Apsardzes nozarē notiks kompāniju apvienošanās un sinerģijas iespēju meklēšana

Kā jūs pašlaik raksturotu apsardzes pakalpojumu tirgu Latvijā?

Ja mēs skatāmies uz nozari kopumā, tad "stagnējošs" nav tas labākais vārds, bet tā atrodas "plato" stāvoklī.

Vēsturiski ir bijuši dažādi attīstības posmi, un katrs šai nozarei kaut ko ir devis. Ja skatāmies uz 30 gadu vēsturi, tad sākās viss ar trakajiem deviņdesmitajiem, kad nāca iekšā ārvalstu kapitāls, bankas pārdeva savus inkasācijas pakalpojumus un notika strauja augšupeja. Ja 1990.gadu beigās un 2000. gadu sākumā apsardze bija teju specvienību līmenī un to pieprasījums bija liels, ar katru nākamo gadu šī vajadzība mazinājās. 2009. un 2010. gadā finanšu krīzes laikā daudzi no apsardzes pakalpojumiem atteicās vai samazināja apsardzes līmeni. Faktiski kopš šī laika apsardze Latvijā arī ir saglabājusies vienkāršotā līmenī - pieprasījums pēc augstas klases apsardzes ir niecīgs un šodien pārsvarā tiek nodrošinātas tikai pamata vajadzības. Pandēmijas laiku savukārt raksturo gan strauji kāpumi, gan kritumi pieprasījumā pēc apsardzes pakalpojumiem. Frontes pirmajā līnijā nonāca mazumtirdzniecība, kur tieši apsargiem nācās veikt vakcinācijas sertifikātu kontroli un uzklausīt daudzās negācijas, kas šajā laikā bija. Faktiski šajā laikā arī nozari pameta daudzi darbinieki, jo tas viss izraisīja milzīgu pagurumu un izdegšanu.

Pašlaik atkal esam nonākuši jaunā realitātē un es nevaru teikt, ka šobrīd nozarē mēs varētu runāt par milzīgu attīstību, drīzāk gan par stagnāciju. Prognozēju, ka visdrīzāk notiks kompāniju apvienošanās un sinerģijas iespēju meklēšana. Izmaksas ir lielas, un neredzu, ka tādā situācijā, kā pašlaik, daudzas kompānijas varēs turpināt eksistēt.

Latvijā ir arī pietiekami daudz mazu apsardzes kompāniju, kuras faktiski strādā tikai ar dažiem klientiem. Tad, jūsuprāt, tām īsti nākotnes nav?

Lai sniegtu apsardzes pakalpojumus, ir jāsaņem licence. Fiziskas apsardzes pakalpojumu sniegšanai ir izsniegtas 184 licences. Ja mēs skatāmies uz šo kompāniju darbības apjomu, tad lielākoties tas ir neliels. Ikvienai kompānijai, lai ar šo biznesu nodarbotos, ir nepieciešamas arī pamata lietas, kuras rada izmaksas, un, šīm izmaksām gadu no gada augot, es neredzu, kā šo biznesu turpmāk varēs uzturēt. Tāpat 42 licences ir izsniegtas operatīvās vadības centru darbībai, kas nodarbojas ar drošības sistēmu signālu saņemšanu un apstrādi. Arī šāds skaits Latvijas tirgus izmēram nav racionāls. Šādi centri, lielākais, varētu būt 10.

Jūsu uzņēmums pēdējā laikā strauji paplašinās. Tas nozīmē, ka jūs būtu gatavi daļu šo kompāniju pārņemt? Un cik daudz uzņēmumu pašlaik ir, kurus ir vērts pārņemt?

Viena daļa uzņēmumu tiešām ir tādā stāvoklī, ka tur nav ko pārņemt. Ja mēs to salīdzinām ar celtniecību, tad ir ēkas, kuras lietderīgāk ir nojaukt nekā rekonstruēt. Tajā pašā laikā ir kompānijas, kurām loģiskāk būtu apvienoties. Ja skatāmies uz Igauniju, tad tur tirgū ir 3-4 kompānijas. Ir jāsaprot, ka apsardzes pakalpojumi ir regulēts bizness, to nevar eksportēt, piemēram, no Latvijas nodrošināt fizisko apsardzi Igaunijā vai Lietuvā, un tādēļ arī ir jārēķinās ar katras valsts tirgus izmēru.

Piemēram, arī Latvijā inkasācijas biznesā ir tikai divi spēlētāji. Jo pakalpojums ir sarežģītāks, jo mazāk uzņēmumu ir gatavi tā sniegšanā investēt un konkurēt. Savukārt, piemēram, māju un mazā biznesa apsardzība ir salīdzinoši vienkārša, tādēļ šajā sektorā kompāniju ir daudz un bieži vien to izaugsme beidzas pie dažu klientu iegūšanas. Taču, ja to grib darīt nopietni, tad, protams, tas prasa lielus resursus.

Tādēļ apvienošanās nozarei ir vitāli svarīga. Cik tas ātri notiks, jau savukārt ir atkarīgs gan no uzņēmumiem, gan tirgus.

Drošības nozares kompāniju asociācijas valdes priekšsēdētājs Arnis Vērzemnieks iepriekš mums minēja, ka viens no iemesliem lielajam apsardzes kompāniju skaitam Latvijā ir tas, ka publiskajos iepirkumos kā galvenais kritērijs nereti ir zemākā cena un lieliem uzņēmumiem bieži vien piedāvāt tādas cenas, kā var kāds mazs uzņēmums, nemaz nav interesanti. Ja tas nemainās, tad cik lielas izredzes ir tirgus konsolidācijai? Šādas mazas kompānijas iepirkumos iegūst dažus klientus un turpina eksistēt.

Jā, tā ir pēdējo gadu realitāte. Turklāt problēma jau nav uzņēmuma izmērā. Problēma ir tajā, vai šīs kompānijas maksā godīgi nodokļus, uz kuru rēķina nereti šīs zemākās cenas arī tiek panāktas. Lielākām kompānijām ir daudz grūtāk kaut ko nemaksāt un paslēpt. Savukārt mazākiem uzņēmumiem parasti ir dots daudz ilgāks laika posms, kamēr, piemēram, Valsts ieņēmumu dienests pamana, ka kaut kas nav kārtībā ar nomaksāto nodokļu apjomu. Turklāt teorētiski mazākām kompānijām izmaksu spiediens uz piedāvājamo cenu ir lielāks nekā vidējām un lielām.

Vienlaikus jaunais publisko iepirkumu likums nosaka, ka valsts un pašvaldību iepirkumos nedrīkst iegādāties pakalpojumus tikai par zemāko cenu. Tā vietā ir jāizvēlas saimnieciski izdevīgākā cena. Taču praksē ir redzams, ka aiz šīs saimnieciski izdevīgākās cenas tāpat klāt ir pierakstīts - zemākā cena.

Protams, ka publiskajos iepirkumos var paredzēt kvalitātes kritērijus un ir redzams, ka ir valsts un pašvaldību institūcijas, kuras par to domā. Taču ir arī daudzi, kas to nedara. Katram ir savi iemesli, katram ir savi budžeti. Vēl paradoksāli ir tas, ka eksistē kādas 30-40 iepirkumu formas. Pat elementāram iepirkumam par apsardzes pakalpojumiem var būt jāpievieno 100-150 lapas ar dažādām izziņām, lai gan tās visas ir no valsts reģistriem. Tas uzņēmējiem vienkārši paņem laiku un enerģiju. Savukārt privātie uzņēmumi savos iepirkumos tam visam pieiet daudz vienkāršāk, jo viņu mērķis ir izvēlēties labāko pakalpojumu, nevis saņemt daudz papīru. Rezultātā arī ir redzams, ka lielākās apsardzes pakalpojumu kompānijas - arī pēc nodokļu nomaksas - lielākoties strādā ar komercklientiem, jo viņiem arī daudz vairāk interesē korporatīvā un sociālā atbildība, lai izvēlētais partneris būtu jēdzīgs un būtu skaidrs, kas tiek saņemts par katru iztērēto eiro. Publiskā sektora attieksme ļoti bieži savukārt ir - sarīkojām iepirkumu, nopirkām un tagad divus trīs gadus ir miers. Kamēr nenotiks būtiskas izmaiņas attieksmē, tikmēr laikam nekas nemainīsies publiskajos iepirkumos.

Tādēļ, ja runājam par konsolidāciju, tad visdrīzāk tā notiks tajā tirgus segmentā, kas strādā ar privātajiem klientiem. Tajā tirgus segmentā, kurš orientējas uz valsts un pašvaldību iestādēm, visdrīzāk apsardzes uzņēmumi vēl ilgi kulsies tāpat kā līdz šim.

Tas ir paradokss, jo valsts un pašvaldību struktūras tiek uzturētas no nodokļu ieņēmumiem, un tieši tām vajadzētu ļoti rūpīgi sekot, lai publisko iepirkumu dalībnieki ir samaksājuši visus nodokļus.

To mums kā pilsoņiem apzināties ir diezgan briesmīgi. Turklāt paradoksāli ir tas, ka Latvijā pie viena galda būtu jāsēdina gan Valsts policija, gan Valsts ieņēmumu dienests, gan Valsts darba inspekcija, jo cik par šo jautājumu ir runāts, vienmēr ir atrunas - "šis jautājums nav pie mums", "par to atbild kāds cits" utt. Notiek riņķa dancis, un neviens šo problēmu līdz galam risināt nevēlas. Cilvēcīgi tas ir saprotams, bet apsardzes pakalpojumu nozarei tas rada lielu kaitējumu un velk uz leju.

Vai jums ir kaut vai teorētiskas aplēses, cik liela ir ēnu ekonomikas daļa Latvijas apsardzes biznesā?

Precīzu skaitli, protams, es nosaukt nevaru, bet tie varētu būt 30-40%. Tas ir milzīgs īpatsvars.

Kā līdz šādiem skaitļiem nonākam? Ja skatāmies uz fizisko apsardzi, tad konstantos apstākļos ir aptuveni skaidrs, cik uzņēmumam vajadzētu samaksāt sociālajā nodoklī. Ja uzņēmumiem ir apgrozījums "x" un nodokļos ir samaksāts "y", tad arī aptuveni kļūst skaidrs, kas notiek ar nozari kopumā. Protams, var diskutēt par to, ka kāds uzņēmums vairāk izmanto tehnoloģijas un tādēļ ir mazāk darbinieku u.tml. Bet šie 30% ēnu ekonomikā atrodas pilnīgi noteikti. Par 40% tad var diskutēt. Tā ir milzīga masa.

Latvijā tiek ieviests Apsardzes darbības reģistrs, kurā būs pieejams daudz vairāk datu par licencētajām apsardzes kompānijām. Vai, jūsuprāt, tas palīdzēs risināt problēmas nozarē?

Tas būs palīgs. Taču pēc savas būtības tas ir reģistrs, un, lai tas kaut ko mainītu, ar to ir jāstrādā un tas ir jāizmanto. Jautājums ir tas pats vecais, kurš ar to strādās? Jaunajā reģistrā būs pieejams kompāniju klientu skaits, reģistrēto transporta vienību skaits, darbinieku skaits. Tas ir instruments, un katrs rīks palīdz. Katra šāda lieta samazina vēlmi darboties ēnu ekonomikā. Ja kāds grib zagt kaimiņa ābolus, tad sēta un suns šo procesu padara daudz bailīgāku nekā tad, ja sētas un suņa nav.

Tomēr to pašu iepirkumu gadījumā tāpat daudz būs atkarīgs no pasūtītāja. Viņš var paskatīties šajā reģistrā un uzdot sev jautājumu, kā kompānija ar trīs darbiniekiem un vienu automašīnu taisās nodrošināt liela objekta apsardzi, bet var arī šajā reģistrā neskatīties un šo jautājumu sev neuzdot.

Tieši tā. Piemēram, privātie uzņēmumi, izvēloties apsardzes pakalpojumu sniedzējus, to dara jau pašlaik, un tur tāda klaja mānīšanās vai mārketings nestrādā, ja strādā, tad tikai īstermiņā. Taču, kas attiecas uz publisko iepirkumu izsludinātājiem - jautājums ir, vai šo reģistru izmantos un vai izmantos pietiekami?

Pašlaik arī reģistrs ir aizpildīts par aptuveni trešdaļu un ir jāgaida, kad pārvaldošā iestāde paziņos, ka tas ir darba gatavībā.

Kā apsardzes nozari ir ietekmējusi inflācija, un vai tiek palielinātas pakalpojumu cenas?

Lielāko apjomu nozarē veido fiziskā apsardze. Aptuveni 80% izmaksu veido darbaspēks, un izmaksu bāze sākas ar minimālo algu. Pērn atalgojuma pieaugums bija tuvu pie 30%, un skaidrs, ka tas pēc kovida bija liels izaicinājums. Tāpat izmaksas, protams, ietekmē komunālo pakalpojumu rēķini, degvielas cenas utt. Tādēļ skaidrs, ka apsardzes kompānijas gāja uz cenu pacelšanu. Cits jautājums ir, cik daudz klientu tam piekrita. Kāds klients vispār atteicās no apsardzes, kāds samazināja apjomus.

Kas mūs sagaida nākotnē? No 2024. gada 1. janvāra ir gaidāms nākamais minimālās algas pieaugums, kas bāzes atalgojuma apmēru palielinās par kādiem 15%. Tas atkal radīs spiedienu uz cenu celšanu, jo jau pagājušā gada pārskatos ir redzams, ka lielākā daļa apsardzes kompāniju strādā vai nu pa nullēm, vai ar mīnusiem. Tādēļ manis iepriekš pieminētā apvienošanās un sinerģiju meklēšana ir neizbēgama. Cenu kāpumam ir jābūt, jo bez tā apsardzes kompānijas neizdzīvos. Savukārt nākamais jautājums ir klientu kapacitāte un maksātspēja. Taču, ja mēs atkal salīdzināmies ar kaimiņiem un viņu cenām tehniskajai un fiziskajai apsardzei, tad tās ir par 30-40% augstākas, lai gan pakalpojumi ir salīdzināmi un nav tā, ka viņu sniegtie pakalpojumi būtu daudz inovatīvāki. Atšķirība ir tajā, ka darbinieki saņem vairāk. Tādēļ ir redzams, ka šis ceļš ir neizbēgams - apsardze kļūs dārgāka.

Cik Latvijā būtu optimāls apsardzes kompāniju skaits? Cik tirgus ir liels?

Tas droši vien izklausīsies traki, bet es teiktu, ka divi trīs uzņēmumi. Ja mēs skatāmies uz inkasācijas pakalpojumiem, tad Latvijā strādā divas kompānijas, un konkurence starp tām ir tik sīva, ka par monopolstāvokli galīgi nevar runāt. Pie tiem apjomiem, kas ir Latvijā, tiešām pietiek ar divām trīs kompānijām, pretējā gadījumā šis bizness būs vienkārši lēni mirstošs un nebūs interesants ne investoriem, ne labiem šīs nozares speciālistiem. Šis pakalpojums, protams, ir nepieciešams, bet, ja tas tiek nonivelēts līdz stāvoklim, ka tas ir lēts un vienkāršs, tad nevar gribēt arī neko daudz no tā sagaidīt.

Turklāt, ja mēs nozari atstājam brīvajā kritienā, tad ko mēs varam sagaidīt nākotnē? Pašlaik jau 30% šī biznesa atrodas ēnu ekonomikas zonā, nākotnē tas var būt vēl vairāk. Nozare ir regulēta, tādēļ arī valsts pusei būtu vairāk jātur roka uz pulsa. Var jau domāt, ka tirgus pats visu sakārtos, un bieži tā arī notiek, bet regulētajās nozarēs prasītos arī lielāka regulējošo struktūru iesaiste.

Cik liela tirgus daļa Latvijā pašlaik ir pašam "Forus Security"?

Mēs pašlaik pēc izmēra esam aptuveni piektie lielākie tirgū. Lai gan to, protams, ir visai grūti pateikt, jo Latvijā par kopējo nozares apmēru trūkst datu. Piemēram, licences ir arī "Starptautiskajai lidostai "Rīga"" vai UPB. Visdrīzāk viņu kopējā biznesa apjomā apsardzes darbības daļa ir mikroskopiska, bet līdz ar to tīrus datus par nozares apjomu ir grūti nosaukt. Mēs paši gada apgrozījumu nozarē lēšam ap 100 miljoniem eiro gadā.

Igaunijā mēs esam otrs lielākais spēlētājs. Skaidrs, ka mēs esam ambiciozi un tuvāko gadu laikā vēlamies būt starp lielākajiem trīs spēlētājiem arī Latvijā.

Jūs savu izaugsmi redzat caur organisku attīstību vai esat gatavi pārpirkt citus uzņēmumus un augt šādā veidā?

Mēs skatāmies uz abiem virzieniem. Dabīgā izaugsme notiek caur ikdienas darbu, bet, kā jau es minēju, arī kompāniju apvienošanās ir neizbēgama, un mēs esam atvērti sarunām ar potenciāliem partneriem. Piemēram, līdz ar kompānijas "Securitas" iegādi mēs atgriezāmies Latvijas tirgū, kā arī stiprinājām savas pozīcijas Igaunijas tirgū.

Pašlaik ļoti strauji attīstās dažādi tehnoloģiskie risinājumi un mākslīgais intelekts. Kāda šajā kontekstā ir apsardzes nākotne? Vai mēs maz vairs kaut kur redzēsim apsargus?

Es domāju, ka cilvēkiem apsardzē arvien vairāk būs konsultatīva un atbalstoša funkcija, lai gan ik pa laikam vajadzēs arī fizisku spēku.

Savukārt, ja runājam par mākslīgo intelektu, tad Eiropas Savienībā tā izmantošana ir pamatīgi regulēta. To ļoti veiksmīgi varētu izmantot arī šodien, bet, piemēram, ir liegta seju atpazīšanas programmu izmantošana. Tādēļ tās, piemēram, nevar lietot meklēšanā izsludinātu personu identificēšanai. Mēs zinām, ka Ķīna to izmanto arī savas sabiedrības kontrolei, Eiropā tas nav pieņemami.

Savukārt tas, uz ko nozare ļoti izteikti virzās nu jau vairākus gadus, ir attālinātie kontroles risinājumi. Visvienkāršākais no tiem - videokameras dod signālu operatoram, ja to redzeslokā notiek kādas definētas darbības, piemēram, uzņēmuma teritorijā nakts laikā parādās kāds cilvēks. Līdz ar to šī sistēma atšķirībā no signalizācijas dod signālu nevis tikai tad, kad tiek uzlauztas durvis, bet jau tad, kad kāds parādās teritorijā. Tāpat uzņēmumos, kuros ir maiņu darbs, sistēma var saprast, vai konkrētais darbinieks ir ieradies viņam paredzētajā laikā un vai viņš ir jāielaiž. Šie attālinātie kontroles risinājumi attīstās arvien vairāk, kļūs arvien pieejamāki un precīzāki savā darbībā.

Vai jaunākās tehnoloģijas arvien vairāk sāk izmantot arī pretējā puse - zagļi?

Ļoti izteikti tiek izmantoti droni. Īpaši pēdējā laikā ir redzams, ka no kaimiņvalstīm ierodas "viesstrādnieki", kuri apzog mājsaimniecības un mazos uzņēmumus, kuros nav fiziskās apsardzes. Viņi no sākuma ar droniem izpēta, vai konkrētajā mājsaimniecībā ir kaut kas interesants - vai pa teritoriju pārvietojas zāles pļāvējs robots, vai ārā ir kāds motocikls, velosipēds, kad saimnieki parasti nav mājās. Nākamā "brigāde" jau brauc ar busiņu, paņem visu noskatīto un brauc tālāk. Taču es nevarētu teikt, ka šī zagļu grupa izmantotu kādas ļoti advancētas tehnoloģijas, piemēram, censtos atslēgt signalizācijas sistēmas. Var teikt, ka viņi ir iesprūduši deviņdesmitajos un pārsvarā durvis mēģina atvērt ar lauzni vai izsist logu.

Savukārt tie noziedznieki, kas ir advancētāki un strādā ar tehnoloģijām, iet citos virzienos - tie ir finanšu noziegumi un krāpniecība. Ja runājam par fiziskām zādzībām, tad jaunās tehnoloģijas ienāk auto zādzību jomā attiecībā uz jaunajām bezkontakta automašīnām. Teorētiski viņi savas prasmes varētu piemērot arī zādzībās no mājokļiem, tomēr parasti tas tā nenotiek, jo jauna automašīna ir daudz vairāk vērta nekā zāles pļāvējs vai televizors, ko var iegūt, apzogot mājokļus.

Vai jūs redzat arī tipiskās kļūdas, ko savā drošībā pieļauj uzņēmumi un mājsaimniecības?

Uzņēmumu gadījumā tipiskā problēma ir tā, ka tie neapzinās savus riskus un vēršanās pie apsardzes kompānijas notiek jau tad, kad kaut kas ir noticis. Uzņēmēji dažkārt domā tikai par savu biznesu, bet neapzinās, kas ir viņu vērtības un kā tās pasargāt. Tieši tādēļ viens no pakalpojumiem ir drošības risku audits.

Tas pats ir vērojams mājsaimniecību segmentā, jo dažkārt cilvēki uzskata, ka vērtīgākais ir, piemēram, glezna, bet nepadomā, ka patiesībā vērtīgākais ir ģimene, un attiecīgi bieži vien nav skaidrs, kas ir galvenais, ko cilvēks grib pasargāt. Tāpat ir jādomā par to, kādu informāciju un kam mēs atklājam. Tajā pašā piemērā ar gleznu, ja tu to pats visu laiku liec sociālajos tīklos, tad tas ir tikai laika jautājums, kad par to ieinteresēsies arī zagļi. Cilvēki dažkārt pārlieku lielās ar to, kas viņiem ir. Dažkārt cilvēki pat rāda vairāk, nekā viņiem ir īstenībā. Tad ir gadījumi, ka notiek ielaušanās, visa māja ir izvandīta, kaut kas ir meklēts, lai gan patiesībā mājā nekā īpaša nemaz nav bijis. Tie, kas ielaužas, pārsvarā to nedara uz dullo, bet gan ar nolūku. Tā visa ir risku neapzināšanās un neizvērtēšana.