Latvieši atgriežas no Zālamana salām ar jauniem atklājumiem
Eiropieši šajā tālajā pasaules nostūrī Klusajā okeānā savas kājas spēra 16. gadsimtā, un atklājumi šeit aizvien turpinās, turklāt visnotaļ ievērojamu pienesumu eksotiskās dabas izpētē devuši Latvijas zinātnieki.
Daugavpils universitātes, Nacionālā dabas muzeja un biedrības Zaļā upe pētnieki Kristīne Greķe, Mārtiņš Kalniņš un Dmitrijs Teļnovs šovasar pavadīja gandrīz mēnesi ekspedīcijā Zālamana salās. To organizēja Londonas Dabas vēstures muzejs, un galvenais mērķis bija ievākt datus vaboļu, spāru, gliemju un citu bezmugurkaulnieku materiālu tālākai izpētei laboratorijas apstākļos un uzglabāšanai Eiropas muzejos. Jau pašlaik ir skaidrs, ka atrastas zinātnei jaunas sugas.
Papīriem vien paiet gandrīz gads
Šīs Klusā okeāna paradīzes izpētes līmenis ir zems – nav sistemātiskas programmas, un trūkst vietējo pētnieku. Daudz kas, ko zinām par Zālamana salām, nāk no pētījumiem vēl koloniālajos laikos.
Latvijas komanda šajā reģionā – Melanēzijā – strādā jau vairāk nekā desmit gadus. “Zālamana salas ir loģiskais turpinājums līdzšinējam darbam,” Kas Jauns Avīzei teic entomologs Dmitrijs Teļnovs. “Gatavošanās jebkurai ekspedīcijai aizņem vairāk laika nekā pati ekspedīcija. Tā tas bija arī šoreiz. Ir ļoti daudzi aspekti, par kuriem ir jādomā. Viens no galvenajiem – juridiskie jautājumi.”
Papīri, galvenais jau tie papīri – neskatoties uz to, ka pētnieku komandai jau bijušas iestrādes, dokumentu kārtošana aizņēmusi gandrīz gadu. “Ir nepieciešams dabūt virkni atļauju, Zālamana salu gadījumā to vajadzēja pētījumu veikšanai un iegūto materiālu izvešanai no valsts,” skaidro Teļnovs.
Ar virsaišiem jāprot sarunāt
Situācija Zālamana salās ir specifiska – visa zeme pieder turienes ciltīm. Bez to virsaišu ziņas un labvēlības nekādi rietumnieku pētījumi nav iedomājami, atbildīgā ministrija to vienkārši neatļaus. Vienoties ar ciltīm – tas ir gan runātprasmes, gan arī naudas jautājums. Ar runāšanu ir būtiska nianse, proti, no Eiropas tas vienkārši nav iespējams, jo ciema vecākais nav atrodams ne Facebook, ne WhatsApp. Ir jābrauc ciemos, šādam uzdevumam iedarbināti pētnieku kontakti uz vietas. Vecajiem vests pētījuma pieteikums un skaidrojums, kādēļ tas vajadzīgs, izklāstītas praktiskās lietas – ko tieši darīs, lai tiktu pie vajadzīgā materiāla.
“Sākumā jātiekas ar ciema vecāko. Parasti ierodas puse ciema, sveic, uzlūko. Atkal jāpaskaidro, ko esam iecerējuši. Ar šiem cilvēkiem nevar runāt tā, kā mēs to darītu Rietumos. Nevar pateikt, ka mēs te veiksim pētījumus. Viņiem nav tāda koncepta, viņi neizprot, kādēļ kādam būtu vajadzība ko tādu pasākt. Ir arī pamatotas bažas par ārvalstniekiem, kuri te brauks un meklēs derīgos izrakteņus, nelegāli. Runāt jāsāk ar to, ka viņiem, lūk, ir paveicies – tik skaists mežs tepat blakus. Mēs gribam apraudzīt, varbūt kāds var aizvest,” stāsta Teļnovs.
“Tad jau dodamies uz izvēlēto teritoriju, ceļam apmetni uz vairākām dienām un liekam lietā kukaiņu ķeršanas metodes, kuras esam izraudzījušies. Pirms tam vēl iepērkam ēdienu – parasti no lielpilsētas. Konservi, rīsi... Ciemos visbiežāk ļoti maz kas no pārtikas ir pieejams.”
Kopumā gan ar saprašanos nebija problēmu. Problemātiskāk bija īstenot galveno ieceri – pētīt neskarto dabu, pirmatnējos lietusmežus, bieži vien Latvijas iedzīvotājiem neierastos apstākļos – liels mitrums, stiprs lietus un karstums, pilnīgs pretstats pētnieka darbam kabinetā un laboratorijā, ko dēvē par balto bioloģiju. “Tikšana šādās vietās nav vienkārša padarīšana,” paskaidro pētnieks.
Entomologi, nevis teroristi
Pētījumiem nepieciešamas arī specifiskas lietas, kuras nav iespējams pārvest ar lidmašīnu, piemēram, dažādas ķimikālijas. “Šo tad vajag sarunāt, iegūt jau galamērķī, un tas ne vienmēr ir viegli. Reiz incidents bija kolēģiem no Čehijas, kurus Austrālijā aizturēja ar kukaiņu konservēšanai lietojamām ķimikālijām, kuras, kā izrādījās, var samaisīt un veidot eksplozīvu vielu. Nācās izskaidrot, ka šie ir entomologi, nevis teroristi. Tādēļ mēs cenšamies laikus sagādāt šīs lietas jau galamērķī,” smej Teļnovs.
Pirms doties uz šādām vietām, jābūt fiziski gatavam. Jāsarūpē visi nepieciešamie medikamenti, kuri varētu noderēt, arī potes, kuras ik pa laikam nepieciešams atkārtoti saņemt. “Kad viss ir sagatavots – galvenais ir nesaslimt pirms izlidošanas!” saka entomologs.
Ekspedīcijas izmaksas var atšķirties atkarībā no galamērķa un nepieciešamajām lietām. “Šajā reģionā virs 10 000 eiro. Aviobiļetes vienai personai nav lēts prieks – ap 2000 eiro,” atklāj Teļnovs.
Latvijas pētniekus pasaulē novērtē
Latvijas Entomoloģijas biedrība jau ir paudusi, ka šī ekspedīcija bijusi nozīmīga mūsu pētniekiem, iegūstot jaunu pieredzi, palielinot Latvijas zinātnieku atpazīstamību un konkurētspēju pasaules mērogā. Veicināta arī Latvijas kā valsts slava zinātnes pasaulē.
Tieši mūsu pētniekiem ir līderu loma Melanēzijas dabas vērtību izpētē jau vairāk nekā desmit gadus. Iepriekšējās ekspedīcijas Jaungvinejā un Moluku salās ir guvušas lielu ievērību plašsaziņas līdzekļos un devušas virkni zinātnisku publikāciju un atklājumu, tajā skaitā arī vairāk nekā 200 zinātnei jaunu kukaiņu un gliemju sugu aprakstu.
Zālamana salām šādi pētījumi dod informāciju par dabas vērtībām un to saglabāšanas nepieciešamību. Šādas informācijas ieguvē ir ieinteresētas gan valsts institūcijas, gan pašvaldības un vietējās kopienas.
Zālamana salas skaitļos un faktos
* Zālamana salas atrodas Klusā okeāna dienvidrietumos un aizņem lielāko daļu Zālamana salu arhipelāga. Valsts teritoriju 29 000 kvadrātkilometru platībā veido sešas lielas un ap 900 mazu saliņu.
* Valstī ir daudzpartiju sistēma un vēlēts parlaments, formāli iekārta ir konstitucionālā monarhija – valdnieks ir britu karalis Čārlzs III.
* Arheoloģiskie atklājumi liecina, ka pirmie cilvēki šeit apmetās jau pirms 30 000 gadu. Mūsdienās ir vairāk nekā 707 000 iedzīvotāju.
* Pirmais eiropietis šeit bija spāņu jūrasbraucējs Alvaro de Mendanja de Neira 1568. gadā. Viņš iemainīja no vietējiem zeltu un nosauca salas Bībelē aprakstītā ļoti bagātā ķēniņa Zālamana vārdā.
* 19. gadsimta pirmajā pusē misionāri vietējos mēģināja pievērst kristietībai, bet iezemieši daudzus nogalināja. Veiksmīgāki bija baltie tirgotāji, jo bija bruņoti.
* 1893. gadā salas savā varā pārņēma Britu impērija. Otrā pasaules kara laikā daļu teritorijas okupēja Japāna, un noritēja niknas kaujas.
* 1978. gadā Zālamana salas ieguva neatkarību. Valsts himna sākas līdzīgi kā Latvijai – Dievs, svētī mūsu Zālamana salas!, galvaspilsēta ir Honiara.
* Oficiālā valoda ir angļu, kuru pārvalda tikai viens līdz divi procenti iedzīvotāju. Vietējie kopīgai saziņai izmanto pidžinu, izkropļotu angļu valodu, bet kopumā salās ir ap 120 valodu.
* Ap 97% iedzīvotāju ir dažādu konfesiju kristieši.
* Nauda ir Zālamana salu dolārs, viens dolārs ir 11 eirocentu vērts.
* Ekonomikas pamats ir lauksaimniecība, zveja, mežizstrāde, ir lielas cinka, svina, niķeļa, zelta iegulas, arī boksīti un fosfāti, ko pagaidām neiegūst.
* No eksporta 68% ir kokmateriāli – Zālamana salas ietilpst neapstrādātas koksnes eksportētāju pirmajā desmitniekā pasaulē, aizņemot 3,3 procentus.
* Laiku pa laikam uzliesmo cilšu kari, 2003. gadā pēc pašu valdības lūguma salās ieradās Austrālijas, Jaunzēlandes un Okeānijas valstu policijas un armijas spēki. Pašās salās armijas nav, ir tikai ap 500 policistu, kas sargā arī robežu, patrulē jūrā, pilda ugunsdzēsēju pienākumus.
* 2021. gadā izcēlās jauni nemieri, ko izraisīja kovida laika ierobežojumi, zemais dzīves līmenis un valdības lēmums saraut diplomātiskās attiecības ar Taivānu un orientēties uz sadarbību ar Ķīnas Tautas Republiku.
* Pērn martā ar Pekinu parakstīts līgums paredz pastāvīgu Ķīnas militāro klātbūtni Zālamana salās, kas raisa Austrālijas, ASV un Lielbritānijas satraukumu.
Foto: Shutterstock
Zālamana salās mīt šādi iespaidīgi zarkukaiņi.
