairīšanās, bet ir arī cilvēki, kuriem vienkārši nav iespēju samaksāt.

Man šajā ziņā simpatizē Somijas pieeja. Tur ir noteikti minimālie soda naudu apmēri, bet kaut vai par to pašu ātruma pārsniegšanu, nosakot soda naudu, tiek vērtēti konkrētās personas ienākumi, un ir gadījumi, kad miljonāriem par pārlieku ātru braukšanu ir noteikti arī simtos tūkstošu eiro mērāmi sodi. Es domāju, ka šis ir diskusijas vērts jautājums, jo pie mums arī ir šie gadījumi, kad vairākas reizes radari fiksē ātruma pārsniegšanu, tiek samaksāts sods un turpina braukt tāpat tālāk.

Tad jūsuprāt mums vajadzētu izvērtēt Somijas pieredzi?

Es domāju, ka par to būtu vērts diskutēt. Citādi ir šie gadījumi, kad turīgiem cilvēkiem tagadējās soda naudas pat varbūt neko daudz nenozīmē. Bet kādam mazkvalificētu darbu strādniekam, kuram ir atbilstoši ienākumi, nav jēgas izrakstīt sodu, kuru viņš tāpat nekad nevarēs samaksāt. Drīzāk varbūt ir vērts noteikt sodu, kas viņam ir sāpīgs, bet samaksājams.

Kādas prognozes ir par to, kā situācija uz Latvijas un Baltkrievijas robežas attīstīsies šoruden?

Uzreiz jāsaka, ka situācija izskatās nopietni. Statistika liecina, ka atturēto robežpārkāpēju skaits septembrī ir bijis dubultā pret augustu. Arī oktobra pirmajās dienās ir pārsniegti rekordi un robežu centās šķērsot vairāk nekā 200 personas. Es domāju, ka tuvākajā laikā nekas nemainīsies un mēs turpināsim strādāt pastiprinātā režīmā.

Jautājums ir, vai tendences mainīsies, kad iestāsies ziemai raksturīgi laika apstākļi. Taču jau pašlaik mēs redzam, ka šīs nelegālo migrantu grupas pietiekami mobili tiek pārvietotas gar robežu Baltkrievijas pusē. Ja viņi vienā vietā tiek atturēti no robežas šķērsošanas, un pēc tam samērā ātri parādās pie robežas citā vietā pēc trīs, četriem kilometriem, tad ir skaidrs, ka viņi šo posmu nav noskrējuši ar kājām, bet gan tiek pārvietoti. Vai to dara tikai kontrabandisti un Baltkrievijas robežsargi to vienkārši pieļauj, vai tas tiek darīts ar viņu atbalstu… Tāpat jau ir pietiekami liels gadījumu skaits ar žoga bojāšanu. Pēc LTV raidījuma “Aizliegtais paņēmiens” veiktā eksperimenta arī ir skaidrs, ka pārvadātāji ļoti labi orientējas mūsu likumdošanā.

Pašlaik Saeimā ir pieņemti un šomēnes stāsies spēkā likuma grozījumi, kas pastiprinās kriminālatbildību par nelegālas robežšķērsošanas atbalstīšanu, un manā skatījumā bargākas likuma normas ir pilnīgi pamatotas, jo līdz šim sodi ir bijuši ļoti maigi. Ja nemaldos, lielākais bija brīvības atņemšana līdz četriem mēnešiem. Protams, ka tas nav atbilstošs sods. Brīvības atņemšana uz laiku līdz trim gadiem, probācijas uzraudzība vai naudas sods parastos apstākļos, vai brīvības atņemšana no diviem līdz desmit gadiem, ja personas nelikumīga pārvietošana pāri valsts robežai izdarīta pastiprinātas robežapsardzības režīma laikā vai ārkārtējās situācijas laikā ir pilnībā pareizs Saeimas lēmums, īpaši hibrīdkara apstākļos.

Tad ir redzams, ka ir tādas konstantas grupas, kuras staigā gar robežu, ja vienu vai vairākas reizes tām neizdodas to šķērsot?

Jā, tā ir. Viņus attur un tad ir pilnīgi skaidrs, ka viņiem ierāda, uz kuru pusi iet tālāk un kur mēģināt atkal, norādotpat, kurā laikā un cikos.

Vai ziemā tomēr spiediens nevarētu mazināties tādēļ, ka būs grūtāk pārvietoties, būs auksts?

Pašlaik ir redzams, ka nelegālo imigrantu ceļš ved no Krievijas uz Baltkrieviju, kur tad savukārt ir spiediens uz robežu. Ja tas viss notiek ar valsts atbalstu, tad nebūt nav tā, ka viņi visu laiku pavada mežā zem egles. Ja notiek koordinēta sadarbība starp valsts struktūrām un kontrabandistiem, tas nozīmē, ka šīs grupas pārvietojas pietiekami komfortablos apstākļos. Piemēram, runa ir par palikšanu dienesta viesnīcās Baltkrievijā. Ja šiem cilvēkiem tiešām būtu ziemā jādzīvo mežā, tad, protams, ka iestātos robeža, līdz kurai viņi būtu gatavi šādos apstākļos tur atrasties. Bet ņemot vērā, ka tas ir hibrīdapdraudējums, es atturētos izteikt minējumu, ka ziemas apstākļos spiediens uz robežu samazināsies.

Ko pašlaik rāda riska izvērtējumi, cik liela ir iespēja, ka tieši tas pats var sākties arī no Krievijas puses, no Pleskavas apgabala?

Pašlaik ir redzams, ka šādas tendences nav. Bet es arī nevaru teikt, ka mēs to varam izslēgt.

Jums ir arī izskaidrojums, kādēļ Krievija formāli negrib “smērēt rokas” ar nelegālajiem imigrantiem?

Es pieļauju, ka, koncentrējot lielāku imigrantu skaitu vienā vietā, var izdarīt lielāku spiedienu. Tādēļ tiek mēģināts nodrošināt pietiekami lielu pārkāpēju skaitu, kas koncentrējas noteiktā robežas posmā, lai gan arī šis posms ir pietiekami garš. Latvijai ar Baltkrieviju tomēr ir 172 kilometrus gara robeža.

Pašlaik savas robežsargu vienības palīgā ir sūtījusi gan Igaunija, gan Lietuva. Jums ir sajūta, ka ir jālūdz vēl kāda palīdzība, tostarp no Eiropas Robežu un krasta apsardzes aģentūras “Frontex”?

Mūsu robežsargi pastāvīgi ir “Frontex” operācijās, savukārt “Frontex” nodrošina savu klātbūtni šeit un šajā ziņā mums ir līdzsvars.

Pašlaik mēs skatāmies uz NBS un Zemessardzes atbalstu. Tagad bija sadarbība mācību “Namejs” ietvaros, bet pēc manām domām ir būtiski turpināt praktisko sadarbību apmācībās arī rotācijas kārtībā. Manā skatījumā tas ir mūsu valsts drošībai nepieciešami, jo situācija ir izaicinoša. Kad es apmeklēju robežu un runāju ar Igaunijas puišiem, tad viņi teica, ka iepriekš nav sastapušies ar tādu personu skaitu, kas nelegāli mēģina šķērsot robežu, un, palīdzot mums, viņiem ir arī ļoti izcila iespēja gūt pieredzi, ko viņi noteikti pārņems.

Tādēļ es teikšu, ka vēl nav iestājusies situācija, lai mēs teiktu, ka galīgi netiekam galā, bet ļoti negribētos, ka samazinās NBS atbalsts.

Jums par to pašlaik ir iecerētas sarunas ar aizsardzības ministru, ar NBS vadību?

Es pilnīgi noteikti runāšu ar aizsardzības ministru. Arī viņš ir bijis uz robežas un arī viņš ir iestājies par iniciatīvu atbalstīt Valsts robežsardzi ar NBS spēkiem. Tādēļ es ceru, ka nekas nemainīsies. Arī, ja mēs skatāmies uz militāru apdraudējumu risku, tad Valsts robežsardze ir pirmā NBS rezerve. Attiecīgi, kur vēl labāk trenēt praktisku sadarbību, kā šādās situācijās.

Kādu mirkli šis jautājums ir pieklusis, bet noteikti, ka drīz atkal sāksies diskusija par to, ko darīt ar Krievijas pilsoņiem, kuri nekārto pastāvīgās uzturēšanās dokumentus un nevar nokārtot latviešu valodas pārbaudījumu. Likums paredz viņus izraidīt. Kā šis process notiks? Iepriekšējais iekšlietu ministrs teica, ka nevienu uz ielām netvarstīs un robežsardze nebrauks uz mājām un nevedīs uz robežu.

Manuprāt, normatīvajos dokumentos ir ļoti skaidri noteikta kārtība, kā jārīkojas. Ja likums ir pieņemts, tad Iekšlietu ministrija un atbildīgie dienesti sekos tam, kas ir noteikts likumā. Atkāpes no likuma nevar būt. Es pēc kāda laika no Pilsonības un migrācijas lietu pārvaldes lūgšu apkopojumu par situāciju, bet, ja kāds nav ticējis, ka šis likums darbosies, tad būs jāpieņem realitāte.

Tomēr liela daļa no šiem cilvēkiem ir seniori, kuri te ir dzīvojuši gadiem, viņu bērni ir Latvijas pilsoņi… Kā tas reāli notiks?

Procedūra paredz, ka ir 90 dienas, kurās var izbraukt brīvprātīgi. Es pieļauju, ka būs pietiekami daudz individuālu gadījumu, kad cilvēki sniegs savus skaidrojumus. Bet šajā gadījumā viņiem ar šiem skaidrojumiem Pilsonības un migrācijas lietu pārvaldē ir jāvēršas pašiem, nevis kāds viņiem skraidīs pakaļ un tos prasīs. Es pieļauju, ka būs arī tiesvedības. Tādēļ šī procesa vadība būs pietiekami sarežģīta. Bet jebkurā gadījumā es neredzu iespēju, kā Latvijā varētu palikt personas, kurām nebūs legāla uzturēšanās dokumenta.

Vienlaikus ir skaidrs, ka to izmantos arī Krievijas propaganda un būs žēlabaini TV sižeti par vecīšiem, kuri stāv uz robežas.

Saeima tikko apstiprināja jauno Nacionālās drošības koncepciju, kurā cita starpā iekļauta arī iecere atteikties no krievu valodas sabiedriskajos medijos no 2026.gada. Tieši par šo punktu izcēlās arī lielākais skandāls, jo to neatbalsta ne jaunā kultūras ministre, ne par to bija informēta un piekritusi Sabiedrisko elektronisko plašsaziņas līdzekļu padome, ne paši sabiedriskie mediji. Ko jūs tālāk darīsiet, jo formālais koncepcijas virzītājs ir Iekšlietu ministrija?

Formālais virzītājs ir valdība. Es vēlreiz gribētu uzsvērt, ka Iekšlietu ministrija ir platforma, kur savus priekšlikumus atbilstoši savai atbildības jomai ir iesniegušas atbildīgās ministrijas un Iekšletu ministrija tos apkopo. Tas, ar kuriem sociālajiem partneriem katra ministrija strādā, ir attiecīgās ministrijas atbildība. Šī koncepcija Saeimā ir apstiprināta un tā ir spēkā. Tālāk uz šīs koncepcijas pamata gada laikā taps Nacionālās drošības plāns un sekos konkrēti priekšlikumi rīcībai. Šajā koncepcijā ir virkne jomu, kas ir Iekšlietu ministrijas atbildībā, un mēs gatavosim priekšlikumus plānam, bet Kultūras ministrijai būs jāgatavo savi priekšlikumi. Kas notiks tālāk? Es vēlreiz gribu uzsvērt, ka koncepcija ir pieņemta un ir spēkā. Tā ir izskatīta visās atbildīgajās institūcijās un Saeimas lēmums bija arī gala lēmums.

Taču arī iepriekš ir bijušas atšķirības starp koncepcijā rakstīto un rīcības plānu.

Protams, ka koncepcija ir stratēģisks dokuments un tai nebūtu jāsatur liela detalizācija. Koncepcijā tiek apskatīti apdraudējuma virzieni, kuriem ir jārod atbilstoši pasākumi. Taču šajā gadījumā ir ieraksts arī ar konkrētu datumu.

Jūs arī esat saņēmis Latvijas Žurnālistu asociācijas pieprasījumu paskaidrot žurnālistu komunikācijas iespējamo izsekošanu ar spiegošanas programmatūras palīdzību. Esat jau atbildējis?

Ir sagatavota atbilde. Jebkuras operatīvās darbības, kuras Latvijas Republikas teritorijā notiek, izmantojot slēptās metodes, ir striktā uzraudzībā un var notikt tikai ar Augstākās tiesas tiesneša sankciju un prokuratūras uzraudzību atbilstoši Kriminālprocesa likumam un Operatīvās darbības likumam. Ja kādam vienkārši ienāk prātā kaut ko noklausīties, tad tas ir klajš likuma pārkāpums, un, ja tas notiek, tad ir jāvēršas prokuratūrā, lūdzot veikt pārbaudi. Visiem, kas piedalās šajā procesā, ir jāuzņemas atbildība un es to uztveru ļoti nopietni. Mēs atceramies, ka bija gadījums ar žurnālistes Ilzes Jaunalksnes telefonsarunu noklausīšanos, par ko attiecīgie darbinieki saņēma sodu. Es arī varu apliecināt, ka man ir nulle tolerances pret jebkādiem mēģinājumiem apiet likumu. Mēs dzīvojam demokrātiskā un tiesiskā valstī un jebkādi individuāli mēģinājumi iegūt informāciju no kāda žurnālista ir sodāmi.

Bet vai Valsts drošības dienesta rīcībā ir šī “Pegasus” programmatūra operatīvo darbību veikšanai?

Es nevaru komentēt, kādas tieši tehnoloģijas tiek izmantotas operatīvo darbību veikšanai. Tās netiek demonstrētas arī iekšlietu ministram un arī man ir zināma robeža, līdz kurai es drīkstu iepazīties ar operatīvās darbības lietām, kur nu vēl uzzināt par informatoriem utt.

Es vēlreiz gribu uzsvērt: tikai tad, ja persona tiek turēta aizdomās par noziedzīga nodarījuma izdarīšanu, var vērsties pie Augstākās tiesas tiesneša, lai iegūtu sankciju veikt jebkuras tālākās darbības. Vēl vairāk – pēc visiem precedentiem, kas ir bijuši tieši attiecībā pret žurnālistiem, šāda sankcija ir izvērtējama vēl rūpīgāk.

Bet kā ir ar pretizlūkošanu? Vai tur tomēr nav brīvība darboties?

Valters Mūrnieks beidzot ir atbrīvots no Iekšlietu ministrijas Iekšējās drošības biroja vadītāja amata. Iepriekšējais ministrs nolēma bez konkursa uz šo amatu virzīt Andreju Grišinu. Ko darīsiet jūs?

Ja juridiski precizējam, tad Valters Mūrnieks netika atbrīvots, bet, sasniedzot izdienas pensijas vecumu, viņam netika pagarināts dienesta darbības termiņš. Pašlaik strādā biroja vadītāja pienākumu izpildītājs Igors Jaunrodziņš.

Es varu pateikt, ka pašlaik ministrijai lielākais izaicinājums ir nākamā gada budžeta pieņemšana un Austrumu robeža. Budžeta pieņemšana ir prioritāte, jo tās gaitā mēs varam pacīnīties arī par papildus finansējumu iekšlietu sistēmai. Tādēļ pie jautājuma par Iekšējās drošības biroja vadību es pilnīgi noteikti ķeršos klāt pēc budžeta pieņemšanas. Es par Grišina kungu varu teikt tikai visu to labāko gan par sadarbību Zolitūdes traģēdijas izmeklēšanā, kurā viņš iznesa lielāko smagumu, gan par “Moneyval” prasību ieviešanu, gan Kriminālpolicijas reformēšanu. Tādēļ, kā jau teicu, pēc budžeta pieņemšanas informēšu par tālāko rīcību ar Iekšējās drošības biroju.

Taču 100% garantijas tam, ka Grišins tiks apstiprināts biroja vadītāja amatā, jūs nedodat?

100% garantiju šodien vispār nevar dot teju nekam, bet, kā jau es teicu, es Grišina kunga profesionalitāti vērtēju ļoti augstu. Es ļoti ceru, ka decembrī budžets jau būs pieņemts un tad šis jautājums secīgi tiks risināts.

Vai, esot amatā, jau esiet paspējis iekļaut melnajā sarakstā kādas personas? Ja jā, tad par ko?

Par ko, es neteikšu, bet, jā, esmu jau paspējis. Šis process nav apstājies.