Vienīgais latviešu amatierteātris Vācijā pošas uz festivālu Sanfrancisko

“Ezīši” var visu – ja vajag, kļūst arī par zaķiem un govīm, dienas laikā uzrakstīt lugu, uzfilcēt grāmatu skapi, bet galvenokārt, protams, spēlēt un spēlēties no visas sirds.

“Viņi ir talantīgāki, nekā paši domā!” par saviem aktieriem reiz teica režisore Laura Ritenberga-Kindere (Laura Ritenberga-Kinder). Ikdienā viņa strādā par zvērinātu tulci un tulkotāju un vada arī pasākumus vairākās valodās, bet jau sesto sezonu regulāri mēro 600 kilometrus no savas mītnesvietas Augsburgas, lai darbotos ar “Ezīšiem” Latviešu centrā Minsterē.

“Ezīši” piedzima visai spontāni. Kādu dienu Laurai zvanīja krustmāte, kura tolaik Minsterē diriģēja kori. Vienā trako ideju dullumā esot pieteikušies amatierteātru festivālam “Laipa”, kas 2018. gadā notika Briselē. Viss jau būtu labi, tikai… Tobrīd nebija ne trupas, ne lugas, ne režisora, bet festivāls jau pēc četriem mēnešiem! “Viņa nopūtās – laikam jau tomēr dalība būšot jāatsaka. Es teicu – aizbraukšu un izdarīšu! Ar vilcienu devos uz Minsteri, ceļš ilgs, un braucot uzrakstīju viencēliena lugu. “Laipā” startējām ar labiem panākumiem!” atceras Laura.

Caks! un bija

Iepriekš visu mūžu teātris bijis klātesošs jau no bērnības – Laura augusi izcilās aktrises un režisores Dzidras Ritenbergas ģimenē, Laura ir viņas brāļa mazmeita un krustmeita Dz. Ritenbergas meitai. Jau vidusskolas laikā viņa piedalījās bērnu vasaras teātra nometnē; absolvējot masu pasākumu režisoru kursu, pārņēmusi mazo grupiņu vadību. Savukārt, studējot augstskolā, Laura vadīja savu teātra studiju “Asara”. Pārceļoties uz Vāciju, vairākus gadus gan bijusi teātra pauze un sirds jau ilgojusies, tāpēc minsteriešu ideja nāca īstajā brīdī.

Trakais kovidlaiks, lai gan liedza tikties klātienē, trupai tomēr bijis visai ražīgs – visi izmantojuši virtuāli piedāvātās apmācību iespējas un piedalījušies arī virtuālajos pasākumos.

Pēc tam licies – gribas kaut ko vieglu, un Oslo “Laipai” tapa iestudējums “Iedvesma” pēc Ritas Missūnes lugas “Mūzas lidojums” motīviem. Amatierteātru specifika jau ir tāda, ka lugas bieži vien nākas pielāgot iespējām un esošajam trupas sastāvam, tāpēc režisoriem jābūt visai radošiem visās jomās. Luga vēsta par kora dāmām, kurām ir jāorganizē kora jubileja, bet beigās izrādās, ka viņām ir viena vienīga interese – vienīgais vīriešu kārtas kaimiņš, kas dzīvo stāvu zemāk. 

“Tā bija ļoti interesanta pieredze,  manuprāt, pirmais kopprojekts, kurā “eži” sajutās kā tiešām vienota mākslinieciska kopa,” atceras Laura. “Protams, tas ir jebkura kolektīva mērķis. Mums vienkārši trāpījās foršs materiāls, visi bija noilgojušies pēc skatuves. Izrāde sanāca forša ne vien sev, bet arī publikai – jo reizēm ir tādas izrādes, kur aktieriem ir jautri, bet nevienam citam nav…”

Goda eži, viesu eži un klavieru eži

Šobrīd pamattrupā ir astoņi pieaugušie un divi bērni, kuri piedalās pēc nepieciešamības: “Atkarībā no materiāla meklējam palīdzību no malas, cilvēki sabrauc no dažādām Vācijas malām. Mums ir goda eži, ārštata eži, viesu eži, klavieru eži, dziedošie eži. Un ir brīnišķīga sajūta, ka ir tāda kā liela pūralāde, kur vienmēr kas vērtīgs atrodas, kad vajag,” aizkustināta saka režisora.

“Eži” tikuši arī pie vēl kāda brīnišķīga ieguvuma – mākslinieces, kas veido dekorācijas, un nu arī piedalās kā aktrise. “Uz Oslo “Laipu” braucot, mums bija tikai mūsu koferi. Bet izrādē bija aina ar dzīvojamo istabu un grāmatu skapi. Piezvanīju Andrai un teicu – klau, vajadzētu vienai padzīvojušai dāmai uztaisīt dzīvojamo istabu, un man ļoti vajadzētu aizslietni, aiz kura ir pods, un man vajadzētu grāmatu skapi, bet tā, lai es to visu var salocīt un ielikt lielajā koferī! Bija klusums, bet pēc divām dienām viņa man piezvanīja un teica: “To grāmatu skapi es tev uzfilcēšu!” Un radīja brīnišķīgas dekorācijas!”

Spēlēt bērniem nav bērnu spēle

Šai sezonai plāni ir lieli. Pērn atklājuši, ka var paralēli uzturēt trīs izrādes, šosezon “Ezīši” turpina tādā pašā dinamikā. Uz Sanfrancisko, kas tomēr ir tāls un dārgs ceļojums, trupa dosies mazajā sastāvā, speciāli kuram Laura uzrakstījusi nelielu ludziņu "Leģenda par latvieti jeb ar dievu roku" – par to, kāpēc latviešu dievības radīja latvieti tādu, kāds viņš ir, un kāpēc beigās sanāca tā, kā mums ir. Lugā izskanēs arī gan leģendas, gan spēka dziesmas.

“Ezīši” pieķērušies arī jaunam izaicinājumam – lugai bērniem. “Jūnijā pie apaļā galda, kā ierasts, izrunājām vēlmes un plānus. Meklējot vietnē lugas.lv materiālus iestudējumiem, netīšām nospiedu sadaļu “Lugas bērniem”, sāku skatīties un man ļoti iepatikās Ināras Šteinbergas ludziņa “Maināmies!” par zaķīti Pūciņu, kas no visiem zvēriem mainīja visu ko. Luga likās ļoti amizanta un modernajam bērnam viegli saprotama. Kad šo ideju cēlu galdā, man gan nebija pārliecības, ka trupa pieņems, un tas ir normāli, daudzi nav gatavi spēlēt bērniem, jo tas prasa tādu patiesības līmeni, kam daudzi nav gatavi. Nav nekā sarežģītāka kā nospēlēt labu komēdiju, bet nospēlēt bērniem arī nav trīs grašu lieta. Bija sākumā skaļi neizteikta skepse, bet beigās visi pieķērās šai domai un pēc tam tā aizrāvās! Otrajā mēģinājumā visi kopā pat uzrakstījām tituldziesmu.”

“Ezīši” ļoti cer arī paspēt līdz februārim iestudēt lugu Lielvārdē notiekošajam festivālam, kas veltīts ražīgajam un ievērojamam dramaturgam Gunāram Priedem. Tā arī būs pirmā reize, kad “Ezīši” ar izrādi viesosies Latvijā, kaut draugi, citas kopas, tur ir, un bijuši arī ciemos Minsterē.

Jokus saprot dažādi

Šķiet, amatierteātru trupas, īpaši ārvalstīs, ir pašdarbnieku kopas, kurām ar publikas piesaisti ir vissarežģītāk. Režisore gan smejas – nav nācies saskarties ar situāciju, kad zālē sēž viens cilvēks: “Protams, ka publika ir svarīga. Kāpēc mēs iestudējām komēdiju – ne jau, lai paši uz skatuves smietos, mēs gribam dzirdēt, vai mums sanāca vai nesanāca, un tam ir vismaz divi cilvēki zālē vajadzīgi, vēlams, trīs, lai mazliet atskan. Bet nu tā, ka zālē būtu viens cilvēks, tā mums nav gadījies!

Primāri mēs spēlējam sev, bet ne tikai sev. Kad varēšana aug, gribas sevi parādīt arī citiem. Un tad, kad mums nāca šī iekšējā apjausma, sāka nākt arī uzaicinājumi, esam bijuši vairākos latviešu centros un pasākumos ar savām izrādēm. Meklējam visādus variantus, piemēram, “Latvietis parastais" bija skeču izrāde, ar vārdiem un lietām, kuras var saprast, neatkarīgi no tā, kur un kas tu esi. Līdz ar to arī cittautieši (un daudziem laulātie draugi ir citas tautības) arī var saprast, kas tur notiek. Arī latviešu diasporas kopienas ir ļoti dažādas. Kad braucām un rādījām dažādās Vācijas vietās "Latvieti parasto", mums bija atklājums, ka 400 km tālāk publika smejas pilnīgi citās vietās. Un arī caur to mēs augam, vairs nestāvam uz skatuves gaidot, ka šajā vietā noteikti iesmiesies. Aug psiholoģiskā noturība, tāpat kā ar pieredzi aug improvizācijas māksla neparedzētos gadījumos un “brīvi jušanās”, kad aktieri ne tikai spēlē, bet spēlējas. Arī tā ir izaugsme.” 

Mozaīkas gabaliņi

Tāpat kā publika, arī latviešu diasporas teātri ir ļoti atšķirīgi, katram ir savs, pilnīgi citāds rokraksts, maniere, grupas mentalitāte. Visi ir tik dažādi, ka par kaut kādu konkurenci nav ne runas. Laurai tieši šī dažādība liekas visaizraujošākais moments: “Katrs iedvesmo, no katra varam kaut ko pasmelties! Man, piemēram, ļoti patīk netradicionālā pieeja, ar kādu strādā Sanfrancisko Jaunais teātris, man patīk tas, ka viņi ir tik ļoti brīvi. Redzot viņus, es domāju – redz, amatieris atļaujas un amatierim sanāk! Pēc iekšējās, savstarpējās sadarbības, attieksmes gan pret skatuvi, gan vienam pret otru man ļoti simpātisks liekas Sirsnīgais Briseles latviešu teātris, tas, manuprāt, ir paraugs būšanai kopā uz skatuves. Bet tie ir tikai piemēri, jo katram piemīt kas īpašs. Tie ir kā mozaīkas gabaliņi – katrs ir raibs, citāds un interesants pats par sevi, bet, salikti kopā, tie veido vienotu attēlu. Un tas ļoti iedvesmojošais ir redzēt šo bildi kopumā.”

Sasaistē ar vēsturi

“Ezīši” nav radušies gluži tukšā vietā. Minsteres latviešu ģimnāzijas laikos te darbojās teātra pulciņš vai teātra ansamblis, kā to dažkārt dēvēja. Jāpiebilst, ka ģimnāzijai bija laba sadarbība arī ar Minsteres teātri. Vācu valodas stundās ģimnāzisti lasīja lugas, viņiem bija ļauts apmeklēt mēģinājumus un pirmizrādes. Starp citu, Minsteres jaunajā vācu teātrī gadiem strādāja vairāki latvieši un baltvācieši no Rīgas., gan viena arī kā režisora palīdze praksē, bet ar piedāvājumu tur palikt. Ruta Gerke 1976. gadā pat tika izsludināta par sezonas ievērojamāko mākslinieci. Vēlākajos gados Latviešu centrā Minsterē gan nedarbojās pastāvīga amatieru trupa, bet dažādas skatuviskas norises gan turpinājās.

“Ezīšu” trupas aktieris Arnis Drille  izstudējis jurisprudenci vācu augstskolā un ir zvērināts advokāts Vācijā, bet paralēli tam – ļoti aktīvs sabiedriskajā darbā un dažādās skatuves mākslās. 1996. gadā, pateicoties kādam avīzes izgriezumam un vācu valodas skolotājai, liktenis viņu atveda uz Minsteres latviešu ģimnāziju. Kopš tā brīža visa viņa dzīve bijusi un joprojām ir saistīta ar šo namu visās jomās – gan profesionālajā (jo biroju īrē centra telpās), gan sabiedriskajā (darbojas LCM un Latviešu kopībā Vācijā), gan  ģimenes (Arņa dzīvesbiedre Inese savulaik bija Minsteres deju kopas “MiLaDeKo” vadītāja). Un arī brīvais laiks lielā mērā paiet te – dejojot, vadot pasākumus, spēlējot. Par centru un namu viņš saka – tas ir burvīgs mantojums, ko ir atstājuši “vecie trimdīši”, kā jaunie mīļi mēdz dēvēt pirmās trimdas pārstāvjus: “Kaut kas īpašs notiek tikai tad, ja ir cilvēki, kas kaut ko īpašu izdara. Latviskumu jau var saglabāt jebkādā veidā. Ir daudz vietu, kur ir ļoti aktīvas latviešu kopienas bez savas pastāvīgas mājvietas. Bet es teiktu – tas, ka šī ēka ir, ir ļoti noderīgi un daudzējādā jomā palīdz. Ēka ir zelta vērta, jo te ir iespējas gan saglabāt kultūrvēsturiskās vērtības, gan izvērsties – svinēt svētkus, mācīties, sanākt kopā, darboties pašdarbības kopās. Te ir pamatīgs arhīvs, uz kuru nu dodas arī zinātnieki no Latvijas un centīgi pēta. Te var gluži taustāmi sajust arī trimdas rakstnieku klātbūtni.”

Toreiz ģimnāzisti dzīvoja uz vietas, skolas internātā, un brīvajā laikā varēja izmantot visas iespējas, ko sniedza centrs, visas telpas: “Un tad parasti vienmēr kāds kaut ko izdomāja, parasti jau kādam pasākumam, teiksim, kādu uzvedumu. Bija arī tādi "Talantu un beztalantu vakari, kur visu ko rādījām un darījām. Konstanta dramatiskā pulciņa nebija, spēlējām, darbojāmies vienkārši sava prieka pēc un pēc nepieciešamības.”

Katra loma ir darbs ar sevi

Arī Arni ar skatuvi saista ciešas saites jau kopš bērnības, kas pagāja kultūras namā: “Gan Babītes vidusskolā, kur mācījos, gan Piņķos, kur dzīvoju, bija izteikta kultūras dzīve, mums bija liels kultūras nams. Kultūras nama teātrī piedalījos jau no agras bērnības. Vadīju arī pasākumus, atcerieties, bija tādi pasākumi, kur stāv uz skatuves maza meitenīte un mazs puisītis, un es tad nu biju tas puisītis.” Jaunos censoņus dīdījusi profesionāla režisore, kas mācīju visu, kas piederējās pie teātra mākslas. Aktieri spēlēja etīdes, skečus, trenēja balsi, izrunu, kustības.  

Kopš ģimnāzijas slēgšanas 1998. gadā gan bija jāgaida visai ilgi, veseli 20 gadi, līdz te sāka rosīties “Ezīši”. Arnis domā – viss notiek īstajā laikā, kad satiekas īstie cilvēki: “Līdz tam varbūt cilvēkiem nebija izveidojusies pašizpratne par to, ka uz āru var iet un rādīt, un organizēties. Nebija entuziastu. Kaut arī notika viss kaut kas, tomēr nebija neviena, kas teiktu - ei, man te baigi gribas izveidot vienu teātra trupu un to vadīt regulāri! Tad sakrita zvaigznes un parādījās Laura. Cepuri nost, jo kādam jau tā vadīšana ir jāuzņemas, gribētāji piedalīties, līdzi iet vienmēr atradīsies, bet kādam jāuzņemas iniciatīva, atbildība.”