Vai turpināsim sēdēt uz Krievijas un Ķīnas resursu adatas?!

Ir 2023. gada 12. jūlija vakars, un es e-pastā saņemu ziņu no poļu lauksaimnieku organizācijas vadītāja. To pašu poļu, par kuru mūžīgo ņemšanos un tirgošanos smīkņājam, kurus kritizējam, bet pēc tam pilnām mutēm ēdam viņu ražotos dārzeņus, klāt piedzerot poļu pienu un jogurtu no LIDL. “Kolēģi, paldies par darbu, un noteikti nododiet pateicības vārdus savu valstu Eiroparlamenta deputātiem. Lai gan daļa šīs utopiskās fantāzijas turpinās savu virzību Briseles gaiteņos, ar grozījumiem esam piespieduši Eiropas Komisiju beidzot ņemt mūs vērā. Tagad Eiropas Komisijai nāksies strādāt pie risinājumiem lauksaimniecībā, kuri ir loģiski un reāli ieviešami, nevis kuri tikai izklausās skaisti.” Runa ir par Eiropas Parlamenta balsojumu saistībā ar Dabas Atjaunošanas likumu. Diemžēl, pateicības vārdus varējām nodot tikai trīs deputātiem no Latvijas, kuri bija gatavi iedziļināties, kas patiesībā slēpjas zem šīs regulas piedāvājuma skaistās fasādes – Sandrai Kalnietei, Dacei Melbārdei un Robertam Zīlem. Pārējie 5 Latvijas Eiroparlamenta deputāti balsoja “PAR” EP pozīcijas apstiprināšanu. Iespējams, kādam labpatika ideja par Eiropas Savienību, kura vairs nebūtu pašpietiekama, un uzsēstos uz lielā austrumu kaimiņa pārtikas un resursu adatas. Iespējams, kāds vienkārši nesaprata, par ko tiek balsots, un pieslējās savas politiskās grupas viedoklim. Iespējams, kāds vienkārši izdomāja, ka tā publiski izskatīsies “smukāk”, taču tās visas šobrīd ir tikai spekulācijas.

Kas tas par likumu?

Dabas atjaunošanas likums ir regulas piedāvājums, ar kuru Eiropas Komisija viceprezidenta Fransa Timermaņa (Frans Timmermans) vadībā nāca klajā pērnā gada vidū. Tās pamatojums ir vēl cēlāks par dokumenta nosaukumu – palielināsim bioloģisko daudzveidību, ļausim dabai sargāt mūs no plūdiem, ļausim tai apputeksnēt mūsu augus, attīrīt ūdeni, stiprināsim Eiropas Savienības stratēģisko autonomiju¹.  Ir jābūt pilnīgi prātu izkūkojušam, lai ko tādu neatbalstītu! Vēl jo vairāk, stratēģijas aprakstā minēts, ka 81% ES dzīvotņu ir sliktā stāvoklī, katrs dabas atjaunošanas likumā ieguldītais 1 € nesīs atpakaļ 8-38 € (!!!). Lai gan nav pieejami aprēķini par milzīgajām investīcijām, kas būs jāiegulda, kopumā šis regulas piedāvājums izklausās pārāk labs, lai to nevirzītu tālāk.

Kādēļ tāda pretestība?

Tūlīt pēc Eiropas Komisijas piedāvājuma publicēšanas, asus vārdus regulas izstrādātājiem veltīja Eiropas lauksaimnieki, mežsaimnieki, zivsaimnieki, zemes īpašnieku organizācijas, u.c. Kāds ir pamatojums kritikai? Pirmkārt, sadarbības formas, otrkārt, dokumenta satura dēļ. Turklāt zemi vairs neražo, tātad, lai veidotu purvus, dzīvotnes, un citas dabas salas, tās būs jāveido uz kādam piederošas zemes. Un galu galā - kurš par to maksās? 

Kā tika virzīta regula?

Dabas atjaunošanas likums (regula) tika virzīta savdabīgā, bet ne unikālā veidā. Tieši tāpat ir virzīti arī iepriekšējie Fransa Timmermaņa izstrādātie normatīvie akti. Sākotnēji sazobē ar vides organizācijām tiek organizēta pāris mēnešus ilga kampaņa par noteiktu tēmu. Presē tiek nopludināti normatīvo aktu projekti, “sakūdīta” mediju telpa, līdz beidzot iniciatīva tiek prezentēta oficiāli. Forma ir visai līdzīga, kādu krāpnieki izmanto savu shēmu popularizēšanai. Pirmkārt, tiek radīta steigas un trauksmes sajūta. Krāpnieki parasti to pasniedz kā unikālu iespēju gūt vieglu peļņu, bet ir jāpasteidzas, jo iespēju vārti jau veras ciet. Analoģiski, dabas atjaunošanas regulas kontekstā steiga un trauksme tiek radīta ar tādiem izteikumiem kā “klimata katastrofa”, “ekosistēmas sabrukums”, “pēdējās 5 ražas” vai “pēdējie 3 gadi, lai ko mainītu”. Otrkārt, izplūdis risinājums – krāpnieki parasti ar sarežģītiem terminiem, neizprotamiem aprēķiniem un labām oratora dotībām izstāsta mehānismu, kā lielā nauda tiks nopelnīta. Līdzīgi ar skaistām prezentācijām un definējot plašus mērķus tiek sniegts risinājums dabas atjaunošanai. Taču tas nebalstās uz stingriem aprēķiniem, fundamentāliem pētījumiem un ietekmes uz vidi un ekonomiku novērtējuma katras dalībvalsts un visas Eiropas līmenī. 

Protams, tā kā EK pieprasa, lai normatīvu izstrādē būtu iesaistītas visas puses, kaut kur pa vidu tiek sasaukta kāda darba grupa ar lauksaimniekiem un mežsaimniekiem, kāds pastrīdas, kāds piekāpjas, bet sanāksmes beidzas ar formālu “ļoti vērtīgi ar jums tikties, mēs noteikti to atkārtosim”, un regulas tiek stumtas tālāk. 

Regulas satura problēmas

Nedaudz paberzējot regulas skaisto iesaiņojumu, nākas secināt, ka tās saturs ir īsts rosols. Paplašinot aizsargājamās teritorijas, appludinot daļu organiskās augsnes, nepaplašinot pilsētas uz parku rēķina, un nojaucot aizsprostus upēs, tiks atjaunota daba un mazinātas klimata pārmaiņas. Vēl jo vairāk, visi iebildumi par to, ka tas negatīvi ietekmēs enerģētiku, pārtikas nodrošinājumu, un citas sfēras, tiek uztverta kā prasta trauksmes celšana, jo pēc regulas autoru domām - visas iesaistītās puses no regulas tikai iegūs. Problēma - ietekmes novērtējums, kurš to patiesi apliecinātu, nav veikts, un sabiedrībai jābalstās vien uz “uzticies man, vecīt!” no Eiropas Komisijas puses. Ir tikai loģiski, ka zemes īpašnieki ir vieglās šausmās, jo par paaudzēs veidoto īpašumu nākotni, kāds “pilsētas zaļais” (šobrīd pie varas esošais) ir vienpersoniski izlēmis. 

Draudzīgs videi ne vienmēr ir draudzīgs klimatam

Regulas autori visai apzināti nenodala vidi un klimatu, jo kā gan tas, kas ir labs videi var nebūt labs klimatam. Bet var gan, un pavisam reāli! Nav šaubu, ka visas regulas piedāvātās rīcības būs labas videi – mežu biotopos, veidojoties veciem kokiem, kuri ar laiku kristu un sadalītos, veidotos fantastiskas mājvietas dažādiem kukaiņiem, sēnēm, dzīvniekiem un mikroorganismiem. Nojaucot aizsprostus, upēs atgrieztos tādas sugas, kas gadiem nav spējušas pārvarēt tos. Nav šaubu, ka likvidējot meliorācijas sistēmas organiskajās augsnēs, tās lēnām atkal veidotos par purviem ar tiem raksturīgo floru un faunu. Bet vai tas mazinās klimata sasilšanu? Varbūt koku, kurš ir savas dzīves beigu stadijā, ir vērts nevis atstāt sapūšanai, bet no tā būvēt mājas un mēbeles, kas palīdzēs koksnē saistīto oglekli noglabāt uz vismaz simts gadiem? Varbūt organiskās augsnes ir nevis jāpārveido par mitrzemēm, kuras emitē milzīgu daudzumu metāna², bet tā vietā tur jāaudzē laukaugi, kuri no atmosfēras piesaista oglekli 30-70% apmērā no savas biomasas. Tos apēdot un atliekas iestrādājot augsnē, tādā veidā nodrošinot dabisku oglekļa apriti dabā. 

Vēl viens būtisks faktors, kuru ignorē aktu virzītāji ir mazā, taču ļoti dārgā ietekme, kuru varam atstāt uz klimatu. Pasaule šobrīd emitē aptuveni 46120921,47 kilotonnas SEG emisiju CO2 ekvivalentā³. Ja Latvija būtu absolūts pirmrindnieks, un ar dažādām stratēģijām un lēmumiem pilnīgā apturētu visu emisiju rašanos (gan antropogēno, gan dabīgo), pasaule joprojām emitētu 99,975% no šodienas emisijām⁴. Kāds varētu teikt, ka nedomājam gana plaši, bet arī ja visa Eiropas Savienība pārtrauktu jebkādas emisijas, gan dabīgās, gan cilvēku radītās, pasaule joprojām emitētu 93,24% no šodienas SEG emisijām⁵. 

Drošības cena

Izklāsta mērķis nav radīt bezspēcības sajūtu, un pavēstīt, ka visas darbības ir bezjēdzīgas. Klimata pārmaiņas ir reālas, un cilvēka darbība tās veicina. Tomēr, ir svarīgi diskutēt, no kā mēs esam gatavi atteikties, lai mazinātu savu ietekmi uz klimata pārmaiņām. Vai esam gatavi samazināt savu pārtikas vai biomasas ieguves apjomu Latvijā, lai gūtu mikroskopisku pozitīvu ietekmi uz SEG emisijām? Galu galā, zemeslode ir apaļa, un pat pilnībā pārtraucot jebkādu dabas resursu ieguvi Latvijā, mums joprojām vajadzēs siltu istabu un ēdienu uz galda. Vai tad, ja to ražos ārpus Eiropas Savienības, tas neatstās ietekmi uz klimata pārmaiņām? Ietekme pat būs lielāka, jo resursi tiks iegūti mazāk uzraudzītos reģionos un to transportēšana prasīs papildus resursus. Redzot to, kā no sankcijām tiek izslēgti Krievijas pārtikas produkti, mēslojums, tiek piešķirti miljardi trūcīgajām valstīm bada draudu novēršanai, vai esam gatavi no palīdzētājiem kļūt par tiem, kuriem jāpalīdz? Politiķiem ir jāuzņemas atbildība, un jāstrādā ne tikai skaistu lozungu līmenī, bet dziļas analīzes, zinātnisku modeļu un praktiski ieviešamu pasākumu līmenī.

Klimatneitrāla, videi draudzīga ražošana

Videi draudzīga un vienlaikus klimatneitrāla ražošana ir novērojama turpat, kur apskatāmas vienradžu ganības – fantāzijās. Jebkura upē noķerta zivs, malkas klēpis, zemē ierakts kartupelis, saules panelis ir iejaukšanās dabīgajos zemes procesos. Tomēr, tā kā cilvēku uz zemeslodes ir daudz, un paliks tikai vairāk, mums zemes procesos diemžēl ir jāiejaucas masveidā. Tas rada milzīgu ietekmi. Tas, kas mums ir patiesi vajadzīgs, ir investīcijas patiesās inovācijās, lai varētu saražot cilvēku dzīvei vajadzīgos resursus. Inovācija nav resursu ieguves aizliegums un atgriešanās pie bērīša pajūga. Zemes appludināšana vai zālāju ierīkošana graudu laukos neglābs vidi vai klimatu. Vēl jo vairāk, mēs Latvijā jau šobrīd netiekam galā ar esošajiem zālājiem, jo vairāk nekā 200 000 hektāru zālāju netiek nedz ganīti, nedz izmantoti lopbarībā. Zālēdāju katru gadu paliek arvien mazāk. Zālāju pļaušana un pūdēšana laukmalē rada bezjēdzīgas emisijas. Pasaulei nevajag ierobežojumus, pasaulei vajag gudras inovācijas. 

Latvijas mājasdarbi

Lai arī kāds būs gala rezultāts attiecībā uz Dabas atjaunošanas regulu, jo vēl jau priekšā smagi kompromisi trialoga sarunās starp Eiropas Komisiju, Eiropas Parlamentu un Eiropas Padomi, svarīgi no kļūdām ir mācīties. Ir pilnīgi skaidrs, ka mums katastrofāli trūkst zinātnisku pētījumu, uz kuriem balstīt pragmātiskus un Latvijas intereses aizstāvošus lēmumus. Šis nav ne pirmais ne pēdējais gadījums, kad Briselē balsojam skatoties pa labi un kreisi, nevis stingri stāvot uz savām kājām! Diemžēl, kamēr mūsu vadoņi nesapratīs, ka ieguldījumi zinātnē un pētniecībā ir nepieciešami nevis tāpēc, lai zinātnieki badu nemirtu, bet tāpēc, lai būtu iespējams visās vīzijās un plānos ierakstītais “ekonomiskais uzrāviens”, “Eiropas vidējā dzīves līmeņa sasniegšana” utt. Šādas un līdzīgas mūsu pastāvēšanu apdraudošas regulas būs vēl.